Lielākie meli, laisti tautā jau Pētera I dzīves laikā, ir apgalvojums, ka viņš pirmais esot izdomājis un ieviesis milzumu jauninājumu, kas iekustinājuši attīstībai iesūnojušo un neglābjami no pārējās pasaules atpalikušo Maskaviju, eiropeizējot to. Kaut arī šo mītu sāka apšaubīt jau XVIII gs. otrajā pusē, piemēram, kņazs Ščerbatovs, tas iesakņojās tik plaši, ka ir dzīvs arī šobrīd, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt sastop kvēlu emocionālu (nevis argumentētu) pretsparu. … Pamatīgu ieguldījumu šī mīta globalizācijā XX gs. deva ļoti talantīgi uzrakstītais, taču no vēstures zinātnes viedokļa aplamais, tātad melīgais A.Tolstoja romāns “Pēteris I”.
Taču fakti ir nepielūdzami: ne Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” neizdomāja neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. …

PRIEKŠGĀJĒJI
Pat pavirši aplūkojot avotus redzam, ka Maskavija (vēlāk: Krievija) tajā laikā nebūt nebija pašizolācijā ieslīgusi atpalikusi nomale, kā to dažkārt mēdz aprakstīt Pētera I apoloģēti. Cita lieta, ka tuvināšanās Rietumeiropai notika palēnām, ierobežotos mērogos, - taču šādu ainu redzam daudzās tā laika Eiropas zemēs.
Bārdu savulaik nodzina jau Joana IV Bargā tēvs Vasilijs III – zemeslode neapvērsās, tauta nesadumpojās. Baznīcas hierarhi gan izrādīja kautru neapmierinātību, taču labi zinot visas Krievzemes valdnieka aso raksturu, ātri pieklusa… Arī Joanam IV kāds diakons Timofejevs pārmeta pārlieku orientēšanos uz mediķu importu no ārzemēm (man tā arī neizdevās atrast ziņas, kas ar šo priesteri notika pēc valdnieka apsūdzēšanas, taču zinot lielkņaza raksturu, varam nojaust…). Savukārt pirmais pastāvīgais ārzemju (vācu) algotņu karaspēks tika izveidots Vasilija III laikā. Boriss Godunovs sāka sūtīt talantīgākos galminieku bērnus uz Rietumairopu studēt. … Viltusdmitrijs I mēģināja izveidot pēc Rietumeiropas parauga Krievijā pirmo universitāti. Savukārt Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā ietekme no ārpasaules sāka valstī ieplūst jau plašā straumē.
Tieši cara Alekseja laikā sāka būvēt okeāna kuģus pēc Rietumeiropas parauga. Vācietis Gregorijs izveidoja pirmo teātri, tika importēts liels skaits tehnisko speciālistu. (..) Ļoti daudz to bija armijas virsnieku vidū, daļa pārgājuši pareizticībā. … Maskavā šajā laikā darbojās virkne ārzemnieku aptieku, kur varēja apgūt farmāciju un latīņu valodu. Pats cars Aleksejs, tāpat kā citi Mihaila bērni, bērnībā valkāja “vācu drānas”. Tiesa, kāpjot tronī nācās atgriezties pie tradīcijām un ģerbties “vectēvu garā”, taču šie ģērbšanās ierobežojumi bija spēkā tikai galmā, savukārt ārpus Kremļa sienām ierobežojumu nebija. … Pēc cara pavēles Sūtņu palātā tulkoja uz krievu valodu jaunākās grāmatas par retoriku un fortifikāciju.
Arī armijas reformu sāka ilgi pirms Pētera. Jau 1646. gadā kņazu Miloslavski sūtīja misijā uz Holandi “aicināt dzelzs lietu zinātājus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 kara lietās izglītotākos”. Tā laika dokumentos pilns nekrievu uzvārdu: pulkvedis Hamiltons, majors Froliuss, kapteinis Retrihs… Paralēli strēļu karaspēka reformai tika veidotas pilnīgi jauni “svešzemju ierindas” pulki - “reitaru” un “zaldātu”, - kas laikā, kad tronī kāpa Pēteris I, veidoja lielāko armijas daļu (63 pulki, 90 000 kareivju). Dienesta pakāpes armijā, kuru ieviešanu piedēvē Pēterim, pastāvēja jau cara Alekseja laikā: pulkveži, majori un rotmistri, poručiki un praporščiki, seržanti un kaprāļI kvartirmeisteri un kaptenarmusi. …
Arī rūpniecības un kalnrūpniecības attīstība sākās cara Alekseja laikā. Jau 1666. gadā “rūdas ziņi” kņazi Miloradovi meklēja sudraba rūdu Mezenā, bet majors Mamkejevs vadīja rūdas meklēšanas ekspedīciju Holmogoras apriņķī. Tad arī vara lējējs Tumašovs izveidoja Ņevanskā pirmās metālapstrādes rupnīcas (kaut oficiālā historiogrāfija to piedēvē Pēterim I).
Arī ideja par “logu uz Eiropu” nebūt nav dzimusi Krievijā. 1676. gadā Maskavā aktīvu darbību uzsāka Dānijas sūtnis Fridrihs fon Habels, cenšoties pārliecināt caru un tā padomniekus atņemt Zviedrijai Baltijas jūras austrumu krastu un iebrukt Livonijā. … Interesanti ir tie, kas pretojās Habela idejām - nevis “atpakaļrāpulīgi konservatīvie izolacionisti”, bet gan tā laika izglītotākie un aktīvākie pavalstnieki, kuri vai pusi mūža bija pavadījuši Eiropas zemēs, - tirgoņi no Arhangeļskas…
Arhangeļskas ostas tikai viena gada PEĻŅA no tirdzniecības apgrozījuma bija 300 000 rubļu – tam laikam fantastiska summa. Saprotams, ka tirgotāji vēlējās attīstīt tirdzniecību, nevis apdraudēt to, iesaistoties apšaubāmā karā, iedzīvojoties ienaidniekos un tirdzniecību kavējot. Galmā Dānijas sūtņa aktivitātes uzņēma visai vēsi un beigu beigās izvēlējās nevis karu, bet gan flotes un tirdzniecības attīstību. Tāpēc ir lielas aizdomas, ka šos plānus, ko vēlāk ar precizitāti “līdz trešajai zīmei aiz komata” īstenoja Pēteris I, viņš šņabi sadzēries smēlies no dāņu pudeles brāļiem Vācu priekšpilsētā.
