BĒRNI!

pagrieziet savu sātana mūziku klusāk!

Justīne, yo

Navigation

November 22nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ir lietas, kuras labāk neredzēt. Teiksim pilnīgi sūdīgu filmu, kurā vienā no galvenajām lomām nez kāpēc ir Šarlote Ginsbūra. Sāpīgi, bet neko. Pēc kino gājām meklēt, kur paēst un nonācām nočņikā Būda. Situācija tāda, ka tur ap plkst. 21 jau bija divi kritušie, viens no apmeklētājiem mums nocēla VISU desmaižu šķīvi (pareizi, kāpēc ēst ja var neēst, vai ne?), bet dažas minūtes vēlāk būdīgs krievu biznesmenis sāka dziedāt karaoki.

November 19th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nu ko, izskatās, ka saskaņā ar metroloģiskajām prognozēm rītdien nāksies tā svētsvinīgi aizvadīt pēdējo dienu uz sava divpedāļu drauga. Cilvēki tāpat vairs neskatās, kurp iet un kas viņiem priekšā brauc. Vai nu netic, ka mīnusos tā velodarastija joprojām ir iespējama, vai vienkārši aukstuma nomākti filozofiski lūkojas ietvē. Lai nu kā - šī bija brīnišķīga un gara velosezona, kurā ritenis mani mājās un citos galamērķos allaž nogādāja neatkarīgi no diennakts stundas vai dzēruma pakāpes (ko, starp citu, nespēja sabiedrotie divkājainie), tas ir viesojies zināmos un arī svešos namos un pagalmos, ir vizinājis citus dionīsa kalpus, bet, kas galvenais - šogad esam bez nevienas skrambiņas. Ne es, ne viņš.

Vakardien bija daži interesanti brīži. Pirmkārt, kārtējo reizi nācās aizdomāties par cilvēkiem, kuri (atšķirībā no manis) ne vien neraustās uzrunāt svešiniekus, bet pie viņiem ir gatavi vērsties pat ar visjocīgākajiem jautājumiem (Atvainojiet, kur ir ziemeļi? Jā, bet kāpēc tad Valgas vilciens brauc uz austrumiem? Igaunija taču ir ziemeļos!). Otrkārt, kas to būtu domājis, ka ārkārtīgi krieviskā un visādi citādi ļevā Beerloga valsts svētkos spēj būt tik pilna - ģimenes ar bērniem, dzērāji ar kaķiem.. knapi atradām, kur piesēst.

November 15th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pieņem gardu-gardu džointu no paša Jēzus, dirni pie aveņalus līdz pašam rītam, pēcāk čebureks un nelaipns nočņiks un pirmās lokomotīves. Sešos no rīta čau un atā - ieripinies Zasulaukā, noguli šoseju, noguli Cēsis.

Nekas, vienmēr ir rītdiena.

November 13th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
E-pastu rakstīšana ar visiem Regards un Cieņā liek justies svarīgi. Rada iespaidu, ka kaut kas notiek, kaut kas kustas uz priekšu un ka esi mazliet nopietns cilvēks ar mazliet nopietniem nodomiem. Ka jā - savā dzīvē tu tiecies uz augšu.

Realitātē es braucu pie māsas ciemos nahaļavu paēst un joprojām nespēju nokāpt no velosipēda.

November 12th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nekad nebiju iegājusi LZA, nemaz nerunājot par kabintetiem u.tml, bet man vienmēr bija licies, ka tur varētu būt kā lielā padomjlaika kumodē. Šodien bijām etnogrāfijas sekcijā, un tas bija tieši tā, kā biju iedomājusies. Kaut kas šaurs un laikā iekonservēts, mazs kabinets vienai tantei, kura tad ar to visu kaut kā mēģina tikt galā. Skapjos un skapīšos salikto mapīšu jēdzīga digitalizācija kā tāls sapnis.

