Bruņinieks apturēja zirgu un pat pacēla vizieri, lai neizpratnē vērotu, kā neliela auguma, taču visai masīvs vīrelis - varēja redzēt, ka jaunībā karojis, - slaucīja alas priekšu. Ainava patiesi priecēja skatu: celiņi rūpīgi nobērti ar granti un izlīdzināti, vijās starp puķu dobēm un dekoratīvo kociņu puduriem. Gar burvīgu tējas lapenīti urdzēja strautiņš, bet pašu alas ieeju sedza krāšņi izšūts gobelēns.
- Ēēē… atvainojiet, labdien! – bruņinieks saminstinājās, - Vai šī būtu drakona ala?
- Sveiks! - atspiedies uz slotas kāta, vīrelis līdzjūtīgi pasmaidīja, - Šī pati vien ir. Un tev te vajag?
- Nu kā, ko vajag? Nu to pašu. – bruņinieks sapūtās, - Ierados ar viņu cīnīties.
- Skaidrs… - vīrelis atslēja slotu pret tūju un nopūtās, - Cauri ir ar tevi, puis’.
- Kādā ziņā “cauri ir”, - bruņinieks izbrīnījās, jo idilliskajā ainavā nejuta nekādus draudus.
- Vai tad nezini mātes dabas likumu: kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst?
- Dzirdēts ir. Vecu sievu pasakas!
- Ja tā būtu, tad jau būtu lieliski. – vīrelis skābi pasmaidīja, - Nu tad… Es esmu drakons. - prieks iepazīties.
- Ļoti patīkami, taču…
- Tu pēc princeses? – vīrelis pat nejautāja, - Tās pašas, kuru es te nolaupīju. Nu kā pēc instrukcijas: atlidoju, tad nāves cilpa, pikējums, napalms, puse pilsētas nosvilināta, armija bruņās uzgrilēta, tornis sagrauts, jaunuve aizstiepta. Pēc tās?
- Jā jā, pēc tās pašas, - bruņinieks atdzīvojās, - Es viņu atbrīvot ierados.
- Par vēlu, draudziņ!, - vīrelis noskaldīja, - Dzirdi, jau pati nāk!
Alā atskanēja skrapstoņa un dunoņa, gobelēns pašķīrās un parādījās milzu drakona galva, gariem ilkņiem un asinssārtām ļaunām ačelēm. – Tu tur ilgi tusnīsies?! – galva kaprīzi spiedzošā tonī vērsās pie vīreļa, - Fiksi beidz un nāc šurpu! Es beidzot sapratu, kur jāstāv dīvānam, bet kur skapim labākā vieta!
- Tā ir princese, - dodoties alas virzienā pār plecu paskaidroja vīrelis, - Viņa mani uzveica.
- Uzveica? Bet kā?!
- Lūk, to es pats nekādi nevaru saprast… - nopūtās bijušais drakons un steidzīgi pazuda alā.

Pirāti izsenis uz jūrām veica milzumu neģēlību, un sagādāja kārtīgiem ļaudīm daudz sirdsēstu.

Lūk, kā tas notika senos laikos. Ieraugot jūrā tirgotāju kuģi, kas pārvadāja vērtīgas mantas, pirāti uzreiz tam sāka dzīties pakaļ, bet kad noķēra, abordēja. Ieņēmuši tirgotāju kuģi, pirāti atbruņoja komandu un uzreiz devās uz kravas rūmēm, pa ceļam neaizmirstot uzlauzt seifu kapteiņa kajītē. Īpaši viņus interesēja juvelierizstrādājumi, kas tajos laikos bija lielā vērtē.

Savākuši uz kuģa visu, kas spīdēja un kam bija kāda vērtība, viņi to pārnesa uz savu kuģi, kur darbnīcu klājā kaujas gatavībā sēdēja pirātu juvelieru u.c. amatu pratēju komanda. Te sākās pats briesmīgākais, proti, pirāti aši nokopēja visas atrastās mantas, tad oriģināllietas aiznesa uz tirgotāju kuģi, atsēja tā komandu, bet paši pameta nozieguma vietu un devās tālēs nezināmās.

Kad pirātu kuģis sasniedza tuvējo ostu, uz tā jau bija pilns ar augstvērtīgām mantu kopijām, kuras viņi pārdeva ar milzu peļņu, izgatavoja jaunas un atkal pārdeva, bet iegūto naudu apraka neapdzīvotās salās.

