Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Commenting To 
5.-Maijs-2009 01:46 pm - Мы рождены, чтоб сказку сделать страшной
Irēna Poltoraka intervē bioloģijas zinātņu doktoru, Krievijas ZA Zooloģijas institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku Viktoru Doļņiku:
- Sakiet, kas ir iemesls mūsdienu demogrāfiskajam sprādzienam?
- Demogrāfiskais sprādziens nav nekas unikāls. Mūsu planēta jau vairākkārt piedzīvojusi šo fenomenu, un nekas. Tas vienmēr notiek, kad palielinās apdzīvojamās vides ietilpība.
- Kas tā tāda?
- Tā ir jaunu barības veidu, jaunu enerģijas avotu, jaunu izdzīvošanas paņēmienu apgūšana. Mēs zinām vismaz trīs globālus lēcienveida cilvēku skaita straujas palielināšanās periodus. Pirmais bija pašās pleistocēna beigās, pirms 40 000 gadu, kad cilvēks, kurš līdz tam bija maitēdājs, piepeši riskēja apgūt jaunu, dabā tam neparedzētu nišu, un kļuva par mednieku. Tas ievērojami palielināja cilvēka racionu, ļaudis sāka apgūt teritorijas, kurās pirms tam nebija kāju spēruši, sāka dzimt vairāk bērnu. Bez tam cilvēce kā suga kļuva labsirdīgāki un sadarboties spējīgāki, jo lielo dzīvnieku medībās nepieciešama paļāvība vienam uz otru, saskaņota rīcība un izpalīdzēšana. Neesam atraduši nevienu skeletu ar saaugušiem kauliem no laika, kad cilvēce bija maitēdāji, ja bijuši to lūzumi: pārvietoties nespējīgo ciltsbrāļi pameta un tas gāja bojā. Un tikai kopš Lielo Medību perioda atrodam skeletus ar saaugušiem lūzumiem - tātad par ievainotajiem ciltsbrāļi rūpējās. Jāpiemin visai aizkustinošu šī perioda atradumu: pusaudža liliputa apbedījums, kura skelets ir tik kropls, ka skaidrs, viņš pārējiem bijis tikai nasta. Taču staipīja viņu līdzi, rūpējās, ja jau līdz 17 gadu vecumam nodzīvojis.
Otrs demogrāfiskais sprādziens notika aptuveni pirms 10 000 gadu, kad cilvēks atklāja zemkopību. Sākās tā ar primitīvu atziņu, ka augļu kokus jānožogo, lai pie ražas netiktu klāt konkurējošās sugas, bet beidzās ar to, ka pirmo reizi cilvēkam bija stabila drošība par nākotni: sējumi ir, raža būs, uzkrājumi arī, tātad pats būs paēdis un bērnus pabaros. Tā rezultātā cilvēku skaits īsā laika sprīdī pieauga 20-30 reizes. Starp citu, par zemkopību runājot - nevaru nepieminēt interesantus skaitļus. Radās jautājums: cik plaši izplatīti zemkopības iemaņām nepieciešamie gēni? Izrādās, pilns to komplekts piemīt tikai aptuveni 5% cilvēku! Tas zināmā mērā izskaidro sen zināmo paradoksu: kamēr zemē ar zemkopību aiņemti 50-80% iedzīvotāju, ražas ir zemas. Taču tās sāk strauji palielināties proporcionāli tam kā zemkopībai mazāk piemērotie īpatņi pamet laukus un dodas uz pilsētu. Kad aramzeme palikusi 5% rokās - nezina kur ražu likt.
