BĒRNI!

Man liekas, ka es pēdējo 24h laikā tiku pie 2 dzīves momentiņiem, kuri ir it kā pat ļoti niecīgi un nav ar nekādu īstu jēgu, bet kurus es vienalga vēlāk atminēšos tāpat vien:

1) 2 absolūti jaukas lietuviešu 11-klasnieces/stopētājas sēž mūsu dīvānā, spēlē kokli un dzied leišu un latviešu (!) tautasdziesmas. Es sajūsminos.

2) Sēžu nostopētā mašīnā uz Melturiem. Šoferis klusē, es arī. Mēs ēdam saldējumu.

Var jau likties, ka angļu valodas zināšanas 21. gs. ir pilnīgs nasing spešal, bet tāpatām tādai dīkdienīgai jaunietei kā es tomēr ar to pietiek, lai pavērtos kaut kādas iespējas, mazas un haltūrīgas bet tomēr. Šorīt piemodos četros. Tas gan bija diezgan sūdīgi, jo pēc 4h bija jābrauc uz eksāmenu, bet ko tu Bezmiega jaunskungam padarīsi. Pielaboju darbiņu kaut kādai austrāļu klientei, kura nebeidz jūsmināties, cik exceptional ir my skills un cik ļoti viņa ir impressed. Vienā brīdī tas sāk izbesīt un liekas par daudz, ja katrā vēstulē kaut kas ir great idea un wonderful pat ja es vienkārši nosūtu darbu. Tās bija tikai dažas receptes un viens summary. Bet tomēr laikam pastulbi sūdzēties par uzslavām? Pastulbi. 

Nu redziet, man vēl palikusi aptuveni puse mokas pudeles, un es tik iedzeru un iedzeru uz Veņičkas veselību. Jā, es piektdien pirms eksāmena no kādas sievietes ar bērnu pa 4 LVL nopirku "Maskava-Gailīši". Vakardien, savukārt, nejauši kefīra vietā nopirku pienu. Un kā tad citādi lai savu kļūdu tā feini labo, ja ne to pienu sajaucot ar moku? Lūk, tā nu jāpērk un jādzer moka. Uz Veņičkas veselību. Jo izrādās, ka ja raiti nāk uz lekcijām un semināriem, eksāmenam nav nemaz tik dedzīgi jāgatavojas. Un tad var iedzert un klausīties jaunāko muzikālo atklājumu (1964), kurš liekas ideāls no pilnīgi visiem aspektiem. Ja man būtu filma, kurā kādā ainā pa naksnīgu pilsētu mersedesa bagāžniekā izmešanai upē tiktu vests līķis, noteikti skanētu dziesma Hong Kong.

Nonākt ārzemnieku pilnās komunālās telpās ir kā atgriezties Tbilisi vai Tallinā. Piecos rītā dzēru kafiju pie "pasaulē vecākā Erasmus studenta" un pēc tam devos ar velosipēdu Juglas virzienā saulei pēdas dzīt. Tukšs VEF tilts, visi luksofori Tev miedz zaļo, pat ja īstenībā sarkano un savā ceļā satiec vien kādu bomžuku, kurš ar grāmatu un suni sēz pie krišnu virtuves, pāris sētniekus un dažus tikpat agrus velosipēdistus - skaisti, nu ļoti skaisti.

Aj, patīk tā vazāties pa Vidzemi. Valmierā aizgāju noskatīties "Jūlijas jaunkundzi" un tas nudien bija mazliet pizģec. Ja pie apvāršņa parādīsies vēl kādi režisori kā Nastavševs, šī būs fiziski un garīgi ļoti stipru aktieru paaudze, kuri mākslas vārdā ziedos ļoti daudz.

