Kā nu bija, kā ne, taču reiz divas amerikāņu daiļslidotājas – Nensija un Toņa, - cītīgi gatavojās olimpiskajām spēlēm; Toņa, uztraucoties, ka Nensija atlasē varētu izrādīties labāka, sarunāja savu draudziņu, lai tas novaktē to pēc treniņa un pamatīgi ievelk ar dzelzs stieni konkurentei pa kāju. Tā arī viss notika – Nensijai pamatīga kājas trauma, Toņa atmaskota un stājās tiesas priekšā. Visa Amerikas sabiedrība vārījās sašutumā par notikušo. Nensija Karigana kļuva par nacionālo varoni, bet Toņa (ak, pat viņas uzvārdu neatceros) – par ļaunuma iemiesojumu. Pie tam Nensija bija smuka, garām kājām, eleganta, bet Toņa – priekš lauķa: spēcīgu augumu, mazliet robusta, - tā kā viņu nosodīt bija viegli un patīkami. Olimpiskajās spēlēs visa nācija turēja īkšķus par savu favorīti, taču neiztika bez maza un netaisna rūgtumiņa: ukrainiete Oksana Bajula slidoja labāk un dabūja zeltu, tā kā Nensijai tika tikai sudraba medaļa. Tā tika izsēti pirmie nervozitātes graudi: nevar taču tā būt, ka amerikāņi nebūtu labākie visur un it visā. Pat ja neuzvarēšanas iemesls ir sitiens ar lauzni, - tik un tā.

Amerikāņi nav uzpūtīga nācija, kas mīlētu tikai uzvarētājus, taču vārds loser ir viens no baisākajiem apzīmējumiem kā var kādu nosaukt. Taču savējā... un Nensijai piedāvāja par 2 miljoniem dolāru reklamēt Disnejlendu. Kurš gan, saņemot šādu piedāvājumu, taiktu “nē”? Protams, Nensija piekrita un svētku T-kreklos, šortos un beisbola cepurītēs tērptā sajūsmas pilnā pūļa sveikta, pati ziedos un krāsainiem gaisa baloniem rotāta, braukāja pa ielām uz platformas, mājot ar rociņu. Blakus viņai ar ķepu māja Mikimauss – nacionālā pele, - nelielas savrupmājiņas lielumā, melns, uz mūžiem sastingušu smaidu un baltām pankūkacīm, baltos piepūstos cimdos. Tas viss Nensijai šķita tik sekli un dumji, ka beigu beigās, turpinot māt mikimaušu parādei, viņa pie sevis nomurmināja: “oh, how cheesy”, kas aptuveni to arī nozīmē. Diemžēl meitene bija aizmirsusi, ka pie krūtīm viņai piestiprināts mikrofons, un viņas nevilšo čukstu sadzirdēja kāds žurnālists, kurš tūdaļ ziņoja par pusčempioni kur pienākas. Un tad sākās!… Visa amerikāņu nācija svētā sašutumā cēlās nacionālās peles aizstāvībai. Prese trakoja, TV vārījās un pieprasīja saukt nabaga skuķi pie atbildības! Apsūdzību veidoja divas daļas: pirmkārt, kā viņa varēja, divus miljonus paņēmusi – tā vis nav nekāda kabatsnauda, - izteikt sliktu vārdu (kaut arī tas nebija domāts nevienām ausīm un pat par tik lielu naudu, saprotams, mīlestību nenopirksi), un otrkārt, kā viņa, jauna un it kā simpātiska meitene, tik zemu spējusi krist?! Kur raudzījusies skola, vecāki? Kā šāds amorāls monstrs varēja atrasties mūsu brīnišķīgajā sabiedrībā, kurā radīti visi apstākļI laimei un personiskajiem sasniegumiem, kur visa amerikāņu nācija kā viens cilvēks, from sea to shining sea, vienoti dzer lipīgās konkurējošās kolas, nēsā vienādas beisbola cepurītes, kvēli un uzticīgi mīl peli? Vai viņa maz ir mūsu cilvēks, pie tam tikai otro vietu ieeguvusi?! Nensija raudāja TV ekrānā, lūdza piedošanu, taisnojās, centās ko paskaidrot. Taču darbaļaužu sūrās sejas… - tālāk skat. buharinu-zinovjevu tiesu protokolus. Ja Amerikā būtu Mordovijas nometnes, sudraba medaļas ieguvēja kā likts tur stumtu ķerru vai lauztu celmus.

Neticot saviem maņu orgāniem un saprātam, es vaicāju saviem amerikāņu studentiem, vai viņiem nešķiet dumji un necienīgi šādi publiski pazemot cilvēku kaut kādas tur stulbas… “Rokas nost no Peles!” – spalgi iekliedzās jauka studente, niknumā sažņaugusi dūrītes. – “Jūs mīlat to putnubiedēkli?” – es nepiesardzīgi izbrīnā vaicāju. – “Jā!” – korī izsaucās visi 15 auditorijā. – “Nacionālais lepnums! Neļausim!” – “Un pelnījusi tā kuce bija pa kāju dabūt…” – aizsmacis piebilda kāds puisis ar heroīniķa riņķiem zem acīm. “Disnejs – tā ir mūsu bērnība!” Ikgadējā atskaitē/denunciācijā par manām pedagoģes kvalitātēm šī studentu grupa uzrakstīja, ka es esot snobiska, uzpūtīga persona, kura necienot amerikāņu kultūru. Tie ziņotāji, kas šajā sarunā nebija piedalījušies, savās atskaitēs izrādījās daudz labvēlīgāk noskaņoti. Vēl joprojām uzskatot, ka tas ir aplam smieklīgi, izstāstīju par to kādam savam amerikāņu draugam, profesoram, liberālim. Viņš nezin kāpēc nesmējās, bet gan sadrūma. “Nevajadzēja aizskart Mikimausi,” – viņš pārmetoši teica. – “Bet jūs, kā liberālis…” – “Nevajag. Mikimauss ir mūsu demokrātijas pamats, nācijas vienotājs.” Vēl īsti nesaprotot, es mēģināju viņu izprovocēt uz valsts nodevību: “Tas paliks tikai starp mums, es nevienam, nevienam neteikšu… Nu godīgi… Mmm… Jūs mīlat to?” Profesors aizdomājās. Kaut kas pavīdēja viņa asīs… Ievilka elpu… “Jā! Es to mīlu! Mīlu!” Galu galā viņš sarunājās ar ārzemnieci un valsts dzelzceļu tīkla shēmu par glāzi pērļu nepārdeva.