Nu un trešais demogrāfiskais sprādziens sākās pirms pārsimts gadiem - to aizsāka rūpnieciskā revolūcija, kas ļāva ievērojami palielināt apstrādājamās zemes platības un ražīgumu. Šis periods turpinās arī mūsdienās, tā kā lietot apzīmējumu "demogrāfiskais sprādziens" nav īsti korekti. Loģiskāk būtu to dēvēt par demogrāfiskajiem lēcieniem. Skaitļos tie izskatās šādi: pirmo miljardu cilvēce sasniedza miljonu gadu laikā. Otrais miljards nāca klāt gadsimta laikā. Trešais miljards - 40 gadu laikā, ceturtais - 15 gadu laikā utt.
- Ja demogrāfiskie uzplaiksnījumi ir regulāri, tad varbūt nemaz nav nekādas problēmas? Kā saprast - pašreizējie 6,8 miljardi cilvēku uz planētas, tas ir daudz vai maz?
- Ekologiem šajā ziņā ir visai precīza atbilde. Biosfērā darbojas visai vienkāršs likums: ir cieša saistība starp sugu, kuras patērē pārtikā organisko barību, ķermeņu lielumu un īpatņu skaitu. Dominē sīkie organismi: baktērijas, sēnes, vienkāršie organismi. Tie arī patērē lielāko daļu pārtikas uz Zemes. Tiem seko sīkie dzīvnieki: tārpi, moluski, posmkāji. Mugurkaulniekiem - abiniekiem, putniem, zīdītājiem, tiem atvēlēts aptuveni 1% resursu.
- Bet mums?
- Mēs ietilpstam tajā vienā procentā. Gan mēs, gan mūsu mājdzīvnieki. Tātad cilvēcei jāpatērē krietni mazāk par to 1% no kopējiem biosfēras resursiem. Taču ja tā parēķina, cik tad nu mēs patērējam, tad sanāk visi 7%.
- T.i. mēs rijam krietni par daudz?
- Jā, pie tam jau labu laiku. Lai ar šādu patēriņu mēs negrautu līdzsvaru dabā, cilvēku skaitam nebūtu jāpārsniedz kādus 200 miljonus. Aptuveni tik iedzīvotāju uz Zemes bija mūsu ēras sākumā, pirms 2000 gadiem. Kopš tā laika esam šo robežu pārsnieguši 33 reizes.
- Bet ja mēs sākām pārapdzīvot Zemi jau pirms divdesmit gadsimtiem, tad kāpēc lielais blīkšķis tā arī nav noticis?
- Tāpēc, ka pateicoties savām intelektuālajām spējām esam iemācījušies mainīt vides ietilpību. Sākām iegūt enerģiju no uz Zemes miljonu gadu laikā iekrātajiem atkritumiem - tas arī ir ilgu laiku mūsu progresa pamatavots. Ogles, nafta, gāze, minerālu izejvielas. Tas viss ir tikai laika gaitā neutilizēti dabas atkritumi. Sabalansētā situācijā visus vienas sugas saražotos atkritumus patērē citas sugas: mēslus izkliedē kukaiņi, līdz galam pārstrādā baktērijas un sēnes. Bet ja līdzsvars zudis, tad atkritumi uzkrājas. Akmeņogļu iegulas ir tikai milzīgi bojā gājušo koku stumbru uzkrājumi, kurus tā arī nepaspēja pārstrādāt. Mūsdienās šādā veidā veidojas kūdras slāņi.
- Sanāk, ka mēs esam mēslu vācēji! Dzīvojam globālā izgāztuvē Zeme un patērējam citu dzīvību pārpalikušos atkritumus. Vai tad tas neatbilst dabas likumiem?
- It kā. Taču mēs paši atstājam aiz sevis atkritumus, kuri nevienai citai dzīvības formain nav vajadzīgi un kurus biosfēra nespēj pārstrādāt. Tāpēc tā rada apstākļus, lai mūs aizvāktu no planētas. Vai samazināt mūsu skaitu līdz tik niecīgam daudzumam, ka nepiemēslosim vidi tik ļoti kā šobrīd.
- Ko tad tā biosfēra briesmīgu cilvēkam var padarīt?