Starp citu, par Vācu priekšpilsētu. Šī “kadru kalve”, kurā Pēteris smēlās idejas un meklēja domubiedrus, pastāvēja gadu jau desmitus pirms viņa – tas vien liecina, ka nekādas “izolācijas” nebija. Ārzemnieku kolonija Maskavā bija liela pilsēta pilsētā, un tur dzīvoja ļaudis praktiski no visām Eiropas valstīm.
Pēc cara Alekseja nāves tronī kāpa viņa pirmās sievas dēls Fjodors, kurš valdīja no 1676. līdz 1682. gadam, un uzreiz ķēās pie tēva sākto reformu tālākas īstenošanas.
Gan Fjodors, gan viņa vecākā māsa Sofija bija guvuši savam laikam lielisku izglītību – pateicoties savam mājskolotājam Simeonam Polockim, troņmantnieks perfekti pārvaldīja latīņu valodu, orientējās klasiskajā filozofijā, retorikā, dabaszinātnēs, sacerēja dzeju, zināja svešvalodas (vismaz poļu valodā brīvi lasīja un rakstīja). Sofija nezināja tik labi sava laika svešvalodas, taču latīņu valodā runāja un rakstīja brīvi, sacerēja lugas, kuras uzveda viņas privātajā teātrī.
Fjodors uzsāka tās pārmaiņas, kuras pēc tam piedēvēja Pēterim…
Tieši Fjodors atcēla vietvaldību – bezjēdzīgu pagātnes pārvaldes palieku, kas tikai bremzēja valsts izstituciju darbu un armijas organizēšanu. … Visiem galma ļaudīm, militārpersonām un valsts ierēdņiem tika pavēlēts turpmāk ģērbties “ārzemju” drānās (tiesa gan, ne vācu, bet poļu parauga). Tiem, kas vēlējās turpināt ģērbties pa vecam, cara ukazs liedza ierasties Kremlī. Galminiekiem, militārpersonām un ierēdņiem tika ieteikts (nevis pavēlēts) skūt bārdas, kas tajā laikā nebija nekas šokējošs. … Kā rakstīja laikabiedrs: “…Maskavā visi sāka cirpt matus, skūt bārdas, poļu parauga zobenus un kuntušus valkāt, skolas atvērt”. (..)
Tika īstenota arī baznīcas reforma, atceļot privāto ikonu praksi – līdz tam visai populāri bagātnieku vidū bija baznīcā pie sienas piekārt savu privāto ikonu, un lūgsnas skaitīt pie tās, liedzot to citiem. Mīkstināja “tiesu nežēlību”: atcēla paražu zagļiem cirst nost rokas, kājas vai pirkstus.
Nopietni tika veidota izglītības sistēma. Simeons Polockis un tā asistents Silvestrs Medvedjevs, dēvēti par “latīņiem” (t.i. “rietumniekiem”) izstrādāja Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas projektu. Tajā mācīties varēja visu kārtu un vecumu ļaudis; bija paredzēta gan laicīgā, gan garīgā izglītība: gramatika, piētika, retorika, dialektika, filozofija,, teoloģija, svešvalodas (senslāvu, grieķu, latīņu, poļu). Diemžēl Fjodora nāve apturēja šo projektu, un akadēmiju dibināja četrus gadus vēlāk.
To visu zinot nākas secināt, ka Pēteris I neieviesa un neizdoµāja neko jaunu. Viss, ko viņš ar tādu pompu darīja, bija to reformu turpinājums, kuras bija uzsāktas desmitgades pirms viņa nākšanas pasaulē…

SOFIJA
Visiem zināmais Surikova gleznotais Sofijas portrets, kurā redzama resns, neglīts bābietis, nu nevar pretendēt uz kādu nebūt līdzību. (..) Laikabiedri liecina, ka Sofija bijusi visnotaļ pievilcīga jauna sieviete un nekādi nevarēja būt “stagnācijas simbols”, kā mums mēģina iestāstīt. (..) jau sievietes parādīšanās Maskavijas tronī vien liecina par visu līdzšinējo politisko dradīciju laušanu.
Arī tuvākie carienes līdzgaitnieki bija nevis kādi tur “atpakaļrāpuļi”, bet gan izglītotākie savas sabiedrības pārstāvji: intelektuālis Silvestrs Medvedjevs (kuru sodīja ar nāvi pēc Pētera partijas sarīkotā puča) un kņazs Vasilijs Goļicins, kuru idejas tālu apsteidzas savu laiku.
Kā liecina laikabiedri no Eiropas, Goļicins bijis neslēpts “eiropofils”, brīvi pārvaldījis vairākas svešvalodas, savācis milzīgu privāto bibliotēku. Viņa panākumus vadot Sūtņu palātu (tā laika ārlietu ministrija) negribot spiesti atzīt pat lielākie “petrofili”. (..) No laikabiedru liecībām ir zināms par viņa izdomāto zemes reformas projektu – zemniekiem plānots piešķirt īpašumā zemi, tie tiktu atbrīvoti no daudzām līdzšinējām saistībām un tikai maksāt nodokli naudā. (..)
