Azamat Bagatov's Friends [entries|friends|calendar]
Azamat Bagatov

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[30 Mar 2015|10:33pm]

martcore
tikai pateicoties internetiem uzzināju, ka ir tāds džeremijs klārksons un tv pārraide top gear
uzzināju un uzreiz aizmirsu
1 comment|post comment

[30 Mar 2015|09:57pm]

saldumi
Šodien fb izlasīju kādu jautājumu un piezvanīju uz rīgas satiksmi, lai uzzinātu vajadzīgās lietas. Domāju par to, kas tas par fenomenu, ka saņemties izdarīt lietas citiem (pat tādas lietas, kuras tev nav viegli - un man zvanīšana joprojām ir paliela problēma) ir tik daudz vieglāk, nekā sev, jo tad var tikai domāt par uzdevumu, kas jāpaveic, ir sajūta, ka nav nekādas atbildības, tātad, nekāda iemesla baidīties. Man zvanīšana lielākoties prasa vismaz nelielu saņemšanos un padomāšanu, ko man teikt, bet tagad tā vispār nebija, es vēl sāku dusmoties, ka tur ir visi tie "izvēlieties sarunas tēmu", jo es gribēju ātrāk visu izrunāt un uzzināt, lai varētu darīt citas lietas. Jāatzīst gan, ka es zvanīju divreiz, jo pirmās darbineices balss tonis bija biedējošs. Man ļoti bieži ir bail no tā, kādā tonī cilvēki runā, īpaši pa telefonu, jo tad man ir tikai balss (sejas izteiksmes jau man īpaši nepalīdz, bet tomēr visa kopējā noskaņa nepatīkamas balis padara vieglāk dīlojamas). Bet jā - es, sapratusi, ka ar šo cilvēku es nevaru runāt, tomēr neatmetu ar roku plānam un zvanīju vēlreiz cerībā, ka negadīsies tā pati dāma, tā kā zināms progress tomēr ir. Agrāk es otrreiz nesaņemtos piezvanīt.
Bet jā - es zinu, ka tas ir diezgan neadekvāti, bet man visas tās bailes no balsīm, kas izklausās uzbrūkošas, nemaz nepāriet, tikai kļūst izteiktākas. Telefonrunāšanas nepatiku es esmu samazinājusi līdz tam, ka uz iestādēm varu piezvanīt diezgan normāli, bet, ja runa ir par to, ko es varu vai nevaru sarunāt, tad es tomēr labprātāk rakstu e-pastus, jo vien nesaņemu atbildi "zvaniet", man ir daudz vieglāk visu izstāstīt rakstīski. Ar draugiem es varu pļāpāt pa telefonu stundām, bet man nepatīk zvanīt pašai - tas ir - es varu piezvanīt, tad, ja esmu iepriekš, piemēram, fb brīdinājusi par to, ka tā darīšu vai jautājusi, vai cilvēkam tagad ir laiks. Man pašai dažkārt ļoti patīk, ka cilvēki piezvana bez īpaša iemesla pajautāt, kā man klājas, un man arī ļoti bieži gribas tā izdarīt, bet es nevaru. Un tur man nav iekšējās ticības, ka prakse varētu palīdzēt, ir sajūta, ka, kaut arī man tā ļoti gribētos varēt - tā nesmu es, kas tā varētu izdarīt, ka tas būtu kaut kas mākslīgs.
Un jā - zvanīt cilvēkiem, kas nav ne draugi, ne iestāžu darbinieki, bet kaut kādi sveši vai puspazīstami cilvēki, ar kuriem kaut ko vajag sarunāt, man joprojām ir briesmīgi bail - tas ir - es tagad to varu izdarīt, ja vajag, jo nu - neviens jau manā vietā nezvanīs, bet es to parasti cenšos to novilcināt un atlikt, vai atrast citus komunikācijas variantus. Un es arī zinu, ka tie cilvēki lielākoties izklausās nelaipni, tāpēc, ka es pati runāju ļoti stīvi un, pieļauju, nesakrīgi, jo man vienkārši ir bail, un es bieži nezinu, ko teikt, un man arī pašai nepatīk, ka man zvana un ākstās - tb - normāli nevar neko pateikt. Bet tas ir ļoti savādi - jo, kad man piezvana tie svešie cilvēki, es ar viņiem runāju, manuprāt, pilnīgi normālu - problēma ir tieši tajā, ka man ir jāzvana pašai.