Pirms tam bija 2 saskarsmes ar policiju. Pirmajā apturēja mūsu neveiklo šoferi, kurš mani un Dārtu uzņēma mašīnā, kurā mums bija jādala 1 sēdeklis, sakot - tad jau policija mūs neapturēs. Kļūdijās. Bet nekā,poliči mani un Dārtu ignorēja, tāpat arī to, ka neviens nebija piesprādzējies (nu, mēs vienkārši to nevarējām, šoferis, savukārt, taču ticēja ka neapturēs). A izrādās, ka ātrumu pārsniedzis. Vēlāk, kad gājām malkot aliņus netālu no teātra, mums uzradās uzraugi pašvaldības policijas automobilī. Neko, pakratīja ar pirkstu, promejot paprasīja, vai traukus savācām un viss. Vakarā pēc izrādes aizgāju ar māsu izdzert pa Brengulim "Parkā", kur vakardien skanēja dzīvais džezs, bet nākamajā rītā brokastis gājām ēst uz sanesta koka pie upes.

Tagad Priekuļi, suņu priekpilnās acis un astes, salāti un tradīcija atbraucot izšķirstīt sakrājušos periodiku. 30. jūnijā novada svētkos te spēlēs Pērkons. Es ahujela.

Es dažkārt brīnos, cik man var būt interesanti ar Dārtu. OK, tam jau bija jābūt skaidram, kad bez pārpratumiem kopā piedzīvojām Gruziju un diendienā no rīta modāmies, viena otras purnā veroties, bet tāpat. Kaut kāds mierinājums dzīvē, ja zini, ka mehmeh brīžos, kad prāts nevelk uz burtošanu un akadēmismiem, ir kāds, ar ko tupi sēdēt pie sliedēm ar aliņiem, tupi sēdēt uz laipiņas ar aliņiem, tupi sēdēt pusdienu starpbrīdī ar aliņiem vai tupi pasēdēt Skatuvē ar aliņiem. Fakts ir tāds, ka aliņi nu jau mums ir katras otrās dienas tradīcija. Mums ļoti garšo aliņi.

Šodien paņēmām kaut ko pa 75 santīmiem litrā. Nezinām, kas tas bija, bet šilte teica, ka būs krepkoje. Bišķi jau iegrieza, bet ārā taču arī silts. Viltīgs laiks žūpošanai. Pēc tam ņēmām savus divpedāļu dzīvesbiedrus un aizmināmies līdz suņu spēļlaukuma geokešam, ko es jau reiz atradu un tad uz Biķernieku memoriālu. Starp citu, vēl Mežciemā ir prikols, ka ik pa laikam nez no kurienes uz Eizenšteina un Biķernieku stūra pie dzīvokļmājām uzslienas galīgi veci un krīpīgi karuseļi. Šobrīd arī tie tur griežas un fonā skan kaut kas tikpat jancīgs, a cilvēki mierīgi sēdina savus bērnus un tik priecājas. Forši kaut kā.

Piektdien aizgājām uz filmu "Miglā". Treileris latviešu valodā mani mazliet samulsināja, jo filma ta' beigās izrādījās ukraiņu režisora, bet filmēta Daugavpilī. Vispār galvenais varonis tomēr bija mazulietiņ par idealizētu - nezinu, cik daudzi WWII laikā staipītu apkārt līķi, kurš kādreiz bijis cilvēks, kurš tevi grasījies nošaut. Bet tomēr filmai dodu 8/10. Tomēr stipri nācās padomāt par izvēlēm, kuras cilvēkiem tolaik bija jāizdara, un viegli jau tagad runāt, ka labāk taču ļaut, lai tevi nošauj. Dzīvot tomēr vairāk vai mazāk visiem gribas, tāpēc arī attiecīgās situācijās esam "mainīgi elementi", kā teica filmā.

Pirmais mēnesis, kad ļevajos rakstu darbiņos nopelnītās naudas apjoms pārsniedz stipendiju. Sirdsapziņu mazliet gan grauž tas, cik daži no veicamajiem darbiem bija melīgi un netīri, bet ja kapitālisma mašinērijai pieiet ar aukstu sirdi un ja padomā par to, ka tās dēļ, es, piemēram, varu aizskaitīt naudu suņa ikmēneša potei vai samaksāt sev par ortodontu, paliek vieglāk.

Nogalē aizvizinājos uz dzimto pusi. Nevaru tomēr tā pateikt, ko darīju. Lietus dēļ dārza darbu īsti nebija, Muzeju naktī arī nekur negāju (grūti pārspēt to, ka pirms gada mēs tajā laikā dzērām, rāpāmies neatļauti pilsdrupās un dzērām vēl). Dīvāns un mazliet oblomovisks dzīvesveids bija mani sabiedrotie. Ingmārs Bergmans savā mūžā uzņēmis vairāk nekā 60 filmu. Nogalē noskatījos 2 ar pus, tātad tuvojos pirmā desmita pievarēšanai.

