BĒRNI!

pagrieziet savu sātana mūziku klusāk!

Justīne, yo

Navigation

February 27th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Ū, līdztekus esošajiem pienākumiem plānojas 60 emigrācijā tapušu/ieskenētu vēstulīšu burtošana un tulkošana. Izdegšana, here I come. Bet ko šodien? Tupam V. ielā, un gaidīsim Erasmus+ prakšu rezultātus, palēnām piedzeroties. Tuvākajā dienās jānāk arī ziņām no Arni Magnussona institūta, such exciting, much wait, wow.

February 25th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Laikam tomēr nebiju sapratusi (vai vienkārši padomājusi par to), uz ko eju. Zviedru režisores filmēts stāsts par kārtējo stipro, bet vientuļo sievieti no Latvijas nekurienes (šoreiz kaut kur pie Balviem) ar mirušiem pagātnes vīriešiem un bērniem ārzemēs. Vairāk pazīstami nekā interesanti un arī par poētisku filmu tā pavisam negribējās saukt (lai gan tas izskanēja vairākkārt - okej, tur dabiņa, koru mūzika..), bet visā visumā labi, smeldzīgi, protams. Un tad vēl beigās tie po žizņi vienkāršie lauku ļaudis nonāk uz skatuves; tur puķes un aplausi, un tad neiespējami saprast, kas var tādā brīdī šāda cilvēka galvā darīties.

A ja par haļavām, haļaviņām (skat. iepriekšējo ierakstu).. hehe.. vīniņš..

Add to Memories Tell A Friend
Nu bļe, pavasari, kāda te var būt runa par kaut kādiem dienas režīmiem. Puslīdz iekļaujos tajā paskrien-patulko-padari baķi minimumā (kurā, diemžel, tas pēdējais iet visgausāk), bet nupat sāk palikt grūti (Pirmās Pasaules Pilsoņa nopūta). Āgenskalna saulīte miedz ar aci pārāk vilinoši. Turklāt jūtu, ka drīzumā haļavas mākslu būšu izkopusi teju pilnībā. Nākamajos vakaros ieplānots vazāties pa bezmaksas kino seansiem (šodien Splendidā, pēc tam K.Sunī), bet kad tādas vaļības nevar atļauties, atliek aizmīties pie Valmieras ielas harēma un kaut ko uzlikt uz palaga. Fu, fu, te pilnīgi varētu eksmatrikulēties. Nē-nē, joks, bez alko-grādiem tomēr esmu apņēmības pilna iegūt arī to tur, un tad laikam tā Īslande, ja? Tur jau tās psihās vasaras, kurās nekad nepaliek tumšs, mož tad pietiktu laika visam..

Add to Memories Tell A Friend
Šodien mani sapnī nogalināja. Es un mana slepkava, kura tikko bija sarīkojusi normālu masu slaktiņu, bijām ieslēgušās kādā Kijevas pārtikas veikalā. Viņa šāva uz visiem, kas nebija veci cilvēki (divi pensionāri centās ienākt iekšā, bet viņa tikai laipni lūdza aiziet); man tika lodes sejā un krūtīs, bet es nenomiru, tikai viss sāka palikt maigs un pūkains. Es nez kāpēc sapratu šāvēju, un man viņa sāka patikt aizvien vairāk un bija viegli-viegli. Tad mēs dzērām vīnu, un es sapratu, ka viņai ir laiks mani piebeigt pavisam. Man bija ļoti bail palikt dzīvai, jo zināju, ka visticamāk mana seja ir lupatās un tāpat nekādas dzīves nebūtu. Palūdzu atļauju izdzert viņas pārpalikušo vīnu uz ko viņa atteica: "Ņem ņem, kam der dzīve, ja nav vīna, vai ne." Pēc tam lūdzu viņai beidzot ķerties pie lietas - viņa, protams, nekavējoties sāka šaut. Krūškurvī viss sakarsa līdz es nejutu neko. Tik patīkamu nomiršanas sapni čista neatceros, ka būtu jebkad piedzīvojusi. Varbūt biežāk jāguļ uz grīdas.

February 23rd, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Kivirehka stāsti Zirgu pastā 4. kursa izpildījumā - nu tik labs vakara noslēgums! Sejas muskuļi no smiekliem vēl nav laikam atguvušies. Biežāk šitādas pēkšņas izdevības un pazīšanās.