Monstrs dzīvo kopš 1928. gada; šogad tam apritēs 70 gadi. Kā vēsta Kino enciklopēdija, divas pirmās filmas ar tā līdzdalību bija mēmās, taču sākot ar trešo tā radītājs, dižais Volts Disnejs, pats spalgi iepīkstēja skaņu celiņā savas atvases balsi. ASV armijas desants 1944. gadā Normandijas piekrastē bija ar kodētu nosaukumu “Mikimauss” (iztēlojaties Josifu Visarionoviču, kurš ar pīpi zobos noliecies pār uz galda izklātās kaujas operācijas “Buratino” karti). Peles 50 gadu jubileju svinēja Baltajā namā (iztēlojaties Čeburašku Kremļa Jura zālē, Suslovu apkampušos ar krokodilu Genu, pozējam zibspuldžu priekšā). Varoņa purns uzdrukāts uz jakām, T-krekliem, pidžamām, naktskrekliem, zeķēm, džemperiem, kaklasaitēm, portfeļiem, penāļiem, pildspalvām, tapetēm, pulksteņiem (veselas kolekcijas); uz zīdaiņu pudelītēm, rotaļlietu kārbiņām, spēļu kārtīm, papīra, plastmasas, koka, skārda; tas miljoniem reižu attēlots uz visiem iedomājamiem priekšmetiem, kurus var droši spiest pie krūtīm. “Ak, cik mēs gan bijām priecīgi, atverot jūsu kompānijas atsūtīto balvu!!! Paldies, paldies!” – TV ekrānā sajūsmā spiedz mikrocefālu ģimenīte no Ilinoisas, vispareizāk aizpildījuši kaut kādas tirgotāju mērķauditorijas aptaujas anketas un kā balvu saņēmuši – ko gan? ko? kā jums šķiet? – pareizi, sapņu T-kreklus ar Viņa purnu uz vēdera (amerikāniski dāsni, visai ģimenei, ieskaitot pat ciltsmāti – vecmāmiņu, kura kļūdas pēc vēl nebija izsūtīta uz Floridu galu gaidīt).

Ģimenīte grauzēju redzējusi triljons reižu, taču par maz, vēl vajag. Nav acīm sāta!… “Uz Oktobra svētkiem // Kaimiņu vectētiņš // Portretu uzdāvināja // Uz kura ir Viņš // Portrets šis // Nu dārgums ir mans // Ar mīlu uz to // Ik dienu paskatos.” Jā, tas ir Viņš! Kurš gan cits tiek aprakstīts kā “iemiesojis sevī labākās cilvēces īpašības”, “aktīvs, pozitīvs, sabiedrisks”, “godam pelnījis vietu cilvēces vēsturē”? Lielisks Visu Bērnu Drauga portrets (a must have for your wall) aplūkojams iekš www.gigestore.com/artwork/32506.htm ; ievērtējat. Mūdža dzimšanas diena – 18. novembris; kuru atzīmēt bērniem rekomendē: “Lieciet bērniem pastāstīt, kas ir MM; lai bērni uzskaita tā draugus; noskatieties filmu, katru reizi, ieraugot MM, lai dzied: happy birthday to you; izgatavojat svētku zīmējumus un piekariniet pie sienām…” Taču pār MM lieajām ausīm, tāpat kā par VIĻ mūmiju, milzt draudīgi pārbūves mākoņi: 2003. gadā tā tēls kļūs par publisku īpašumu, 2006. gadā tas pats liktenis gaida filmas par viņu un Disneja kompānija (pats Volts šo pasauli atstāja jau tālajā 1966-jā), šausmās par draudošo deratizāciju, aktīvi lobē Kongresā, prasot pagarināt tās tiesības vēl vismaz uz gadiem divdesmit. Citādi katrs pretīmnācējs būs tiesīgs izplatīt Viņa Seju prastā urbi et orbi rāmī, profanēt svēto tēlu, izšūt dārgos vaibstus krusta dūrienā, ieadīt ar melnu pavedienu rozā džemperī. Trockisti nu varēs kariķēt mīļotā vadoņa purnu, ņirgāties, un neviens tos nesauks pie atbildības. Vienīgā cerība uz amerikāņu tautu: kā jau redzējām, tā kā viens vesels celsies cīņā aizstāvot, un vajās apmelotājus, lai kur tie neslēptos. Zaimotāji tiks sodīti, līdzīgi kā jūdietīte Nensija pelnījusi savā kājā preventīvo tautas lauzni.
1998. gada novembris

Via: Татяна Толстая. День./Лед и пламень (К юбилею народного избранника). Москва, 2007