- Tās nav briesmas, bet gan visnotaļ godīga cīņa par izdzīvošanu. Vispirms biosfēra mūs brīdina, ka esam nonākuši pie kopalses robežas, un draud mūsu skaita samazināšanās. Šie brīdinājumi izpaušas kā uzvedības programmas ārējās izmaiņas, kuras aktivizējas sugas pārapdzīvotības apstākļos. Gan dzīvniekiem, gan tagad arī cilvēkiem. Pirmkārt tā ir agresivitāte, kas vienmēr pieaug, palielinoties populācijas blīvumam un ir nepārprotams briesmu signāls šai populācijai. Tā izpaužas visai daudzveidīgi: pieaug sadursmju skaits starp īpatņiem, rodas subjektīva sajūta, ka mūsu ir pārāk daudz un kāds ir lieks. Palielinās to īpatņu skaits, kas pakļauti neirozēm un stresam. Šis signāls "te kāds ir lieks" praktiski visās sugās iedarbina uzvedības programmu: atrodi savējos, norobežojies no svešiem, kopā ar savējiem padzen svešos.
- Latvijā, šķiet, tas pēdējā laikā kļūst visai aktuāli
- Tā ir normāla instinktīva reakcija, raksturīga visām sugām. Labvēlīgos apstākļos esam draudzīgi un iecietīgi, bet pārapdzīvotības vai citādas krīzes apstākļos ieslēdzas šī instinktīvā programma.
Otrais trauksmes zvans: palielināta blīvuma apstākļos izslēdzas iedzimtie aizliegumi, piemēram, neaiztikt to, kas peder citam. Agresīvie īpatņi sāk ielauzties kaimiņu teritorijā, atņemt tiem pārtiku, ligzdas, alas. Apspiestie īpatņi atņemt nespēj, tāpēc cenšas nozagt nepamanīti, ko pirms tam neatļāvās darīt. Cilvēkiem šī uzvedība izpaužas kriminālajā sfērā kā laupīšanas un zādzības.
Trešais: katrs, kurš pavērojis lielu kaiju baru, ievērojis to dīvaino uzvedību. Laikā, kad daži putni ķer zivis, pārējais bars bezmērķīgi plunčājas pa ūdens virsmu. Taču atliek tikai kādai kaijai noķert zivteli, kad ar milzu troksni un ķērkšanu viss bars ceļas spārnos un metas tai to atņemt. Pēc tam dzenas pakaļ tai, kura atņēmusi un viss atkārtojas. Šādos apstākļos dzīves komforts un kvalitāte krītas straujāk, nekā pieaug īpatņu skaits populācijā. Līdzīga uzvedība vērojama arī cilvēku sabiedrībā, kur pārapdzīvotības apstākļos lielākā daļa atsakās no konkrētu produkciju ražojoša darba, sniedzot pakalpojumus un atņemot darba augļus tiem ,kas saglabājuši spēju produktīvi strādāt, kā arī atņemtā bezjēdzīgu dalīšanu vēl sīkāk.
- Nu gluži kā pie mums, kad valsts vara nevis veicina darba vietu rašanos, bet cenšas atņemt tiem, kas kaut ko dara!
- Vēl ir ceturtā pazīme: lielākajai populācijas daļai strauji pazeminās prasība rūpēties par savu higiēnu un savas dzīvesvietas tīrību. To labi varam novērot, pētot baložus ziemā: vienā un tai pašā vietā barojas gan dominantie skaistuļi spožām spalvām, gan netīreļi, sanīkuši, izspūruši, nemazgāti. Balodim nepieciešama tikai stunda dienā, lai uzturētu savas spalvas ideālā kārtībā, vai šiem netīreļiem laika trūkst? Nē, laika netrūks, vēlēšanās nav. Šie īpatņi daļa kļūst par parazītu un infekciju pārnēsātājiem un izplatītājiem populācijā. Tas veicina epizōtijas epidēmiju, bet tās rezultātā strauji samazinās sugas pārstāvju skaits. Cilvēkiem ir līdzīgi, kad pārapdzīvotības, stresa un pārtikas trūkuma apstākļos parādās visai liels skaits lumpenizējušos personu, kuras pamazām tuvojas tam, ko dēvējam par "bomžiem". Uz tiem vairojas utis, kuras pārnēsā cilvēku populācijā ievērojamu skaitu slimību. Pirmā Pasaules kara laikā utis paņēma vairāk cilvēku dzīvību, nekā ieroči.
