RELIĢIJA
Arī pareizticīgo baznīca neizvairījās no cara vērīgā skata un labās gribas.
Pat pirms revolūcijas vēsturnieki bija spiesti atzīt, ka Pētera valdīšanas laikā baznīcu skārusi smaga krīze. … Daudzi hierarhi publiski bazncas telpās rupji lamāja zemāka ranga garīdzniekus… Neizglītotība, Rakstu nezināšana, kukuļņemšana, interesēšanās tikai par saimnieciskām lietām bija kļuvusi vispārēja. (..) Nevērība pret kalpošanu izpaudās arī apģērbā: “…dažs labs šāds priesteris uzvelk zeltā caurausto sutanu, bet kājās dubļainas vīzes un apakšā pavilktais kaftans nemazgāts un sapuvis”. Bija milzums sūdzību par klaiņojošajiem popiem, kas pulcējas pie pilsētu vārtiem “visādas noziedzības veic, savā starpā lamājas un sev kaunu dara, bet citi kauliņos spēlē un savā starpā dūrēm kaujas”. (..) Laikabiedri rūgti raksta, ka klosteros ļaudis iet nebūt garīgumu meklēt. Rostovas bīskaps Georgijs Daškovs caram sūdzējās, ka ierindas mūki viņa bīskapijā “dzer un zog”, par naudu laulā jebkuru. Ir ziņas par gadījumiem, kad vīrs lai izšķirtos, atsauc “nezināmu popu”, kurš sievu ar varu apcērpj par novici. (..)
Īsāk sakot, “baznīcas izglītība un tautas apgaismošana apstājās, labdarības baznīcā vairs nebija, garīdzniecība nebija ētiski labāka par draudzi, bet draudze slīga tumsonībā, rupjībā, netikumībā, vienaldzībā pret ticību, misticismā…” Iemesls bija visiem skaidri redzams jau toreiz: patriarha Nikona darbība, kas sašķēla baznīcu.
Pats Pēteris pret reliģiju, kā pret visu citu, attiecās šizofrēniski dubulti. Vārdos slavējot pareizticību un baznīcu, praksē viņš Anglijā piedalījās svētajā vakarēdienā pēc anglikāņu rituāla, Vācijā uzstājās ar Luteru slavējošu runu.
Kad kas aizkavējās vardarbīgajā carienes Jevdokijas ieslodzīšanā klosterī, Pēteris tā pārskaitās, ka grasījās patriarhu Adrianu par uzcītības trūkumu saslēgt ķēdēs. Tas, nopietni baidoties par veselību un dzīvību, visu vainu novēla uz arhimandrītu un četriem priesteriem – visus piecus uzreiz iekala važās un nogādāja baisajā Preobraženskas prikazā (politiskās policijas centrālajā mītnē), no kurienes retais iznāca ārā dzīvs… Pats Pēteris turpināja uzdzīvi ar saviem pudeles brāļiem no “visdzērāju koncila”, par kura “patriarhu” bija iecelts vecais pusplānprātiņš žūpa Zotovs. Nonāca pat tik tālu, ka priesteriem(!), lai izklaidētu caru un tā pudeles brāļus, nācās pēc visiem baznīcas likumiem laulāt ākstu ar atraitni, pundurīšus. … Publiskā zaimošana, “iesvētot Bakha templi Leforta pilī”, kur tautu kristīja parodiskā rituālā ar krustveidā sastiprinātām pīpēm, šokēja pat pareizticībai svešo vācu luterāni Johanu Korbu.
Tad Pēteris ķērās klāt vispārējam tikumības un kristīgās morāles līmeņa paaugstināšanai. Kā vienmēr – ar ukazu. Visiem tika pavēlēts, piedraudot ar naudas sodu, regulāri iet baznīcā un sūdzēt grēkus. Savukārt ar otru ukazu tika ieviests kas līdz tam Krievijā neredzēts: garīdzniekiem, pierdaudot ar nāvi, tika pavēlēts ziņot par visu grēksūdzēs dzirdēto, kas varētu interesēt politisko policiju!… 1705. gadā Pēteris īstenoja “baznīcas tīrīšanu”, rekrutējot armijā un svītrojot no baznīcai piederīgo saraksta milzumu sīko garīdznieku, mūku, kalpotāju un to ģimenes locekļu. Aizliedza celt jaunas baznīcas un klosterus. (..) Tika reglamentēts garīdznieku un mūku skaits baznīcās un klosteros, ko nedrīkstēja pārsniegt. (..) Klosteriem uzdeva iekārtot amatnieku darbnīcas, kurās mūkiem jāražo “derīgas lietas”. … Tad Pēteris aizliedza mūkiem turēt cellēs rakstāmpiederumus un papīrus un ko rakstīt (mazliet vēlāk aizliegums rakstīt tika izplatīts uz visiem pavalstniekiem: “…jāziņo par tiem, kuri spītīgi raksta, izņemot baznīcas skolotājus, un jāsoda tos, kuri zināja kuri raksta, bet par to neziņoja”). Mūkiem un mūķenēm tika aizliegts ilgāk par divām-trim stundām atstāt klosteru teritoriju bez klostera vadības izsniegtas un apzīmogotas atļaujas.
