Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
Tatjana Tolstaja. Dzejnieks un mūza. 
22.-Aug-2003 03:09 pm
Ņina bija jauka, ikdienišķa sieviete, ārsts un, bez šaubām, kā ikviens bija pelnījusi laimi dzīvē. Par to viņa bija pārliecināta. Savos trīsdesmit piecos gados, pēc ilgstoša un skumja mēģinājumu un kļūdu perioda - par to nav vērts runāt, - viņa lieliski saprata, ko vēlas dzīvē. Viņa vēlējās neprātīgu, traku mīlu, ar asarām, ziedu klēpjiem, pusnakts gaidām pie klusējoša tālruņa, galvu reibinošiem nakts ātruma braucieniem, liktenīgiem šķēršļiem, krāpšanu un piedošanu. Vēlējās, vai zinat, tādu dzīvniecisku kaisli - piķa melnu vējainu nakti, mirdzošu ugunīs, lai klasiskais sievišķais varoņdarbs - nomīt septiņus pārus augstpapēžu zābaciņu, nodeldēt septiņus tērauda spieķīšus, sagrauzt septiņus dzelzs pilngraudu maizes kukulīšus, - būtu sīkums vien, jo kā ieguvums, balva būs nevis kaut kāda tur sūda zelta roze, nevis balts pjedestāls, bet nodedzis sērkociņš vai lodītē savirpināta autobusa biļete - krikums no dzīru galda, pie kura sēdējis gaišais princis, viņas sirds izredzētais. Dabiski, ka ļoti daudzas sievietes vēlas ko tam līdzīgu un Ņina, kā jau teikts, šajā ziņā bija visikdienišķākā sieviete, jauka sieviete, ārsts.
Reiz viņa jau bija precējusies - gluži kā nosēdējusi ilgu, garlaicīgu termiņu starppilsētu vilciena vagona krēslā un izkāpusi, nogurusi un salauzta, žāvu mākta, nepazīstamas pilsētas bezzvaigžņu naktī, kurā nav nevienas saprotošas dvēseles.
Tad kādu laiku padzīvoja kā vientuļniece, noņemoties ar uzpošanu un grīdu vaskošanu savā jau tā spodrajā miteklītī, mazliet paniekojās ar izšūšanu un knipelēšanu, taču atkal sāka garlaikoties. Vāri gruzdēja romāniņš ar dermatologu Arkādiju Boriseviču, kuram bez Ņinas bija vēl divas ģimenes. Pēc maiņas beigām viņa devās uz Arkādija kabinetu - nekādas romantikas: apkopēja iztukšo papīrgrozus, švīkstina ar slapju slotu pa linoleju, bet viņš ilgi mazgā rokas, berž tās ar birstīti, aizdomīgi aplūko savus rozā nagus un ar nepatiku vēro sevi spogulī. Stāv tāds rozīgs, labi barots, stingrs. Ņinai uzmanību nepievērš, kaut viņa jau mētelī stāv uz sliekšņa. Izbāž mēli un aplūko to gan tā, gan šā - baidās no infekcijas. Nu nekādi ne Gaišais Princis. Protams, te nevarēja būt ne runas par kādu kaislību.
Bet viņa bija pelnījusi laimi, viņai bija visas tiesības bez rindas iekļūt tur, kur to dod: sejas āda gaiša un gluda, tās panti skaisti, uzacis izliektas, ogļmelnie mati sākās zemu no deniņiem, saņemti uz pakauša kamolā. Acis melnas, vīrieši sabiedriskajā transportā Ņinu bieži noturēja par moldāvieti, un reiz pat viens pārejā uz metro staciju "Kirovskaja" piesējās apgalvojot, ka esot tēlnieks un viņai jānākot pozēt hūrijas galvai, jānākot tūdaļ: māls žūstot. Protams, ka viņa nedevās līdzi, jo bija jau nepatīkama pieredze ar tā saucamo radošo profesiju pārstāvjiem, uz kuriem viņa raudzījās ar lielu neuzticību. Reiz nelaimējās piekrist ieiet uz tasīti kafijas pie viena it kā kinorežisora, no kura knapi spēja aizmukt - sasodīti plašs daudzistabu dzīvoklis ar ķīniešu vāzēm un slīpiem griestiem pirmsrevolūcijas mājā.