Šīm izmaiņām uzvedībā ir viens mērķis: pārapdzīvotības gadījumā saskaldīt populāciju daļā, kura pārdzīvos kolapsi, un daļā, kurai jāizmirst. Ja ziemā barojat uz palodzes zīlītes, tad domājams, ne reizi vien esat redzējuši, kā dominants nelaiž klāt vājākos pie pārtikas, slēpj to spraugās, dažkārt pat "peldās" tajā, ar spārniem izsvaidot. Dara visu, lai vājākie sāktu ciest badu. Rezultātā populācija sadalās tajos, kas lieliski pārziemo, un tajos, kas mirs badā. Pie tam programma sāk strādāt vēl pirms krīzes, laikā, kad proporcionāli sadalot pārtikas pietiktu visiem.
Šāds īpatņu skaita populācijā samazināšanas mehānisms darbojas arī cilvēku vidū. Kā daudzi dabas likumi, no mūsu viedokļa tas ir nežēlīgs. Krīzes situācijā sabiedrība parasti ievieš striktu pieejamo resursu patērēšanas kontroli, taču šī kontrole darbojas aprakstītā dabas likuma ietvaros, jo saskalda sabiedrību tajos, kuri sadala, un tajos, kuriem ko iedala.
- Bet ja mēs ignorēsim šos brīdinājumus?
- Biologi zina milzumu variantu, kā biosfēra regulē pārlieku savairojušās populācijas īpatņu skaitu. Ir sugas, kuru lielumu galvenokārt regulē plēsēji. Ja medījuma daudz, plēsēji labi paēduši, ātri vairojas un apēd aizvien lielāku skaitu savas barības populācijas. Tās skaitam samazinoties, paši ieslīgst kolapsē un daļēji izmirst. Upuri atkal savairojas un cikls atkārtojas. Diemžēl mums plēsēji nav bīstami jau vairākus gadu tūkstošus, līdz ar to šis regulējošais mehānisms attiecībā uz cilvēku sugu nedarbojas. Tāpēc pret cilvēku biosfēra izmanto citu metodi, ko izmanto arī grauzēju skaita samazināšanai - epidēmijas. Piemēram, pietiek trušiem pārlieku savairoties, kad burtiski no nekurienes parādās un strauji izplatās epizōtija, kas samazina to populāciju desmitus vai pat tūkstošus reižu.