February 21st, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Sāk šķist, ka Jaunā derība īstenībā vēsta par Jēzus atklāsmēm pēc intensīvas prāta peldes divlitru upēs, sekotāji vienkārši bija viņa sabiedrotie pudeles brāļi, bet ciešanas krustā un nāve ir milzīga metafora tām mokām, ko pēc šādām svinībām pārdzīvo cilvēks nākamajā rītā. Pirms stundas arī es augšāmcēlos.

February 16th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Tāds vakars, ka liekas - jāpaliek ilgi augšā, jātulko, klausoties Cat Power albumu "The Greatest" un pie viena apcerot savas dzīves neveiksmes; varbūt tā ap plkst. 2 būtu jāiziet uzpīpēt - tad pagastā vairs nedeg neviena pati gaisma, un šonakt noteikti būs ahujennās zvaigznes.

Stulbākais visā šajā ir tas, ka visticamāk es īstenībā tagad filmas laikā vienkārši parubīšos un pamodīšos rītdienā.

Add to Memories Tell A Friend
Īsta ziema ir tad, kad tavs suns atsakās ar tevi kopā tā lēni un draudzīgi iet mājās, bet gan pilnīgā pohujā skrien mājup tev pa priekšu, vien ik pa laikam pārliecinoties, ka tavas resnās un lēnās homo sapiens miesas ir saredzamā attālumā, un tad turpinot lēkšot uz siltuma pusi. Priekuļu pagastā šodien ir īsta ziema.

February 14th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Ķipa lieli cilvēki ar patstāvīgām izvēlēm un ,domājams, izstrādājušos kaut vai minimālu izpratni par to, ka dzīvē sasniegumus (kas pats par sevi šķiet tāds šausmīgi izplūdis un teju fiktīvs jēdziens) nesīs nevis tikko ķepās iespiestais papīrs, bet gan elementāra apņēmība - taču pat augstskolas izlaidumā viņiem smadzenes skalo ar tām pašām muļķībām, ko videnē. Par izaugsmi un mērķu sasniegšanu,soļojot uz mirdzošo nākotni, par to kā visiem tagad būs darbs un to cik forši ir īstenībā būt kārtējam ķieģelim sienā studentam (aha, šito jau atklausījāmies vidusskolā - kā gribēšoties atpakaļ skolas solā, jo Lielā Baisā Dzīve jau nav nekāds rožu lauks; a čo ta negribās atpakaļ nu nemaz). Piedod, Valmiera, tu man patīc, un arī pret Vidzemes Augstskolu izjutu zināmas simpātijas, bet šis no tiesas bija riebīgi; situāciju neuzlaboja arī ārkārtīgi neveiksmīgie un nesmieklīgie vadītāji, kuru sniegumu varbūt glābtu tāds kluss bungu padummmmtssss! aiz katra "joka" - tad vismaz būtu skaidrs, ka bija paredzēts būt nesmieklīgiem. Ceru, ka manējais nebūs tik banalitātēm bagāts. Šim dodu divas zvaigznes - vienmēr var krist arī zemāk.

February 13th, 2015

Add to Memories Tell A Friend

Add to Memories Tell A Friend
Īstenībā pat grūti tā izskaidrot, kas notika tajā pusotrā stundā, ko nupat pavadījām mašīnā ar dr.lv domubiedros atrastu sievieti, kurai arī šovakar bija jādodas mājās uz Cēsīm no Āgenskalna.. Tā, iespējams, bija viena no jaukākajām/vērtīgākajām sarunām, kāda man ir jebkad bijusi. Par dzīvi, par vienpatību un sevis iepazīšanas prieku, par ne-/un pie-augšanu, par atvērtību pasaulei un tiem, kuri tādi nav un nespēj būt. Bet pati viņa uz beigām stāsta par to, cik priecīga, ka tikāmies un saka - māte foršas meitas izaudzinājusi!, bet mēs tikai varam izdvest kaut ko bikli un klusi par to, ka audzināt jau var arī ar sliktiem piemēriem.