Un vēl dažas priecīgas ziņas:
1) Islande atbildēja ļoti ātri. Esmu apstiprināta rudens semestrim un jau 25. augustā atradīšos pašos valsts ziemeļos, bezkaunīgi tuvu polārajam lokam.
2) Lielās māsas beidzot savākušās un vasarā pie sevis aicina arī mammu, kas nozīmē, ka dažas nedēļas jūnijā pa Priekuļu apartamentiem un dobēm saimniekos Verneru pastarītes. Dzīvokli, cerams, nenodedzināsim un dārzu nenokaltēsim.

Tagad varētu mazliet pavemt, domājot par to - atbildēs Akureiri augstskola laikā, neatbildēs.. Labi, pati vien esmu vainīga, ka tagad izdomāju nomainīt semestri un sakritības arī tāda stulba lieta. Kur citām skolām pieteikšanās termiņš līdz maija beigām, islandiešiem tas ir rītdien un skenētā veidā, redz, neko sūtīt nedrīkstot - pa pastu vien. Neko neko, gaidām un ceram uz kādu pretimnākšanu.

Visādi citādi ir ļoti daudz velobraukāšanas posmā Mežciems-Centrs-Mežciems, zem viena aliņa vismaz tā lieta kaut kā raitāk iet. Vakardien pēc Šķērsielas (burvīga filma, abzolūti burvīga!) patupējām ar tumšo Starij Meļņik pie sliedēm. Ir kaut kādas pauzes dienā jāpaņem citādi paliek nelabi no apgūstamās literatūras, no dažiem pilnīgi pidarīgiem klientiem un pienākumiem vispār.

Pļavnieku bibliotēka ir tāda interesanta vieta. Ne vien tāpēc, ka vairāk atgādina kāpņu telpu nekā grāmatu krātuvi, bet arī tāpēc, ka tur var dabūt ļoti gudras grāmatas, taču āķis ir tajā, ka bibliotekāres bieži vien nekādīgi nesaprot, kur tās atrodas, jo datubāzē ievadītajā vietā to parasti nav. Šodien, par laimi, Kantu man atrada.

Un vispār, ļoti sāku apjaust velosipēda piešķirto brīvību.

Un tagad sāku atradināties no iešanas oranžajā portālā. Kāpēc? Jo manis tur vairs nav! Liekas, ka profils draugiem.lv ir tāda pati pamatskolas gadu kļūda kā e-pasta adreses nosaukuma izvēle. Pirmo, tātad, laboju.

Ak, Igaunijas āres. Sākot no zemākajiem Tallinas veikalu vīnu plauktiem, kur plastmasā spulgo dzērieni, kuri brīnišķīguma ziņā sacenšas ar pašmāju iemīļoto Agdamu, beidzot ar sēdēšanu kādā mirušā Orisāres krastos pamestā laivā, bužinot pie mūsu kājām pieskrējušu murrātāju.

Par ziemeļu kaimiņzemi šajās 4 dienās uzzinājām daudz, piemēram, ka prāmīti uz Muhu salu, šķiet, mierīgi var arī nobraukt pa zaķi, jo biļetes pārbauda tikai automašīnām vai ka pašu Muhu salu ir vieglāk šķērsot ar kājām nekā sagaidīt ka kādā no prāmi pametošo mašīnu rindām atradīsies kāda, kura gribētu uzņemt 3 stopētājas. Dzīvas esam, redzējām daudz ko un mīlestība pret Hāpsalu nebeidz izsīkt. Pavasarī tur atdzimst burvīga piejūras krievu impērijas pilsētiņa, patīkami pārsteidzošā kārtā brīva no tūristiem. Sēdēt promenādē, jaukt plastmasas glāzītēs šokolādes liķieri ar pienu, skatīties uz makšķerniekiem, un tā visu dienu. Sapnis.