...Bet gadi tecēja kā ūdens caur pirkstiem un iedomājoties, ka valstī ir apmēram simts divdesmit pieci miljoni vīriešu, bet viņai liktenis atmetis no visas šīs bagātības tikai Arkādiju Boriseviču, Ņinai dažkārt kļuva slikti ap dūšu. Varētu jau atrast kādu citu, taču kurš katrs pretīmnācējs tomēr nebija vajadzīgs. Dvēsele taču ar gadiem uzplauka aizvien bagātāka, pati sevi viņa izprata un izjuta aizvien smalkāk, un aizvien biežāk vakaros uznāca žēlums pret sevi: nav kam sevi ziedot, tādu slaidu, tādām tumšām uzacīm.
Retumis viņa devās ciemos pie kādas precētas draudzenes un, apdāvinājusi svešu lutausainu bērneli ar tuvējā kafetērijā pirktu šokolādi, dzēra tēju, ilgi runāja, ik pa brīdim aplūkojot savu atspulgu blāvajā virtuves durvju stiklā, kurā viņas atspulgs bija vēl noslēpumaināks, vēl labāk izcēlās blakus paplūdušajam un piezemētajam draudzenes siluetam. Tas būtu tikai taisnīgi, ja viņu beidzot kāds apdziedātu. Uzklausījusi arī draudzeni - kas kur nopirkts, kas piededzis, ar ko slimojis lutausis bērnelis, - aplūkojusi svešo standartvīru - no pieres atkāpušies šķidri mateļi, ceļgalos izstaipītas izbalējušas treniņbikses, nē, tāds nu gan nav vajadzīgs, - devās prom. Vīlusies, iznesīga, ārā pa durvīm, lejup pa kāpnēm, prom svaigajā naktī: ne tie cilvēki, velti nācu, lieki sniedzu sevi un atstāju smacīgajā virtuvītē savu smaržu nospiedumu, bez jēgas baroju ar smalku šokolādi svešu bērneli - tikai ātri aprija un nošmulējās, nenovērtēja, - lai diatēze šo parauj.
Nožāvājās.
Tad nāca spāņu gripas epidēmija, un visus ārstus mobilizēja izsaukumiem, arī Arkādijs Borisevičš devās, uzvilcis marles uzpurni un gumijas cimdus, lai vīruss nepieķer, taču nenosargājās un pats saslima, bet viņa pacientus nācās pārņemt Ņinai. Izrādījās, ka te nu liktenis viņu notvēra, ietuntuļots adītās segās, bārdu pret griestiem, drudža bezsamaņā, Grigorija izskatā. Te tad arī viss notika. Puslīķis vienā mirklī sagrāba nostāvējušos Ņinas sirdi: skumjās gaismēnas uz tā porcelāna auguma, tumsa iekritušajās acīs, maigā bārda, caurspīdīga kā mežs pavasarī, veidoja burvīgu ornamentu, neredzamas vijoles fonā spēlēja Mendelsona maršu - lamatas aizcirtās. Visi taču zina, kā tas parasti notiek.
Pie mirstošā gultas izmisusi lauzīja rokas pretīgi skaista sieviete traģiski vaļā palaistiem matiem (vēlāk gan izrādījās, ka nekas īpašs, tikai Agnija, Grišulīša skolas biedrene, neizdevusies aktrise, mazliet dzied un strinkšķina ģitāru, nieki vien, ne no šīs puses draudēja briesmas) - jā, jā, tā esot viņa, kas izsaukusi ārstu, glābiet! Viņa, ziniet, nejauši ienākusi, jo durvis tak netiekot nekad slēgtas un viņš, Griša, sētnieks, dzejnieks, ģēnijs, nekad nevienu tak nesauks palīgā! Un lūk... Ņina ar grūtībām atrāva skatienu no dēmoniski skaistā sētnieka, aplūkoja istabu - liela zāle muižnieku mājas piebūvē, zem galda alus pudeles, pieputējuši zirnekļu tīkli pie griestiem, zilgana kupenu gaisma lodziņos, grezns, kaut kādām atlūzām un lupatām piebāzts kamīns.
- Viņš ir dzejnieks, un strādā par sētnieku lai būtu dienesta dzīvoklis, - apjukusi murmināja Agnija.