Jo nu uz visādām rīgas satiksmēm jau zvanīt viegli, jo tad sev var pateikt "bet tas ir viņu darbsa ar mani runāt, nevarētu būt tā, ka es viņus traucēju".
2 comments|post comment

[30 Mar 2015|09:59pm]
dienasgramata
DELFI: "Cits civilizācijas bojāejas variants ir pilnīga cilvēku izmiršana. Dinozauri taču izmira, tad kāpēc tas nevarētu notikt ar cilvēkiem? Un arī iemesli šādai situācijai ir vairāki, piemēram, visi pasaules vīrieši kļūst par gejiem un tiek pārtraukta cilvēku dabiskā reprodukcija."
5 comments|post comment

Maxwell's demon. [30 Mar 2015|08:54pm]

almighty_j
Šāds rāviens man nav bijis es nezinu.. Gadus 5? Vismaz. Darot un darbojoties tāda jauda nāk klāt, ka tiešām laikam jāsecina, ka, jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.
Trešo dienu pēc kārtas zāģēju un lāgoju klāt papildspāres mansarda stāvam. Siltinājums būs drūmi 35cm ar 0.042 lambda Ecose vati, un tā ārdoties jau burtiski nedomājot prātā redzi nākamo konstrukciju mezglus un darbu secību, ja neņem vērā dažas neskaidras detaļas.

But the devil is in the details, as always. >:D
post comment

[30 Mar 2015|06:14pm]

10m_zem_uudens
https://www.youtube.com/watch?v=m7M4thNT_EY
post comment

Steidzami vajag izīrēšanai istabu Rīgā. [30 Mar 2015|03:22pm]

vajag

[kashadura]
Meklēju nedārgu istabu Rīgā,
vēlams Sarkandaugavā,
vienam cilvēkam bez mājdzīvniekiem,
bet ar sliktiem ieradumiem.

kashadura@gmail.com
1 comment|post comment

[30 Mar 2015|01:37pm]

vistu_zaglis
Nav ko sarežģīt nesarežģītas lietas.

Dzīvē viss ir vienkārši. Ja neurbj – tad pūš.

Pīpēju un skatos, kā pa ielas vidu vientuļi un majestātiski ripo atkritumu konteiners.
post comment

[30 Mar 2015|02:01pm]

saldumi
Mani tik ļoti pārsteidz sarunas ar tele2 darbiniekiem, kuri mēdz zvanīt un izteikt savu izbrīnu par to, ka es izmantoju tarifu plānu, kurā nav iekļauta maksa par internetu: es, protams, nespecifizēju, ka izmantot internetu telefonā man ir šausmīgi neērti, bet pat bez tā - man tas tomēr šķiet nedaudz dīvainmi - vai tiešām ir tā, ka, ja tu jūties pilnīgi ok, ārpus mājām nečekojot internetu, vai tas tiešām jau ir kaut kas tik dīvains?

Man gan noderētu kartes, bet es neesmu pārliecināta, ka varētu visu, neko neredzot, uz ielas tur sarakstīt un tad balss man stāstītu, kur man jāiet - es pieļauju, ka to var, bet es, protams, nezinu, kā to darīt, tā kā man šobrīd pēc interneta ārpus telpām nav nekādas nepieciešamības.
1 comment|post comment

Neliels sārtvaidzīvas apdeits. [30 Mar 2015|01:51pm]

black_data
Teipi tik tiešām strādā. Jau nedēļu viņus nelietoju, un problēmas ar ahilejiem ir mazinājušās. Citiem vārdiem sakot, ir svarīgi ne tikai zināt, kad viņus lietot, bet arī zināt, kad viņus nelietot.

