BĒRNI!

pagrieziet savu sātana mūziku klusāk!

Justīne, yo

Navigation

July 2nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Vismaz laikapstākļi ideāli, laikā, kad viss, ko gribi ir maksimāli izpirkt savu tupumu un neveiksmīgumu. Ej pāri ielai uz veikalu (jo visu huiņu dēļ tu aizmirsi paēst), smagi smagi līst. Tavi apavi izmirkst jau pirmajās sekundēs, ātri vien arī galva (tev nav lietussarga, nekad nav bijis). Atpakaļceļā lietus iespraucas arī tavā bulciņu maisā. Tu to esi pelnījusi.

Add to Memories Tell A Friend
Fail jaunā pakāpē - pases atrašana aptuveni 10 minūtes pēc tās anulēšanas. Es hujeju. Dusmošanās par steigšanos ar jaunās formēšanu un maziņa dusmošanās uz Humana darbiniecēm, kuras neiedomājās elementāri ievadīt manu vārdu internetos un sazināties. Nekas, tā ir tikai nauda un laiks. Tikai.

Add to Memories Tell A Friend
Super-triper-ultra-uber neveiksmes spēriens tieši dvēselei vagīnā - pazūd pase. Bez pēdām. Beerlogā, kurā 100 punkti to uzrādīju un no kuras mājās devos diezgan skaidrā (un nebija, ko iet - pāri Kalnciema, mazliet pa Baložu, mazliet pa Kapseļu ielu un VISS), neesot. Mugursomā, kurā turu to vienmēr - nav. Nevienā stūrī, nekur nekur. Rīt jāizstaigā visi veikali, kuros šodien iepirkos, bet pēc 2 dienām jālido. Vo, bļaģ.

OK, nekas ir arī 50 eur lidojums uz Telavivu no Viļņas 5. jūlijam. Tikai jācer uz PMLP Āgenskalna nodaļas darbinieku labvēlību - lai uzliek brīdinājumu un jauno uztaisa 2 dienās. Visu piedošu sev un ātri aizmirsīšu. Tik laidiet mani projām.

July 1st, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bez četrām stundām ceļakāju iedzeršanas. Viss, jākļūst nopietniem un jāsaliek, jāsagatavo viss ceļam nepieciešamais. Tur tāpat nav daudz - blociņš, kuram jāuzglabā visur kur sagrābstītie kontakti un hitchwiki norādes, būs pilnāks par somu. Joprojām daudz nezināmā. Aptuvenais maršruts:

1. Izraēla (2 nedēļu darbs tuksnesī netālu no Mitzpe Ramon, tad nedēļu ceļojam - Beersheva, Jeruzāleme, Nāves jūra, Haifa u.tml)
2. Rumānija - ieklīst Rainbow gatheringā
3. Bulgārija
4. Maķedonija
5. Albānija - ieklīst Hitchgatheringā
6. Kaut kāds Kosovas, Melnkalnes, Bosnijas zigzags ar obligātu uzkavēšanos
7. Serbijā, kur jāsatiek 1) Slobodans 2)Milošs - pagalam foršs kaučsērferis, kuru vakardien izmitināju un vedu uz Beerlogu. Sacīja, ka izručīs Belgradā.
8. Ungārija - ķipa pie kaut kādiem māsas cilvēkiem štoļi
9. Slovākija caurbraucot uz
10. Varšavu - Patijas Smitas koncerts 17. augustā
11. Rīga - dzert alu ar Āgenskalna zelta jaunatni līdz mācību gada sākumam

Visa šitā paredzētais budžets, lidmašīnas biļetes neskaitot (Polija-Izraēla-Rumānija izmaksāja 130 eur) - 200 eur.

Karoče - carpe diem, bitches.

June 29th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Šobrīd laikam uz dzīvi jāskatās kā uz nelielu (vai varbūt tomēr tieši milzīgu?) farsu. Nekas neliekas nopietni, un ir jāspēlē līdzi. Slāj pohaina pa Āģeni un pretī nāk glīti kopti amerikāņu mormoņi? Nahuj nē - parunāsies, kaut ko nobubināsi par Platonu, jā - grāmatiņu arī paņemsi. Viņi, starp citu, teica, ka varu zvanīt, ja vajag jebkādu palīdzību. Jāizmēģina nākamreiz, kad sanāk aizballēties - mož nebūs jāņem taksis.