Ņina izdzina Agniju, pakāra uz sienā iedzītās naglas savu plecu somu, uzmanīgi izņēma no Grišulīša vārās rokas savu sirdi un pienagloja to gultas galvgalī. Grišulis murgoja vārsmās. Arkādija Boriseviča tēls pagaisa kā cukurs karstā tējā. Ērkšķiem klātais ceļš bija atvērts.
Atguvis redzi un dzirdi Grišulītis uzzināja, ka laimīgā Ņina būs kopā ar viņu līdz kapa malai. Sākumā viņš mazliet izbrīnījās un mēģināja nesasteigt negaidīti nākušo laimi vai vismaz, ja savādāk nevar, pārcelt tālāk to kapa malu, taču jau pēc brīsniņa, pateicoties savam maigajam raksturam kļuva piekāpīgāks, tikai lūdza nešķirt viņu no draugiem. Pagaidām, kamēr viņš vēl nebija atkopies, Ņina piekāpās šim untumam. Protams, ka tā bija kļūda! Viņš visai ātri atkopās un atkal ieslīga savas iepriekšējās dzīves bezjēdzībā.: sāka ierasties kaut kādi jauni cilvēki, kuru nodarbošanos nebija iespējams noteikt, večuks ar ģitāru, vidusskolnieki dzejnieki un aktieri, kuri izrādījās tālbraucēji šoferi, un tālbraucēji šoferi, kuri izrādījās aktieri, kāda demobilizēta balerīna ar saucienu "Ai, es vēl pasaukšu mūsējos!", - gan dāmas briljantos, gan neatzīti juvelieri, nevienam nepederošas meitenes ar jautājumu acīs, nedastudējuši filozofi, diakons no Novorosijskas, kurš vienmēr ieradās ar kaltētām zivīm pilnu čemodānu, un Maskavā iestrēdzis tunguss, kurš, baidoties no galvaspilsētas ēdiena izraisītas caurejas, ēda ar pirkstu no burkas tikai kaut kādus taukus.
Visi viņi - šodien vieni, rīt citi, - sastūķējās vakaros sētnieka miteklī; trīsstāvu mājele stenēja, nāca kaimiņi no augšstāviem, baismīgi strinkšķināja ģitāras, dziedāja, visu piesmirdināja ar savu cigarešu un pīpju dūmiem, dzēra alu vai tēju, deklamēja savu un svešu dzeju, klausījās saimnieka sacerēto. Grišulīti viņi uzskatīja par ģēniju, kura dzejas krājumam tūdaļ tūdaļ vajadzēja iznākt jau vairākus gadus, taču to kavēja kāds ļaunvēlis Makuškins, no kura viss atkarīgs, Makuškins, kurš zvērējis, ka to izdos tikai pār viņa līķi. Lādēja Makuškinu, slavēja Grišulīti, sievietes lūdza deklamēt vēl un vēl, Griša mulsa un deklamēja - sulīgas, daudznozīmīgas vārsmas līdzīgas dārgām pēc pasūtījuma ceptām tortēm ar smalkiem uzrakstiem, ar svinīgiem šokolādes torņiem, līdz viskozitātei pildītu ar vārdu putukrējumu, ar negaidītiem riekstkraukšķīgiem vārdu akcentiem, mokošu, gremošanai kaitīgu ritmu. "Ē-ē-ē-ē", - šūpoja galvu tunguss, kurš likās, ne vārda nesaprot krieviski. "Ko, viņam nepatīk?", - čukstot jautāja viesi. "Nē, liekas, ka tā viņš izsaka atzinību", - purināja galvu Agnija, baidoties - ja nu tungusam ir ļauna acs. Viesi, aizskatījušies uz Agniju, aicināja viņu turpināt vakaru citur.
