Grīste par Nafi, Rukšhīra dēlu

Dzīvoja reiz vīrs vārdā Rukšhīrs no Kuiļfjorda. Tā tēvu sauca par Rukšķi Cūkģīmi – viņš bija Siveina, Sverkera Cūkas dēla brāļadēls, kurš ieradās Islandē kopā ar Gudmunda, Gudleifa dēla ļaudīm, bet pirms tam dzīvoja Sivēntorpas sētā Norvēģijā. Taču ne par viņu vēsta šī sāga.

Kad Rukšhīrs nomira no vēdera krampjiem, tā stiprais akmens nams Kuiļfjordā nonāca vecākā dēla Nafi rokās. Nafi bija divi pusbrāļi - Nifi un Nufi, - kas bija Rukšhīra un verdzenes Sivindisas dēli.

Haugā dzīvoja berserks Ulfs Pelēkās Bikses. Viņš bija neganta rakstura, un ļaudis aiz muguras sačukstējās, ka Ulfs varētu būt vilkatis. Savulaik viņš nogalināja un apēda Astrīdas Sarkanais Apmetnis vecmāmiņu, kamēr Astrīda bija kalnos glābt aitas no negaisa, un altingā izraidīts no zemes, taču Ulfs nepakļāvās bondu gribai un paslēpās ziemeļos. Te nu viņam uznāca dullums un šis ieradās Nifgardā, kur dzīvojas Nifs – pienāca pie tā salmiem klātās zemnīcas un kliedza: "Nāc laukā, Nif, cīnīsimies!" Taču Nifs zināja, ka berserki negodīgi cīnās, tāpēc atbildēja caur durvīm: "Nav man šodien vēlmes ar tevi cīnīties Ulf, ej, no kurienes nācis". Tad Ulfs pūta ar tādu spēku, ka aizpūta salmu jumtu fjordā, un ielēca zemnīcā. "Nu vai tagad tev vēlme parādījās?!" "Parādījās cita vēlme", - iesmējās Nifs, - "sacensties ar tevi, kurš ātrāk skrien!" - un metās prom. Viņš skrēja ļoti ātri un drīz nonāca Kuiļfjordā, kur lūdza patvērumu Nafi stiprajā namā. "Nāc iekšā, Nif" - atbildēja Nafi, - "akmens ir stiprāks par salmiem, bet tu esi mana tēva dēls".

Ulfs nevajāja Nifi, jo pavisam netālu bija Nufgarda, kur dzīvoja Nifi brālis, vārdā Nufi. Par to, kā šis Nufi krita kaujā pie Skjafandas, vēsta sāga par Tordu, Tormoda dēlu. Nufi zemnīca bija klāta ar žagariem, bet vainagoja to koka zirga galva. "Nāc ārā, Nufi, neesi tāds gļēvulis kā tavs brālis Nifi!" - sauca Ulfs, un sāka pūst. "Nepird tik skaļi, Ulf, un neplāties", - caur durvīm atbildēja Nufi, - "bet ej no kurienes nācis". Ulfs niknumā tā pūta, ka žagari pašķīda, un viņš veikli ar cirvi rokā ielēca zemnīcā. Taču tur paslīdēja uz pavarda akmens un nokrita, bet Nufs paspēja uzlēkt zirga mugurā un laisties auļos uz Kuiļfjordu. Viņš vēl nezināja, kas noticis ar Nifi.

Nafi un Nifi, ieraugot Nufi, ielaida viņu namā un sāka trīt šķēpu asmeņus zinot, ka Ulfs viņus meklēs.

Kad Ulfs Pelēkās Bikses ieradās Kuiļfjordā, jau sāka tumst, taču viņš, kā jau berserks, labi redzēja tumsā, un saskatīja, ka Nafi nams ir stiprs. Tāpēc viņš uzmeta plecos aitādu, izliekoties par kalpu, un klauvēja pie nama durvīm. "Kas tur ir?" - vaicāja Nafi. "Atver, Nafi, tas esmu es, Bezzobu Vuškuds, - nomēkšķēja Ulfs. Šajā brīdī garām gāja Torbjorns Līdaka, Torleiva Turi dēla dēls, un skaļi iesmējās: "Patiešām bezzobu, jo mutē vieni vienīgi ilkņi!" "Velti tu tā", - noteica Ulfs, un ar vienu vēzienu pāršķēla Torbjorna galvu. "Esi nolādēts, Ulf!", - aiz durvīm iesaucās Nafs. Tad Ulfs uzlēca uz viņa nama jumta un ielūkojās dūmvadā. "Necepies nu, Nafi" - viņš sauca, - "es atvēsināšu tavu galvu!" "Es necepjos, bet tu gan tūdaļ to darīsi!" - tam atbildēja Nafi, un brāļi ar šķēpiem aizķēra Ulfu un pa dūmvadu ievilka namā, tieši uz pavarda esošajā alus vārāmajā baļļā ar verdošu ūdeni, kurai tūdaļ uzmeta vāku pa virsu. Stāsta, ka Ulfs tajā brīdī nodziedājis pirmsnāves dziesmu, taču par to šī sāga klusē. Nākamajā dienā Nafi devās uz tingu un izstāstīja bondiem visu, kā bijis.
Tā beidzas grīste par Nafi Rukšhīra dēlu.