Azamat Bagatov's Friends [entries|friends|calendar]
Azamat Bagatov

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

jaunais g. [03 Jan 2025|04:19pm]

pzrk
Esmu atgriezies pie "9 minūšu" koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laika piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices "Pikto sentimentu" palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais "9min" ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)
post comment

[03 Jan 2025|10:16am]

black_data
Ir diezgan atbrīvojoši, ka būvējot savu nākotni, tur ir vieta stāstiem par opi ar bitēm, lai gan tās nav ne tavas bites, ne tavs opis. Lai gan mācība no šī stāsta gan ir manējā. Domāju, ka opis priecātos, ka viņa stāsti turpina dzīvot jaungada svinībās, pat ja viņš nepiekristu tam, kā mūsdienās notiek cilvēku dzīves.
post comment

[01 Jan 2025|11:28pm]

scope
Bauskas pusē, ap Ziemassvētku laiku.
... )
post comment

: vecgada vakars, ja, un jaunais gads [01 Jan 2025|10:36pm]

f
gada nogalē, kad es pilnā apņēmībā taisījos neko nedarīt un sēdēt mājās, pie manis uzprasījās ciemos divas tantes. nu kā, nevis uzprasījās, bet tā, ielūgumu negaidot, pateica, ka varētu iebraukt pie manis pēc darba. es saku, ok, bet vienīgi uz galda man nav, ko likt, man ir tikai šprotes. viss normāli, kurš tad tur daudz ēdīs, kaut ko viņas paķers līdzi. atnāk pulkstens astoņi, un pie manis ir sabraukuši deviņi radagabali (labie radagabali), uzklāts galds ar ēdienu uz veselu bataljonu, un pilnai laimei - bērnam pat bija, ar ko spēlēties. un man bija, ar ko runāties.

visums man vispār sūta cilvēkus tagad.
acīmredzami, ar dažiem ceļš ir noiets, mūsu laiks kopā ir beidzies, tā teikt. vienu mēs visi zinām, bet otrs bija negaidīts notikumu pavērsiens, biju vīlusies, bet uzņemu to diezgan viegli, iespējams, tāpēc, ka, visums sūta man cilvēkus tagad.
post comment

[31 Dec 2024|02:13pm]

black_data
Nav tā, ka es neapzinājos šādu risku, bet jauno gadu es sagaidīšu ar zilu aci. I had fun, of course, bet tāpat tas nav tas, ko es gribēju. Stulbi arī tas, ka spēju noturēt fokusu visu laiku, izņemot pēdējās piecas minūtes, kad pēdējie trīs raundi bija daudz vieglāki kā vidējie, jo man izdevās atlābināties. Atslābinājos mazliet par daudz. Ceru uz vēsturisko pieredzi, ka ballītes, kuras es pavadu ar zilu aci, ir diezgan jautras.
post comment

: 5 gadi 10 mēneši [31 Dec 2024|10:26am]

f
- mamma! man kustās zobs! 
- tu esi priecīgs?
- jā, es augu liels!

un pēc brīža:
- a kāpēc tos sauc par piena zobiem?

mani, savukārt, interesē, - kurš pirmais izlien, tas pirmais izkrīt?
2 comments|post comment

"varbūt es maldos"- meža mūka gudrības [28 Dec 2024|01:15pm]

miglajs
Gulēšana uz koka lāvas bija paciešama. Es varēju izturēt nepārtraukto klusēšanu. Bez grūtībām spēju agri pamosties no rītiem. Biju gatavs samierināties ar retajām un negaršīgajām maltītēm. Tomēr tas, ka biju pilnībā pamests savas burbuļojošās, pļāpājošās, kritizējošās, komentējošās, salīdzinošās, apšaubošās, apsūdzošās domu plūsmas varā augām dienām bez jelkādām iespējām pievērst uzmanību kaut kam citam, - tas bija neizturami. Jo izmisīgāk es mēģināju apklusināt savu iekšējo pasauli, jo aktīvāk tā atbildēja man ar naidīgas kritikas un sevis apšaubīšanas straumi. Tomēr kaut kas manī bija pamodināts. Man bija pilnīgi skaidrs, ka tā dzīvot es nevēlos. Ka nespēja palikt vienatnē ar sevi ir problēma. Tāpēc todien noslēdzu vienošanos ar sevi: No šī brīža viens no maniem mērķiem ir kļūt par cilvēku, kurš spēj uzturēties pats savā sabiedrībā, jūtas ērti savā ādā un visu laiku nenododas vienīgi savām domām. Par cilvēku, kurš kādā jaukā dienā varbūt pat kļūs sev par labu draugu. (p34-35)