Dabiski, ka šī ļaužu pārpilnība Ņinai nepatika. Taču pats nepatīkamākais bija, ka vai katru dienu, kad vien ieiesi - pa dienu, vai vakarā pēc dežūras, - sētnieka dzīvoklī sēdēja, dzēra tēju un neslēpti sajūsminājās par Grišas maigo bārdiņu grābekļkāta apmēru būtne - melni brunči līdz papēžiem, plastmasas matu ķemme pelēkajā ērkulī, - kaut kāda tur Elizabete. Protams, nekāda romāna šai garlaicīgajai sliekai ar Grišulīti nebija un nevarēja būt. Pietiek tikai paskatīties, kā viņa izbīda no piedurknes sarkanu kaulainu roku, nedroši stiepjoties pēc akmenscieta, simts gadus kur kaltuša cepuma - it kā gaidītu, ka tūlīt kāds viņai uzsitīs pa pirkstiem un atņems cepumu. Un vaigu mazāk, nekā daba cilvēkam paredzējusi, un žokļu vairāk, deguns skrimšļains, un vispār viņā bija kaut kas zivīgs - kaut kas no melnas, blāvas dziļūdens zivs, lēni lodājošas snecaurredzamajā krēslā pašā dibenā, neuzdrīkstošas pacelties augstāk, kur draiskojas varavīkšņainie koraļļu iemītieki.
Nu nē. Kāds gan tur romāns. Taču Grišulītis, naivais, raudzījās uz šo būtni ar labpatiku, deklamēja tai dzeju, šūpojoties ritmā, vēlāk, pats savas daiļrades aizkustināts, stipri mirkšķināja un skatījās griestos, lai neiztecētu nevilšus sariesušās asaras, bet Elizabete kratīja galvu, tēlojot milzīgu saviļņojumu, šņaukājās un imitēja bērnišķas elsas, it kā arī pēc pamatīgas raudāšanas.
Nē, tas gan Ņinai visnotaļ nepatika. No Elizabetes vajadzēja tikt vaļā. Bet Grišulītim patika šī nekaunīgā pielūgsme; jā, viņam savā neizvēlībā patika viss šai pasaulē: gan ikrīta lāpstas vicināšana piesnigušajā pagalmā, gan dzīvošana zālē ar grabažām piebāztu kamīnu, gan pirmais stāvs un ka durvis mūžam atslēgtas - jebkurš var ienākt, - gan ļaužu gūzma, gan izkusušā sniega peļķes zem krēsliem, gan visi šie zēni un meitenes, aktieri un večuki, it kā sirdscilvēks bezsaimnieka Agnija, gan nezin kāpēc šurp nākošais tunguss, visi šie plānā galdiņa urbēji, atzītie un neatzītie, ģēniji un izstumtie, izkāmējusī Elizabete, gan - apaļam skaitlim - pie reizes arī Ņina.
Pārējie apmeklētāji uzskatīja Elizabeti par mākslinieci, un viņa patiesi izstādīja savus darbiņus trešās šķiras izstādītēs kur nomalēs, bet Grišulītis iedvesmoja viņas tumšos triepumus un sacerēja atbilstošu dzejoļu ciklu. Lai apgleznotu savus audeklus, Elizabetei kā āfrikāņu šamanim vajadzēja sevi novest līdz neapvaldīta niknuma lēkmei, tad viņas blāvajās acīs iedegās uguns, gārdzot, kliedzot, tādās kā netīrās dusmās viņa metās pie molberta, šķaidīja ar dūrēm pa audeklu melnus un dzeltenus krāsu triepienus un tūdaļ pat ar nagiem sadīrāja nenožuvušo pigmenta putras slāni. Šo manieri viņa dēvēja par "nadzismu", un no malas tas bija visai baiss skats. Tiesa, sanāca kaut kādi dīvaini zemūdens augi, zvaigznes, debesīs peldošas pilis, kaut kas lidojošs un rāpojošs vienlaicīgi.
"Kāpēc nevar mierīgāk?" - Grišulītim ausī čukstēja Ņina, reiz vērojot nadzisma seansu. "Acīmredzot nevar vis, - čukstēja mīļais Grišulītis, elpojot saldu šokolādi viņai pie vaiga, - tā ir iedvesma, gars, neko nepadarīsi, tam savi ceļi ejami". Un viņa acīs staroja maigums un cieņa pret pustrako sušķi.
Elizabetes kaulainās rokas klāja čūlas no indīgajām krāsām un ar tādām pašām čūlām pārklājās greizsirdīgās Ņinas sirds, pienaglota pie Grišulīša galvjgala. Viņa negribēja Grišulīti kā koplietojamu; viņai un tikai viņai vajadzēja piederēt skaistā sētnieka zilās acis un caurspīdīgā medainā bārda. Ak, ja vien varētu būt nevis vienkārši garāmejoša draudzene, bet gan pilntiesīga saimniece, ielikt Grišulīti lādē, pārkaisīt ar naftalīnu, pārklāt ar iestērķelētu lupatiņu, aizcirst vāku un uzsēsties virsū, laiku pa laikam pārbaudot aizbīdni: vai drošs?