Savukārt šo mantu pirmie izgatavotāji cieta prātam neaptveramus zaudējumus no neiegūtās peļņas - nenopelnīta nauda ir zaudēta nauda! Bet cietušo kuģu jūrnieki un pasažieri zaudēja popularitāti, jo nu tādas rotaslietas, kādas bija viņiem, valkāja pat sētnieces un asfalta licēji!

Cīņa ar pirātismu bija valdību augstākā prioritāte.

Grīste par Nafi, Rukšhīra dēlu

Dzīvoja reiz vīrs vārdā Rukšhīrs no Kuiļfjorda. Tā tēvu sauca par Rukšķi Cūkģīmi – viņš bija Siveina, Sverkera Cūkas dēla brāļadēls, kurš ieradās Islandē kopā ar Gudmunda, Gudleifa dēla ļaudīm, bet pirms tam dzīvoja Sivēntorpas sētā Norvēģijā. Taču ne par viņu vēsta šī sāga.

Kad Rukšhīrs nomira no vēdera krampjiem, tā stiprais akmens nams Kuiļfjordā nonāca vecākā dēla Nafi rokās. Nafi bija divi pusbrāļi - Nifi un Nufi, - kas bija Rukšhīra un verdzenes Sivindisas dēli.

Haugā dzīvoja berserks Ulfs Pelēkās Bikses. Viņš bija neganta rakstura, un ļaudis aiz muguras sačukstējās, ka Ulfs varētu būt vilkatis. Savulaik viņš nogalināja un apēda Astrīdas Sarkanais Apmetnis vecmāmiņu, kamēr Astrīda bija kalnos glābt aitas no negaisa, un altingā izraidīts no zemes, taču Ulfs nepakļāvās bondu gribai un paslēpās ziemeļos. Te nu viņam uznāca dullums un šis ieradās Nifgardā, kur dzīvojas Nifs – pienāca pie tā salmiem klātās zemnīcas un kliedza: "Nāc laukā, Nif, cīnīsimies!" Taču Nifs zināja, ka berserki negodīgi cīnās, tāpēc atbildēja caur durvīm: "Nav man šodien vēlmes ar tevi cīnīties Ulf, ej, no kurienes nācis". Tad Ulfs pūta ar tādu spēku, ka aizpūta salmu jumtu fjordā, un ielēca zemnīcā. "Nu vai tagad tev vēlme parādījās?!" "Parādījās cita vēlme", - iesmējās Nifs, - "sacensties ar tevi, kurš ātrāk skrien!" - un metās prom. Viņš skrēja ļoti ātri un drīz nonāca Kuiļfjordā, kur lūdza patvērumu Nafi stiprajā namā. "Nāc iekšā, Nif" - atbildēja Nafi, - "akmens ir stiprāks par salmiem, bet tu esi mana tēva dēls".

Ulfs nevajāja Nifi, jo pavisam netālu bija Nufgarda, kur dzīvoja Nifi brālis, vārdā Nufi. Par to, kā šis Nufi krita kaujā pie Skjafandas, vēsta sāga par Tordu, Tormoda dēlu. Nufi zemnīca bija klāta ar žagariem, bet vainagoja to koka zirga galva. "Nāc ārā, Nufi, neesi tāds gļēvulis kā tavs brālis Nifi!" - sauca Ulfs, un sāka pūst. "Nepird tik skaļi, Ulf, un neplāties", - caur durvīm atbildēja Nufi, - "bet ej no kurienes nācis". Ulfs niknumā tā pūta, ka žagari pašķīda, un viņš veikli ar cirvi rokā ielēca zemnīcā. Taču tur paslīdēja uz pavarda akmens un nokrita, bet Nufs paspēja uzlēkt zirga mugurā un laisties auļos uz Kuiļfjordu. Viņš vēl nezināja, kas noticis ar Nifi.

Nafi un Nifi, ieraugot Nufi, ielaida viņu namā un sāka trīt šķēpu asmeņus zinot, ka Ulfs viņus meklēs.

