BĒRNI!

pagrieziet savu sātana mūziku klusāk!

Justīne, yo

Navigation

December 16th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ak, latvieši, jūs viegli paredzamie sūdabrāļi. Kinoteātri šovakar šturmēja cilvēki, kuriem acu bija gana daudz, lai izlasītu, ka ir bezmaksas filma, bet to, ka vietiņa savai pēcpusei ir jārezervē - nē. Protams, vienmēr var cerēt, ka kaut kā jau tiks iekšā (no sērijas a ja palūgšu?, ko dabūjām atklausīties Stūra mājā), jo noteikumi - tas jau ir priekš stulbeņiem, ne? Nekas, es toties redzēju Idu uz lielā ekrāna un vēlreiz pārliecinājos, ka tas nav vien šī gada kino notikums. Ja salīdzina ar citiem gadiem, kuru hiti bija zilās krāsas lesbiešfilma u.tml..

December 13th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Es nezinu, tomēr no tās vētras gaidīju mazliet vairāk. Āgenskalnā silti un mierīgi, tāds pavasaris pilnīgi. Sākt dienu ar aliņu Beerlogā, klausoties jēdzīga kaučsērfera jēdzīgajos un tik pazīstamajos ceļojumu stāstos, daloties ar savējiem un sarunājot tikties Gruzijā? Jā, varbūt šodien tā nebija prātīgākā rīcība, jo atkal krājas steidzami darbi, bet tie ir tādi pozitīvie grūdieni, kas ļauj dzīvot un strādāt tālāk. Tbilisi palikšu 16 dienas. Izlēmu, ka ja reiz varu strādāt no jebkuras vietas pasaulē, kur ir vajfajs, nav ko nūģot un jāpaliek ilgāk.

December 12th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Un tomēr cik brīnišķīgs ieviesums cilvēces paradumos ir aplausi.

December 11th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Man sāp galva. Toties esmu iegādājusies nepamatoti daudz tunča bundžiņas un tas laikam ir tāds impulsīvais pirkums, kuru tomēr grūti izskaidrot. Vēl es šodien klātienē redzēju un dzirdēju Līvu Ulmani, bet tā kā neko vairāk par mazliet didaktisku uzrunu pirms Jūlijas jaunkundzes nesagaidīju, rītdien laikam jādodas paklausīties vēl, kas viņai sakāms. Vispār tas bija tāds veco ļaužu seanss. Man jau bija licies, ka Bergmana filmas vienmēr ir hip, bet rekā.

December 10th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ziniet, nav diez ko patīkami pamosties ar paranoju par to, ka fak, man liekas, ka mans bakalaura darbs sūkās pimpi, un vispār, es taču neko nepaspēšu, un vispār tie dokumenti Islandē nenonāks laikā, un vispār man vienkārši beigsies darbs, nobruks kompis, pazudīs nauda. Es nezinu, cik bieži jums tā gadās, bet tā ir pretīga sajūta. Bet tad es atcerējos par šmurguli melnā mētelī, kurš man dienu iepriekš pie veikala lūdza sēešmit centus, kuru man nebija. Palika mierīgāk.

Janvārī var afigenna lēti tikt uz Gruziju. Un ar "afigenna" es domāju 22 eiro 1 virzienā. Mēs braucam.

December 9th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Lūk, jums paraugs - Plānā Galdiņa Urbēja.

Imūnsistēma viņai pēdējās 4 dienas rāda vidējo pirkstu, bet Plānā Galdiņa Urbēju tas, atšķirībā no normāliem ļaudīm, kuri zina, kā tas ir - iet uz darbu, un zina arī, kā tas ir - uz to neiet (un kas izriet no katra no šiem apstākļiem), īpaši neskar un neuztrauc. Ir tēja (varētu būt kāda 6. krūze šodien, tā pie sevis spriež Plānā Galdiņa Urbēja), ir viegls, bet ienākumus sniedzošs darbs un ir bez piecām dienām stipendija, skan panks un Plānā Galdiņa Urbēja šovakar nesaprot, kā ir iespējams tik ilgi noturēt šādu dzīvesveidu. Un tomēr ir, šodien viņa priecājas, ka ir.