Nav grūti saprast, ka Goļicina gānīšana sākās tikai pēc puča. Pie tam ar savu neloģiskumu “apsūdzības” uzskatāmi demonstrē Pētera valdīšanai raksturīgo cinismu. Goļicinu apsūdzēja, ka viņš ticot burvestībām un maģijai, - kaut Pēteris I personiski 1716. gadā iekļāva armijas nolikumā pret maģiju vērstus sodus. Vēl Goļicinu apsūdzēja, ka viņš nav iekarojis Krimu, kaut tas neizdevās arī pašam Pēterim (to izdevās iekarot tikai… 1783. gadā).
Par Sofiju pat tāds klajš Pētera piekritējs kā kņazs B.Kurakins: “Carienes Sofijas valdīšana sākās taisnīgi un tiesiski, par lielu prieku tautai, jo nekad krievu valstī vēl nebija bijusi tik gudra valdīšana. Pēc septiņiem viņas varas gadiem valsts uzplauka lielā labklājībā, vairojās komercija un amati, zinātnēs pārgāja uz grieķu un latīņu valodām… un uzplauka tad tautas brīvība.” Bet pašu Sofiju raksturoja kā: “Diža prāta un smalkas intuīcijas jaunuve, vairāk ar vīrieša prātu apveltīta”.
Diemžēl mums kopš bērnības viņas tēls ir nevis šāds, bet gan uz Surikova gleznas un Tolstoja romāna “Pēteris I” balstītais, maigi sakot ne tuvu tas realitātei atbilstošākais tēls… Tā mūs mācīja. (..)
Pie tam jāpiemetina, ka Pēteri neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni. Pirmkārt, neviens nevarēja paredzēt, ka cars Fjodors mirs 22 gadu vecumā. Otrkārt, jebkurā gadījumā vecākais no bērniem tad bija Ivans. Tāpēc Pēteri neaudzināja par valstsvīru, atšķirībā no vecākajiem bērniem - Fjodora, Ivana un Sofijas, - kuri guva savam laikam iespējami labāko izglītību. Viņu “audzināja”, ja tā vispār var teikt, mazisks un sekls cilvēciņš – djaks Zotovs, nebūt ne spoža prāta cilvēks, bet gan galma āksts un žūpa. Ieceļot viņu par Pētera audzinātāju, cars un cariene tikai painteresējās, vai svētais tēvs māk rakstīt un lasīt, ar to eksāmens beidzās (aritmētikas pamatus Pēteris sāka apgūt tikai 16 gadu vecumā). Visai ticams, kaut tiešu pierādījumu nav, ka tieši Zotovs pusaudzi pievērsa pederastijai, par kuru vēlāk runāja neslēpjoties. Lai gan šo apšaubāmo godu citi piedēvē Fransam Lefortam, vai Menšikovam…
Pēc Fjodora nāves Bajāru dome, atbilstoši likumam, vēlējās sasaukt visu valsts kārtu pārstāvju saeimu, lai tas apstiprinātu troņmantnieku par caru. Taču Nariškinu “klans” (Pētera māte Natālija un viņas daudzie radinieki) izvēlējās apvērsuma ceļu. Puča atbalstītāju vidū bija arī patriarhs Joakims (jau sen pastāv hipotēze, ka patriarha dīvainā ieinteresētība saistīta ar to, ka viņš bijis Pētera īstais tēvs…). Viņi sasauca pūli, lai imitētu visu kārtu pārstāvju saeimu, kas vienbalsīgi” izsauca par caru Pēteri. Pat Tolstojs, rakstot savu pasūtījuma propogandas darbu, neuzdrīkstējās nepieminēt laikabiedru liecības, ka tos pūlī, kuri uzdrošinājās kliegt par Ivanu, Nariškinu ļaudis uz vietas sadūruši ar nažiem.
Saprotams, ka šis prettiesiskais pasākums sastapa iedzīvotāju pretestību. Karandejeva strēļu pulks uzreiz paziņoja, ka šādam neleģitīmam caram uzticību nezvērēs, jo “tronī celts jaunākais, apejot vecāko”, t.i. apiets likumīgais troņmantnieks. Likumīgā troņmantnieka pusē nostājās arī pārējā armija un jau pēc divām nedēļām tās dumpis piespieda puča rīkotājus atteikties no varas par labu likumam. (..)
Skaidrs, ka pusaugu Pēteris, neizglītots, bez mazākā priekšstata par valsts pārvaldi, nekad nespētu organizēt un īstenot otro, 1689. gada puču. Organizētājs nenoliedzami bija Natālija Nariškina, dēvēta arī par “lāceni”. Tieši viņa sagrāba reālo varu, kad Sofija bija ieslodzīta klosterī, Goļicins izsūtīts trimdā, bet Medvedjevam nocirsta galva (kuru sev izlūdzās patriarhs). (Te jāpiemin Fjodora, pēc tam Ivana dīvainās nāves: Fjodors bija slimīgs, taču, kā liecināja ārsti, nesirga ne ar vienu nopietnu kaiti - tautā atklāti runāja par noindēšanu, kaut tam nav nekādu pierādījumu kā vien tas, ka Natālija nekad nekautrējās līdzekļu izvēlē, ceļā uz mērķi.) Pastāv visai nopietna hipotēze, ka tieši viņa apzināti veicināja Pētera alkoholismu, uzdzīvi Vācu priekšpilsētā, seksuālās izpriecas te ar Annu Monsu, te ar Menšikovu, vai abiem reizē. Lai tikai turētos tālāk no valsts lietām… Tikai pēc Natālijas nāves 1694. gada 25. janvārī Pēteris sāk nodarboties ar to, ko varētu dēvēt par valsts pārvaldi…
Šai versijai par labu liecina pati Natālijas īstenotā politika: priekšgājēju reformu apturēšana, “eiropofilu” vajāšana (to līderi Medvedjevu sodīja ar nāvi), Joakims un tā pēcnācējs patriarhs Andrians ar troņa svētību izvērsa kampaņu pret tiem, kas skuva bārdas, draudot ar elles liesmām, galmā lika valkāt “vecās” drānas, aizliedzot kādu nebūt ietekmi no Eiropas, vajāja veco aristokrātiju.