Paldies, bezmieg, kam man alkoholu, ja arī tava nepatīkamā atnākšana nes pie jocīgiem prāta stāvokļiem, kad beigās nesaprotu, ko īsti darīju un domāju starp pulkstenī paskatīšanās reizēm, bet noteikti zinu, ka gulēšana tā nebija. Fiziski nepatīkami, bet es izfunktierēju kaut kādu teoriju par lietu jēgu.

Piemēram, kāpēc man tik ļoti gribas uz Mongoliju? Visvairāk, jo lasīju, ka tur ir tā, ka vari stundām ilgi staigāt pa tuksnesi, līdz pēkšņi uzrodas karavāna, kurā tev iedod tēju un mazliet parunājas, un tad tā aizbrauc projām un tu atkal soļo pa smiltīm līdz nākamo nomadu atnākšanai. Un tāpat liekas arī ar visu mūsu dzīvi. Ka, lai arī mums ar daudziem cilvēkiem ik pa laikam ir kaut kādi sadures punkti, un citreiz tā saķeršanās ir ilgstošāka, beigās mēs taču esam vieni. Naktī pirms gulētiešanas mēs domājam vieni, sapņos esam vieni un ceļamies vieni. Mirstam vieni. Bet dzīvojam to pārklāšanos dēļ. Lielākā mērogā to pašu taču var attiecināt uz planētu Zeme - kas Mongolijā notiek pēc dažām stundām, cilvēka dzīvē pēc gadiem, Zemei prasa miljoniem gadu un visticamāk pirmā sadure tai ir vēl tikai priekšā. Man liekas, ka kolīdz ar vienu no tiem mazajiem punktiņiem Visuma izplatījumā nodibināsies kaut mazākais kontakts, viss, kas līdz šim bija mūsu galvās, visa līdz šim sarakstītā literatūra, visas filmas un mūzika - tas viss vienkārši pēkšņi būs kaut kādas aplamības un kļūs bezjēdzīgi, jo mūsu dzīvei un planētas eksistencei parādīsies pilnīgi jauna jēga.

--
Bet vispār, nepatīkami, bet ir rīts. Jāpadzer kefīrs, jāminās uz centru. Tad jāsavācas, jāpastrādā. Jāsakrāmē soma, lai rīt var nozust pilnīgā Igaunijā.

Ir dienas, kad dienesta viesnīcā ar biedriem jādzer moka ar pienu un jāatgūst ticība 5. autobusam, jo iespējams tā ir vienīgā ticība, ko var iegūt, ja nekam citam jēgu neredz. Jā, un tad ir 8h jāsēž kinoteātrī, nez kāpēc atruboties tieši pie abām poļu filmām. Liels ir prieks tomēr vēl dzīvot laikā, kurā pat Человек с киноаппаратом (1929) var dabūt noskatīties uz lielā ekrāna. Man, piemēram, liekas, ka izcilāk to filmu samontēt nevarētu arī pēc 80 gadiem. Pusseptiņos no rīta Splendids ir jāpamet un jāstaigā pa Biķernieku ielu, nesaprotot, kas noticis ar pasauli.  

Vēl pavasaris ir klāt, kad tupēšanu lekcijās iemaini pret tupēšanu sinagogas drupās un kad jebkādi tavi centieni pievērsties teksta lasīšanai beidzas ar to, ka saldi snaud pie atvērta loga un instrumentālām mūziciņām.

Ja māj mašīnistam, viņa vilciens uzsvilps. Ja māj vilciena Rīga-Daugavpils pasažierim,izsliesies viņa vidējais pirksts. Gribētos jau ticēt, ka tie abi ir 'čau, lai Tev jauka diena!' tikai dažādās izpausmēs. Galvenais, ka ar biedriem šodien atklajām sliežu malā dzeršanas sezonu.

Bet pirms tam mums bija lekcija iekš AKKA/LAA. Viss jau forši un saprotami, bet tad, kad stāstīja, ka radošo intelektuālo ieguldījumu esot jāmēģina aprēķināt ciparos (nu tur, ja vairāki saraksta dziesmu, tad cik % no dziesmas vērtības ieguldījis katrs), liekas, ka kaut kur tajā peļņas un ciparu mašīnā pazūd visa radīšanas jēga.