Nonāca tik tālu, ka metropolīts Stefans jarovskis pat vairs nevarēja lemt, ko iecelt par tā vai cita klostera arhimandrītu – nu ar to nodarbojās arī cars vai, kā Holmogoras klostera gadījumā, bajārs Musins-Puškins u.c. caram tuvākie galminieki. Musina_Puškina pakļautībā tika nodota patriarhijas tipogrāfija, baznīcas grāmatu rakstīšanas, tulkošanas un izdošanas uzraudzība un pat Bībeles labojumu veikšana. Metropolīts gan mēģināja spuroties pretī, taču ļoti uzmanīgi, neslēpti baidoties par savu dzivību un veselību. Pēc katra sprediķa, kurā visai maigi tika kritizētas, piemēram, fiskalu nelikumības, Stefans tūdaļ sūtīja caram atvainošanās vēstuli, kuru parakstīja kā “uzticamais pavalstnieks, necienīgais dievlūdzējs, troņa pakājes vergs, grēkus nožēlojošais Stefans, ganiņš no Rjazaņas”. Pēterim nebija nekādu iebildumu pret šādu “oficiāli atļautu disidentismu” – gluži kā 200 gadus vēlāk brežņevisma ideologi iecietīgi ļāva strikti noteiktajās robežās visādiem jevtušenko, aksenoviem un citiem vozņesenskiem spēlēt “sistēmas kritiķus” un “citādi domājošos”…
1721. gadā tika nodibināta Svētā sinode – laicīgi ierēdnieciska, birokrātiska struktūra. Kura nu kūrēja visu baznīcas dzīvi. To vadīja laicīgais ierēdnis, oberprokurors – “valdnieka acs”, - kurš visai drīz pārvērtās par īstu diktatoru, kura vara pārspēja jebkura patriarha varu. Tāpat kā Senāta oberprokuroram bija pakļauts fiskalu dienests, Sinodes oberprokurors izveidoja adekvātu departamentu, inkvizitorus, kurus vadīja tikai viņam pakļauts protoinkvizitors. (..)
Kā augstāko mācību iestāde savulaik Sofijas iecerētā Slāvu-grieķu-latīņu akadēmija ar Pētera I gādību pārtapa par garīgās cenzūras centru, kam bija jācīnās gan ar no aizrobežas nākošajām “citām domām”, gan Nikona baznīcas reformu neatzīstošajiem vecticībniekiem. Akadēmijai tika piešķirtas monopoltiesības svešvalodu mācīšanā. Bez tās atļaujas katram, kurš uzdrošinātos nolīgt latīņu, grieķu vai poļu valodas privātskolotāju, draudēja mantas konfiskācija. Tikai akadēmijas absolventiem tika ļauts turēt mājās grāmatas svešvalodās, spriest par reliģiju, savukārt cilvēkam, kurš nebija absolvējis akadēmiju, bija aizliegts pat ar mājiniekiem runāt par reliģijas tēmu. Akadēmija rūpīgi uzraudzīja un kontrolēja visus nedaudzos “ārzemniekus brīvo zinātņu zinātājus”, kuriem tā izsniedza atļaujas iebraukt Krievijā. Bez tam akadēmijas uzraudzībā atradās visi pareizticībā pārgājušie ārzemnieki – par mazāko “šaubīšanos ticībā” draudēja izsūtījums, bet par atgriešanos “iepriekšējā ticībā” sodīja ar sadedzināšanu. Bez tam ar sadedzināšanu sodīja visus, pie kuriem atrada “burvestību, zintniecības, zīlēšanas un baznīcai netīkamas grāmatas”, kuri kur liecinieku klātbūtnē kritiski izteicās par pareizticīgo baznīcu, kuri no pareizticības pārgāja citā ticībā, kuri nicīgi iztaicās par svēto relikvijām, ikonām, pašiem svētajiem… Visu Pētera I valdīšanas laiku visā Krievijā dedzināja vecticībniekus, brīvdomātājus, visus uzskaitīto noteikumu pārkāpējus.