Pēc tam tāda sajūta, kā noskatoties filmu, kura paķērusi tāpēc, ka esi tajā atpazinis sevi; roka automātiski tver pēc cigaretes. Turklāt mājāsatbraucot - dzīvs piemērs, tāds Exhibit A tam, par ko runājām. Par tiem otriem - neglābjamajiem un skumjajiem, kuriem pagātne kādā brīdī izdarījusi tik gauži, ka tagad viņi krīt tik dziļi, ka izrāpties vairs īsti nav iespējams.

February 12th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Ja par sapņiem -
Vakardien no rīta pārāk ilgi gulšņājām Valmieras ielas apartamentos, tāpēc pēc pamošanās paspēju vēl pa pusmiegam paskatīties dažas jocīgas epizodes.

Viena bija tāda, kurā vidusskolēni soc. tīklos šēro kādu bildi kurā redzamas 2 gleznas. Vienā ir Janis Rozentāls ar mazliet apaļīgu modeli, otrā - Janis Rozentāls ar savu tievo sievu. Virs bildēm paraksts - Aspazija pirms un pēc precībām ar Raini. Un tieši tādā secībā. Wat.

February 11th, 2015

Add to Memories Tell A Friend


Akadēmijā kāds pie bibliotēkas atstājis ņemšanai uz mājām veselu lērumu emigrācijā iznākušu grāmatu. Tāds maziņš piespiediens mani atsākt lasīt - pēc pārtraukuma, kas iestājās, kad, Krakovā paruboties parkā pēc negulētas nakts Ungārijas pāķos, aizmirsu, ka manā pagalvī-somā atrodas Kindls. Kad pamodos, tam vairs nedarbojās puse ekrāna.

February 10th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Man patīk. Divas dienas nobesījos mājās pie tulkojuma, kas, lai arī stipri pretīgs, tomēr ļāva, piemēram, iemācīties visādus vārdiņus par projektoru, monitoru un stiprinājumu, akustisko sistēmu, mikrofonu statīvu u.tml specifikācijām. Katrā ziņā prieks, ka tas no kakla ir nost (par šo visu paldies cienītmāsai, kura izlēma Bošas jaunkundzes vārdadienu turpināt ar 2. šņabi, tāpēc nebija spējīga tulkojumu paveikt viena).

Šodien par godu mazo mocību beigām uzdāvināju sev garu pastaigu pa rajončiku. Īstenībā, ja Torņakalns man palūgtu, es mierīgi ar viņu nokraptu Āģeni, mierīgi. Vēl man palika ļoti žēl, ka Mārupes ielas pidari ir kļuvuši par Valmieras ielas pidariem. Tomēr bija daudz burvības tajā paradumā piedzindzināt velosipēda zvaniņu zem viņu loga, klausīties pagalma puikās un āra galdiņa privatizētājos un vienkārši sagaidīt rītu 15 min gājiena attālumā no mājām (pa ceļam - Super Netto un Kolumbijas konsulāts vienā ēkā - varens salikums, es teikšu).

To rītu, kurā Sabīnes jaunkundze, patīkami pārsteigta pa LR Klasiku sešos no rīta izdzirdēt Star Wars theme song, uzsāk deju labākajās Vecrīgas klubu tradīcijās - to vispār es noglabāšu sirds siltākajos stūros.

February 5th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Pirmo dienu LV uzsāku ar

1) soļanku Rīgas autoostas 2. stāvā (Justīnes V. apstiprinājuma ronis)
2) LKA Diplomfilmām Splendidā, kuras tovakar neredzēja daži simti ārāstāvētāju, bet es nebiju to vidū, jo soļanku tak 2h neēdīsi, tāpēc pamīņāties Splendida gaitenī stundu pirms skates sākuma gluži nebija tā stulbākā dienas rīcība - karaliene var būt tikai viena un šis tituls pienākas
3)E-talona automātā atstātai bankas kartei, kuru šobrīd RS darbinieki laikam jau vairākas stundas velk ārā vai arī ir jau izvilkuši vai tomēr sapratuši, ka kartes vairs nav, bet neuzskata par svarīgu to man darīt zināmu (tāpēc ar bloķēšanu nesteidzos, bet visas naudiņas aši pārskaitīju māsas kontā).

Kārtējo reizi esmu aizmāršīga; vai man būtu jājūtas par to slikti? Droši vien, bet kaut kā grūti sanāk - Āgenskalns šodien liekas jauks un kluss, klients tulkošanai atsūtījis nākamās 3 bērnu grāmatas, šovakar Raiņa sapņi, bet pašā vakarā - Ļeņingrada. Nu un kā tu tagad ņemsi un jutīsies slikti?

