|
[11 Mar 2026|09:09am] |
vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.
piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.
|
|
|
[10 Mar 2026|08:20am] |
Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.
Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.
|
|
|
[09 Mar 2026|11:33pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2024. gada ziemas, decembra sākums.
Lielais Ķemeru tirelis un Dunduru pļavas.
( ... )
|
|
|
[09 Mar 2026|11:25pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2024. gada rudens, oktobra beigas.
Bauskas apkārtne.
( ... )
|
|
|
[09 Mar 2026|11:20pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2024. gada vasaras, augusta beigas.
Bauskas apkārtne.
( ... )
|
|
|
[09 Mar 2026|11:11pm] |
"Aizmirstās filmiņas" no 2024. gada vasaras, augusta sākums.
Ventspils.
( ... )
|
|
|
[09 Mar 2026|09:08am] |
|
No reklāmas: Simtiem cilvēku iecienīts krēms!
|
|
| Lord Huron - Bag of Bones |
[08 Mar 2026|12:02pm] |
Man ir notrulinājusies sajūta par self pity, bet nez kādēļ šķiet, ka šī varētu būt diezgan laba dziesma. No sākuma mani aizkaitināja frāze par abstrakto aizgājušo personu, bet reabilitēja sevi pie brūkošām impērijām un pasaules nepastāvīgumu kopumā.
https://www.youtube.com/watch?v=59wcc2Ml-yk
|
|
| Par sazvērestības teorijām |
[07 Mar 2026|01:49pm] |
Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)
Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.
|
|
| putekļsūcējs |
[06 Mar 2026|09:43pm] |
Mājās ir kaut kāds samērā vecs pensionārs, kas lāgā nesūc, nevar saprast, kāpēc, bet vispār strādājot ar to var izbesīties. Viņi noveco un izbeidzas? Vai arī ir remontējami? Man ir Philips.
Skatos rd electronics un nevaru saprast, kas mūsdienās ir labs, strādīgs putekļsūcējs par draudzīgu cenu. Problēma ir paklāji un mīkstais grīdas segums (koka grīdas jau mierīgi var izmazgāt arī ar mitru lupatu).
Ir ieteikumi? Akumulatorīgie vai ar vadu, rokā turamie vai uz grīdas liekamie, ar maisiņiem vai ar konteineriem?
Man joprojām tā rd dāvankarte neizlietota (būtu jel kāds palīdzējis un samainījis pret naudu).
Ak jā, un kā uzvedas roboti telpās ar paklāju, dēļu grīdu, galdu, krēsliem?
|
|
| Kino: Bugonia |
[06 Mar 2026|12:13pm] |
Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.
Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.
|
|
|
[06 Mar 2026|10:24am] |
|
no noklausītajām sarunām: vakar biju Mūzikas akadēmijas jauno diriģentu skatē, visnotaļ lieliski, bet viens skaņdarbs (Mijo "Skaramušs") bija saksofonam ar orķestri, tas saksofonists tāds puika ar brillītēm un piesārtušiem vaigiem, aizpogājies līdz augšai (nezinu, ko tas nozīmē, bet izskatījās tieši tā) nopūš trīs daļas nonstopā, gabals sarežģīts, tur visu laiku mainās temps utt, tad ir starpbrīdis, kura laikā viņš jau ir foajē un saticis savu meiteni, dzirdu tikai, kā meitene viņam prasa: "Tu vispār redzēji, kur es sēdēju?"
|
|
|
[06 Mar 2026|08:48am] |
Pirms 20 gadiem 6. martā rakstu:
"kad man bija 12 gadu, tad domāju, ka spēlēšos ar lellēm visas dzīves garumā, kad man bija 22 gadi, tad domāju, ka vienmēr būšu iemīlējusies, jo tad iemīlējos visu laiku, šķita, ka tā būs vienmēr. re kā piekāsu. nav tādu vārdu kā visas dzīves garumā un vienmēr."
|
|
| Kas šis par putnu? |
[06 Mar 2026|08:35am] |
|
|
|
[05 Mar 2026|02:36pm] |
|
TRAVELNEWS.LV Pētījuma dati rāda, ka 74% restorānu apmeklētāju izvēlas izmēģināt jaunas garšas, dodot priekšroku bagātīgām un interesantām kombinācijām. Visā pasaulē šobrīd ir novērojama pāreja uz drosmīgām, daudzslāņainām garšām, kam raksturīgs asums, izteikts skābums, kūpinājuma un fermentācijas elementi. Arvien biežāk tieši dārzeņi kļūst par ēdiena galvenajiem varoņiem. 60% restorānu apmeklētāju vēlas uzzināt vairāk par garšu un produktu izcelsmi, kā arī par pašiem šefpavāriem.
|
|
|
[05 Mar 2026|11:53am] |
Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.
Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.
Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.
|
|
|
[04 Mar 2026|07:10pm] |
|
Mani nomāc pavasara saule. Patikt patīk, bet arī nomāc. 6 mēnešus būs spilgta gaisma.
|
|
|
[04 Mar 2026|06:47pm] |
oi, šajā dienā pirms divdesmit gadiem es ierakstīju cibā:
"kad es nomiršu, jūs raudāsiet?"
un jūs atbildējāt
bet vispār es kaut kad šodien (vai vakar) izdomāju, ka varētu nostiprināt testamentā savu potenciālo reinkarnāciju (kāpēc potenciālo, es visai noteikti nepaspēšu izrauties no sansāras riņķojuma šīs atlikušās dzīves laikā, tā ka agri vai vēlu neizbēgami atgriezīšos) un noteikt deviņus gadus neizmest manas grāmatas un plates gadījumam, ja es piedzimstu atkal cilvēka izskatā
|
|