Īpaši nežēlīgi Pēteris vajāja baznīcas reformas neatzinējus, t.s. vecticībniekus. Tie tika pakļauti divkāršiem nodokļiem. Par atļauju neskūt bārdu vecticībnieks maksāja valsts kasē 450 rubļus (pēc 1913. g. kursa), un tam nācās uz krūtīm nēsāt to apliecinošu metāla birku, bet uz muguras uz apģērba vajadzēja šūt dzeltenu uzšuvi.
Līdz pat šim laikam gan vēstures, gan daiļliteraturā apraksta “vecticībnieku fanātiķi” masveida pašsadedzinājušanos baznīcās un ēkās. Diemžēl nezin kāpēc neviens nepievērš uzmanību tam, ka 1691. gadā divi simti augstāko un cienījamāko vecticībnieku baznīcas hierarhu sanāca kopā un ticības vārdā kategoriski aizliedza pašsadedzināšanos, izsludinot aicinātājus uz to par “neprāta un ļauno garu pārņemtiem”. Tā kā vēl viennozīmīgi nav atbildēts jautājums, kurš īsti pielaida uguni vecticībnieku koka baznīcām, kurās bija ieslēgušies (vai ieslēgti?) to draudzes locekļi.
Te rokurokā sadarbojās baznīca un laicīgā vara. Kad igumenam Pitirimam ar kolēģiem neizdevās “pievērst īstenajai ticībai” spītīgos Kerženskas vecticībniekus, uz ŅIžniju Novgorodu palīgā tiem devās gvardes kapteinis Jurijs Iževskis ar pavēli izvietot vecticībnieku mūkus un mūķenes pa pareizticīgo klosteriem, bet tos, kuri atsakās maksāt divkāršus nodokļus, dzīt katorgā. Pēteris personīgi deva rīkojumu “piemeklēt” vecticībniekiem kādu kriminālu pārkāpumu, lai nebūtu tā, ka tie sodīti tikai par ticību: “Pēc iespējas bez tikai šķeltniecības vēl kādu redzamu pārkāpumu meklēt, tad izraut nāsis un sūtīt uz galerām”. (..) Tas pats notika visā valstī. (..)
Vajāšanas skāra milzumu valsts iedzīvotāju, kurus izsludināja ārpus likuma un izslēdza no kultūras un ekonomikas dzīves. Tas savukārt veicināja vēl lielāku morāles un saimnieciskās dzīves pagrimumu. (..) Nedzerošie, čaklie lasītpratēji vecticībnieki masveidā bēga no valsts uz ziemeļiem, austrumiem, Ržečpospoļitu (Poliju). (..)
Un beidzot tēmu, nevar nepieminēt vēl kādas Pētera I reformu sekas: tautas un “elites” absolūtu norobežošanos, beigu beigās izveidojot divas dažādas nācijas. Vienā valstī radās divas nācijas, divas kultūras, divas pasaules.
Skaidrs, ka arī pirms Pētera nebija nekādas idilles – bija kungi, bija kalpi, bija arī netaisnības un nelikumības. Taču starp varu un tautu nebija Bezdibeņa.Gan bajārs, gan viņa zemnieks ģērbās līdzīgi un runāja vienā valodā, gāja uz vienu baznīcu, piederēja vienai kultūrai. Pateicoties Pētera “reformām”, jau 1812. gadā bija gadījumi, kad iedzīvotāji sasēja un nodeva policijā “franču spiegus”, kas izrādījās… krievu muižnieki, kuri savā starpā sarunājās franciski, bet krieviski nezināja ne vārda. No šīs atsvešinātības dzirkstelēm, kas gailēja aizvien vairāk, radās arī 1917. gada ugunsgrēks.
1935. gadā Parīzē franču valodā, Miļukova redakcijā izdotajā “Krievijas vēsturē” nodaļa, kas attiecas uz Pēteri I, skan visai viennozīmīgi: “Reformu rezultāti: haoss”.

*Pilns teksts: А.Бушков. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997 – 357-431 с.
Tulkots 2006.