Ak, tad būtu viss! Tad lai arī Elizabete. Lai dzīvo un skrāpē savus mālējumus, lai kaut zobiem grauž, kaut uz galvas nostājas un stāv kā nervu stabs, pārspriegota, ar oranžu lentu pelēkajos matos, ikgadējās sava barbarisma izstādēs, sarkanrokaina, sarkanu seju, nosvīdusi un gatava apraudāties no aizvainojuma vai laimes, kamēr stūrītī pie ļodzīga galdiņa pilsņi, ar plaukstu aizsegušies no ziņkārīgajiem raksta sarkanā iesējumā vēl nezināmas atsauksmes: varbūt "nejēdzība", vai "lieliski", vai "kur raugās administrācija", vai ko siekalainu, izpušķotu, virs bibliotekārīšu grupas paraksta - kā šīm it kā atvērusi pasauli svētā un mūžīgā māksla.
Ak, izraut kauliņu no iepuvušā mīkstuma, notīrīt to no kā pie kuģa dibena pielipušajiem gliemežvākiem, no viņu apsēdušajām sievietēm, izcelt no mutuļojošās jūras, apgāzt, nodarvot, aizdrīvēt spraugas un uzlikt uz steķiem kādā klusā, mierīgā vietā!
Bet viņš, bezrūpīgais, gatavs kārties kaklā jebkuram klaiņojošam sunim, izmitināt un pabarot jebkuru infekciju perēkli bomzi, tērēja sevi pūlim, kaisīja sevi riekšavām. Lāga dvēsele, ņēma sainīti ar biezpienu un krējumu, devās apciemot saslimušo Elizabeti, un nācās doties līdzi un, ak šausmas, - kas par midzeni, kas par istabu, dzeltena, baisa, piedrazota un putekļiem klāta, bez logiem! Tik tikko pamanāma dzelzs gultā zem armijas segas Elizabete svētlaimē stūķēja melnajā mutē krējumu, stūrī viņas izbijusies meita pie skolas burtnīcām, resna un neveikla, it kā, lai viņu ieņemtu, Elizabete būtu kopojusies ar sanbernāru.
"Kā vispār jūties?" - taujāja Grišulītis. Bet Elizabete grozījās pie dzeltenās sienas: "Nekas". "Tev ko vajag?" - viņš nerimās. Un dzeltenā gulta krekšķēja: "Nastja visu izdarīs". "Mācies, mācies", mīņājoties meitas galvu noglaudīja dzejnieks un lēnām virzījās uz gaiteņa pusi, bet spēkus zaudējusī Elizabete jau gulēja, aizmidzis viņas mutē bija arī nenorītais krējuma ezers.
"Mums vajadzētu ar viņu... ēē... nu kā to teikt... apvienoties, - nenoteikti noplātīja rokas Grišulītis, raugoties kur sāņus. - Pati redzi, kādos apstākļos dzīvo. Viņa ir no Totmas, īrē šo būceni, bet kāds talants, vai ne?! Un arī meitiņa tiecas uz mākslu. Labi veido, kurš gan viņu Totmā mācīs". - "Mēs precamies, es esmu tava", - strikti atgādināja Ņina. "Protams, protams, neesmu aizmirsis", - atvainojās Grišulītis. Lielisks cilvēks, tikai muļķības galvā.
Iznīcināt Elizabeti bija tikpat grūti kā pārgriezt ābolos mītošo drātstārpu. Kad viņu nāca sodīt par pases režīma pārkāpšanu, viņa jau mitinājās citur, un Ņina sūtīja varas pārstāvjus turp. Elizabete slēpās pagrabos - Ņina tos appludināja; viņa nakšņoja šķūnīšos - Ņina tos nojauca; beigu beigās Elizabete sakritās pavisam un kļuva par ēnu.
Septiņus pārus dzelzs zābaciņu Ņina nodeldēja, apstaigājot pasu galdus un milicijas iecirkņus, septiņus tērauda spieķīšus salauza pret Elizabetes muguru, septiņus kilogramus dzelzs cepumu sagrauza nīstajā sētnieka dzīvoklī - vajadzēja rīkot kāzas.
