Gulēšana uz koka lāvas bija paciešama. Es varēju izturēt nepārtraukto klusēšanu. Bez grūtībām spēju agri pamosties no rītiem. Biju gatavs samierināties ar retajām un negaršīgajām maltītēm. Tomēr tas, ka biju pilnībā pamests savas burbuļojošās, pļāpājošās, kritizējošās, komentējošās, salīdzinošās, apšaubošās, apsūdzošās domu plūsmas varā augām dienām bez jelkādām iespējām pievērst uzmanību kaut kam citam, - tas bija neizturami. Jo izmisīgāk es mēģināju apklusināt savu iekšējo pasauli, jo aktīvāk tā atbildēja man ar naidīgas kritikas un sevis apšaubīšanas straumi. Tomēr kaut kas manī bija pamodināts. Man bija pilnīgi skaidrs, ka tā dzīvot es nevēlos. Ka nespēja palikt vienatnē ar sevi ir problēma. Tāpēc todien noslēdzu vienošanos ar sevi: No šī brīža viens no maniem mērķiem ir kļūt par cilvēku, kurš spēj uzturēties pats savā sabiedrībā, jūtas ērti savā ādā un visu laiku nenododas vienīgi savām domām. Par cilvēku, kurš kādā jaukā dienā varbūt pat kļūs sev par labu draugu. (p34-35)

"Netici visam, ko domā." Nav daudz padomu, kas man dzīvē palīdzējuši vairāk nekā šī atziņa. Diemžēl šis superspēks, kurš piemīt mums visiem, ir nedaudz piemirsts. Taču tas ir fakts - kļūst neizsakāmi vieglāk būt sev pašam, ja savu domu plūsmu uztveram ar humoru un nelielu skepsi. Ja ticam visam, ko domājam, mēs kļūstam neaizsargāti un vieglāk ievainojami, mēs zaudējam sev piemītošo gudrību. Dzīves tumšākajos brīžos apsēstība ar savām domām var skart mūs īpaši smagi; burtiski runājot, tā var nomocīt līdz nāvei. (p36)

Dažreiz, kad ieklausos sevī, šaubas pazūd un atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem top kristālskaidras. Ikvienam no mums piemīt neizsakāmi vērtīgs resurss - acumirkļa inteliģence, smalks, iekšējs kompass, gudrības balss. Atliek tikai uzmanīgi ieklausīties, jo šī balss runā daudz klusāk nekā ego, kurš allaž tiecas visu pārkliegt. Ir vērts laiku pa laikam pārslēgties uz zemāku viļņu frekvenci, lai atrastu miera brīžus steidzīgajā ikdienā. Tā ir fantastiska spēja, kas pelnījusi mūsu uzmanību. Ja savu kluso balsi aizmirstam, mūsu uzmanība tiek tam, kurš kliedz skaļāk. Bet pakļaušanās ego kaprīzēm rada tikai emocionālu spriedzi, pretreakciju, nemieru un neapmierinātību. Tā ir nepārtraukta cīņa ar realitāti. (p48-49)

Zināšanas ir lepnas par visu, ko tās zina. Gudrība ir pazemīga, sastopot visu, ko tā nezina. (p67)

Vingrinies atlaist tvērienu! Tā ir patiesi liela gudrība, viena no svarīgākajām mācībām, ko saņēmu klosterī. Mēs iegūsim arvien vairāk un vairāk, ja iemācīsimies atlaist tvērienu. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no domu sērijas, kas nodara mums ļaunu, liek justies mazākiem, sliktākiem, vientuļākiem, bailīgākiem, bēdīgākiem, niknākiem, ir - palaist to vaļā. Pat ja šīs domas šķiet pareizas. Protams, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tomēr atceries: tieši tām domām, kuras ir visgrūtāk palaist vaļā, piemīt tendence nodarīt vislielāko ļaunumu. (p70)

Jau pirms astoņsimt gadiem persiešu sūfists Rūmī teica: "Aiz priekšstatiem par to, kas ir pareizs un kas - nepareizs, atrodas brīvs lauks. Satiksimies tur!" Diemžēl pārliecība par savu taisnību mūsos ir pārāk dziļi iesakņojusies. Tomēr neviens nezina visu, un ikvienam ir tiesības iet savu ceļu, atklājot pasauli paša acīm. Mēs, cilvēki, dabiski tiecamies meklēt veidus, kā uzlabot savu labsajūtu. Un reti kurš līdzeklis garantē labsajūtu tik droši kā sevis pieradināšana pie domas "varbūt es maldos", "varbūt es nezinu visu". Mums patīk domāt, ka saprotam notiekošo, ka pareizi iztulkojam apkārtējo pasauli un tajā notiekošo. Ka mēs zinām. Ka spējam izlemt un izšķirt, vai konkrētā parādība ir pareiza vai nepareiza, laba vai slikta. Mēs tiecamies uzskatīt, ka dzīvei jābūt tieši tādai, kādu mēs to vēlamies un plānojam. Bet bieži vien tā nav. Patiesībā tā ir ļoti reti. Tāpēc liela gudrība ir negaidīt, ka dzīve kļūs tāda, kādai tai, mūsuprāt, vajadzētu būt. Gudrība ir saprast, ka mums par to nav ne mazākās nojausmas. (p74-75)

"Varbūt, bet varbūt ne." (p80)

Lielākā daļa psiholoģisko ciešanu, ko mēs, cilvēki, piedzīvojam, ir brīvprātīgas un pašu radītas. Mēs ticam domām, kuras nenāk mums par labu. Tās ir domas, kuras liek mums justies nepatīkami un smagi, kuras neļauj mums būt pašiem. Diemžēl fakts, ka psiholoģiskās ciešanas ir mūsu pašu radītas, nekādā ziņā nenozīmē, ka tās ir mazāk mokošas. Nebūt ne. Tomēr, ja to saprotam, varam atrast jaunu veidu, kā attiekties pret savām domām un ciešanām. Tiesa, atziņa, ka psiholoģiskās ciešanas ir mūsu pašu radītas, var būt diezgan apgrūtinoša, jo tā pieprasa zināmu pazemību. Tādā gadījumā vairs nevaram vainot citas personas vai apstākļus. Bet vienlaikus šī atziņa mudina vaicāt: kā man vajadzētu attiekties pret savām domām un sajūtām, lai neradītu sev tik daudz psiholoģisku ciešanu? (...) ir ļoti noderīgi pajautāt sev: vai es varu kaut ko darīt savā labā šeit un tagad, lai nejustos tik slikti? Pasaule var turpināt griezties ap savu asi. Nevienam un nekam nav jāmainās, lai tev kļūtu vieglāk. Kad jūtamies nomākti, bēdīgi, vientuļi, satraukti vai nepietiekami labi, mēs esam pieķērušies kādai domai un liedzamies palaist to vaļā. Bieži vien šī doma ir ļoti ticama. Un bieži vien tā ietver sevī vārdu "vajadzētu". (p86-87)

It seems to me, the most refined forms of happiness are characterised by the absence of things, rather than the presence of things. (p90)