Kādu laiku tas darbojās arī attiecībā uz cilvēku, atcerēsimies kaut buboņa mēra epidēmiju XIV gs., kas divas reizes samazināja cilvēku skaitu Eiropā. Taču problēma tur, ka pateicoties savam intelektam, mēs esam iemācījušies visai veiksmīgi tikt galā ar epidēmijām. Biosfēra rada aizvien jaunus nāvi nesošus vīrusus, lai iedarbnātu šo mehānismu uz pilnu jaudu un iedzītu mūsu populāciju kolapsē, taču mēs visai veiksmīgi izgudrojam jaunas vakcīnas vai veidus, kā paildzināt saslimušo dzīvi. Tomēr analoģijas ar pārējo dzīvnieku pasauli liecina, ka biosfērai pietiek ieroču ietekmēt jebkuru populāciju. Piemēram, ir tāds pārsteidzošs fenomens: stresa situācijās esošiem dzīvniekiem dzimst pēcnācēji, kuriem realizējas alternatīvs uzvedības modelis. Pārticīgos un komfortablos apstākļos tas ir bloķēts, taču krīzes laikā "pamostas". To uzskatāmi redzam piemērā ar siseņiem. Labvēlīgos apstākļos siseņi ir izteikti teritoriāli un katrs tēviņš cītīgi sargā savu iecirkni. Taču kad populācijas blīvums pārsniedz kritisko robežu un tēviņi aizvien biežāk pārkāpj savstarpējo teritriju robežas, kuras samazinās, siseņi sāk dēt olas, no kurām šķiļas "klejotāju" paaudze. To pat varam mākslīgi izsaukt eksperimentālā veidā, atliek tikai ierobežotā telpā izlikt pietiekamu skaitu mazu spoguļu, lai tēviņi sāktu konfliktēt ar milzumu savu attēlu. Šī "klejotāju" paaudze piepeši zaudē savu teritoriālismu, sāk vākties kopā aizvien lielākos baros līdz viss milzīgais kopums dodas ceļā. Pametuši savu dzīvesvietu tie akli dodas kaut kur, vienalga, vai priekšā ir dzīvei derīgi apstākļi vai nē. Un beigu beigās iet bojā. Līdzīgs modelis novērots lemingiem - maziem zvēriņiem, kas līdzīgi kāmjem. Arī tie ir izteikti teritoriāli un sargā savu teritoriju no pārējiem: paceļas pakaļkājiņās draudīgā pozā, palecas, cenšas iekost. Taču kad lemingu skaits konkrētajā apvidū pārsniedzis kritisko robežu, jaunie tēviņi piepeši kardināli maina savu attieksmi vienam pret otru. Tiem parādās nepārvarama vēlme savākties kopā baros, līdz milzu to kolonnas dodas no kalniem lejup ielejās. Ignorējot jebkādus šķēršļus, leminigi akli dodas tikai uz priekšu, liels to skaits slīkst upēs, strautos, jūras līčos, tiek sašķaidīti uz autoceļiem. Gadās pat, ka iznākuši jūras krastā tie metas visi ūdenī un peld uz priekšu, lielākajai daļai ejot bojā. Ja kāds no tiem nokļūst brīvās un dzīvošanai derīgās priekškalnēs, rodas jaunas lemingu kolonijas, atgriežoties pie teritoriālā dzīvesveida.
Tā ir invāzijas programma, kas piemīt daudzām zīdītāju un putnu sugām. Mērķis ir izspiest no pārapdzīvotā reģiona lieko jauno paaudzi. Tāpēc pamostas "lielā ceļojuma" programma, kas vienlaikus bloķē pašsaglabāšanās instinktu: gājiena dalībnieki nebaidās iet bojā, it īpaši esot kopā. Cilvēkiem līdzīgās situācijās jaunatnē arī parādās instinktīva vēlme veidot savas paaudzes grupas, kuras dažkārt kļūst par visai aghresīvām ordām, viegli maina dzīvesvietu un apstākļus, bez aiztures gatavi graut esošo vidi, lai izbrīvētu sev jaunu dzīves telpu. Vēsture zina milzumu piemēru šādai uzvedībai, un analoģija starp dzīvnieku masveida pārceļošanu un barbaru tautu staigāšanu ir acīmredzama.
- Vai mazāk dramatiski skaita regulēšanas veidi ir?
- Ir. Tā sauktie kolapsējošie kopumi. Pārapdzīvotības stresa apstākļos liela daļa īpatņu piepeši zaudē interesi par teritorijas nosargāšanu, savu vietu hierarhijā, strauji pazeminās to agresivitātes un cīņasspara līmenis. Tad dominējoša kļūst agresivitātei pretēja programma: satuvināšanās, apvienošanās, "sadošanās rokās". Šādi īpatņi savācas kopienās, kuras vai nu miermīlīgi migrē, vai dzīvo vienuviet, praktiski nevairojoties, vai arī vairojas ļoti ierobežotā daudzumā, mazāk, nekā nepieciešams kopskaita reproducēšanai. Ir aprakstīti gadījumi, kad kukaiņu kolapsējošās kopas pat pārstāj baroties!