Jau krietni paretināta bija raibā kompānija, jau vakaros istabā valdīja tīkams klusums, jau ar bijību pie durvīm klauvēja nejaušs drosminieks un centīgi, jau nožēlojot, ka atnācis, Ņinas smagā skatiena pārbaudīts tīrīja pazoles pret kājslauķi. Nevajadzēs vairs Grišulītim ākstīties ar lāpstu un aprakt savu talantu kupenās, viņš pārvāksies pie Ņinas, kur gaida stabils un liels rakstāmgalds, noklāts ar organiskā stikla plāksni, pa kreisi uz galda vāzīte ar diviem vērmeles zariņiem, pa labi - rāmītī smaidīja Ņinas fotogrāfija. Un viņas smaids solīja, ka viss būs labi, pārticīgi, silti un tīri, ka Ņina pati aizies pie biedra Makuškina, lai reizi par visām reizēm atrisinātu ieilgušo problēmu ar dzejas krājuma publicēšanu, viņa palūgs biedru Makuškinu uzmanīgi visu caurskatīt, dot padomu, ko palabot, sagriezt Grišas daiļrades torti dozētās, jaukās un apēdamās kūciņās.
Ņina atļāva Grišulītim pēdējo reizi atvadīties no draugiem, un uz atvadu ballīti to sagāzās neskaitāmi pūļi - meitenes un kropļi, večuki un juvelieri, atnāca, dīvaini izgriežot kājas, trīs baleta puiši ar sievišķām acīm, atvilkās vienkājis uz kruķiem, atveda aklo, pavīdēja Elizabetes ēna, nu jau pavisam bezmiesīga, bet ļaudis tikai nāca un nāca, dūca un ņirbēja kā gruži no izpūšanas režīmā ieslēgta putekļu sūcēja, visur savas pīpes kūpināja kaut kādi bārdaiņi, sienas izliecās no pūļa spiediena, klaigas, raudas, dzeja. Sita traukus. Baleta puiši aizvilka histērisko Agniju, ieverot durvīs viņas matus, Elizabetes ēna, sakodusi sev rokas līdz asinīm, vāļājās pa zemi un pieprasīja lai viņu sabradā, - lūgumu respektēja. Diakons iespieda stūrī tungusu un ar žestiem taujāja, kāda tungusiem ir ticība, un tunguss arī ar zīmēm un žestiem stāstīja, ka ticība viņiem esot pati labākā.
Bet Griša dauzīja savu porcelāna pieri pret sienu un kliedza, ka lai, nu nomiršot, taču pēc nāves, redzēsiet, atkal atgriezīšoties pie draugiem un nekad no tiem nešķiršoties.
Diakonam šādas runas nepatika. Arī Ņinai nepatika.
Pret rītu visi nešķīsteņi izklīda un Ņina, ieguldījusi Grišulīti taksometrā, aizveda uz savu kristāla pili.
...Ak, cik žēl, ka nevar uzgleznot mīļotā cilvēka portretu, kad viņš, berzējot zilās acis, izbāzis no segas apakšas tik mīļo spalvaino kāju, plati žāvājas! Un raugies uz viņu kā apburta, un viss viņā ir tavs: gan šķirbiņa zobos, gan plikums pakausī, gan brīnišķīgā dzimumzīmīte!
Un apzinies sevi kā karalieni, un ļaudis uz ielas dod ceļu, un kolēģi godbijīgi sveicina, un Arkādijs Borisičs pieklājīgi sniedz sterilā papīrā ievīstīto roku.
Lieliski bija ārstēt uzticības pilnos slimniekus, lieliski bija nest mājās gardumiem pilnas somas, lieliski bija ik vakaru kā gādīgai māsai pārbaudīt, ko Grišulītis pa dienu uzrakstījis.