Pārtikas veikals pie Gaujas stacijas ir kā Priekuļu pārtikas veikals manā bērnībā. Mēs tur atradām saldējumu "Gaiziņš", bet kāds puika pārdevējai lūdza iesvērt ledenes "Bārbele" uz piecdesmit centiem.

June 28th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Trolejbusā pie mums atnāca kungs, kurš stādījās priekšā kā Verners. Sāka citēt Imantu Ziedoni un stāstīt aņukus. Verneram bija jauka balss, viņš varētu Ziedoni citēt arī Latvijas Radio. Kad kāpām ārā, atdevu to, kas bija palicis mūsu stiprā alkoholiskā dzēriena pudelē. Ap rīta pusi man Čomskī kāds uzdāvināja šķiltavas. What goes around comes around.

Bet vispār - atpestiet.

June 26th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Vakardien iekāpu mašīnā kādas 2 minūtes pirms lietusgāzēm. Pavecs pāris, jā - līdz Rīgai. Un skan ты выглядишь так несовременно рядом со мной un kas galvenais - nevis Kino, bet gan Hosielas izpildījumā. Attiecīgā apvienība mašīnā skanēja līdz pat Juglai, kad tika nomainīta uz Elvisu Presliju. Maziņi prieciņi katru dieniņu - bože, tas bija pirms kādiem gadiem septiņiem, kad man to Melnajā Piektdienā noteica pilnīgi piedzēries random čalis, bet šo sentenci atceros joprojām. Lai arī tā nav aksioma - mani mazie prieciņi vienmēr nez kāpēc apstājas, kad braucu "mājās" ievilkt ķeksīti; kolīdz laižos uz Rīgu, saulīte sāk spīdēt spožāk, sirds arī kaut kā nomierinās un viss liekas mazliet foršāk. Mana vidusskolas gadu ņirgāšanās par galvaspilsētu bija galīgi nevietā.

Šodien sāku lasīt par Izraēlu. Vispār, šis būs pirmais ceļojums bez normālas apmešanās vietas (būs grūti meklēt blatu kaučsērfingā, ja mūsu darbvietā nav elektrības) un kontaktiem, bet tur jau tas prikols, draugi - tur tas prikols.. Uzzināju, ka ja Nāves jūrā nepeld uz muguras, var sanākt arī nomirt.

June 24th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Apsēdos pie Cēsu pilsdrupām uz pakāpieniem, uzpīpoju. Garām pagāja pavecs pāris, kungs apstājās, palūkojās uz estrādi un parku un noteica - mēs esam pasaules valdnieki! Bet es... es priecājos, ka beidzot jāņi bija apmēram tādi, kā gribējās. Ar pienācīgu vecākās paaudzes iesaisti, daudz patiešām gardiem ēdieniem, neapkošanos (pārrados ar neizdzertiem diviem aliņiem)un no tās izrietošo absolūto galvas labsajūtu nākamās dienas rītā. Vēl es redzēju, kā no malas izskatās brīži, kad šādos saviesīgos pasākumos nonāk ceļotāji - tajā visā likās kaut kas tik pazīstams. Atcerējos ģimeni Aušvicē, kura runāja tikai poliski, bet tāpat izstaroja nenormālu mīļumu, ģimeni Islandes dienvidos ar burvīgo šuneļu pāri, hosta māti Suwalkos, kura nāca no rīta man ielikt somā ābolu, sviestmaizi un tiru dvieli, atcerējos visas pēkšņās gruzīnu viesības u.tml. Kad pašu pasaulē viss kaut kā sabrūk un pilnībā emocionāli atsaldējas, ir jābrauc un jāredz, ka var citādāk - var laipnāk, var nesavtīgāk, siltāk. Paldies dievam - līdz tam atlikusi nedēļa.

June 23rd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Provincē laikā, kad nevar strādāt ir diezgan nožēlojami. Ja kāds nav piedzēries, tad tāpat tāds liekas. Savukārt galvaspilsētā bezcerīgi jūties tieši tad, kad nonstopā jāraujas. Varbūt maldos, bet, manuprāt, lauku un pilsētas apmeklējums ir jāpiemēro darāmo darbu apjomam. Un tad, kad dārzi ir pielijuši un tajos darīt vienkārši nav ko, labāk tomēr būt Rīgā un bāros ķert naktstauriņus.