Un ar teātri dažkārt ir tā, ka liekas , ka Dailē, piemēram, droši varētu tirgot popkornu un cukurvati, jo tas tāpat nespētu vēl vairāk sabojāt sajūtu, ka puse publikas uz izrādi atnākusi, lai tās laikā būtu par ko parunāt ar savām draudzenēm. Un traģikomēdijas žanrs tādiem skatītājiem vispār liekas absolūti nepiemērots, jo komiskās puses dēļ rēkšana notiek v i s o s momentos un ja arī kādā reizē pasmieties nav par ko un varbūt pat jāpaliek nopietnam, cilveki vienalga nespēj apvaldīt smieklus un smīkņā un sēc tā it kā zinādami, ka kuru katru brīdi jānāk ahujennajam jokam.

Visiem Gruzijas brauciena ieguvumiem laikam nu pievienot varu arī to, ka ik pa laikam skaipā no rītiem saņemu online koncertu. Levans dzied traki un dīvaini, bet tieši tāds bija tas taksometrs un sēdēšana pie termināļa.

Nākamreiz noalgošu skrupulozu redaktoru, lai nav iekšēji sevi jāspārda par visām mazajām kļūdiņām, kuras pamanītas, kad no printera miesām nākušais siltais kursa darbs jau glīti iesiets un gaida savu nonākšanu Vispasaules Akadēmisko Darbu Poligonā (citādāk nespēju raksturot manas aizdomas par to, kas notiek ar uzrakstītajiem zin. darbiem). Visādi citādi laikam uzsitīšu sev mazliet pa plecu un turpināšu nespēt koncentrēties uz lietām. Redziet, tomēr raksti par holesterīnu un mājasdarbi latīņu valodā dažkārt pārāk liek domāt par visām tām lietām, ko es labāk darītu nekā šo. Sēdētu Priekuļos, skatītos History channel un kasītu sunim aiz auss, piemēram. Mestu Dūņezera pīlēm ar semkām. Meklētu Maskačkā nočņiku. Mātu mašīnistiem no sliežmalas. Aj, saraksts nebeidzams.

Dīvaini - nez kad organisms beidzot atminēsies, ka vakarnakt tik ļoti aizklejojos atsauču likšanas pasaulē, ka gulēt aiziet dabūju tā ap sešiem no rīta un arī tad tikai uz 2h..

Aj aj aj, svilpot līdzi putniem un neko nedarīt. Sliktas domas dienai, kad grasos uz mūžiem pievarēt kursa darbu, bet palikuši pēdējie punkti uz dahuja i un būs cauri. Mani vēl pieteica zin. darbu konferencei, tā ka vismaz vēstījums, ja izdosies puslīdz saistoši noprezentēt, nonāks mazliet tālāk par kursa darba vadītāja atvilktni. Arī labi.

Un šodien pēc pilnīgi bezcerīgas bezdarba pauzes beidzot atgriežos dolārtekstu apritē. Vēl labāk.

Fuj nē, nāk atpakaļ t i e, kuri tev liek domāt par to, kas esi un kur ej un nebeidz čukstēt priekšā "nekas un nekur". Un tad viss ko tu gribi ir aizmigt pie Pink Floyd mūziciņas un nebūt. Cerēt uz rītdienu un to, ka tev uzticēs dienišķos latiņus nopelnīt rakstiņos par alus vēsturi. Tas gan būtu mazliet skaisti. Pavasari vajag kā vēl nekad, bet tas draņķa laiks mani jau pat nelaiž ar riteni līdz skolai aizmīties.

Vismaz kursa darbs sazaļojis no pasniedzēja piezīmēm. Pašcieņai tik milzīgs komentāru un iebildumu skaits gan paskādē, bet toties cerams darbs beidzot no kaut kādas jocīgas asociatīvas satura analīzes kļūs kaut nedaudz zinātniski akurātāks.

Toties akadēmija šodien pohu mākto Justīni saudzēja - folkloras lekcijās varēja tupi sēdēt, blenžot kā trekns runcis aiz loga ložņā pa dēļiem un klausoties daudzbalsu dziedājumus, kamēr filozofijā diskutējām zemapziņas, sirdsapziņas un tamlīdzīgus jautājumus.

Žēl, ka nenāk miegs.