Kad sarunā tiek skarts vienīgais leģitīmais Krievijas imperators XVIII gadsimtā - Pēteris III, - kas raksturīgi: absolūtā vienprātībā vienojas visi, kuri citā tēmā viens otru kategoriski apkarotu un nekādi nespētu par ko vienoties. (..) Piemēram, liberālis un demokrāts, vēsturnieks no Pēterburgas E.Aņisimovs un viens no iesīkstējušākajiem “nacionālpatriotiem” maskavietis M.Lobanovs. “Dumjš un netālredzīgs” - kā ar cirvi cērt pēterburdzietis. “Prūsijas pakalpiņš, visu krievisko nīstošs,” - domu pārķer maskavietis. - “Viss skaidrāks par skaidru!”
Vai patiesi acīmredzams? Īsais Pētera III valdīšanas laiks un tā reformas tika tik melns mālēts un gānīts, ka nu jau 200 gadus historiogrāfija tā vietā, lai objektīvi analizētu, iztiek vienīgi ar baumu un anekdošu pārstāstīšanu, - pa to pašu ceļu sekoja arī literatūra. Patiesi dīvaini, ka šo mītu visi papagailiski atkārto, nepievēršot ne mazāko uzmanību tam, kā tas radies. Pētera līdzgaitnieki vai nu nodeva viņu, vai vairāk nekā 30 gadus pavadīja savos no galvaspilsētas vistālāk esošajos īpašumos. Savukārt trīs galvenos mīta par “muļķīti” un “prūšu pakalpiņu” radītājus nu nekādi nevar atzīt par objektīviem lieciniekiem. (..)
( daudz_burtiņu )

Veltīts visiem dzīves izpistajiem, kuri cītīgi meklē to, ko nekad nav pazaudējuši... Garīguma narkomāniem, labajiem zēniem un meitenēm, kas mīl cīkstēties ar pilnveidošanos, ekstrasensiem, jogiem un meditatoriem, pārcilvēkiem, guru un neguru, gaismas, tīrības un skaidrības pielūdzējiem, garīgi attīstītajiem, nedaattīstītajiem un šķērsām aiztīstītajiem, kā arī visām citām nelaimīgajām būtnēm...
Ram Dzi uztverams jebkurā neizpratnes līmenī. Viņš izlabos jūsu ar jēgpilno dzīvi.

Priekšvārdi
Pirmo reizi es sastapu Ram Dzi kaut kad 90. gadu sākumā. Viņš pilnīgi nejauši ienāca manā dzīvē ar saviem teicieniņiem, un savaldzināja manu prātu.
Viņš izskatījās pavisam ikdienišķi, ja neņem vērā īpašu mirdzumu acīs un vieglu, mazliet noslēpumainu smaidu. Pasmaidīja un teica, ka it kā dzīvojot paša būvētā mājā, kaut kur, taču neesot noskaņojuma runāt par personīgo dzīvi. Tāpat viņam neesot ne mazākās vēlēšanās būt par guru. Burtiski tas skanēja tā: ´Nevēlos, lai grāmatas salasījušies meklētāji drūzmētos manā viesistabā?. Kad pajautāju, kāpēc viņš savu manuskriptu nolēmis parādīt tieši man (ko nu liegšos - cerēju uz komplimentu), Ram Dzi attrauca, ka tā viņam likusies laba doma. Un es varot darīt ar viņa sentencēm ko vien vēlos, ja tikai tiek saglabāta viņa anonimitāte. -emot vērā, ka man nav ne jausmas, kas viņš ir, no kurienes nācis un kurp dosies, tas nebija grūts nosacījums.
Pēc mūsu pirmās tikšanās es laiku pa laikam saņēmu sūtījumus ar aforismiem. Tos vienmēr atnesa kurjers, vienmēr tie sūtīti no dažādām vietām. Man patika. Ceru, ka arī jums.

Veins Laikermens
Losandželosa, 1990.gada jūlijs.

( daudz_burtiņu )

(Priekšvārds T.D.Sudzuki grāmatai Introduction to zen-buddhism)

Pēdējos gados budisma pētniecība ir gājusi gan plašumā, gan dziļumā, un visai ievērojama loma te ir Daisecu Teitaro Sudzuki darbiem par dzen budismu. Tas ir gana svarīgi, ja ņemam vērā, ka dzen ir visvērtīgākais auglis kokā, kurš sakņojas Pali kanona (pirmais pierakstītais budisma svēto tekstu krājums, I gs. p.m.e.) tekstos, konkrēti, Kasjapam sniegtajā "pamācībā ar ziedu". (Skat. Shuej Ohasama: zen. Der lebendige Buddhismus in Japan, 1925.) Grūti vārdos paust mūsu pateicību autoram, kurš, pirmkārt, padarījis dzen budismu pieejamāku rietumnieka apziņai, otrkārt, par to, kādā veidā viņš to panācis. Austrumu reliģiskie priekšstati tik krasi atšķiras no Rietumos valdošajiem, ka pat terminu tulkošana, neatkarīgi no to nozīmes, saistīta ar ievērojamām grūtībām. Atgādināšu kaut vai par ķīniešu dao, kuru līdz pat šim brīdim nav "pieradinājusi" neviena no Eiropas valodām. Raksturīgi, ka oriģinālajos budisma tekstos sastopami tādi jēdzieni un uzskati, kas vidusmēra rietumniekam vienkārši nav saprotami vai saprotami tikai daļēji. Es nemāku teikt, kāda garīga (vai ģeogrāfiska?) augsne vai sagatavotība nepieciešama, lai no budisma idejas izvilktu kādu pietiekami skaidri formulētu domu. Tā kā, neraugoties uz visām mūsu zināšanām par dzen būtību un saturu, sastopamies ar izteikti viengabalaina un pilnīgi unikāla pasaules skatījuma noslēpumu. Šo īpašo skatījumu sauc par satori, ko aptuveni varētu tulkot kā "apskaidrība". Sudzuki apgalvo, ka "satori ir dzena raison d?etre (eksistences jēga - tulk.). Bez tā dzens nav dzens." Principā Rietumu cilvēks spēj saprast, kā apskaidrību saprot mistiķis, vai ko šis jēdziens nozīmē reliģijas valodā. Taču satori ir visai specifisks apskaidrības veids ar visai konkrētu tās sasniegšanas ceļu, kuru eiropietis tā pilnībā nav spējīgs novērtēt. Mēģinot to kompensēt, Sudzuki savā grāmatā apraksta virkni satori piemērus, konkrēti, arī Hakudzo (724-814) piedzīvoto satori:
Pastaigas laikā Hjakudzo (ķīn. Pai Čangs) un viņa skolotājs Basjo (ķīn. Ma-dzu) ieraudzījuši lidojošu pīļu kāsi debesīs.
- Kas tad tas? - pārsteigts teica Basjo.
- Meža pīles, skolotāj.
- Kurp viņas lido?
- Jau aizlidoja, skolotāj.
Te piepeši Basjo saķēris savu skolnieku aiz deguna un sācis nikni raustīt: "Kur gan tās varēja aizlidot, nejēga?!" Un šajā brīdī Hjakudzo piedzīvojis satori.