Izskrēju laukā uz 5.8 km, lai vismaz pašā tās izskaņā diena nebūtu pilnīgā couch-potato garā aizvadīta.

June 20th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Un Hāpsalā bija brīnišķīgi. Vietējā Maxima uz 50 centiem bija sacenojusi kaudzi iedauzītu olīvbundžu, tumšais ķiršu alus uz akciju maksāja 65 centus un tā mēs sēdējām promenādē, sevi gardi dzirdījām un barojām, gatavojāmies reliģiju vēstures eksāmenam un dzinām ārkārtīgi nesmieklīgu huiņu kā, piemēram:

- Ja es tev atļautu, tu iekakātu man kurpē?
- Kā tad! Un tu pa to laiku droši vien aizietu uzkakāt uz mana datora!

Atpakaļceļā apstājās 1 mašīna un atdeva maisu ar zemenēm.

Add to Memories Tell A Friend
Atceros, ka kaut kam rakstīju, ka skatos, kā Dreimane ar Dzeni pie Māras dīķa met kūleņus. Es biju aizgājusi uz Degvielu pēc cīdziņām, atgriezos ar tām un kaut kur nozagtu plakātu par zirgu sacensībām. Pēc tam mēs ēdām rasolu aiz nama uz pakāpieniem. Tur bija novusa galds, bet Eduards kādas 20 minūtes spēlējās ar kaķēnu, kurš bija pabāzis purniņu ārā pa logu. Nākamajā dienā galva nesāpēja, atgriezies bija karstais ūdens un man pat pietika entuziasma mazliet pastrādāt (online kazino spēļu apraksti, jē - jūsmīgi slavinājumi 3D grafikām ar apbrīnojamiem jūras radījumiem vai noslēpumainiem ēģiptiešu hieroglifiem, it kā tam būtu jebkāda nozīme, kā izskatās simboli, kuru dēļ tu papis savu naudu).

Šodien vēl mazliet laiskuma. Tad Priekuļi, tad Jāņi Jērcēnos un tad jau jāpazūd dienvidu zemēs. Īstenībā nekam neredz jēgu un galu, neredz nekādu savaldīšanos vai miera sajūtu, bet viss viss, kas patlaban notiek liekas loģiski un nepieciešami. Karjera, kopdzīve, kārtīgums šobrīd naturāli var iet dirst.

June 12th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Kamēr Kalnciemielas kvartāla ļaudis pirms koncerta staigā apkārt ar dārgajām Valmiermuižas glāzēm, socializējas u.tml, mēs ieejam turpat uz Melnsila ielas esošajā Alus pagrabiņā. Sēž tante un onkulis, kas tur vienmēr ir parubījies. Dudina Pervij Balķijskij.Pasūtu divus ingveralus.

"Justīn!" iesaucas mana sabiedrotā,"kāpēc tu neņem to par vienu eiro?!!"
"Bet Dārta," es atbildu,"tas ir Latvijas sevišķais - tas būs kā dzert divuci."

It kā pajokoju. Mazums - varbūt arī to dod izlejamu vai no stiklenes kā minimums.

Bet tad bārmenis tik tiešām tvēra pēc divlitru tilpuma/bamšļa/dvuļas/dvuškas/blimbas/torpēdas - sauciet kā gribat - tvēra tieši pēc diviem litriem un ielēja Dārtai glāzē. Mēs izkusām, jo neticējām, ka tā arī var notikt.

Add to Memories Tell A Friend
Bērni aiz loga jau otro dienu spēlē tautasbumbu. Es nezinu, kas ir Undīne, bet viņai laikam sanāķ vislabāk. Man skauž.
Vispār uz bakalaura gadu ir doma eksperimentam - paskatīties, cik ilgi iespējams nodzīvot Āgenskalnā, neizbraucot uz nevienu citu apkaimi, arī centru nē. Pēc teorijas te visa pietiek.