"Netici visam, ko domā." Nav daudz padomu, kas man dzīvē palīdzējuši vairāk nekā šī atziņa. Diemžēl šis superspēks, kurš piemīt mums visiem, ir nedaudz piemirsts. Taču tas ir fakts - kļūst neizsakāmi vieglāk būt sev pašam, ja savu domu plūsmu uztveram ar humoru un nelielu skepsi. Ja ticam visam, ko domājam, mēs kļūstam neaizsargāti un vieglāk ievainojami, mēs zaudējam sev piemītošo gudrību. Dzīves tumšākajos brīžos apsēstība ar savām domām var skart mūs īpaši smagi; burtiski runājot, tā var nomocīt līdz nāvei. (p36)

Dažreiz, kad ieklausos sevī, šaubas pazūd un atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem top kristālskaidras. Ikvienam no mums piemīt neizsakāmi vērtīgs resurss - acumirkļa inteliģence, smalks, iekšējs kompass, gudrības balss. Atliek tikai uzmanīgi ieklausīties, jo šī balss runā daudz klusāk nekā ego, kurš allaž tiecas visu pārkliegt. Ir vērts laiku pa laikam pārslēgties uz zemāku viļņu frekvenci, lai atrastu miera brīžus steidzīgajā ikdienā. Tā ir fantastiska spēja, kas pelnījusi mūsu uzmanību. Ja savu kluso balsi aizmirstam, mūsu uzmanība tiek tam, kurš kliedz skaļāk. Bet pakļaušanās ego kaprīzēm rada tikai emocionālu spriedzi, pretreakciju, nemieru un neapmierinātību. Tā ir nepārtraukta cīņa ar realitāti. (p48-49)

Zināšanas ir lepnas par visu, ko tās zina. Gudrība ir pazemīga, sastopot visu, ko tā nezina. (p67)

Vingrinies atlaist tvērienu! Tā ir patiesi liela gudrība, viena no svarīgākajām mācībām, ko saņēmu klosterī. Mēs iegūsim arvien vairāk un vairāk, ja iemācīsimies atlaist tvērienu. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no domu sērijas, kas nodara mums ļaunu, liek justies mazākiem, sliktākiem, vientuļākiem, bailīgākiem, bēdīgākiem, niknākiem, ir - palaist to vaļā. Pat ja šīs domas šķiet pareizas. Protams, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tomēr atceries: tieši tām domām, kuras ir visgrūtāk palaist vaļā, piemīt tendence nodarīt vislielāko ļaunumu. (p70)

Jau pirms astoņsimt gadiem persiešu sūfists Rūmī teica: "Aiz priekšstatiem par to, kas ir pareizs un kas - nepareizs, atrodas brīvs lauks. Satiksimies tur!" Diemžēl pārliecība par savu taisnību mūsos ir pārāk dziļi iesakņojusies. Tomēr neviens nezina visu, un ikvienam ir tiesības iet savu ceļu, atklājot pasauli paša acīm. Mēs, cilvēki, dabiski tiecamies meklēt veidus, kā uzlabot savu labsajūtu. Un reti kurš līdzeklis garantē labsajūtu tik droši kā sevis pieradināšana pie domas "varbūt es maldos", "varbūt es nezinu visu". Mums patīk domāt, ka saprotam notiekošo, ka pareizi iztulkojam apkārtējo pasauli un tajā notiekošo. Ka mēs zinām. Ka spējam izlemt un izšķirt, vai konkrētā parādība ir pareiza vai nepareiza, laba vai slikta. Mēs tiecamies uzskatīt, ka dzīvei jābūt tieši tādai, kādu mēs to vēlamies un plānojam. Bet bieži vien tā nav. Patiesībā tā ir ļoti reti. Tāpēc liela gudrība ir negaidīt, ka dzīve kļūs tāda, kādai tai, mūsuprāt, vajadzētu būt. Gudrība ir saprast, ka mums par to nav ne mazākās nojausmas. (p74-75)

"Varbūt, bet varbūt ne." (p80)