November 11th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bļā, es jau neko, nauda nesmird un tamlīdzīgi, bet tomēr ir kaut kas stipri nežēlīgs tad, kad burtiski sāc svīst no tā, cik ļoti tev visam nepietiek laika, bet uzrodas jauni klienti, kuri lūdz parediģēt nedaudz pabriesmīgus tulkojumus vai vēl kaut ko lūdz - laika paliek vēl mazāk, bet telefonā nāk īsziņas no kādas sabiedrotās, kura tepat pāri ielai, izrādās, piepiš seju Beerlogā. Viņa dzīvo Ulbrokā, bet mājās sēžu es. Virs zemes nav taisnības, nav bļa.

Nekas, pēc dažām stundām iesim tupēt krastmalā šaipus Daugavai no malas paraudzīties, ko šobrīd dara centrs, un varbūt tie sviedri nav nekāds stress, bet kārtīgi nenoskalojies šodienas skrējiens.

November 10th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Iznācu no kinoteātra un paskatījos uz pilsētu mazulietiņ citādāk. Kādā kafejnīcas logā sēdēja puisis, ar kuru pirms divām vasarām dzērām Tbilisi (par taksometru joprojām esam parādā), tunelī muzicēja pirmā kursa kļūda. Abiem pagāju garām. Un visam pa vidu - tūkstošiem svešinieku, katrs ar savu stāstu un iemeslu, kāpēc konkrētajā brīdī iet, kurp iet. Neba es nebiju redzējusi filmas no līdzīgas sērijas par sociāli sarežģītiem cilvēkiem (teiksim brāļu Dardēnu daiļradē ), bet kad ieliek tādā mazliet pazīstamākā vidē, kā tas ir "Modra" gadījumā, tas ir citādāk, mazliet aizraujošāk, mazliet bēdīgāk, bet krietni saprotamāk.

Vot tikai kas visās filmās ir ar tām alkām pēc aizbēgušajiem tētiem, kurus pēkšņi jāmeklē, jo tad atrisināsies viss - to nekad nesapratīšu. Man, piemēram, pohuj jau ir stipri sen, varbūt arī viss patiesībā nav tik vienkārši, bet pilnīgā neieinteresētība tajā, kas kaut kur notiek ar taviem neuzmanības vai vienkārši kļūdas rezultātiem, kas, cita starpā, ir dzīvi elpojoši cilvēki, nekad man neļaus pārkāpt pāri attiecīgi tādai pašai pretreakcijai no manas puses. Par šito runājām pēdējās viesībās, un mans pohujisms no malas varbūt izklausās pat neticams, bet tā patiešām ir.

November 7th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pēc Lausitzer schwarzes Porter āķis bija lūpā, sapratu, ka bez papildinājumiem nekādas strādāšanas nebūs. Bikses pa taisno virsū pidžamšortiem un uz piemājas Pārtiku. Tieku pie diviem tumšajiem Žiguļiem un maisiņa nomelnējušu banānu. Skan Kino, un sajūtas apmēram kā Ukrainā, kad visi iepirkumi, ko pārnesām, bija izdevīgi. Jā, ir piektdiena, un nešaubos, ka arī naktstauriņu pilnajos krogos šobrīd ir skaisti, bet liekas, ka šodien labāk palikt mājās un tā nesteidzīgi, pavisam nesteidzīgi..

November 1st, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Neko, viss tā rimti un mierīgi. Kājām izstaigājām Berlīni un dienas beigās nakšņojām pie jauna vēstures pasniedzēja 300 metrus aiz Berlīnes mūra, austrumu daļā. Vecākā paaudze, kas apdzīvo viņa daudzstāveni joprojām ar aizdomām uzlūkojot mašīnas ar "Rietumvācijas" pilsētu numurzīmēm.

Tad atbraucām uz Ulcenu, dzimšanas dienā vienkārši paēdām tuvējās Bad Bevesen itāļu restorāniņā. Pilsētiņa atgādina romantisku filmu uzņemšanas laukumu, viss tāds maziņš un kluss, uz ielām cilvēku nav, tie vakaros pulcējas restorānos. Aizbraukt paēst tur vēl var, bet kā tur notiek dzīvošana - nestādos priekšā.