Papildus tam, tā sāk izskatīties, ka skriešana (nu, tā sārtvaidzības forma, kas te uz ielām ir vērojama) palīdz manām ahileja cīpslām, iespējams, padarot tās elastīgākas. Jāatzīst pēdējās divas reizes ir skriets pa pludmali, nevis asfaltu, piemēram. Un vēl noskrietie desmit kilometri pavēra pieredzes durvis uz termoregulācijas gļukiem (kas man, esot slimam, ir kā reizi visvairāk vajadzīgs), un kāri pēc gaļas. Zivis, zaļie salāti, garneles, siers un olīvas - viss, kas man patiešām līdz šim bija kārojies. Nu, vēl alus, protams. Vakar tā vien gribējās iecirst zobus gaļas gabalā. Kas nozīmē, veģetārietis no manis tā pat būtu draņķīgs.

Un, nākamais sporta pirkums būs krutās zeķes problēmām ar ahileja cīpslām. Kad būs nauda.
3 comments|post comment

we have larger feet to stand away from kitchen sink [30 Mar 2015|01:34pm]

barbala
Patiešām jaudīga TED runa,
saprotot, ka viņa sešdesmitajos gados Anglijā izveidoja kompāniju ar cilvēcīgu un arī pelnošu, resursus dalošu iekšējo kultūru laikā,
kad standarts bija vara un hierarhija, kontrole, centralizācija un daži, bet ļoti bagāti kapitāla turētāji, kaut kādā ziņā šis stāsts kļūst vēl spēcīgāks un absolūtu cieņu raisošs, nekā apskatīts tikai no dzimuma perspektīvas. Dāma. Tiešām dāma.
post comment

Grāmatplaukta tīrīšana [30 Mar 2015|12:11pm]

pa_leeto

[murxxe]
Grāmatplauktā aptrūkās vietas, tāpēc nolēmu tikt vaļā no liekā.

Kalve I. Apģērba radoša pārveidošana. - 2 EUR
Sausiņa I. Svārki pāris stundās. - 2 EUR
Purēna S., Purēns V. Psiholoģija. - 1 EUR (apņurcīta)
Ballard K. The Frameworks of English: Understanding Language Structures. 2nd ed. - 4 EUR (vienā vietā esmu ar zaļu marķieri pasvītrojusi)
Kozlovs V. Radošuma psiholoģija. - 2 EUR
Lapiņa K. Psihosomatiskās sakarības un mūsdienu cilvēks - 2 EUR
Nevils P. Kaķu psihes noslēpumi. - 3 EUR
Autoru kolektīvs. Kriminoloģija. Mācību grāmata. - 2 EUR
Autoru kolektīvs. Crime investigation. - 2 EUR
Doncaster L., Holland A, Greatest mysteries if the Unexplained. - 2 EUR

Pieteikšanās tepat komentāros vai arī pa e-pastu murxxe pie inbox. Saņemšana Torņakalnā netālu no Riga Plaza no 18:00 vai arī rīt ap 16:00 Tērbatas/Dzirnavu ielas krustojumā.
3 comments|post comment

[30 Mar 2015|11:53am]

martcore
iniciatīvas grupa KAKOVAHULATVIA
1 comment|post comment

[30 Mar 2015|10:32am]

martcore
Arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis esot uzrunāts kļūt par Valsts prezidentu. Viņu esot uzrunājis kāds no valdošajā koalīcijā esošajiem politiskajiem spēkiem.

Taču šobrīd LZA vadītājs nevēlas kandidāt uz valsts prezidenta amatu, jo viņu nepārliecinot pēdējā brīža uzrunājums.

--------------------------------------
es sapotu, ka termins uzrunājums ir, tipa, "eu!'"
nu vai arī uzreiz precēties
1 comment|post comment

: mitze katze [30 Mar 2015|10:21am]

f
vakar, toties, kaktuss piedzīvoja pirmo mazgāšanos.
viņam par to bija sakāmi daudzi, gari un žēli "mjauuuuuu".
bet vismaz bez skrāpēšanās.
nabaga minka. tas ir tikai sākums.