December 6th, 2014

Sestdienas rīta piezīmes pēc Bērnības milicijas koncerta

Add to Memories Tell A Friend
Es ļoti vēlos, kaut mani draugi tagad beigtu gulēt. Es pārtrauktu strādāt, iestātos vakars un mēs atgrieztos savādajos iestādījumos, kur sagaida bārmenis-suteners, viņa trūcīgi ģērbtās palīdzes maukas, un pjatņicas dziesmu alkstošo lūgumi rod dzirdīgas ausis. Bet nemostas, noguruši.

December 3rd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Dažkārt pašai neticas, kā no lauku slaista esmu kļuvusi par pilsētas slaistu, joprojām bez oficiāla darba, bez īpašas sociālās dzīves un tomēr..tomēr nezinu kā, bet 3 mēnešu laikā bez īpašām grūtībām un ziedošanās esmu savākusi teju visu nepieciešamo naudassumu tam, kas vasarā ieplānots kā viens no mūža ceļojumiem, plus īres maksu 2 mēnešiem uz priekšu. Atceroties, ka vēl augusta beigās Izraēlas/Balkāntripa neparedzēto izdevumu dēļ man finansiāli bija..ehem..dirsā, šoreiz es esmu pārspējusi pati sevi. Such magic, much mystery, wow.

In other news, riteni aizstāju ar pašas kājām un nav slikti. Spirgts gaiss, domu sakārtošana, lielāka uzmanības pievēršana pilsētas detaļām, piemēram, bēdīgajām sejiņām tramvajos.

December 2nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Beidzot īsta brīvdiena, tāda, kādu to iedomājos. Ar ilgu gulšņāšanu, pamošanos no sms, kas vēsta par samaksas ieripošanu kontiņā. Ar pastaigu pa ziemīgo Zasulauku, ēstgatavošanu, sasodīts, pat atradās laiks izmazgāt drēbes. Beāte slavē par to, ka piesmaržinu istabu ar mandarīniem, bet man nekam nav spēka, viss tāds patīkami slābans un visu dienu skan Mazzy Star. Tiešām neatceros pēdējo brīvdienu, kad nekas nebija jāraksta, nekur nebija jāiet/jābrauc vai jādziedē paģiras.

Vakardien braucu ar riteni mājās (tā gan šoreiz toč bija pēdējā reize šogad) un kaut kur uz Slokas ielas man palika dīvaini par to, cik ierasts ir kļuvis konkrētais maršruts. Pazīstams līdz katrai bedrītei asfaltā kā savulaik 5 min gājiens līdz vidusskolai Priekuļos. Un 4 gadu laikā galvaspilsēta no lielās, svešās sarukusi līdz maziņai un mazliet mīļai. Protams, ir tas cilvēcīgais aspekts, kā te nekad nebūs. Pat sava rajona ietvaros pretimnākošie cilvēki pārsvarā ir un paliks svešinieki, kamēr pagastā ikvienam kā minimums bija zināms vārds un lielākajā daļā gadījumu arī darbvieta, dzīvesvieta un daži citi dzīves fakti. Pagastā mamma allaž strostēja, ka nesveicinu pretimnācējus, kurus viņa, acīmredzot, pazina vai vismaz zināja, bet es nē. Lai gan - katru rītu, kad uz Akadēmiju izbraucu ap plkst. 8., krastmalā netālu no Akmens tilta vai jau uz tā man vienmēr pretim nāca vīrietis ar lielām, sarkanām austiņām. Pēc kādas 7. reizes nevilšus jau sāka gribēties vēlēt laburītu.

November 30th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nosēdēju kinoteātrī 8h ar kefīrpaku somā. Der Himmel über Berlin un In weiter Ferne, so nah! es varētu skatīties vēl un vēl. Pamanīt jaunas lietas un vienkārši sev ik pa laikam atgādināt par visu to nenozīmīgo sūdu kārtu, ar kuru mēs, cilvēki būdami, patiesībā apaugam un neļaujamies vienkāršam, bērnišķīgam skatam uz sevi, citiem.. Prieks, ka tos pagalam daiļos Berlīnes skatus bija iespēja beidzot noskatīties uz lielā ekrāna, skaisti jau bezgala.