Starp citu, tieši te slēpjas patiesais Pētera naida pret veco aristokrātiju iemesls. Vismaz viņa uzticamais līdzgaitnieks kņazs B.Kurakins savā “Stāsts par caru Pēteri Aleksejeviču” izsakās visai konkrēti: “Šīs valdīšanas laikā kņazu dzimtas nežēlīgi ienīda un vajāja gan viņa augstība, gan viņa līdzgaitnieku loks, jo Nariškini, Strešņevi, Golovkini, u.c. nāca no zemākās, nabadzīgākās šļahtas un [viņam] kopš bērnības tika iepotēts naids pret dižajām dzimtām”. Un pat Kurakins bija spiests atzīt, ka reģentes Natālijas Nariškinas valdīšana bijusi “visai haotiska, pavalstniekiem netīkam un tos apspiedoša. Šajā laikā sākās tiesnešu netaisnības, liela kukuļņemšana un valsts īpašuma zagšana, kas turpinās līdz šim, un ko izskaust ir ļoti grūti”.

PRĀTA SKAIDRĪBA
To, ka Pēterim I bijuši psihes traucējumi, nekad neviens nav apšaubījis. Tā kā neesmu mediķis, neizvirzīšu nekādas hipotēzes, bet tikai citēšu amerikāņu vēsturnieku P.Messi (kuru nekādi nevar uzskatīt par kritiķI, jo cienījamais zinātnieks neslēpti sajūsminās par “caru reformatoru”:
“…jaunais cars cieta no nejaukas kaites, kuras dēļ bieži vien nokļuva pazemojošās situācijās. Kad Pēteris uztraucās vai arī viņa vētrainā dzīve kļuva īpaši spraiga, viņa seja sāka nekontrolējami raustīties. Sejas kreiso pusi skārušo lēkmju intensitāte varēja variēt no vienkārša tika līdz pat nopietniem krampjiem, kas sākās ar kakla kreisās puses muskuļu saraušanos, pēckā spazmas sagrāba sejas kreiso pusi, acis izvalbījās tā, ka redzami bija tikai baltumi. Smagāko lēkmju reizēs viņš vairs nekontrolēja arī kreiso roku, un šādas lēkmes beidzās tikai līdz ar samaņas zaudēšanu. (..)”
… Par Pētera dzeršanas kāri – faktiski alkoholismu, - rakstīts ļoti daudz. (..) Publiska orķestra diriģēšana vai Kaļinkas dejošana nebūt nav mūsu laiku fenomens, bet gan Pētera I ieviesto uzvedības tradīciju turpinājums, kura viesošanos Eiropā ilgi atminējās.
Arī Anglijā Pēteris uzvedās dabiski un nesamāksloti. Uzdzīve pa krogiem un kniebšanās ar aktrisēm bija tikai ziediņi. Karalim bija tā laime pašam pārliecināties, kad tas apciemoja rakstnieka Džona Evlina villu, ko tas sev par nelaimi bija nodevis Maskavijas sūtniecības rīcībā. Pēc tam, kad šajā sakoptajā lauku muižiņā trīs mēnešus bija padzīvojis Pēteris ar pavadoņiem, saimnieks “konstatēja ka visas grīdas un paklāji telpās ir notašķīti ar tinti un sūdiem, ka to visu nepieciešams mainīt. No holandiešu krāsnīm izlauzti dekoratīvie podiņi, no durvīm izrautas vara atslēgas, krāsa noskrāpēta vai ar ko notašķīta. Logu stikli izsisti, pazuduši visi 50 krēsli, kas bija ēkā – vai nu pazuduši, vai sadedzināti. Gultu veļasadīrāta tā, it kā tajās būtu plosījušies meža zvēri. Divdesmit gleznas un senču portreti sacauromoti – acīmredzot kalpojuši kā mērķI šaušanai. Mauriņš bija tā izdangāts, it kā tur būtu mācības rīkojis vesels pulks dzelzs zābakos.” (..)
Kad Holandē anatomikumā Pētera pavadoņiem palika slikti ap dūšu, cars pavēlēja tiem ar zobiem plēst uzšķērsta līķa muskuļaudus. Kad divi muižnieki no “lielās sūtniecības” kritiski izteicās par cara uzvedību, kas viņuprāt diskreditē valsti un raisa izsmieklu, Pēteris, nemaz “nepamanot”, ka atrodas citā valstī, pavēlēja tos iekalt ķēdēs un kā pašsaprotamu pieprasīja no holandiešiem bluķI un bendi – abus nogrēkojušos pavalstniekus jāsoda ar nāvi par šo pārkāpumu. Ar lielām pūlēm holandiešiem izdevās caru atrunāt no šīs eksekūcijas, un vainīgos uz mūžu izsūtīja trimdā.
Tieši Pēteris ieviesa izslavēto “vārds un darbs” – iekšpolitiskās denunciācijas sistēmu, kas ļāva jebkuram publiski apsūdzēt nodevībā jebkuru… Pēdīgais kriminālnoziedznieks varēja izkliegt šos vārdus, tā nosūtot uz spīdzināšanu jebkuru cilvēku. Jebkuru šādi aizdomās turēto obligāti spīdzināja. (..)
Protams, spīdzināja arī pirms Pētera, taču pirms viņa neviens nebija mēģinājis spīdzināšanu pārvēsrt konveijerizētā sistēmā, izveidojot sīki izstrādātas instrukcijas, par kādu pārkāpumu kā ir jāspīdzina… Var vēl piemetināt: tā kā šajā laikā armijā dienēja visu mūžu, bet tie, kurus šāda perspektīva nesajūsmināja, mēdza bēgt, visiem jauniesauktajiem uz labās rokas ietetovēja krustu, ar kuru bēglis nevarēja neatpazīts iejukt civiliedzīvotāju starpā – un tas 200 gadus pirms numuru tetovēšanas koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem… Pirms Pētera kriminālkodekss paredzēja nāves sodu par aptuveni 50 noziegumu veidiem, bet jau pirmajos Pētera valdīšanas gados saraksts tika paplašināts līdz vairāk nekā 90 pārkāpumiem.