- Ko tad tie dara, ja neēd un nevairojas?
-Jūs brīnīsieties, taču galvenais tiem ir savstarpējā komunikācija. Šādām kolapsējošām kopām savstarpējo attiecību pilnveidošana kļūst par pamatnodarbi, pie tam visai bieži hipertrofētā formā.
- Tā nav mūsu pašu interneta sabiedrība?
- Es drīzāk teiktu, ka tā ir pilsēta kā tāda. Ļaužu koncentrācijai ir vairākas formas, bet urbanizācija ir spēcīgākā no tām. Un interesanti, ka jo lielāka pilsēta jo mazāk tās iedzīvotāji vairojas. Megapolēs jau otrajā paaudzē iedzīvotāju auglība krītas tik strauji, ka nenodrošina skaita atražošanu. Tā tas bija Senajā Romā impērijas laikā, tā tas ir mūsdienās - no Ņujorkas un Mehiko līdz Maskavai, Sanktpēterburgai, Tokijai un Singapūrai. Kolapsācijas pavadīta urbanizācija pilsētās ir visvienkāršākais, dabiskākais un nesāpīgākais veids kā pazemināt dzimstību mūsdienu pasaulē un nākotnē.
Sociologam vai demogrāfam tas varbūt būs negaidīti, taču biologs zina, ka agregācijas rezultāts vienmēr būs dzimstības pazemināšanās lielākajai daļai sugu. Tā kā pilsētas, vienalga kāds bijis to rašanās iemesls, paralēli darbojas kā cilvēku sugas kolapsējošas agregācijas. Bez tam biosfēras arsenālā ir tāds nesāpīgs īpatņu skaita populācijā samazināšanas mehānisms kā izmaiņas ģimenes veidošanā un attieksmē pret bērniem. Vienkāršojot modelis izskatās šādi: skaitliskā ziņā kritisko robežu pārsniegušā grupā bērni piepeši pārstāj emocionāli būt galvenā tās locekļu vērtība. Tie sāk izveirīties no vairošanās, olas sāk dēt kur pagadās, samazinās to rūpes par mazuļiem vai tie pat tiek nogalināti un apēsti. Vecāku aprūpi un mīlestību nebaudījušie mazuļi izaug neizlēmīgi un agresīvi, nespēj izveidot pastāvīgus pārus un turpina slikti vai pat vēl sliktāk rūpēties par saviem bērniem. Dzimstība krītas, mirstība palielinās.
Līdzīga uzvedība vērojama nelabvēlīgās cilvēku populācijās. Viena no tās izpausmēm ir sieviešu emancipācija, ko vēsturē pazinušas daudzas civilizācijas. Atcerieties kaut Romas cēzaru ediktus, kas aicināja romietes dzemdēt bērnus, nevis tos aizstāt ar kaķiem, klēpja sunīšiem, lauvēniem vai mērkaķīšiem. Acīmredzot bez rezultāta, ja jau šos aucinājums nācās atkārtot vēl un vēl. Emancipācija pēdējā gadsimtā novedusi pie krasa vientuļo māšu skaita pieauguma. Tās iztiek ar mazu bērnu skaitu, to auglība parasti ir zemāka, nekā laulībā esošām. Tas nemaz nerunājot par emancipācijas galējību: feministēm, kurām vispār nav vēlmes pēc pēcnācējiem. Lūk, tas ir viens no nesāpīgākajiem veidiem kā samazināt dzimstību.
- T.i. feministes pārliecinātas, ka savus uzskatus balsta uz loģiku, taču patiesībā tas ir tikai veids, kā biosfēra regulē dzimstību?
- Ja tā ļoti primitivizējam, tad jā.
- Tātad feministes glābs mūsu pasauli no demogrāfiskās katastrofas?