Pēc tam vizinājos ar riteni pa piesnigušo Āgenskalnu. Mans dzīvoklis šobrīd šķiet kā vienīgā siltā vieta visā Rīgā. Negribu izklausīties augstprātīga pret tiem, kuri droši vien vīstās deviņās kārtās, bet mēs šeit, Ernestīnes ielā, dabūjam ik pa laikam atvērt logus. Lai nekarsē tik dikti.

November 27th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Fāk, tikko totāli uz 40 minūtēm aizmirsos, atstājot novārtā bakalaura darba metodoloģiju, kurai pēc kādas stundiņas vajadzētu ieripot pasniedzēja e-pastā. Gluži vienkārši Rīga IFF uzsāka biļešu tirdzniecību - protams, saprotu, ka neba tur izķers un tā, bet tomēr kaut kāda apsēstība ir un liek tūlīt un tagad tvert pēc kodu kartes un rūpīgi izvēlēties uz ko vēlos tikt un kā tas sasaucas ar manām iespējām. Rezultātā tieku gan uz islandiešu filmiņu par zirgiem un cilvēkiem, gan uz Jūlijas jaunkundzes seansu, kur ar savu klātbūtni pagodināšot pati Līva Ulmana, kas ir pizģec-hujeju un vēl šo to. Bilance tāda, ka kopā ar iegādātajām Vendersa filmu biļetēm, pieteiktajām vietām uz bezmaksas LUX filmu seansiem un tikko iegādātajām biļetēm, man tuvāko 2 nedēļu laikā paredzēts apmeklēt 11 filmas. Stulbi, ka man nepatīk izmantot savu plānotāju. Pareizi, man tāda nemaz nav.

November 26th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
čē-bu-če-če-če

November 24th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Jau bija piemirsies, ka skriešana ir labs veids, kā atgriezt to sajūtu, kas rodas, kad kādā rajonā nonāc pirmoreiz. Viss sajūsmina - mājas, cilvēki, kaķi. Skrēju Zasulaukā pāri sliedēm (nekad nebiju iedomājusies to darīt) un tur - Volguntes iela ar šitādiem namiem! Lieki teikt, ka arī laiks šitādos atklājumos paiet krietni vien ātrāk - arī tad, kad iekšā neslēdzas mp3 atskaņotājs.

November 22nd, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ir lietas, kuras labāk neredzēt. Teiksim pilnīgi sūdīgu filmu, kurā vienā no galvenajām lomām nez kāpēc ir Šarlote Ginsbūra. Sāpīgi, bet neko. Pēc kino gājām meklēt, kur paēst un nonācām nočņikā Būda. Situācija tāda, ka tur ap plkst. 21 jau bija divi kritušie, viens no apmeklētājiem mums nocēla VISU desmaižu šķīvi (pareizi, kāpēc ēst ja var neēst, vai ne?), bet dažas minūtes vēlāk būdīgs krievu biznesmenis sāka dziedāt karaoki.

November 19th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nu ko, izskatās, ka saskaņā ar metroloģiskajām prognozēm rītdien nāksies tā svētsvinīgi aizvadīt pēdējo dienu uz sava divpedāļu drauga. Cilvēki tāpat vairs neskatās, kurp iet un kas viņiem priekšā brauc. Vai nu netic, ka mīnusos tā velodarastija joprojām ir iespējama, vai vienkārši aukstuma nomākti filozofiski lūkojas ietvē. Lai nu kā - šī bija brīnišķīga un gara velosezona, kurā ritenis mani mājās un citos galamērķos allaž nogādāja neatkarīgi no diennakts stundas vai dzēruma pakāpes (ko, starp citu, nespēja sabiedrotie divkājainie), tas ir viesojies zināmos un arī svešos namos un pagalmos, ir vizinājis citus dionīsa kalpus, bet, kas galvenais - šogad esam bez nevienas skrambiņas. Ne es, ne viņš.

Vakardien bija daži interesanti brīži. Pirmkārt, kārtējo reizi nācās aizdomāties par cilvēkiem, kuri (atšķirībā no manis) ne vien neraustās uzrunāt svešiniekus, bet pie viņiem ir gatavi vērsties pat ar visjocīgākajiem jautājumiem (Atvainojiet, kur ir ziemeļi? Jā, bet kāpēc tad Valgas vilciens brauc uz austrumiem? Igaunija taču ir ziemeļos!). Otrkārt, kas to būtu domājis, ka ārkārtīgi krieviskā un visādi citādi ļevā Beerloga valsts svētkos spēj būt tik pilna - ģimenes ar bērniem, dzērāji ar kaķiem.. knapi atradām, kur piesēst.