Pētera I ieviestā tirānija bija kas kvalitatīvi jauns Maskavijā. Joans Bargais bija satraps. Viņš varēja nešauboties likt nocirst duci galvu – taču tūkstoši dzīvoja mierā un labklājībā nostāk, jo netrāpījās satrapam zem sitiena. Savukārt Pēteris radīja sistēmu, kurā katrs pavalstnieks, bez mazākā izņēmuma, tika atzīts par zobratiņu valsts mehānismā… Ir atšķirība starp Joana izklaidei cilvēkam uzrīdītu lāci un skrupulozi izstrādātu spīdzināšanas instrukciju visas valsts mērogā. … Spīdzināja visur Eiropā, no Urāliem līdz Biskajas līcim. Un tomēr… Nespēju iedomāties Anglijas karali, kurš ar zobenu šķaida traukus un kliedz savam maršalam: “Tu kuņas dēls!” Nespēju iztēloties Francijas karali, kurš līdz asinīm dauzītu savu ministru, vai Austrijas imperatoru, kurš liktu saviem galminiekiem pašrocīgi cirst galvas sagūstītiem dumpiniekiem. (..)

EKONOMIKA
… Bārdu skūšana nebūt nav tā svarīgākā pazīme, kas noteiktu civilizētības līmeni. Tikai nieka pusotru gadsimtu pēc Pētera “dižās” bārdu apkarošanas tās audzēja visā Eiropā visi – no Žila Verna un Pastēra līdz Bismarkam un Moltkem, un laikā līdz 1. Pasaules karam ja kāds bija gludi skuvies, tad tas visdrīzāk bija aktieris, kam tā bija profesionāla nepieciešamība. … Iemesls, kura dēļ Maskavija atpalika no Eiropas, bija nevis apģērbs vai frizūra, bet gan trešās kārtas neesamība. … Te Maskavija traģiski atpalika. Traģiski, taču ne bezcerīgi. Alekseja, Fjodora un Sofijas valdīšanu laikā straujisāka attīstīties tirgus ekonomika, t.i. privātā uzņēmējdarbība, tirdzniecība, ražošana, kurā valsts neiejaucās.
Kā jau minēju, Joans Bargais bija satraps. Varēja cirst galvas, rīdīt ļaudis ar lāčiem, dedzināt seperātiski noskaņotas pilsētas. Taču viņš, kā jebkurš Maskavijas valdnieks pirms Pētera, nelīda ekonomikā. Savukārt Pēteris ieviesa sistēmu, ko labākajā gadījumā varētu dēvēt par valsts kapitālismu, sliktākajā par boļševismu, taču ne jau nosaukums svarīgs. Galvenais – pirms viņa ekonomika vairāk vai mazāk attīstījās pēc vispārpieņemtiem principiem, tad Pēteris to padarīja par neslēptu verdzību, kas jau pēc definīcijas nevar būt efektīva.
Vienkāršs un spilgts piemērs ir metalurģija un ieroču ražošana. Pirms Pētera Lielgabalu palāta, kurai bija monopols ieroču ražošanā, protams nebija privātsuzņēmums. Taču pilnīgi visi tajā strādājošie, sākot no “galvenajiem konstruktoriem” un beidzot ar apkopējiem bija brīvie, algotie darbinieki, kuri saņēma tam laikam lielisku algu un, līdzīgi amata brāļiem Eiropā, tiem bija sava ģildes zīme, ko nēsāja uz krūtīm. … Pētera laikā visas šīs manufaktūras pārgāja uz vergu darbu – darbiniekus ar varu sadzina tur strādāt visu mūžu bez atalgojuma, tikai par vēdera tiesu. Tā laika dokumentos pārpilns ar norādēm “nosūtīt darbos uz mūžu”… 1721. gada dekrēts postulēja, ka visiem rūpniekiem tiesības pirkt ciemus ar visiem iedzīvotājiem, kurus un kuru bērnus uz mūžiem nodarbināt ražošanā un raktuvēs. (..)
Tā jau bija atgriešanās nevis feodālismā, bet vergturībā. Pie tam raksturīgi, ka par vergiem pret savu gribu tika padarīti ne tikai nodarbinātie, bet arī pat īpašnieki un pārvaldnieki… Berg-un-manufaktūru Kolēģija (Kalnrūpniecības un rūpniecības ministrijas ekvivalents) par valsts līdzekļiem būvēja manufaktūras un nodeva privātpersonu rīcībā, lielāko tiesu neprasot to piekrišanu. 1712. gadā nolēma uzsākt savu audeklu ražošanu un pavēlēja “no valsts kases uzbūvēt manufaktūras un atdot tās tirgošanās ļaudīm, bet ja tie negribēs, tad piespiest ar varu”. … Viegli varam iedomāties, cik “ražīgi” bija fabriku vergi un cik “iniciatīvas bagāti” bija tie, kuriem pret savu gribu un interesēm bija tās jāpārvalda… 1719. gada likums noteica, ka katru muižnieku pērs ar rīkstēm līdz bezsamaņai, ja tas neziņos par viņa zemē rodamiem derīgajiem izrakteņiem (tikai interesanti, kā viņš var zināt, kas un kur zem zemes rodams?).
Tā kā vergu darba nekvalitatīvais rezultāts nevarēja konkurēt ar importa precēm, Pēteris izvēlējās gudrāko tēvzemes ražošanas balstīšanas variantu: palielināja ievedmuitu. Dažām precēm muitas nodeva veidoja pat 75% no to ieveduma cenas. Šo praksi atcēla tikai 1731. gadā, redzot, ka praktiskas jēgas no paaugstinātas ievedmuitas nav. (..)