Kad Ulfs Pelēkās Bikses ieradās Kuiļfjordā, jau sāka tumst, taču viņš, kā jau berserks, labi redzēja tumsā, un saskatīja, ka Nafi nams ir stiprs. Tāpēc viņš uzmeta plecos aitādu, izliekoties par kalpu, un klauvēja pie nama durvīm. "Kas tur ir?" - vaicāja Nafi. "Atver, Nafi, tas esmu es, Bezzobu Vuškuds, - nomēkšķēja Ulfs. Šajā brīdī garām gāja Torbjorns Līdaka, Torleiva Turi dēla dēls, un skaļi iesmējās: "Patiešām bezzobu, jo mutē vieni vienīgi ilkņi!" "Velti tu tā", - noteica Ulfs, un ar vienu vēzienu pāršķēla Torbjorna galvu. "Esi nolādēts, Ulf!", - aiz durvīm iesaucās Nafs. Tad Ulfs uzlēca uz viņa nama jumta un ielūkojās dūmvadā. "Necepies nu, Nafi" - viņš sauca, - "es atvēsināšu tavu galvu!" "Es necepjos, bet tu gan tūdaļ to darīsi!" - tam atbildēja Nafi, un brāļi ar šķēpiem aizķēra Ulfu un pa dūmvadu ievilka namā, tieši uz pavarda esošajā alus vārāmajā baļļā ar verdošu ūdeni, kurai tūdaļ uzmeta vāku pa virsu. Stāsta, ka Ulfs tajā brīdī nodziedājis pirmsnāves dziesmu, taču par to šī sāga klusē. Nākamajā dienā Nafi devās uz tingu un izstāstīja bondiem visu, kā bijis.
Tā beidzas grīste par Nafi Rukšhīra dēlu.

Kas raksturīgi, muļķa zināšanas vienmēr ir izteikti polārs viedoklis. Sēdēt sarkanā krēslā ir kaitīgi pakaļai, bet sēdēt zilā krēslā - veselīgi. Tabletes ir ķīmija, bet drogas - daba. Monitors izstaro sliktu enerģiju, bet kaktuss pie tā - labu.
Muļķis uztver tikai to informāciju, kas tam vienkārši un uzskatāmi izskaidro. Zinātnisku skaidrojumu muļķis atgrūž, jo šausmas vieš jau doma, ka kaut kam var būt nevis viena, bet dažādas un dažbrīd pat pretrunīgas raksturiezīmes, ka dažādās situācijas tas var būt gan derīgs, gan bīstams, ka viss ir nosacīti un izzināms tikai salīdzinot. Muļķis nekad neiesprings studēt sarežģītas savstarpējās saiknes, lai saprastu principu, jo daudz patīkamāk ir atrast vienu likumsakarību - izdzirdēt vienkāršu un saprotamu atbildi, un jo vienkāršāka tā un saprotamāka, jo patiesāka. Slimību iemesls? No nepareizas ēšanas (no ķīmijas, no putekļu ērces, no ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanas, no nerviem, no grēkiem). Saņēmis vienkāršu atbildi, muļķis uzskata problēmu par jau atrisinātu. Un nekad necenšas atbildi pārbaudīt. Tāpēc, ka pats labākais patiesības kritērijs ir vieglums saprast.
( ... tālāk ... )

Irēna Poltoraka intervē bioloģijas zinātņu doktoru, Krievijas ZA Zooloģijas institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Viktoru Doļņiku:
- Sakiet, kas ir iemesls mūsdienu demogrāfiskajam sprādzienam?
- Demogrāfiskais sprādziens nav nekas unikāls. Mūsu planēta jau vairākkārt piedzīvojusi šo fenomenu, un nekas. Tas vienmēr notiek, kad palielinās apdzīvojamās vides ietilpība.
( ... tālāk ... )

Nuss, manu mazo draudziņ, tā vienkārši un nepastarpināti izstāstīšu tev, kā rodas krīzes.

( ... tālāk ... )

Kā nu bija, kā ne, taču reiz divas amerikāņu daiļslidotājas – Nensija un Toņa, - cītīgi gatavojās olimpiskajām spēlēm; Toņa, uztraucoties, ka Nensija atlasē varētu izrādīties labāka, sarunāja savu draudziņu, lai tas novaktē to pēc treniņa un pamatīgi ievelk ar dzelzs stieni konkurentei pa kāju. Tā arī viss notika – Nensijai pamatīga kājas trauma, Toņa atmaskota un stājās tiesas priekšā. Visa Amerikas sabiedrība vārījās sašutumā par notikušo. Nensija Karigana kļuva par nacionālo varoni, bet Toņa (ak, pat viņas uzvārdu neatceros) – par ļaunuma iemiesojumu. Pie tam Nensija bija smuka, garām kājām, eleganta, bet Toņa – priekš lauķa: spēcīgu augumu, mazliet robusta, - tā kā viņu nosodīt bija viegli un patīkami. Olimpiskajās spēlēs visa nācija turēja īkšķus par savu favorīti, taču neiztika bez maza un netaisna rūgtumiņa: ukrainiete Oksana Bajula slidoja labāk un dabūja zeltu, tā kā Nensijai tika tikai sudraba medaļa. Tā tika izsēti pirmie nervozitātes graudi: nevar taču tā būt, ka amerikāņi nebūtu labākie visur un it visā. Pat ja neuzvarēšanas iemesls ir sitiens ar lauzni, - tik un tā.