starp citu, suņu viesnīcas un frizētavas mums ir, bet kā ar kaķu frizētavu? kaktusam ir tādas pinkas, ka pilnīgi jādomā, vai nav jāķeras pie skūšanas, bet nevaru iedomāties, kā to kaķim bez anestēzijas vispār iespējams veikt.
12 comments|post comment

kā nokrāsos vecus šķīvjus? [30 Mar 2015|01:31am]

pajautaa

[mazliet]
Vai ir kāds veids kā pārkrāsot padomju laiku (nezinu kas tas par materiālu!) šķīvjus? Vai var kaut kā pārkrāsot un piededzināt? Jeb viņus iebāžot tai speciālaja krāsnī- sasprāgs? Tie jau vienreiz ir "noglazēti" - vai būtu iespējams pārglazēt? Vai tā sistēma ko veic māla traukiem un kad noglazē ar skaistu, biezu krāsas slāni - šajā gadījumā nederētu? Vai ir kāds cits veids, kā varētu nokrāsot traukus, izņemot stikla krāsas?
12 comments|post comment

Precos ar svešinieku! [29 Mar 2015|10:44pm]

texti
Neziņu - "Mīl vai nemīl? Gribi būt miljonārs? Vai esi gudrāks par piektklasnieku?" u.tml. - Latvijas šovu nozarē beidzot ir nomainījusi patīkama apņēmība: "Precos ar svešinieku!". Nav gan arī tā, ka kāzu tēma līdz šim pie mums būtu bijusi pilnīgi neaparts lauciņš. Piemēram, 2010. gadā norisinājās šovs ar nosaukumu "Maģiskās kāzas Molā", kurā desmit žūrijas atlasi izturējuši pāri tika pie tā goda Vislatvijas acu priekšā apprecēties lielveikalā. Tiesa, šie cilvēki diemžēl bija ne tikai iepriekš pazīstami, bet vairāk vai mazāk uzskatīja sevi arī par pāri. Jau vēlāk pie Latvijas izklaides zvaigžņotajām debesīm parādījās vēl viens šovs ar kāzu un reizē neziņas pieskaņu "Precamies?", kurā Binnija ar pavadonēm riņķoja pa orbītu kā prazdamas, lai pierunātu laulāties iepriekš nepazīstamus cilvēkus. Tiesa, laulības nebija obligāta prasība, un te tāpat kā skolā - kas nav obligāti, tas arī nav jādara, tāpēc neviens, neskaitot Binniju pašu, tā arī neapprecējās. Vislabākā šova daļa bija iespēja pasniegt otram dāvanu - piemēram, kolažu no savām fotogrāfijām, ko piekārt mājās pie sienas, lai varētu vienmēr atcerēties, kā izskatījās cilvēks, ko neesi gribējis precēt.

Bet te nu beidzot mums ir ne tikai kārtīgs, draivīgs šovs, bet reizē arī sociāls eksperiments - izdosies vai neizdosies laulība diviem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Uzreiz skaidrs, ka likmes nav sevišķi augstas, jo 70% ģimeņu Latvijā šķiras, bet - jānožēlo taču ir neizdarītais, nevis izdarītais! Bija arī aizdomas, ka šovam nepieteiksies neviens vai labākajā gadījumā vien kāds bariņš cerību pilnu nelegālo imigrantu, jo tomēr - kāzas?! Kurš gadsimts? Normāls, moderns mūsdienu cilvēks neprecas tikpat lielā mērā kā neabonē draugiem.lv statistiku, jo ir pienācis laiks jaunai ērai - Tinder un kopdzīves reģistrēšanai! Tomēr izrādījās, ka Rietumeiropas vēsmas pie mums vēl ir bērnu autiņos, jo šovam pieteicās 300+ džeku un 400+ meiteņu. Ekspertu komisija strādāja vaiga sviedros, lai no šī bagātīgā izejmateriāla atlasītu, viņuprāt, saderīgākos un saticīgākos pārus. Komisijas sastāvā tika iekļauti Latvijas profesiju elites spilgtākie pārstāvji - psiholoģe, seksoloģe, antropoloģe un mācītājs. Baznīca šovā visdrīzāk iesaistījusies, vēloties būt laikmetīga - sākumā gan jau teica: "Laulāt svešus cilvēkus? Ko jūs iedomājaties?", bet tad salūza pret tādiem argumentiem kā (citēju): "Kas jums visu laiku ir? Beidziet reiz stāvēt malā, sekojiet mūsdienu tendencēm! Paskat, viens jūsējais piedalījās šovā "Divas zvaigznes", normāls džeks, ar gariem matiem, cilvēkiem ļoti patika. Šis šovs visiem atklās, ka laulības nav nekas traks, turklāt - mūsdienās cilvēki saiet kopā kaislību vadīti, tad liesma abu starpā dziest, ģimene jūk, bērni cieš. Ir pienācis laiks mācīties labāko no vēstures un citu kultūru pieredzes - divu cilvēku kopdzīves pamatā ir jābūt racionāliem, izskaitļojamiem iemesliem!". Vispār tas šovu pārstāvis vēl ilgi runāja, bet visu es necitēšu. Galvenais jau ir pateikts - mācītājs piekrita, ka laulāt savstarpēji nepazīstamus cilvēkus tiešām ir ok.

