Suns ir bara dzīvnieks, un lielā mērā cenšas kopēt sava bara uzvedību. Savukārt bars - saimnieks un ģimene, - ir konkrētas sabiedrības daļa, ar visiem tās kopējiem tarakaniem galvās un uzvedībā. Tā kā visnotaļ saprotami, ka kā ļaužu sabiedrībās atšķiras ikdienas pamatuzvedība.
Taču par suņu psiholoģiju Eiropā nespriedelēšu. Pimkārt, cik nu tur būts, praktiski suņus neesmu redzējis (tik vienu reizi Briselē, vēlā vakara stundā, pievērsu uzmanību tam, ka kāds arābiskas izcelsmes puisis parkā aiz sava sunīša maisiņā savāc kakas, kaut to varēja nedarīt, jo apkārtnē nebija neviens dzīvas dvēseles). Otrkārt, esmu audzis veterinārārstu ģimenē, starp suņiem, un visa bērnība ir bijusi savā ziņā suņu zīmē, jo ik pa brīdīm vecākiem un vecvecākiem nācās ārstēt visdažādākos suņus. Līdz ar to mans priekšstats par suņu uzvedību ir empīrisks, nevis profesionāls.

Aber tā piebilde... tā klaji subjektīva. Kā jau lauku puika, nespēju uztvert suni kā pilsētnieki - kā ģimenes locekli, - bet tikai kā mājas sargu vai medību biedru. Tb suns, kurš sajūsmā sveic laupītājus un neaizstāv "savējos", manā skatījumā neatbilst savas sugas pamatbūtībai. Taču apzinos, ka tas ir tikai mans viedoklis, un citiem ļaudīm tas ir citāds.

Pēc vakardienas vētras nedaudz pārpīpējot man (arī) radās doma, ka mūsu suņi pret viņu suņi atšķirību pamatā varētu būt tieši utilitārisms, kas turpinā(jā)s ilgāk pie mums, resp., suns primāri ir nevis nedaudz savādāks kāmītis vai papagailis, bet gan saimes loceklis ar noteiktām funkcijām, kas, protams, prasa citu attieksmi, audzināšanu utt. utml.