June 11th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nekad nesapratīšu ļaužu pozēšanu ar saviem bakalauriem. Teiksim tā - augstākā izglītība Latvijā nav gluži rocket science (vispār ne tuvu tam) un, ja pieņemam, ka parasti cilvēki augstskolās stājas, lai tās tik tiešām arī pabeigtu - diploms nav nekāds sasniegums. Ja man būs bilde ar bakalauru, tad tikai tāda, kurā es rādu šim Svētajam Sakramentam fakuci ar blakus novietotu Mongolijas vīzu.

Šodien pirmo reizi mūžā (pēc tūkstošiem ļevos veidos un pilnīgi jobanos tekstos sahaltūrētu dolāru) saņēmu leģitīmu atalgojumu par tulkojumiem autoratlīdzības veidā. 100 eiro. Sīkums, bet patīkami.

June 8th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Vienubrīd gan vilciens vilkās tik lēnu, ka grasījāmies savas atpakaļceļa biļetes atstāt kasē, lai tur tās atdod pirmajam pircējam un uz Rīgu stopēt; iepriekšējā vakara tupēšana Smiļģa bārā līdz plkst 4. (līdz ar to miegs vien 2.5 garumā) arī darīja savu, taču vakardien ar Bošas jaunkundzi Daugavpilī lieliski aizvadījām laiku, un beidzot varam lepni noņemt to kaunīgo "neesmu-bijusi-Latvijas-otrajā-lielākajā-pilsētā" zīmogu. Vītolu fonds nahaļavu izdāļāja vilciena biļetītes, drīkstēju ņemt līdzi arī kādu savējo - bija ar ko kopā runāt pilnīgu huiņu, iet ēst karbonādes tādā kafejnīcā, kādā bērnībā karbonātes ēst veda mamma, jūsmināties par tramvajiem, kuri liekas kā no fotogalerijām "Rīga sešdesmitajos" izkāpuši, bradāt pa cietokšņa graustīgāko daļu, par kuru, šķiet, neviens neliekas ne zinis un tā arī nesapratām, kas tur kādreiz bijis, jo bukletos arī par to neraksta. Bet skaisti bez gala - lielas lielas telpas, krāsainu sienu paliekas, velvju griesti u.tml. Vēl jāatceras nākamreiz atgriezties tirgus kafejnīcā Doktors Gorilka. Šoreiz bija visi galdiņi aizņemti, bet neatminos pēdējo reizi, kad būtu kādā iestādē redzējusi medalu pa eiro četrdesmit.

Bet šodien jāceļ no mirušajiem apzinīgums un jātiek galā ar visiem teksta blāķiem, kas gaida - davaj, iztulko vienreiz, uzraksti beidzot. Nauda nesmird.

June 3rd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pirmo reizi NT "Skatuve" redzēju ap 100 skatītāju. Un guess what? Tas izrādījās vakars, kad es nez kāpēc tur apkalpoju ļaudis, gan pie biļetēm, gan bufetē. Pēkšņi saslimušiem nespēju atteikt, pat ja iesākts skatīties filmu, par kuru jau zinu, ka būs viena no mīļākajām (Aņjesas Vardas "Sans toit ni loi" - "Bez pajumtes un likuma", angliski - "Vagabond")un ja pārlasīšanai sagatavota glīta 28 biļešu čupiņa par kultūrantropoloģijas jautājumiem. Teicu, ka izručīšu? Teicu. Draudēju ar nodedzinātu teātri, bet iztika ar 1 saplēstu glāzi. Manuprāt, priekš 1. reizes - cienījami.

June 2nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Labi, jā - vienmēr atkārtoju un atkārtošu, ka uz mani iespēju robežās var paļauties praktiski jebkādās situācijās un ka nebūšu no uzmetējiem.. bet tomēr neatminos, ka būtu šādi izteikusies Rīgas Satiksmei. Kontrolieres jaunkundz, kura spītīgi atteicās konfiscēt manu etalonu (jo būšot "čakars"), bet uz g o d a v ā r d a pamata ļāva man aizskriet uz nemaz ar ne tik tuvu esošo bankomātu ar visu e-talonu kabatā, jūs esat mana šīvakara zvaigzne un par jums tad lai atveras Dižalus un olīvu bundža. Piedodiet, bet ar to pilnīgi pietiks manas vainas apziņas noskalošanai.