Uz Eiropu no Krievijas eksportēja tikai izejvielas. Pēteris gan bargi pavēlēja tirgoņiem vest arī rūpniecības preces, taču nevarēja pavēlēt eiropiešiem tās pirkt. Zināmi tikai divi mēģinājumi vest uz Eiropu saražoto, kas abi drīzāk uzskatāmi par anekdotiskiem, nevis ekonomiskiem pasākumiem. (..)
Pēteris kļuva ne tikai par šī “valsts kapitālisma” aizsācēju (kuru dažbrīd visai grūti atšķirt no “attīstītā sociālisma”), bet radīja arī sava veida GULAGu. Manuprāt ieslodzīto masu izmantošana “sociālisma celtniecībā” ne ar ko neatšķiras no tās pašas Pēterburgas būves, kur no visas valsts sadzina tūkstošiem vergu, kuri par vēdera tiesu to cēla, masveidā mirstot būvlaukumos. (Mazāk zināms ir, ka 40 000 zviedru karagūstekņu mira, rokot Ladogas kanālu.) Šajā pat laikā, kamēr tika celta Pēterburga, Pēteris aizliedza visā valstī būvēt mūra ēkas. Desmitiem tūkstošu vergu desmit gadus raka kanālu no Volgas uz Donu, taču beigu beigās Azovu nācās atdot turkiem un kanāls tika pamests nepabeigts. Tāds pat liktenis sagaidīja 1718. gadā sākto kanāla rakšanu no Volhovas uz Ņevas augšteci – no bada un slimībām mira vairāk nekā 7000 vergu, nez kur pazuda vairāk nekā 2 000 000 rubļu, bet kanālu pabeidza tikai 1732. gadā, carienes Annas laikā. …
Interesanta ir likumsakarība: tās ekonomikas nozares, kuras Pēteris I nemēģināja “attīstīt”, ar laiku sasniedza vislabākos panākumus. Ne Pēterim, ne tā pēcnācējiem nebija laika pievērsties vieglajai rūpniecībai, un XIX gs. Krievija apgādāja visu Eirāziju ar labu katūnu. Trauku ražošanai palaimējās nepievērst sev cara reformatora interesi, un radās spēcīgā, visā pasaulē zināmā Krievijas porcelāna rūpniecība. Šādu piemēru ir milzums. Taču tās nozares, kurās vai nu ieviesa valsts monopolu, vaui kuras modri uzraudzīja progresīvais monarhs – metalurģija, kuģu būve, celtniecība u.c., - nīkuļoja.
Papildus visam slogs bija šausmīgāmilitarizācija. 1701. gadā armija un flote aprija 3/4 valsts ienākumu, 1710. gadā - 78%, bet 1724. gadā (kad nekāda kara nebija) – 2/3. Lai gūtu līdzekļus savām militārajām izpriecām, Pēteris dartīja to, no kā cītīgi izvairījās viņa priekšgājēji. Fjodora un Sofijas laikā valsts dienestā esošajiem algas paaugstināja – Pēteris tās vairākkārt samazināja. Fjodors un Sofija nodokļus samazināja – Pēteris palielināja. P.Miļukovs savulaik aprēķināja, ka Pētera I valdīšanas laikā tiešie un netiešie nodokļI palielinājās piecas ar pusi reizes, pie tam tas neņemot vērā inflāciju un valsts diktētās cenas. (..)
Šādam nodokļu slogam bija nepieciešams represīvais aparāts to iekasēšanai – tāpēc visā valstī tika izvietotas karaspēka daļas, kurām tad arī vajadzēja nodokļus iekasēt. (..) Konkrētajā apvidū izvietotais pulks ne tikai dzīvoja uz iedzīvotāju rēķina, bet arī pildīja virkni policejisko funkciju: ķēra zagļus un laupītājus, izbēgušos zemniekus, kontrabandistus, uzraudzīja civilpārvaldes ierēdņus utt. … Militārpersonas civilajai pārvaldei un tiesām nepakļāvās, bet bieži pārņēma tiesas un policijas funkcijas.… Kazaņas guberņā pēc divu gadu šādas militāri ekonomiskās pārvaldes bija pazuduši 14 000 reģistrēto nodokļu maksātāju - ļaudis neizturēja un bēga… “Virsnieki neciena un nerēķinās ar vietējo priekšniecību, runā rupjības un draud pat vojevodam, bet kad vojevoda sūdzas par to pulkvedim, tad labi, ja pulkvedis viņu vienkārši izlamā, ka ne vojevodas ziņā ir spriest par virsnieku kungu uzvedību, bet var arī atņemt zobenu un ieslodzīt aiz restēm kā tādu noziedznieku” – vēstulē Senātam sūdzējās kāds vojevoda. (..)
Tas pats darījās arī pilsētās. Pilsētniekiem bez nodokļiem bija divi pamatpienākumi – rekrūši un izvietošana. Pilsētniekiem tāpat kāzemniekiem nācās dot armijai rekrūšus un tos barot. Tirgotājus pašus nerekrutēja, taču tiem nācās atdot armijai savus saimes ļaudis. Pilsētniekiem vajadzēja apgādāt armiju ar proviantu (pats par sevi saprotams, bez maksas), gādāt zirgus, labot ceļus un tiltus, izvietot savās mājās un dzīvokļos militārpersonas. Tirgonis Posoškovs rakstīja: “Dzīvokļos izvietotie kareivji un dragūni uzdzīvo un ļaundarības veic, ka pat ne uzskaitīt. Bet kur virsnieki dzīvo, tur notiek vēl trakākas lietas… daudzi nelaimīgi, ka nams pieder, bet taisnību un glābiņu nevienā tiesā natrast: kara tiesas tik tālas no pavalstniekiem, ka ne tikai vienkāršs cilvēks tur taisnību neatradīs, bet arī armijas cilvēks ne vienmēr var rast taisnību pret pakāpē augstāku”.