- Nezin vai. Nelaime, ka no vienas puses cilvēki ir suga ar īpaši lēnu paaudžu maiņas ciklu, bet no otras puses - spēj ļoti ātri mainīt vides ietilpību. Tāpēc atsevišķos cilvēces straujās ekpansijas etapos skaita regulēšana atpaliek no vides prasībām. Ekoloģiskā un demokrāfiskā krīzes ir globāli fenomeni, kuriem vienas populācijas ir gatavas, bet citas vēl atrodas demogrāfiskā sprādziena stadijā, kas var turpināties ilgāk par laiku, kāds nepieciešams apdzīvojamās vides degradācijas procesam.
- To Jūs acīmredzot par Āzijas valstīm? Skaitļi patiesi šokējoši: katru diennakti 57 % jaundzimušo nāk no Āzijas valstīm, 25 % - no Āfrikas, 9 % - no Latīņamerikas. Bet no attīstītajām Eiropas un ASV tikai nožēlojami 5 un 3 %. Kāpēc nabadzīgajās valstīs, kur trūkst pārtikas, lai tos bērnus pabarotu, ir tik liela dzimstība, bet bagātajās tik maza? Kur loģika?
- Tas tiesa, iedzīvotāju skaita pieauguma tempi Ķīnā, Indijā, Indoķīnā, Tuvajos Austrumos un Latīņamerikā ir iespaidīgi. Gluži kā pārtikas trūkums stimulētu dzimstību pretēji visiem bioloģijas likumiem. Šis paradokss var iedzīt strupceļā demogrāfu, bet ne biologu. Šādas saistības - nabadzīgajiem dzimst vairāk, bet bagātajiem mazāk, - nav. Piemēram, eskimosi u.c. ziemeļu tautas gadu tūkstošiem dzīvojušas ļoti skarbos apstākļos un par bagātām tās nenosauksi, vai ne? Taču dzimstība tām tradicionāli ir zema. Kāpēc? Tāpēc, ka patiesībā darbojas pavisam cita likumsakarība: dzimstība populācijā ir cieši saistīta ar bērnu mirstību. Ziemeļu tautām bērnu mirstība vienmēr bijusi maza: dzīvojot visai izolētās kopienās, tālu no lieliem ļaužu sakopojumiem, tās prakstiski nav skārušas ne epidēmijas, ne bads. Savukārt Ķīnas, Indijas, Āfrikas un Latīņamerikas iedzīvotāju populācijās vēl nesen bija neticami augsta bērnu mirstība. Tās pēdējās nostājušās uz zinātniski tehniskās revolūcijas ceļa, pie tam nevis pašas, bet gan saņemot tās sasniegumus gatavā veidā, pie tam ļoti ātri un ne tajā secībā, kādā tie tika atklāti. Eiropā vakcīna pret bakām tika atklāta XVIII gs., un pagāja 200 gadu, līdz pakāpeniski izdevās uzveikt difteriju, skarlatīnu, tuberkulozi. Poliomielītu izdevās apturēt tikai pirms 20 gadiem! Bērnu mirstību Eiropā pakāpeniski samazināja divus gadsimtus, un šajā laikā tai paspēja piemēroties arī dzimstība. Mazuļi, paldies Dievam, vairs nemirst - Eiropā vairs nav nepieciešama augsta dzimstība.