Tikai vārgs vēl bija, bieži raudāja, negribēja ēst un negribēja rakstīt gludi un uz tīra papīra, visu laiku pēc veca pieraduma cenšoties savākt papīra strēmeles un tukšas cigarešu kārbiņas, kur kaut ko skribelēja vai vienkārši ķinķēziņus zīmēja. Un sacerēja kaut ko par dzeltenu, dzeltenu ceļu, visu laiku par kaut kādu dzeltenu ceļu virs kura balta zvaigzne. Ņina šūpoja galvu: "Nu padomā pats, mīļumiņ, šo nevaram rādīt biedram Makuškinam, bet tev jādomā par krājumu, mēs taču dzīvojam reālā pasaulē". Taču viņš neklausījās un visu laiku tikai par zvaigzni un ceļu, un Ņina kliedza: "Tu mani nesaprati, mīļumiņ?! Neuzdrošinies ko tādu rakstīt!" Un viņš nobijās un raustīja galvu, un Ņina, apžēlojusies, teica: Nu nu nu", - un apguldījusi viņu gultā, dzirdīja ar piparmētru un liepziedu tēju, dzirdīja ar pelašķiem, bet viņš, nepateicīgais, raudāja bez asarām un sacerēja Ņinu aizvainojošas vārsmas par to, ka, redz, pelašķis ir izaudzis viņa sirdī, dārzs panīcis un meži izdeguši, kaut kāds krauklis knābājot kaut kādu tur pēdējo zvaigzni debesīs, un it kā viņš, Grišulītis, kaut kādā tur būdā mēģinot atvērt aizsalušas durvis, tak spēka pietrūkstot, tikai sarkanu papēdīšu klaudzieni kur tālumā... "Kam tie papēži? - Ņina purināja viņam pie deguna lapu. - Man vienkārši būtu interesanti zināt: kas tur tos papēžus klaudzina?!" - "Neko tu nesaproti", - Grišuņa viņai izrāva no rokas lapu ar rindām. "Nē, es visu lieliski saprotu, - rūgti atbildēja Ņina, - es tikai gribu zināt, kam tie papēdīši un kur tie klaudzina?" - "Ā-ā-ā-ā!!! Tie man galvā klaudz!!!" - kliedza Grišulītis, uzmetot sev galvā segu, bet Ņina devās uz tualeti, plēsa lapas ar uzrakstītajām rindām un meta ūdens bezdibenī, mazajā mājas Niagārā.
Reizi nedēļā viņa pārbaudīja rakstāmgaldu un izmeta to, ko precētam cilvēkam neklājas sacerēt. Citreiz nakts vidū modināja un taujāja: vai viņš raksta biedram Makuškinam, jebšu tikai izliekas? Un viņš aizsedzās ar rokām, nespējot izturēt nesaudzīgās patiesības spožo gaismu.
Tā viņi vairāk vai mazāk laimīgi nodzīvoja divus gadus, taču viņš, kaut arī visvisādi aprūpēts, nenovērtēja viņas mīlestību un pavisam pārstāja censties ko uzrakstīt. Klīda pa dzīvokli ko murminot, murmināja, ka lūk nomirs, apraks viņu zemē, uzbērs smagus kapsētas māla pikučus, sīku bērzu lapu zelts kaisīsies pār kopiņu, rudens lietavās pūs koka krusts vai finiera piramīdiņa - ko nu nebūs žēl tur uzlikt, - visi viņu aizmirsīs, neviens neatnāks piesēst, tikai nejaušs garāmgājējs varbūt apstāsies, mēģinot izlasīt padzisušos četrzīmju skaitļus, - dzejas vietā viņš tagad pierakstīja murgainas bezatskaņu rindas vai pat ritmisku, kaucošu prozu, un dzejas rindu tīrās liesmas vietā no tumsas pilnajām rindām vēlās smacējoši dūmi. Ņina klepoja, vicināja rokas un kliedza, smokot: "Tak beidz vienreiz rakstīt!!!"
Labi ļaudis izstāstīja, ka Grišulītis vēlas atgriezties savā sētnieka dzīvoklī, ka jau gājis pie viņa vietā pieņemtās sētnieces - resnas vecenes - un tirgojies ar šo, cik prasīs par viņa iepriekšējās dzīves atdošanu, un vecene esot piekritusi uzsākt sarunas. Ņinai bija paziņas Veselības aizsardzības ministrijā, un viņa deva mājienu, ka ir kāds jauks trīsstāvu namiņš, kurā kā reizi varētu ievietot kādu departamentu. Ministrijā par ziņu bija priecīgi, tieši meklēja ko tam līdzīgu, un visai drīz sētnieka dzīvokļa vairs nebija, kamīnu nojauca, un viens no institūtiem tur atvēra savu katedru.
