| .. |
2012. gada 10. May., plkst. 16:07 |
Nu vot, biju laukos. Vispār jau bija ok, no strādāšanas viedokļa gan baigi daudz neizdarīju, bet nu tas tā.
Labi, par visu pēc kārtas. Uz vien no iepriekšējiem rakstiem, kuru es rakstīju alkohola reibumā, es saņēmu kādu interesantu komentāru. Tā kā komentārs bija anonīms (un anonīmie komentāri šeit, starp citu ir slēpti), tad man nāksies tā autori/u dēvēt vienkārši par 195.62.156.4. Rekur citēšu to:
"un tu laikam esi tas, kuram riepas neslīd un cēli pieveic sarkano krāsu nevis pārcelies no riteņa uz nevaiksminieku sabiedrisko transportu. sāk likties, ka tu bez maz esi pats dievs kamēr apkārtējie tev sniedzas tikai līdz kulei un neko nevar izdarīt pareizi (lasīt - tā kā to dara termostats)"
Nu ko lai saka, spēcīgi. Vispār man patīk tā ideja par kuli. Foršs vārds vispār, tas kaut kā bija piemirsies.
Labi, šeit es nedaudz paturpināšu iepriekšējos rakstos iesākto tēmu par to, kāpēc mani besī sabiedriskais transports.
Otrdienas pievakare. Braucam no Rīgas uz Krapi. Ar autobusu no Rīgas Starptautiskās (tātad no turienes var nokļūt arī Lietuvā) autoostas. Daudzsološi. Viss sākās ar to, ka es vēl mājās esot nolēmu noskaidrot, vai nav tā, ka šajā gadsimtā autobusa biļeti var nopirkt internetā. Var. Bet izrādās, ka par to ir jāpiemaksā 41 santīms. Kas par sūdu? Tviterī noskaidrojās, ka uzņēmums, kurš uztur pārdošanas servisu bezrindas.lv, biļetes no autoostas pērk par tādu pašu cenu, kāda tām ir kasē. Tātad secinām, ka Latvijā uzturēt kasi (elektrība, telpas uzturēšana, dators, programmatūra utt.) ar fizisku kasieri (kura visticamāk par savu darbu saņem algu) ir tieši tikpat dārgi kā nodrošināt API savienojumu ar bezrindas.lv. Laikam jau tā ir, jo kā gan citādi izskaidrot šo fenomenu? Ja nu vienīgi ar to, ka tur darbojas idioti, kuru smadzenes atrodas citā gadsimtā vai kādā paralēlā realitātē. Sauciet mani kaut vai par dievu, bet es tomēr esmu pietiekoši darbojies ar digitālajiem risinājumiem, lai šo un to saprastu.
Ok, liekam kasieri mierā. Biļete ir nopirkta, eju uz iekāpšanas vietu, kura tiek lepni dēvēta par platformu. Numurs tai ir 13 un, jā, izrādās, ka virs tās nav jumta. Ok, diena ir saulaina, tāpēc īpaši jumta nealkstu. Jā, protams, pie soliņa tusē kaut kādi pīpējoši duraki, kuru tuvumā stāvēt nav forši, jo ne jau kaut ko sakarīgi viņi pīpē, bet kaut kādu lētu huiņu, kas ir loģiski, jo mēs esam autoostā un autobuss ir.. nu jūs jau sapratāt.