Pagaidām internetā pieejamas trīs šova epizodes - pirmo es skatījos, tā teikt, ar vienu aci, šķirstot jaunāko presi, otru uzliku, ejot gulēt, bet uzreiz arī aizmigu, trešo (hronoloģiski - otro), gods kam gods, noskatījos pilnībā. Visiem sešiem šovu dalībniekiem ir vidēji 25 gadi, visi izskatās normāli - pēc cilvēkiem. Sākumā intervijās viņiem jāatklāj savas sajūtas par to, vai cilvēks, ko viņi nekad nav redzējuši, izrādīsies piemērots kopdzīvei, vai tomēr ne. Zandai, kuru eksperti salikuši pārī ar Uģi, ir sajūta, ka svešinieks tiešām būs viņas ābola otra pusīte. Meitene arī vaļsirdīgi atklāj, ka gribētu topošo vīru iepazīt tuvāk un uzzināt, kas viņš par cilvēku. Esmu ļoti empātisks cilvēks, tāpēc spēju viņu šajā jautājumā saprast. Turklāt Uģis man uzreiz iepatīkas, jo, apcerot, kādā tieši tonī teiks liktenīgo "Jā", tur rokās līdz pusei pilnu (esmu optimistisks cilvēks!) viskija glāzi. Lai raksturotu Zandu, vienkārši citēšu viņas brāļa teikto: "Viennozīmīgi traka!". Daļu otra pāra veido džeks vārdā Ulvis, kura radiniece pirms brauciena pie altāra viņam jautā, ko iesāks, ja līgava būs pārāk apaļīga. Šeit puisim pēc atbildes rokā nav jāmeklē, jo viņš tomēr ir fitnesa treneris - phe, easy money, sastādīs programmu un liks notievēt! Mazliet pasteigšos notikumiem pa priekšu, bet trešajā sērijā Ulvis konstatēs, ka viņa sieva ir nevis resna, bet pārlieku mākslinieciska, tāpēc vedīs viņu iepirkties. Lielveikals tātad ir labākais ceļš kā izsist no cilvēka laukā līdz mielēm kaitinošo mākslinieciskumu. Puisis arī uzskata, ka būtu necienīgi līgavai pie altāra uzsist pa plecu, tāpēc ir apņēmības pilns ar viņu pēc gredzenu mīšanas nosūkties. Operatoram toties ļoti patīk Ulvja kurpes - tās raidījumā var aplūkot trīs dažādos rakursos, vienreiz arī blakus spilvenam. Par trešo pāri - Zaigu un Raimondu - man nav daudz, ko teikt, normāli cilvēki kopumā.

Pēc dalībnieku pārdomām beidzot seko šova galvenais notikums - kāzu ceremonijas - , kuru laikā visiem svēti jāsolās nekad nešķirties. Man vislabāk patika Zandas un Uģa kāzas, jo tajās līgava lepni izkāpa no lifta. Tas ir tieši tas, ko pārdrošākajos sapņos esmu iecerējusi arī savām kāzām. Lai skatīties uz dalībniekiem nebūtu pārāk vientuļi, ar komentāriem par notiekošo iesaistās arī jau minētie šova eksperti. Viņi ir satikušies Nacionālajā bibliotēkā un stāv pie tās lielās grāmatu sienas, kas laikam tiecas simbolizēt, ka viņi visi ir ļoti, ļoti gudri. Antropoloģes kundze manas aizdomas tikai apstiprina, sakot tā: "Lai kopdzīve izdotos, pārim kopā jādara lietas. Piemēram, jātaisa neparasti foto vai jālēkā ar gumijām". Pēc pieredzes zinu, ka abi minētie tiešām ir iecienīti hobiji Latvijas pāru vidū. Mācītājs tikmēr atklāj, ka bez cilvēku pasaules eksistē arī dievu un eņģeļu pasaule, bet es tā līdz galam nesapratu, ko viņš ar to gribēja teikt un kur galu galā atrodas dēmonu pasaule. Seksoloģe pasaka vien to, ka sekss laulībā nav galvenais, un tiek momentā atlaista no darba savā seksoloģijas uzņēmumā. Psiholoģe nesaka neko, jo viņa ir pieradusi, ka tad, ja grib normāli nopelnīt, runāt ir jāļauj klientiem.