Savukārt jaunattīstības valstīs vispārēja vakcinācija samazināja šo mirstību pāris gadu laikā. Vēl vakar, gluži kā pirms tūkstošiem gadu, 6-11 bērnu ģimenē 4-9 mira, bet šodien praktiski visi dzīvo. Augstā dzimstība, kura vēl vakar šādās populācijās bija vitāli nepieciešama, lai kompensētu bērnu augsto mirstību, nu kļuvusi pārproduktīva. Taču dzimstība nav mirstība - to ar pāris potēm dažu gadu laikā neizmainīsi. To kontrolē bioloģiski mehānismi, sarežģītā populācijas sistēma, kuras inerci uztur dzīvesveids, paražas, reliģija. Populācijai nepieciešamas daudzas paaudzes, lai dzimstība piemērotos mirstības rādītājiem. Un šajā laikā notiks tas, ko pieņemts dēvēt par demogrāfisko sprādzienu, kaut tas pašām šīm populācijām nav vajadzīgs pat gadījumā, ja neapdzīs pārtikas resursu pieaugumu un nepadarīs šo sabiedrību vēl nabadzīgāku.
Attīstītās tautas nav tiesīgas nosodīt jaunattīstības zemes par demogrāfisko sprādzienu: tās pašas to ir izraisījušas, kaut labāko nodomu vadītas, uzspiežot spēcīgas zāles zirga devās.
- Bet ir taču citas dzimstības samazināšanas programmas.
- Vai zināt kādu piemēru, kad tās būtu devušas pozitīvu rezultātu? Nekad un nekur neviena programma dzimstības samazināšanai vai palielināšanai nav bijusi darboties spējīga. Francūžu skaits nostabilizējās aptuveni pirms gadsimta. Kopš tā laika valstī ne vienu reizi vien rīkojuši kampaņas dzimstības veicināšanai. Gan apelēja pie migrantu briesmām, gan materiāli stimulējot, gan aizliedzot pretapaugļošanās līdzekļus un paredzot kriminālatbildūbu par aburtu - francūžu skaits nepieaug. Un pretējā galējība: nekādu rezultātu samazināt dzimstību tautās, kuras pārdzīvo demogrāfisko sprādzienu. Ķīnā visai policejiski skarbā programma panāca īslaicīgu pieauguma tempu piebremzēšanos, kuras efekts momentā zuda līdz ar ierobežojumu atcelšanu. Indijā nonāca tik tālu, ka pat mēģināja masveidā piespiedu kārtā sterilizēt vīriešus, kā rezultātā sabiedrības sašutums izraisīja Indiras Gandijas demisiju. Bet dzimstības rādītāji nesamazinājās. Starp citu, Indija ir uzskatāms piemērs šādu programmu autoru analfabētismam: tie pat nesaprot, ka sieviešu spēja vairoties nav atkarīga no vairoties spējīgu vīriešu skaita. Var sterilizēt 99 vīriešus no 100, taču šis 1 spēs apaugļot kaut 1000 sievietes. Tāpēc biologi ir pret valsts varas iejaukšanās mēģinājumiem dzimstības regulēšanā. Tie ir nekompetenti mēģinājumi mainīt populācijas bioloģiskos mehānismus. No tā, ka katrs cilvēks individuāli spēj kontrolēt savu vairošanās dziņu neizriet, ka tas pats iespējams populācijas līmenī. Populācijas vairošanos nosaka populācijas uzvedību nosakoši mehānismi, kas darbojas nesaistīti ar mūsu kolektīvo apziņu (bieži vien pat pretēji tai). Nelaime, ka mūsu pārmaiņu laikā tie mainās ļoti lēni.
- Tad jautājums: vai šodienas globālo ekonomisko krīzi varētu uzskatīt par biosfēras mēģinājumu regulēt mūsu skaitu ar mūsu pašu rokām? Stāsta, ka dzīvnieku pasaulē krīzes laikā pat pārošanās dejas nedejo?
- Tas tiesa, dejas nav prātā - krīzes laikā dzīvnieki vispār pārstāj vairoties. Taču vai biosfēra ir tik domājošs organisms, ka spētu mainīt pat ekonomisko situāciju, t.i. darboties kā hipotētisks radītājs... Tas, ziniet, nav jautājums man kā biologam. Uz to jāatbild filosofam.

(c) "Патрон", 04.2009.
Comment Form 
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
This page was loaded Apr 19. 2024, 2:33 am GMT.