( daudz_burtiņu )

Ņina bija jauka, ikdienišķa sieviete, ārsts un, bez šaubām, kā ikviens bija pelnījusi laimi dzīvē. Par to viņa bija pārliecināta. Savos trīsdesmit piecos gados, pēc ilgstoša un skumja mēģinājumu un kļūdu perioda - par to nav vērts runāt, - viņa lieliski saprata, ko vēlas dzīvē. Viņa vēlējās neprātīgu, traku mīlu, ar asarām, ziedu klēpjiem, pusnakts gaidām pie klusējoša tālruņa, galvu reibinošiem nakts ātruma braucieniem, liktenīgiem šķēršļiem, krāpšanu un piedošanu. Vēlējās, vai zinat, tādu dzīvniecisku kaisli - piķa melnu vējainu nakti, mirdzošu ugunīs, lai klasiskais sievišķais varoņdarbs - nomīt septiņus pārus augstpapēžu zābaciņu, nodeldēt septiņus tērauda spieķīšus, sagrauzt septiņus dzelzs pilngraudu maizes kukulīšus, - būtu sīkums vien, jo kā ieguvums, balva būs nevis kaut kāda tur sūda zelta roze, nevis balts pjedestāls, bet nodedzis sērkociņš vai lodītē savirpināta autobusa biļete - krikums no dzīru galda, pie kura sēdējis gaišais princis, viņas sirds izredzētais. Dabiski, ka ļoti daudzas sievietes vēlas ko tam līdzīgu un Ņina, kā jau teikts, šajā ziņā bija visikdienišķākā sieviete, jauka sieviete, ārsts.
( daudz_burtiņu )

Skaists vārds - Zoja, vai ne? It kā bite aizzumētu. Un pati skaista: labs augums un tā tālāk. Sīkāk? Lūdzu: kājas smukas, figūra smuka, āda smuka, deguns, acis - viss lielisks. Šatene. Kāpēc ne blonda? Tāpēc, ka ne jau viss dzīvē garantē laimi.
Kad Zoja iepazinās ar Vladimiru, viņš bija šokēts. Nu, vismaz noteikti ļoti patīkami izbrīnīts.
- O! - teica Vladimirs.
Tā arī pateica. Un sagribēja satikt Zoju bieži jo bieži. Taču ne pastāvīgi. Un tas Zoju sarūgtināja.
Viņas vienistabas dzīvoklītī viņš no savām mantām atļāvās atstāt tikai zobu birsti - nenoliedzami, visai intīmu lietu, taču noteikti ne tik ļoti, lai patiesi piesaistītu vīrieti mājas pavardam. Zoja vēlējās, lai Vladimira krekli, garās apakšbikses, zeķes iedzīvotos viņas mājā, saradotos ar veļas skapi, varbūt mētātos uz krēsla; lai varētu paķert kādu džemperi un iemērkt! “Lotosā” to! Pēc tam izžaut.
Taču nē, viņš pēdas neatstāja; tik un tā visu turēja savā komunālajā miteklī. Pat bārdas skuvekli, pat to! Lai gan, ko gan šis bārdainis lai skūtu? Viņam bija divas bārdas: viena biezāka, tumšāka, bet pa vidu vēl viena, īsāka, rudāka, kā tāds pušķis auga tieši uz zoda. Fenomens! Kad viņš ēda vai smējās - otrā bārda raustījās vien. Neliela auguma, pusgalvas tiesu mazāks par Zoju, Vladimirs bija noaudzis un izskatījās diezgan mežonīgs. Un ļoti ātri kustējās.
Vladimirs bija inženieris.
- Jūs esat inženieris? - maigi un mazliet izklaidīgi jautāja Zoja viņu pirmās tikšanās laikā, kad viņi sēdēja restorānā, un viņa, nedaudz pavērusi lūpas, degustēja ar šokolādi pārlietu profiteroli, izliekoties, ka kādu nebūt intelektuālu apsvēruu dēļ tā ne visai garšo.
- Tieš-š-i tā, - viņš teica, lūkojoties uz viņas zodu.
- Jūs strādājat ZPI?..
- Tieš-š-i tā.
- ...vai rūpniecībā?
- Tieš-š-i tā.
( daudz_burtiņu )