Pētera reformētā armija uzvedās kā iekarotāji svešā zemē. Kostromā pulkvedis Tatarinovs vienkārši padzina no pilsētas visus maģistrāta locekļus, t.i. augstāko civilās pārvaldes varu. Kolomnā cauri tai braucošais ģenerālis Saltikovs “sita birģermeistaru līdz nāvei”. Citu Kolomnas birģermeistaru kāds zemākas pakāpes dragūnu virsnieks lika nopērt. Pleskavā piedzērušies kareivji nošāva pilsētas rātes locekli, bet birģermeistaru sita līdz nāvei. Un tie ir tikai nedaudzi no zināmajiem gadījumiem, ko veikuši kareivji caurbraucot. Kā izturējās uz vietas izvietotās militārpersonas, nav grūti iedomātie
Paralēli Pētera laikā norisa zemniecības iedzīšana dzimtbūšanā. (..) Līdz Pēterim zemnieks bija dzimtcilvēks, taču nebija vergs. Viņš nevarēja brīvi pamest savu muižnieku, taču nebija “lieta” ko var pirkt un pārdot, bet tikai cilvēks ar ierobežotām tiesībām, atkarīgais. Ir zināms, ka cara Alekseja laikā turīgākajiem dzimtcilvēkiem bija savi dzimtcilvēki! Pētera izdotais 1711. gada likums zemnieku padarīja par “lietu”. Nu viņu varēja pirkt un pārdot ar zemi un bez zemes, kopā ar ģimeni vai šķirot no tās, paspēlēt kārtīs, mainīt pret kādu mājdzīvnieku, aizdzīt uz Sibīriju, sapūdēt raktuvēs vai manufaktūrās. Pēteris pirmais uz 150 gadiem ieviesa neslēptu verdzību. (..) Bez tam, pirmās “revizijas”, jeb tautas skaitīšanas laikā dzimtcilvēkos ierakstīja visus, kas tajā brīdī atradās muižnieka “saimniecībā” – arī brīvos ļaudis. (..)
Tieši Pēteris ieviesa valsts iekšējo pasu sistēmu, kas sākumā skāra tikai zemniekus, kuri nedrīkstēja atstāt muižu bez muižnieka izsniegta “papīra”, bet pēc tam, kā tas bieži gadās, izpletās līdz kļuva visaptveroša.
Būdams neizglītots un dumjš, Pēteris “jauninājumus” ieviesa mehāniski kopējot kādu aizrobežu paraugu. Te klasisks piemērs ir, kad pabijis valsts ziemeļos, Pēteris ieraudzīja “vecmodīgos” pomoru kuģus, lika tos iznīcināt un turpmāk būvēt kuģus pēc holandiešu parauga. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka pomori, tāpat kā norvēģi un zviedri (arī Nansena slaveno “Fram”) šādus kuģus būvēja nevis smukumam un iespaidam, bet lai varētu kuģot pa aizsalstošu jūru, savukārt holandieši būvēja kuģošanai no ledus brīvos ūdeņos piemērotus kuģus. Protams, caram neviens iebilst neuzdrošinājās, un visi Ziemeļu ledus okeānam piemērotie kuģi tika iznīcināti, kuģniecība paralizēta, kaut Norvēģijā un Zviedrijā ar tādiem turpināja kuģot arī turpmāk. (..)
Pēteris I tā “reformēja” valsti, ka sākās iedzīvotāju masveida bēgšana “vienalga kur”. Veseli ciemati un staņicas bēga pat uz “busurmaņu Turciju” – ka tikai tālāk no Pētera. XX gs. sākumā, pēc rūpīgas arhīvu izpētes, P.Miļukovs aprēķināja, ka jau uz 1710. gadu nodokļu maksātāju (izņemot muižniecību, augstāko garīdzniecību un tirgotājus) skaits bija samazinājies par 20%. Protams, daudzi bēga, taču arī to ņemot vērā iznāk, ka savi 15% pavalstnieku “reformās” bija raduši nāvi. …
Par pavalstnieku simpātijām un antipātijām liecina kāds raksturīgs fenomens – viltvārži. Krievijas vēsturē sastopam daudzus, kas uzdevušies par “Alekseju Petroviču”, “Pēteri II”, “Joanu Antonoviču”, “Pēteri III”, “Pāvilu I”, “troņmantnieku Konstantīnu” – taču nebija neviena viltvārža, kas uzstātos kā Pēteris I.

ĀRPOLITIKA
Ne mazāko panākumu. Visas Pētera ārpolitiskās aktivitātes bija īstermiņa, taktiskas. Raksturīgākais bija pavērsiens no Fjodora un Sofijas uzsāktās tuvināšanās ar katoliskajām zemēm uz draudzīgākām attiecībām ar protestantu zemēm. … Pēc Pētera nāves nepalika neviena daudzmaz vērā ņemama starptautiska sadarbības līguma, izņemot cara meitas un divu krustmeitu laulību ar Eiropas augstmanīšiem. Kopsavilkumā: izolācija un strupceļš. (..)

ARMIJA
Par Pētera karavadoņa dotībām pieņemts tikai sajūsmināties. Nenoliedzot tik vērienīgu pasākumu kā Baltijas iekarošanu, tomēr jāpiemin kādu visnotaļ svarīgu aspektu: Krievija karoja ar valsti, kura jau bija izteiktā sava “norieta” periodā. Zviedrijas varenību pamatīgi bija iedragājusi līdzdalība trīsdesmitgadu karā un XVII gs. otrajā pusē virkne nopietnu militāru sakāvju Polijā.