Griša pieklusa un pāris nedēļas staigāja kluss un paklausīgs. Pēc tam palika pat jautrāks, dziedāja vannā, smējās, tikai neko neēda un ik pa brīdim devās pie spoguļa lai sevi aptaustītu. "Kāpēc esi tik jautrs?" - aizdomu pārņemta tincināja Ņina. Viņš atvēra savu pasi, kur zilajā laukumā greznojās trekns violets zīmogs: "Nav jāapbeda". "Ko tas nozīmē?" - Ņina izbijās. Un Grišulītis akal smējās un stāstīja, ka pārdevis savu skeletu Zinātņu akadēmijai par sešdesmit rubļiem, ka pārdzīvošot savu nāvi un miesas nīcību, nepūs mitrā zemē, bet gan būs ļaudīs plašā, siltā, tīrā zālē, glīti sastiepļots un ar inventarizācijas numuru, un studenti - jautra tauta - pliķēs viņam pa plecu, sitīs knipjus pa pieri un cienās ar cigaretēm; re cik jauki izdomājis visu. Un vairāk neko neatbildēja uz Ņinas klaigām, piedāvājot iet gulēt, taču aizrādot, ka lai ņem vērā - tagad viņa apkampj valsts īpašumu un ir likuma priekšā materiāli atbildīga sešdesmit rubļu un divdesmit piecu kapeiku apjomā.
No šī mirkļa, kā vēlāk stāstīja Ņina, viņu mīlestība sāka kaut kā šķobīties, jo viņa vairs nevarēja no sirds dievināt sabiedrisko īpašumu un skūpstīt akadēmijas inventāru. Nekas viņā vairs viņai nepiederēja.
Padomājiet, kādas gan jūtas, emocijas nācās pārdzīvot!? Lieliska, ikdienišķa sieviete, ārsts, neapšaubāmi pelnījusi, kā visi, savu daļu no dzīves pīrāga, - sieviete, kura cīnījās, kā mūs visu mācīja, par savu laimi un var teikt, ieguvusi to šajā cīņā.
Neraugoties uz visiem sarūgtinājumiem, ko viņš viņai nodarīja, tomēr saglabājās, kā viņa teica, kādas ļoti gaišas jūtas. Bet ja mīlestība nebija tāda, par kādu tika sapņots, tad ne jau nu Ņina pie tā vainīga. Dzīve vainīga. Un pēc Grišulīša nāves viņa ļoti pārdzīvoja, un draudzenes viņai juta līdzi, un darbā bija pretīmnākoši, piešķirot desmit dienu bezalgas atvaļinājumu. Un kad visas nepieciešamās procedūras jau bija aiz muguras, Ņina ciemojās pie paziņām un stāstīja, ka Grišulītis tagad stāv savā bijušajā dzīvoklī kā mācību uzskates līdzeklis, ka viņam pieskrūvēts inventarizācijas numurs un viņa jau bijusi apskatīt. Naktī viņš esot skapī, bet pa dienu cilvēkos.
Un vēl Ņina stāstīja, ka sākumā gan bijusi ļoti izmisusi, bet pēcāk jau neko, nomierinājusies, pēc tam kad kāda sieviete, arī ļoti simpātiska un kura arī nesen kā bija zaudējusi vīru, izstāstīja viņai, ka viņa, piemēram, vispār pat esot diezgan apmierināta ar dzīvi. Šai simpātiskajai sievietei ir divistabu dzīvoklis, un viņa vienmēr esot sapņojusi vienu izstabu iekārtot senslāvu stilā, tā, ka istabas vidū tikai galds un nekā cita, gar sienām lādes un soli, pavisam vienkārši, neēvelēti Pie sienām piekārt visādas tur vīzes, ikonas, sirpjus, vērpjamos ratiņus - nu tādā garā. Un lūk tagad, kad viņai nu viena lieka istaba, šī sieviete tā arī izdarījusi, tā viņai tagad viesistaba un viesi ļoti slavē.

Via: Татяна Толстая. Ночь. - Москва, 2003

tulkots 2004.
Comments 
22.-Aug-2012 03:48 pm
patīkami, patīkami
This page was loaded Nov 18. 2024, 7:54 am GMT.