Šodien mani uz Rīgu aizveda 2 mašīnas. Pirmās šoferis beigās piekodināja, lai nopērku pipargāzi un šo padomu es ne vienmēr līdz galam izprotu. Po mojemu sanāk, ka pipargāze, nazis u.tml pašaizsardzības figņas noder tikai tad, ja ir pa rokai tik tuvu, lai vajadzības brīdī var tikt operatīvi izvilktas un iehujārītas nepieciešamajā redzes/dzimuma orgānā. Tātad tam nazim un baloniņam jāstāv kaut kur kabatā, ja pieņemam, ka mugursoma stāv vai nu pie kājām vai citreiz vispār aizmugurējā sēdeklī. Ja es būtu šoferis un pamanītu, ka blakussēdošajai stopētājai ta forši pa rokai stāv nazis vai baloniņš, es diez vai viņai draudzīgi uzsitu pa plecu, sakot - malacis, meitēn, tā jācīnās ar pidariem!, bet gan pielaistu ūziņas. Just saying.

Otrs šoferis bija krietni sakarīgāks, vairāk carpe diem tips, kurš arī piekrita, ka ir stulbi no visiem baidīties un visus turēt aizdomās un kuram arī pa maziņam besī demokrātija un savienības. Sarunas pērle - Visa nauda tāpat pieder žīdiem. Kaut kas tajā politnekorektumā tomēr piedur.

April 29th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Tāda brīnišķa sajūta, kad mazliet iereibusi ar velo aizkulies no Bānūža uz Pārdaugavu, uz muguras vedot ģitāru, bet uz vēdera - mugursomu, labi zinot, ka telefons izslēdzies, bet, pie nama piebraukusi redzi - guļamistabas logs ir vaļā, tāpēc tu izlem pasaukt - māādarāā! un dzirdīgas ausis tevi pamana un ielaiž un pabaro ar makaroniem po flotski. Un tad no darba pārrodas Dzeņa jaunskungs, bet, redz, tu esi pārvedusi satīrītu ģitāru ar jaunām stīgam, tāpēc ir ideāls vakars, lai iemācītu pačka sigaret. Bet galu galā tu esi pietiekami kārtīga, lai notītos mājup. Rīt tomēr ar Frau Bosch šoseja iekarojama, un mūsu mērķis ir nekas cits kā laiskās Priekuļu āres.

Visam pa vidu šodien par savu kursa darbu saņēmu teicamu vērtējumu.

April 27th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Tā mēs dzīvojam. Pārdaugavas jaunieši. Viņi pālī, es skaidrā. Nav pat pusdienlaiks, bet šiem jau kristāla actiņas. Priecājas, ka atnācu ciemos, cienā ar aliņu un aknu plāceņiem. Tad viņi aizmieg, bet es solidarizējos. Kad pamostamies, ejam ārā dzert, jo atsakos iet ēst kebabus skaidrā. Pagalma puikas satupuši pie nama, katram rokās liels spogulis un viņi spīdina uz ķieģeļu sienas. Autobusā iekāpj tetovēts vīrietis ar divuci un cirvi, bet mēs dodamies uz Smiļģu bāru malkot dzērveņalu. Sapazīstamies ar cilvēkiem, kuri apdzīvo to pašu namu, spēlējam novusu un pilnā nopietnībā apspriežam manu nākotnes mitināšanos viņu virtuvē. Kad iznākam ārā, brīnāmies, ka ir nevis pieci, bet deviņi. Kebabu medības līdz ar to neveiksmīgas, tāpēc lai iet makaroni ar cīsiņiem. Nesagaidījuši pusnakti, trīs draugi aizmieg. Vienīgie, kas nekad neatteiks.

April 26th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pulksten puspieci rītā. Zvans. Samiegojusies Justīne paceļ telefonu un tur biedri ziņo, ka aicina mani piepildīt jau dažus mēnešus lolotu plānu - ar velosipēdiem sagaidīt rītu pie Uzvaras pieminekļa. Sirds sažņaudzas, jo jāsaka biedriem, ka vakardien kinoteātrī nosēdēju desmit stundas un ļoti nāk miedziņš, ka no rīta atkal turp jādodas un ka šādas vaļības var beigties slikti. Biedri saprot un samierinās, bet es pati? Eh.
Powered by Sviesta Ciba