October 27th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Tavu brīnumu - Ecolines autobusos parādījies komforts, īpaši uz pakaļas esmu par vajfaja kvalitāti. Pie šitādas dzīves varētu pierast - sēdi, kaut kur brauc, tulko un, kamēr nonāc līdz galam, biļete jau ir atpelnīta.

Add to Memories Tell A Friend
Ziniet, tas nav godīgi. Vari būt cilvēks, kurš dažās stundās uzraksta desmitnieka vērtu referātu, bet iedomāties to, ka tava mugursoma varbūt nejauši līdz ar drēbju čupām iestūķēta skapī, nespēt. Panikā traucos uz Alu, lai gan pie sevis domāju - nē, nevar būt, ka aizbrauci bez somas, nevar. Tie bija tikai 3 aliņi, Justīn. Visam kā kronis, man slēdzot riteni atslēgas caur redeli iekrīt bedrē un notiekošais sāka iegūt stulbas komēdijas aprises. Atbrauca Dārta, kurai nez kāpēc bija garens lukturītis, kuram vienā galā ir magnēts (jums visiem tādi ir?), pacēlām smago vāku un tikām pie atslēgām. Aizskrēju mājās, pirmā lieta, ko iedomājos izdarīt (bet nez kāpēc neiedomājos dažas stundas iepriekš) - atvēru skapi. Priecāties, raudāt? Labāk vienkārši pohuj. Patlaban gaidu brīdi, kad rītdien varēsim pašā rīta agrumiņā kaučkur Berlīnes autoostas rajončikā iedzert pa aliņam.

October 25th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Man liekas, ka es līdz šim nebiju pieredzējusi, kā klients onlainā nomet the F-bomb, pie tam visnotaļ bezpriģelā, bet nekas - tā dažkārt notiek un dzīvē notiek arī sliktākas lietas, piemēram, bezdarbs, kas man šobrīd jau nu točna nedraud. Visādi mazi projektiņi un akadēmiskie darbi sāk krāties pāri manai nabaga galvai, bet tomēr īsti nav, par ko bēdāt. Pēc ilgiem laikiem (teiktu, ka pagājis kāds gads, ja ne divi) mūsu Priekuļu apartamentos atkal gaidāmi kaučsērferi. Tātad, marš uz veikalu pēc karstvīna, sagatavoties sarunām, bet gulēt iet tikai tad, kad visas tekstuālās nejaucības būs nost no kakla. Rītvakar Alā ar kolēgām un citiem biedriem dodamies iesvinēt dzīvi - kurš vēlas vienkārši pa lēto iedzert (kaučkāda happy hour svētdienās esot), kurš uz 9 mēnešiem dodas pie bulgāru čigānbērniem, kurš vienkārši uz nedēļu nozudīs savu divdesmitdivgadi sagaidīt rāmās Vācijas noskaņās. Citi ļauži arīdzan most welcome.

October 23rd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Baigi labi. Ir bez dažām dienām Berlīne, pēkšņa pīpošanas pārtraukšana un 3 dienas, ko atvēlēt dzimtā pagasta apciemojumam.

October 20th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
http://klab.lv/~divi_litri/

Radošais kolektīv, kur esam palikuši?

October 12th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Cilvēki šturmē stūra māju tādos apmēros, ka dažiem darbiniekiem pie Rīga 2014 darbinieka bļembas pielikta vēl viena bļemba - Biļešu uz pagrabiem arī pa blatu patiešām nav!!. Tā nu nav laika sēdēšanai mierā un klusumā,domājot par miegu - kas ir diezgan svētīgi, ja uz darbu esi ieradusies spēcīgās paģirās. Tā nu notiek, kad Purvciema labirintos tiek celtas glāzes uz Viņa Gaišības veselībām.