Lielākā daļa psiholoģisko ciešanu, ko mēs, cilvēki, piedzīvojam, ir brīvprātīgas un pašu radītas. Mēs ticam domām, kuras nenāk mums par labu. Tās ir domas, kuras liek mums justies nepatīkami un smagi, kuras neļauj mums būt pašiem. Diemžēl fakts, ka psiholoģiskās ciešanas ir mūsu pašu radītas, nekādā ziņā nenozīmē, ka tās ir mazāk mokošas. Nebūt ne. Tomēr, ja to saprotam, varam atrast jaunu veidu, kā attiekties pret savām domām un ciešanām. Tiesa, atziņa, ka psiholoģiskās ciešanas ir mūsu pašu radītas, var būt diezgan apgrūtinoša, jo tā pieprasa zināmu pazemību. Tādā gadījumā vairs nevaram vainot citas personas vai apstākļus. Bet vienlaikus šī atziņa mudina vaicāt: kā man vajadzētu attiekties pret savām domām un sajūtām, lai neradītu sev tik daudz psiholoģisku ciešanu? (...) ir ļoti noderīgi pajautāt sev: vai es varu kaut ko darīt savā labā šeit un tagad, lai nejustos tik slikti? Pasaule var turpināt griezties ap savu asi. Nevienam un nekam nav jāmainās, lai tev kļūtu vieglāk. Kad jūtamies nomākti, bēdīgi, vientuļi, satraukti vai nepietiekami labi, mēs esam pieķērušies kādai domai un liedzamies palaist to vaļā. Bieži vien šī doma ir ļoti ticama. Un bieži vien tā ietver sevī vārdu "vajadzētu". (p86-87)

It seems to me, the most refined forms of happiness are characterised by the absence of things, rather than the presence of things. (p90)
post comment

[28 Dec 2024|01:27pm]

black_data
Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.

Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame.
post comment

[28 Dec 2024|08:03am]

telefontubbie
Lasu "No ugunīm un sniega"
post comment

[27 Dec 2024|09:19pm]

black_data
Zinātnieki apgalvo, ka visas garšas, izņemot saldumu, ir iegūtas. T.i. dabiski var garšot tikai saldumi, viss pārējais iegaršojas ar laiku. Izskrēju cauri 2024. gada 50 labākajiem albumiem viena cilvēka ieskatos, un viss šķiet tik jocīgi. Es intelektuāli saprotu ideju, ka muzikālie horizonti jābīda uz priekšu, un tur apakšā ir visādi interesanti stāsti, bet... nu jā, es laikam labāk skatos filmas šinī savā dzīves posmā. Mūsdienu hip-hops vispār man ir mistērija. Varbūt tas, ka tas nekad nav bijis man kaut kā īpaši mīļš žanrs, nav devis iespēju izsekot evolūcijai no tā, kas tas bija, līdz tam, kas ir tagad. Šad un tad es mēģinu noskatīties kādu performanci SNL, bet tas man rada vairāk jautājumus, kā sniedz atbildes.

Atgriežotues pie garšām, varbūt es vienkārši esmu pazaudējis mūzikas garšu, jo es neklausos neko nopietnu? Nekas neplēš, nekas nelauž, nekas nesmeldz, nekas negrauž, un viss ko gibās, ir šūpot gurnus pie plīts, šupot gurnus ejot pa ielu. Bet ir liela vēlme atrast tās dziesmas, kurās ir stāsts, ne tikai bīts.
post comment

[27 Dec 2024|05:29pm]

black_data
Es negribu ielauzties citiem cibiņiem mīļos žanros, bet, god damn: "Rīgas Svētā Pētera baznīcā atrastas 17. gadsimta liecības."

Tātad viņš bija?
3 comments|post comment

[27 Dec 2024|03:11pm]

black_data
Achievement unlocked - nespēt aizmigt, jo abiem viss ir tik smieklīgi, ka nevar beigt smieties. Ne par ko konkrēti, bet vienkārši tāpat, jo dzīve ir tik smieklīga.
post comment

: vēlēšanās [26 Dec 2024|11:20am]

f
sieva atrod džinu, un tas viņai saka, ka viņa var ievēlēties trīs vēlēšanās, bet āķis ir tajā, ka visu, ko viņa vēlēsies sev, vīrs dabūs desmitkārtīgi vairāk.
sieva saka - padari mani par skaistāko sievieti pasaulē!
džins - tu esi droša? vīrs būs desmit reizes skaistāks.
sieva - es saprotu, tas nekas, viņš taču ir mans vīrs.
tad sieva ievēlas nākamo vēlēšanos - padari mani par bagātāko sievieti pasaulē.
džins - tu esi droša? vīrs būs vēl desmit reizes bagātāks.
sieva - es saprotu, tas nekas, viņš taču ir mans vīrs.
džins - un trešā vēlēšanās?
sieva - dod man vieglu sirdslēkmi.
1 comment|post comment

[25 Dec 2024|12:49pm]

black_data
Mazliet uzjautrina LSM raksts par "latvisko ziemsssvētku" meklējumiem ārzemēs, sākot jau ar svētku "dziļāko būtību".

Es gan galvenokārt ielasu, ka "dziļākā būtība" ir egle, sniegs, kāposti un pīrāgi. Jo man šķiet, ka ja dziļākā būtība ir Jēzus piedzimšana vai saulgrieži, pasaules ģeogrāfijai tur diži nevajadzētu traucēt. Savukārt ja būtība ir latvisko tradīciju kopšana latviskā vidē, tad man drusku nav skaidra izvēle par atrašanos citā pasaules malā, kurā nez kādēļ ir cita kultūras vide.