Tagad - pats galvenais - kā tad nu visi nosūcās! Ulvis bija salielījies ne pa tēmu un iedeva tik vārgu buču uz vaiga, ka labāk tiešām būtu bijis līgavu draudzīgi iedunkāt. Raimondam ar Zaigu bija normāls, īss skūpsts uz lūpām, bet Uģis ar Zandu tika vistuvāk franču skūpstam, tāpēc es viņiem piešķiru veikala Sexy Style goda medaljonu ar trīs dažādiem režīmiem. Pēc ceremonijas likumsakarīgi ir afterpārtijs ar romantiskām dejām un sanākušo viesu novēlējumiem, no kuriem daži skan apmēram šādi: "Kaut kāds potenciāls jau tur ir" vai "Visus simt procentus nedodu, bet pa kādiem 87 jums varētu izdoties". Iespējams, esmu pārāk romantiska būtne, bet es nezinu, vai tās ir frāzes, kuras gribētu dzirdēt savās kāzās. Par laimi man, tās arī nedzirdēšu, jo kā normāls cilvēks plānoju reģistrēt kopdzīvi. Jāizdomā tikai, kā šajā procesā ieintegrēt jau izsenis izsapņoto izkāpšanu no lifta. Antropoloģe uzskata, ka pirmajā naktī pāriem seksa nebūs, jo viņi pārāk maz pazīst viens otru. Laikam par gadījuma sakariem neko nav dzirdējusi, dā! Zaiga tomēr ir cerību pilna un pieļauj tuvības iespējamību. Diemžēl viņas cerības nepiepildās, jo Raimonds ir prātīgs puisis un nevēlas neko sasteigt. Antropoloģe tikmēr nāk klajā ar vēl kādu pārsteidzošu atziņu - it kā esot tā, ka kopā dzīvojoši cilvēki, gadiem ejot, tikai satuvinās. Nu nezinu, es jau to tik apņēmīgi neapgalvotu, bet tā kā neesmu antropoloģe, manu viedokli neviens arī neprasa. Pēc tikumīgās kāzu nakts pāriem ir paredzēts doties ceļojumā - Ulvja un mākslinieciskās meitenes gadījumā - uz Igauniju, bet tad ar prāmi uz mīlestības pilsētu - Helsinkiem. Kopumā visu pāru vienojošais elements raidījumā bija nevis pārsteigums par izvēlēto partneri, bet gan to, ka visi cilvēki uz viņiem skatās. Tas tiešām šoviem un kāzām parasti ir pilnīgi neraksturīgi.

Kopumā šovs man mācīja, ka jānovērtē to, kas tev ir. Tai skaitā mīļotais cilvēks. Bet visvairāk jābūt pateicīgam par to, ka viņu pazīsti.
7 comments|post comment

[29 Mar 2015|11:42pm]