October 10th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ir šodien sadabūta pagalam garda gruzīnu vīna pudele (izrādās, ka tūristu mugursomas iegādāšanās sniedz savu labumu arī ārpus blandīšanās pa zemēm, jo tad šo pašu somu var īstermiņā nodot lietošanā citiem blandoņām), ir biļete uz Nastavševa koncertu pēc stundas, ir tulkojumu piedāvājums no kādas ungāru firmas, kas (cerams, ka) nodrošinās pamatienākumus pusgadam = ir labi.

Vakarvakarā iegriezāmies Beerlogā. Pienāca klāt kāda sieviete, vienu pa vienam lēnām vilka no sevis vārdus latviešu valodā - tā viņai padevās labāk nekā mums krievu. Aizgāju uzpīpēt un kad atgriezos, viņas seja bija asarās. Bārā pēdējo reizi redzēts brālis, kurš vairāk nekur manīts nav. Varbūt tāpēc tā sākotnējā laipnība un vēlme pievienoties mūsu galdiņam, taču mums beidzās aliņi un bija jābrauc mājās, palīdzēt tāpat nevarējām. Viņa palika ārā smēķējam ar kādu biljarda spēlmani. Lūk tā, te ir Āgenskalns, un te notiek dzīve.

October 4th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Galu galā aizgājām. Palagi sviedros nemirks, un Justīne gulēs mierīgi.

October 2nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
"Ja tu nebalso, tad tev nav tiesību sūdzēties par valdību", manuprāt, ir stulbākais šobrīd internetā klejojošais apgalvojums, kurš pie tam ir pretrunā ar otru daļu apgalvojumu, ka jāiet taču vismaz izvēlēties mazākais no ļaunumiem. Ķipa leģitimēsim iespēju norādīt uz valdības kļūdām tikai tiem, kas tos pidarus paši ir ievēlējuši, resp., kuru dēļ (pēc loģikas) tā sūdzēšanās arī ir nepieciešama. Nīstiet vai zākājiet, bet šogad šajā teātrī piedalīties atsakos - vai vismaz pasakiet, par ko tad jābalso. Kassss ir tie glābēji, kuriem lohi-nebalsotāji nekad neatstāj savas dārgās balsis un kuru vadībā tad latvju zeme skalotos zeltā, ja vien lohi-nebalsotāji vienotos sparīgā cīņā pret lohiem-balsotājiem, kuriem kaut kā allaž ne tā sanāk ievēlēt? Aiziešu un atstāšu savu balsi viņiem.

September 30th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Jā, pareizi, Beerlogā ir arī akvārijs. Tāds duļķains un tajā esošā zivs pārsvarā izskatās vairāk mirusi nekā dzīva. Kad to reiz pārspriedām pie sava galdiņa, bārmene stiepa mums to akvāriju rādīt, lai pārliecinātu, ka zivs (kaut kāds tur Ivaničs vārdā) tomēr nav vēl aizpeldējusi pie tēviem. Bet vakardien viss bija mierīgi, klienti mūs cienāja ar cīgām un neļāva maksāt par pēdējo aliņu. Meitenes nodzēra transportus un uz Mārupi devās uz mana velosipēda.

September 29th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pēc 10 stundu tupēšanas drēgnajās KGB telpās, velosipēda mīšana mājup ir mana dienas mīļākā daļa. Šovakar beidzot izmantošu to, ka pirmdienas ir manas mazās piektdienas un došos iedzert. Vedīšu Sietiņas jaunkundzi uz Beerlogu - vietu, kuras logā saule spīd un krievu popmūzika dun 24/7. Pēdējoreiz, kad tur biju, mēs uz turieni aizvedām Šneidera jaunskungu un ar viņu gandrīz salecās kurlmēma (!) tante, kura sēdēja un savādi dejoja zāles otrā malā. Bārmene ar mums sāka dirsties par to, ka neprotamies krieviski, bet kāds ukrainis sāka mazliet dirsties (bet ne gluži, jo vienubrīd kaut kādā sakarā deva naudu) par kaut ko pavisam nesaprotamu, visticamāk - neko.
Powered by Sviesta Ciba