Derētu arī atcerēties, ka Poltavas kauja, kuru mums kopš bērnības pasniedza kā ko grandiozu, būtībā bija ikdienišķa pierobežas sadursme – savādāk to neraksturosi, ja iepazīsties ar precīziem skaitļiem… No Krievijas puses tajā piedalījās 10 000 vīru (30 000 rezervē), no Zviedrijas – 16 000. 4 zviedru lielgabaliem pretī stāvēja 72 (pēc citām ziņām 112) krievu lielgabalu. Pie tam nedrīkst aizmirst, ka runa ir par svaigām krievu karaspēka daļām, kas nākušas pa taisno no kazarmām, un līdz galējībām pārgājienos un kaujās izmocītiem zviedriem, kas atradās svešā teritorijā bez provianta un cerībām uz papildspēkiem. Ne velti V.Kļučevskis, kuram nudien nevar pārmest rusofobiju, atzina: “Kauns būtu bijis zaudēt pie Poltavas… viņa izveidotā krievu armija iznīcināja zviedru karaspēku, t.i. 30 000 izbadējušos, noskrandušus, demoralizētus zviedrus, kurus šurp bija ievilcis 27gadīgs skandināvu klaidonis”. Kauja ilga tikai divas stundas, tieši tik ilgi, lai zviedri paspētu izšaut visu viņu rīcībā esošo munīciju. Bet pat ar tādu militāro pārsvaru Pēteris pielietoja vēl vienu savu “jauninājumu” – pirmo reizi krievu armijā parādījās aizsprosta vienības, kas virzījās aizmugurē uzbrūkošajām karaspēka daļām, saņēmušas pavēli šaut uz tiem, kas sadomās atkāpties. (Jāatgādina, ka 1708. gadā, kad Kārlis XII pārgāja Krievijas robežu, Pēteris krita tādā panikā, ka pavēlēja no Maskavas izvest Kremļa dārgumus, un nopietni apsprieda iespēju nojaukt Vasilija Svētlaimīgā katedrāli, lai būtu ērtāk aizstāvēt Kremli.)
Pētera izslavētā flote. Kurai veltītas sajūsmas pilnas grāmatas un kinofilmas, patiesībā bija nesistemātiski, bez stratēģiskas nepieciešamības, no neizžāvēta koka uz ātru roku sabūvēts okeāna kuģu kopums, pēc kura nebija nekādas reālas vajadzības – nebija jau kur kuģot. Tā flote pēc skaļas uzbūvēšanas bez reāla kaujas uzdevumu klusu sapuva piestātnēs.
Starp citu, rekrūšus uz lielisko Pētera armiju veda sakaltus ķēdēs, lai pa ceļam neaizbēg. (..) Viens no cara admirāļiem, brits Paddons rakstīja, ka “flote, sakarā ar sliktu apgādi un organizētību, zaudējusi divas reizes vairāk cilvēku nekā jebkura citas valsts flote”. … 1717. gadā no 500 jauniesauktajiem mēneša laikā nomira 222, bet pārējie “drīz var nomirt no bada…”.
Lielisks piemērs Pētera utopiskajiem “projektiem” bija Prutas karagājiens. (..) Saklausījies Balkānu slāvu sūtņu fantāzijas par to, ka šie gatavi kaut rīt visi kā viens sacelties pret turku jūgu, ja vien krievi nāktu, Pēteris nolēma nevis slēgt mieru ar Zviedriju, bet iesaistīties šajā avantūrā. (..) 1711. gada jūnijā paša cara komandētā Krievijas armija pārgāja robežu ar Moldāviju. No gaidītajiem vietējo tūkstošiem, kam būtu nu jāsaceļas un jāpievienojas, pieklājības vizītē ieradās gospodars Kantemirs ar svītu. Nebija ne vietējo palīgspēku, ne noliktavu ar proviantu. Bet Osmaņu armija, tā vietā lai bēgtu, ņēma un ielenca Krievijas armiju…
Pēteris ielenktajā nometnē tā sašļuka, ka sūtīja pie lielvezīra Šafirovu, piekodinot panākt mieru par jebkuru cenu. Ja nepieciešams, atdos visas iekarotās zemes dienvidos, atdos Zviedrijai Baltiju, izņemot Pēterburgu, ja tas ir par maz – atdos Pleskavu… Vārdu sakot “piekrist visam, izņemot verdzību”.
Krievijai par laimi turki negrasījās kā diplomātiski aizstāvēt Zviedrijas intereses (citādi iespējams, Pleskavā šodien runātu zviedriski). Šafirovs un lielvezīrs BaltadžI Mehmets pašā parakstīja kapitulācijas līgumu, Krievijai atsakoties no cietokšņiem… garnizoniem… teritorijām.
Prutas karagājienā Krievijas armija zaudēja 27 285 cilvēkus, no kuriem 4800 krita kaujās, bet pārējie mira no bada un slimībām. Savukārt Pēteris, atgriezies Pēterburgā,sarīkoja triumfa gājienu kā uzvarētājs. Uz šī fona tādi Pētera projekti kā kņaza Bekoviča-Čerkaskova 2000 vīru vienības nosūtīšana karagājienā uz Vidusāziju atrast veco Amudarjas gultni un pagriest upi uz Kaspijas jūru, un bojāeja Hivā, vispār netiek pamanīti.
Pie tam jāatzīst, ka par spīti dominējošajam priekšstatam, Pētera karagājienos armijas pamatspēks bija tie paši “izformētie” strēļu pulki – 1708. gadā ierindā bija vēl 14 strēļu pulki, un daudzi t.s. “zaldātu” pulki būtībā bija tie paši strēļI, tikai pārdēvēti… Bet vispārējā valsts militarizācija noveda pie tā, ka pat laupītāji masveidā pakļāvās jaunajām vēsmām – vienas bandas ieviesa artilēriju, citas (Orlas apkaimē) izbūvēja nocietinātas bāzes, kur uzturējās meža biezokņu vietā. Lihvinas apriņķī Sirotkas banda pat uniformas sev uzšuva…

(turpinājums nākamajā pukstā)

*Pilns teksts: А.Бушков. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997 – 357-431 с.
Tulkots 2006.