( daudz_burtiņu )

RELIĢIJA
Arī pareizticīgo baznīca neizvairījās no cara vērīgā skata un labās gribas.
Pat pirms revolūcijas vēsturnieki bija spiesti atzīt, ka Pētera valdīšanas laikā baznīcu skārusi smaga krīze. … Daudzi hierarhi publiski bazncas telpās rupji lamāja zemāka ranga garīdzniekus… Neizglītotība, Rakstu nezināšana, kukuļņemšana, interesēšanās tikai par saimnieciskām lietām bija kļuvusi vispārēja. (..) Nevērība pret kalpošanu izpaudās arī apģērbā: “…dažs labs šāds priesteris uzvelk zeltā caurausto sutanu, bet kājās dubļainas vīzes un apakšā pavilktais kaftans nemazgāts un sapuvis”. Bija milzums sūdzību par klaiņojošajiem popiem, kas pulcējas pie pilsētu vārtiem “visādas noziedzības veic, savā starpā lamājas un sev kaunu dara, bet citi kauliņos spēlē un savā starpā dūrēm kaujas”. (..) Laikabiedri rūgti raksta, ka klosteros ļaudis iet nebūt garīgumu meklēt. Rostovas bīskaps Georgijs Daškovs caram sūdzējās, ka ierindas mūki viņa bīskapijā “dzer un zog”, par naudu laulā jebkuru. Ir ziņas par gadījumiem, kad vīrs lai izšķirtos, atsauc “nezināmu popu”, kurš sievu ar varu apcērpj par novici. (..)
Īsāk sakot, “baznīcas izglītība un tautas apgaismošana apstājās, labdarības baznīcā vairs nebija, garīdzniecība nebija ētiski labāka par draudzi, bet draudze slīga tumsonībā, rupjībā, netikumībā, vienaldzībā pret ticību, misticismā…” Iemesls bija visiem skaidri redzams jau toreiz: patriarha Nikona darbība, kas sašķēla baznīcu.
( daudz_burtiņu )

JUSTĪCIJA
(..) Rodas iespaids, ka Pēteris ārdīja visu, kam tika klāt, būtībā likvidējot līdz šim pastāvējušo tiesu sistēmu un ieviešot patstāvīgu “ārkārtas” stāvokli. Krievijā vairs nevaldīja likumi, bet gan cara ukazi (rīkojumi), ieviešot “troikas” un ārpustiesas tribunālus, kurus pēc tam ar sajūsmu savā arsenālā pārņēma boļševiki… Pat Messi bija spiests atzīt, ka “valsts pārvaldes sistēma kā purvā iestrēga vispārējā neprofesionalitātē, skaudībā, pērkamībā”.
Sapratis, ka paša “reformu” radīto kukuļņemšanu un zagšanu tāpat neizskaust, Pēteris izveidoja īpašas izmeklēšanas komisijas. Katru veidoja gvardes virsnieki – majors, kapteinis un poručiks, - kuriem vajadzēja izmeklēt visus gadījumus un spriest tiesu nevis pēc likuma, bet pēc “veselā saprāta un taisnīguma”. Nav grūti iedomāties kas notiek, ja tik neierobežotas pilnvaras tiek piešķirtas ļaudīm, kuriem katram savs veselais saprāts un savs priekšstats par taisnīgumu… Pie tam jāpiebilst, ka šie neizglītotie gvardes virsnieki absolūti neorientējās dažkārt visai sarežģītajos jautājumos, par kuriem tiem bija jāspriež “pēc taisnīguma”.
( daudz_burtiņu )

Lielākie meli, laisti tautā jau Pētera I dzīves laikā, ir apgalvojums, ka viņš pirmais esot izdomājis un ieviesis milzumu jauninājumu, kas iekustinājuši attīstībai iesūnojušo un neglābjami no pārējās pasaules atpalikušo Maskaviju, eiropeizējot to. Kaut arī šo mītu sāka apšaubīt jau XVIII gs. otrajā pusē, piemēram, kņazs Ščerbatovs, tas iesakņojās tik plaši, ka ir dzīvs arī šobrīd, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt sastop kvēlu emocionālu (nevis argumentētu) pretsparu. … Pamatīgu ieguldījumu šī mīta globalizācijā XX gs. deva ļoti talantīgi uzrakstītais, taču no vēstures zinātnes viedokļa aplamais, tātad melīgais A.Tolstoja romāns “Pēteris I”.
Taču fakti ir nepielūdzami: ne Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” neizdomāja neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. …

( daudz_burtiņu )