Labi, piebrauc autobuss. Kaut kāds SOR C 10.5, to es apskatījos CSDD e-pakalpojumos pēc reģ. nr., iepriekš nemaz šitādu firmu nezināju. Nu nekas, gan jau uz priekšu ies. Iet jau visai labi, bet protams sakāpj iekšā visādi ļautiņi, kuriem es vispār negribu atrasties pat tuvumā, kur nu vēl saspiests tādā maza izmēra būdā kāds ir autobuss. Labi, nav tik traģiski. Man blakus apsēžās kaut kāda meitene, nu tā starp 25 un 30... Neliela atkāpe - es kaut kur lasīju, ka meitenes no sievietēm atšķiroties ar to, ka sievietes zinot, ko viņas grib. Es gan nebūtu tik pārliecināts par to, bet nu jebkurā gadījumā tā. Labi, nu ok, šī tur kaut ko ņemās, ved kaut kādu štruntu, uz tāda drāts riņķa metra diametrā uzmaukts virsū tāds caurspīdīgs audums, nu atgādina tādu gigantisku bitenieka cepuri. Labi, lai jau ir, vai tad man žēl. Nu jā, un tad šī tur kamēr iekārtojas, man ausīs skan radio, lasu grāmatu viss čiki. Bik vēlāk izdomāju, ka padarbošos ar kompi, izņemu austiņas, tā tur runā ar kaut kādu džeku, kas pāri ejai sēž. Bļā, nu tādas lauku sarunas. Un tas džeks visu laiku mēģina būt tāds mega asprātīgs, bet nu tāds mērens alkohola reibums viņa asprātību pārvērta stulbumā. Bet tā jau visiem gadās. Nu šitā tikām līdz Ogrei, kur tad arī visi man netīkamie cilvēki pameta autobusu. Palika tikai daži, un tālāko ceļu nekas ievērības cienīgs nenotika.
Ok, aizbraucu uz laukiem, viss kārtībā. Vakar man tur pievienojās arī draudzene, parādīju dzimtās takas, viss skaisti.
Nu labi, šodien tā kā brauksim atpakaļ uz Rīgu. Protams, ka vienīgais autobuss no Krapes (un ne tikai uz Rīgu, bet uz jebkādu civilizāciju) iet pirms 7 no rīta. Kooooo? Ok, sarunājām, ka mūs aizvedīs uz Skrīveriem, kur IT KĀ ir vilcens, bet tur notikās kaut kādi sliežu remontdarbi (kādi 5 cilvēki reāli strādāja, bet 20 apstāvēja procesa vietu), bet nu es neesmu dzelzceļnieks, tāpēc pieņemu, ka tam ir kaut kāds izskaidrojums. Ok, visus tagad līdz Lielvārdei transportēs ar autobusu.
Labi, atnāk tas autobuss. Šoferis bija vai nu buržujs vai arī riktīgs bad boy, jo viņam vai nu bija Laipas licence vai arī viņš to nelegāli, bet nu autobusā skanēja Latvijas Radio DIVI. Ar to autobusu viss puslīdz labi, šoferim bija veste, bija saulenes, tātad esam drošībā. Kaut kāds vecs Volvo, vēl pie sevis nodomāju, ka zviedriem diez vai kādreiz ir sapņos rādījies, ka tas buss šādā vecumā vēl kalpos Aizkraukles ATU.
Okei, aizved visus tur līdz Lielvārdei. Nu labi, tagad jākāpj vilcienā. Vispirms par labo. Tā kontroliere visiem paziņo "Cienījamie pasažieri, lūdzu, sagatavojiet biļetes pārbaudei. Vienos divdesmit būsim Rīgā". Nu forši. Man vispār patīk, ka transporta kompānijām ir kaut kādi formastērpi un viss pārējais prikids. Rada tādu sajūtu, ka ir jēga par to maksāt. Protams, līdz smukām stjuartēm tur vēl tāls ceļš ejams. Tāls ceļš ir ejams arī līdz normālam pasažieru kontingentam, jo, ja nemaldos Ogrē (atkal!!!!) iekāpj un pie mums nosēžas kaut kāda resna tante, kura, pirmkārt, ir resna, otrkārt smird pēc ķiplokiem. Ok, resni cilvēki man nepatīk, bet es saprotu, ka to neizvēlas (lai gan arī par šo varētu pastrīdēties), tāpēc uz to es vēl esmu gatavs pievērt acis, bet nu pēc ķiplokiem toč cilvēki smird tikai pēc pašu iniciatīvas. Ja tu gribi smirdēt, tad nekāp iekšā vilcienā. Kas tur nav saprotams? Un, protams, ka vilciena vagonā, kurš ir nesen atjaunots, neviens uztaisīt normālu ventilāciju (nedod dievs uzlikt kondicionieri) nav iedomājies. Viss tā kā akmens laikmetā. Un arī ar atveramiem logiem ir apveltīta tikai puse sēdvietu. Nu neko spoži tas viss nav.
Nu lūk, un šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc man riebjas sabiedriskais transports un kāpēc es pēc iespējas ātrāk gribu tikt pie auto.
Kas vēl nav skaidrs?
|
|