Kas attiecas uz stāstiem par opīti, kas spēlēja klavieres, vai tanti, kas štovēja trusi ar kāpostiem, vai vēl sazin kādas individuālas svētku tradīcijas, tad tā man šķiet īstā svētku būtība - šī vēlme kopt un actecēries sentimentālas lietas. Bet tādu stāstu netrūks katrā ģimenē tepat Latvijā.
post comment

[24 Dec 2024|11:20am]

black_data
Es nezinu, vai tie ekskluzīvi ir mani algoritmi, bet kādas divas trešdaļas Instagram reklāmas satura man ir visādi pašapmācības kursi, praskes vai "jaunākajos pētījumos balstīti risinājumi". Es pat labprāt gribētu, lai daļa no tā būtu joni tvaicēšana, vai sveces ar Gvinetas Paltrovas vagīnas aromātu, jo es principā labprāt iemācītos kaut ko jaunu, neiegūstot akurāt akadēmiska līmeņa zināšanas, bet es tiešām neticu, ka cilvēce ir pavirzījusies tik tālu, ka ir atbrīvojusies no māņticības, vai neturpina savas dzīves anxiety aizstāt ar ezotēriku. No otras puses, varbūt tas ir daļa no cilvēciskās pieredzes, pamēģināt vairākas lietas, secināt, ka lielākā daļa šo lietu ir tukšs konfektes papīrīts, bet kaut kā drusku žēl sava laika un līdzekļu. Bet es tiešām ticu, ka ir iespējams bezgalīgi uzlabot savu dzīvi, iemācoties darīt lietas labāk, man ir tikai bažas par to, ka katrs, kas iemācījies pareizi elpot, jau metas vērt vaļā jogas centru.

Mēģināšu atcerēties labos piemērus - Fox Bakery, Čau!, gan jau kāds no brūžiem. Kaut kā pārsvarā nāk prātā lietas saistībā ar ēdienu vai dzērieniem, varbūt daži amatnieki. Bet tas viss tik pat labi var būt kategorijā, kur cilvēks fokusējas uz vienu lietu, kas viņam palīdz nedomāt par neveiskmēm citās dzīves jomās, bet mani vairāk interesē kvalitatīvi uzlabojumi visās dzīves jomās, pat ja profesionāli ir jāfokusējas uz vienu lietu. Citādi sanāks kā tai terapeitei no "Sex Education".
post comment

[23 Dec 2024|01:00pm]

black_data
Lai gan ciemiņu skaits dzimšanas dienā bija bija kaut kur ap komfortablu limitu, noteikti bija vēl cilvēki, kurus es būtu gribējis aicināt. Skaidrs, ka šis arī nebija pasākums, kurā ar katru kvalitatīvi pavadīt laiku, bet vairāk atzīmēt dienu un sanākt kopā. Bet tas bija arī indikators tam, ka tu vari droši dalīties ar saviem draugiem, un tev pretī tiks dota iespēja iegūt otra cilvēka draugus sev. Šis laikam bija pirmais pasākums, uz kuru bija atnākuši cilvēki no kādām četrām kompānijām, kuras citā laikā īsti nepārklājas, vai arī saskaras ļoti reti.
post comment

[22 Dec 2024|10:19am]

f
šodien tumšākā gada diena, vai?
2 comments|post comment

[21 Dec 2024|01:02pm]

black_data
Par ziņām runājot.

"Could psychedelic drugs improve the mental health of autistic people?" www.science.org/content/arti... Next up we need to know whether autistic drugs work for psychedelic people."

Man patīk termins "psychedelic people".
post comment

[21 Dec 2024|12:45pm]

black_data
Šajā filozofijas pilnajā rītā ikdienas jautājumus ģenerējošā aplikācija pajautāja, vai man šķiet, ka zināšanām ir "intrinsic value" (jā, sure, "patiesā" vērtība), vai tikai tad, ja tām ir praktisks pielietojums. Neatkarīgi no tā, ko es atbildēju uz šo kinda bināri uzstādīto jautājumu, man patīk doma par to, ka pašai filozofijai ir praktisks pielietojums. Ne tik praktisks, kā āmuram ar naglu, bet tā, piemēram, spēj sniegt atbildes par to, kā interaktot ar to pašu āmuru un naglu dažādās dzīves situācijās. Es, protams, par to neko daudz nezinu, bet man patīk tas, ka starp vairākām hipotētiskām elektroniskām grāmatām būs iemesls izlasīt vienu fiziski nodrukātu, nevis aizpildīt šo nišu ar aktuālajām ziņām.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]