saldumi
Es pēdējās r.p. lekcijas sakarā atkal sāku domāt par savu attieksmi pret nāvi un justies ļoti savādi, jo man arvien vairāk ir tāda sajūta, ka vai nu manā sajūtā par nāvi kaut kas galīgi nav ok, vai arī lielākā daļa pasaules nāvi uztver neadekvāti nopietni.
Bet ok - mani privāti ir skārušas tikai mājdzīvnieku nāves, tāpēc es varbūt vispār neesmu adekvāta par nāvi un savām sajūtām un nostājām tās sakarā spriest, lai gan - mans suns man bija tikpat mīļš kā man mīļie cilvēki.
Vienkārši man ir grūti saprast, ka nāve tiek uztverta kā kaut kas biedējošs un tāds, kā "neizprotamība" raisa bailes un paniku. Man šķiet, ka, ja runa ir par mīļu cilvēku/zvēru nāvēm, tad nāve vienkārši ļoti, ļoti sāp. Un sāp tieši tas neatgriezeniskums - nāve ir izplēsusi no tavas realitātes to, ko tu mīlēji, ko tu mīli joprojām, man šķiet, pāris dienas pēc tam, kad nomira suns, es rakstīju šeit, ka esmu vannasistabā uz veļas groza atradusi dvieli, ar ko vienā no pēdējām dienām slaucīju suņa kažoku, jo ārā lija, un es izmisīgi cerēju, ka tas joprojām smaržos pēc Dž kažoka, un es varēšu vēl īsu mirkli sajusties tā, ka viņš tepat ir, bet no tā dvieļa, kad to paņēmu, izbira smiltis, bet citādi tas smaržoja pēc tīras veļas un nekā cita, un tas bija tik, tik briesmīgi.
Suņa sakarā es arī nezinu, vai man viss konteksts nelikās briesmīgāks par pašu nāves faktu, plus, es arī zināju, ka tas notiks, un it kā varēju sagatavoties.
Bet jā - arī tad, kad es izmisīgi raudāju uz grīdas (un tā bija bieži) un man likās, ka es varētu nomirt aiz tā, cik ļoti man sāp, kaut kāda manis daļa ļoti racionāli zināja, ka šis pāries: ja vien es ļaušu sev to piedzīvot un bēdāties, tad man pamazām kļūs vieglāk. Es jau tad biju droša, ka tas tā nesāpēs vienmēr.
Bet jā - man liekas, nāve ir kā iešana pie zobārsta - tas ir bailīgi un sāpīgi, un reizēm neizbēgami, un, jā, es piekrītu, mazliet šausmīgi - bet tas arī atkarīgs lielā mērā no mūsu dramatizēšanas prasmēm un tendencēm, bet tas nav "uz visiem laikiem". Es domāju to, kā tas liek justies, nevis pašu nomiršanas faktu, protams.
Var jau būt, ka es tiešām esmu kaut kāda defektīva vai arī man tiešām ir aspergers vai citi gļuki, bet man nāve neliekas nemaz nekas tik pārmērīgi baiss un biedējošs, un neizprotams, un vēl visāds briesmīgs, izņemot tās sāpes - un te es domāju gan iespējamas fiziskas sāpes, no kurām gan man ir šausmīgi bail, gan sēras un bēdas, bet citādi man nāve liekas kaut kas galīgs, un kaut kādā ziņā pat mierinošs - tādā nozīmē, ka tas ir kaut kas pabeigts un noslēdzies. Un man nenāk ne prātā raizēties, ka ar Dž varētu būt noticis kaut kas slikts vai ka ar mani varētu notikt kaut kas slikts. Protams, bērnībā man bija bail no elles un spokiem, un, sazin, kā vēl ne, bet es uzskatu, ka tā ir manas mātes un tā nenormālā mācītāja vaina.

Man vienkārši šķiet, ka nāve ir dabiska, jo īpaši tad, ja nav iesaistīti ētiskas dabas jautājumi (nu, tur aborts, iemidzināšana, slepkavība utt). Cilvēks var nomirt jebkurā brīdī, bet tas taču nav tik svarīgi. Dzīve ir svarīga.

Nu, labi, bet mans gļuks ir fiziskas sāpes - manas lielākās bailes ever.
3 comments|post comment

25. aprīlis - prep work [29 Mar 2015|11:59pm]

black_data


post comment

*** [30 Mar 2015|12:00am]

kz
[ music | The Skints - Out My Mind ]

Man tik ļoti patīk klausīties dziesmas pa riņķi, kaimiņiem tas gan laikam tik ļoti netīk. Tagad šis.

post comment

draugu novērojumi [29 Mar 2015|11:20pm]

saldumi
"bet mēs pēdejoreiz runājam par to, ka Tev nesanāk dzīvot vienkārši. Nu, nesanāk un viss."
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]