November 15th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pieņem gardu-gardu džointu no paša Jēzus, dirni pie aveņalus līdz pašam rītam, pēcāk čebureks un nelaipns nočņiks un pirmās lokomotīves. Sešos no rīta čau un atā - ieripinies Zasulaukā, noguli šoseju, noguli Cēsis.

Nekas, vienmēr ir rītdiena.

November 13th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
E-pastu rakstīšana ar visiem Regards un Cieņā liek justies svarīgi. Rada iespaidu, ka kaut kas notiek, kaut kas kustas uz priekšu un ka esi mazliet nopietns cilvēks ar mazliet nopietniem nodomiem. Ka jā - savā dzīvē tu tiecies uz augšu.

Realitātē es braucu pie māsas ciemos nahaļavu paēst un joprojām nespēju nokāpt no velosipēda.

November 12th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nekad nebiju iegājusi LZA, nemaz nerunājot par kabintetiem u.tml, bet man vienmēr bija licies, ka tur varētu būt kā lielā padomjlaika kumodē. Šodien bijām etnogrāfijas sekcijā, un tas bija tieši tā, kā biju iedomājusies. Kaut kas šaurs un laikā iekonservēts, mazs kabinets vienai tantei, kura tad ar to visu kaut kā mēģina tikt galā. Skapjos un skapīšos salikto mapīšu jēdzīga digitalizācija kā tāls sapnis.

November 11th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bļā, es jau neko, nauda nesmird un tamlīdzīgi, bet tomēr ir kaut kas stipri nežēlīgs tad, kad burtiski sāc svīst no tā, cik ļoti tev visam nepietiek laika, bet uzrodas jauni klienti, kuri lūdz parediģēt nedaudz pabriesmīgus tulkojumus vai vēl kaut ko lūdz - laika paliek vēl mazāk, bet telefonā nāk īsziņas no kādas sabiedrotās, kura tepat pāri ielai, izrādās, piepiš seju Beerlogā. Viņa dzīvo Ulbrokā, bet mājās sēžu es. Virs zemes nav taisnības, nav bļa.

Nekas, pēc dažām stundām iesim tupēt krastmalā šaipus Daugavai no malas paraudzīties, ko šobrīd dara centrs, un varbūt tie sviedri nav nekāds stress, bet kārtīgi nenoskalojies šodienas skrējiens.

November 10th, 2014

Add to Memories Tell A Friend
Iznācu no kinoteātra un paskatījos uz pilsētu mazulietiņ citādāk. Kādā kafejnīcas logā sēdēja puisis, ar kuru pirms divām vasarām dzērām Tbilisi (par taksometru joprojām esam parādā), tunelī muzicēja pirmā kursa kļūda. Abiem pagāju garām. Un visam pa vidu - tūkstošiem svešinieku, katrs ar savu stāstu un iemeslu, kāpēc konkrētajā brīdī iet, kurp iet. Neba es nebiju redzējusi filmas no līdzīgas sērijas par sociāli sarežģītiem cilvēkiem (teiksim brāļu Dardēnu daiļradē ), bet kad ieliek tādā mazliet pazīstamākā vidē, kā tas ir "Modra" gadījumā, tas ir citādāk, mazliet aizraujošāk, mazliet bēdīgāk, bet krietni saprotamāk.

Vot tikai kas visās filmās ir ar tām alkām pēc aizbēgušajiem tētiem, kurus pēkšņi jāmeklē, jo tad atrisināsies viss - to nekad nesapratīšu. Man, piemēram, pohuj jau ir stipri sen, varbūt arī viss patiesībā nav tik vienkārši, bet pilnīgā neieinteresētība tajā, kas kaut kur notiek ar taviem neuzmanības vai vienkārši kļūdas rezultātiem, kas, cita starpā, ir dzīvi elpojoši cilvēki, nekad man neļaus pārkāpt pāri attiecīgi tādai pašai pretreakcijai no manas puses. Par šito runājām pēdējās viesībās, un mans pohujisms no malas varbūt izklausās pat neticams, bet tā patiešām ir.
Powered by Sviesta Ciba