February 4th, 2015

Add to Memories Tell A Friend


Šoreiz tomēr kaut kāda stipri laba Gruzijas pēcgarša, laba. Varbūt tāpēc, ka ritms bija kaut kāds mierīgāks, laiks vēsāks, cilvēki - mazliet savāktāki.
Un nekādas činkstēšanas par veh-veh, nākamreiz brauksim, bet tikai ar čaļiem pie sāniem.


February 3rd, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Jā, arī man mazliet zeme sabruka zem kājām un dienā nezcik reizes naivi tika spiests refresh - tomēr daļu atmiņu būtu bijis žēl papist, nemaz nerunājot par manas frendlistes ģeniālajām verbālajām izpausmēm. Sēžu Tbilisi parciņā, skatos uz nardas spēlmaņiem, klaiņojošiem sunčiem, priekš kuriem kabatā man diemžēl nekā nav. Pie manis pienāca mazs, jauks puika - nobildēju, parādīju, kļuva priecīgs. Aj, Tbilisi, nedari tā; neesi tik mīlīga, daiļa un silta (šodien kreklā - karsti) - mēs taču kādu laiciņu neredzēsimies.

January 31st, 2015

Add to Memories Tell A Friend
13. diena un ir iestājies apnikums. Vazāšanās pa naksnīgajām iestādēm vairs neiejūsmo (knapi iedabūju vienu aliņu un visu laiku sēdēju ar nelabojamu pokerface - par ko, protams, gruzīncilvēks nevar nemitīgi neizvaicāt un nepiepisties, tev besī? ko tik bēdīga? cheer up! -, kamēr citiem viens čačas šots pēc nākamā), hačapuri neesmu pieskārusies 2 dienas, bet viss, kas notika ceļojuma pirmajās dienās nu jau liekas nenoticis vai kā minimums izbalojis, lai arī cilvēki, pie kā viesojāmies un vietas, kur priecājāmies un skumām, joprojām ir tepat-tepat, dažu metro pieturu attālumā. Rādās, ka kaut kādā ziņā meiteņu aizbraukšana un Ivara un Co. satikšana, kā arī tas mazumiņš neiztrūkstošās un kaitinošās drāmas gruzīnu stilā uzlika normālu bloku praktiski jebkādai saiknei ar pirmās nedēļas ļaudīm un notikumiem. Tagad vispār nezinu, kā būt, kurp iet un ko iesākt. Bet Rīgā jau būs vēl grūtāk - lekcijas tomēr bija kaut kāds stabilitātes punktiņš visā tajā bezjēdzības juceklī, a tagad - sēdi mājās, raksti bakalaura vai vienkārši darbu, izej dažkārt laukā cilvēkos.. a ko vēl?

January 29th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
+14. Sēžu uz soliņa, baudu sauli un vajfaju. Taisi vai žēl, ka pagājušās nakts hosts no tā, pie kura mitināšos šodien, dzīvo vien 2 kvartālu attālumā - iemesls vilkties uz centru tik jaukā dienā nenāktu par ļaunu.

Vakardien kāds gruzīnu mākslinieks man bārā sāka liet vīnu, jo es zināju, kas ir Alvis Hermanis. Viņš arī zināja un vispār palīdzēšot organizēt Garās dzīves izrādi Tbilisi. Pēc tam nonācu ļoti trashy amerikāņu bārā, kur ilgi runājos ar beļģu redaktoru, un visiem nez kāpēc riktīgi cepīja lingvistiskie jautājumi. Neapnīk tā Tbilisi, nu neapnīk.

January 28th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Četros no rīta aizvadījām meitenes. Bārā uz galda visu laiku uzradās pilnas čačas un alus glāzes, bet rītu - īstenībā dienu - sagaidīju latviešu dzīvoklī ar auzu putru ar nutellu un mazajām jūtūberēm. Patlaban naktsmājas sakasu dienu pa dienai, grasos tēriņos aprobežoties ar dažiem aliņiem un 1 hačapuri, bet pārējo laiku aizvadīt bezjēdzīgo tekstu, bet jēdzīgo dolāru pasaulē.
Powered by Sviesta Ciba