Skaists vārds - Zoja, vai ne? It kā bite aizzumētu. Un pati skaista: labs augums un tā tālāk. Sīkāk? Lūdzu: kājas smukas, figūra smuka, āda smuka, deguns, acis - viss lielisks. Šatene. Kāpēc ne blonda? Tāpēc, ka ne jau viss dzīvē garantē laimi.
Kad Zoja iepazinās ar Vladimiru, viņš bija šokēts. Nu, vismaz noteikti ļoti patīkami izbrīnīts.
- O! - teica Vladimirs.
Tā arī pateica. Un sagribēja satikt Zoju bieži jo bieži. Taču ne pastāvīgi. Un tas Zoju sarūgtināja.
Viņas vienistabas dzīvoklītī viņš no savām mantām atļāvās atstāt tikai zobu birsti - nenoliedzami, visai intīmu lietu, taču noteikti ne tik ļoti, lai patiesi piesaistītu vīrieti mājas pavardam. Zoja vēlējās, lai Vladimira krekli, garās apakšbikses, zeķes iedzīvotos viņas mājā, saradotos ar veļas skapi, varbūt mētātos uz krēsla; lai varētu paķert kādu džemperi un iemērkt! “Lotosā” to! Pēc tam izžaut.
Taču nē, viņš pēdas neatstāja; tik un tā visu turēja savā komunālajā miteklī. Pat bārdas skuvekli, pat to! Lai gan, ko gan šis bārdainis lai skūtu? Viņam bija divas bārdas: viena biezāka, tumšāka, bet pa vidu vēl viena, īsāka, rudāka, kā tāds pušķis auga tieši uz zoda. Fenomens! Kad viņš ēda vai smējās - otrā bārda raustījās vien. Neliela auguma, pusgalvas tiesu mazāks par Zoju, Vladimirs bija noaudzis un izskatījās diezgan mežonīgs. Un ļoti ātri kustējās.
Vladimirs bija inženieris.
- Jūs esat inženieris? - maigi un mazliet izklaidīgi jautāja Zoja viņu pirmās tikšanās laikā, kad viņi sēdēja restorānā, un viņa, nedaudz pavērusi lūpas, degustēja ar šokolādi pārlietu profiteroli, izliekoties, ka kādu nebūt intelektuālu apsvēruu dēļ tā ne visai garšo.
- Tieš-š-i tā, - viņš teica, lūkojoties uz viņas zodu.
- Jūs strādājat ZPI?..
- Tieš-š-i tā.
- ...vai rūpniecībā?
- Tieš-š-i tā.
Ej nu saproti, kad viņš tā aizskatījies. Un mazliet iedzēris.
Inženieris - arī labi. Tiesa, labāk, ja viņš būtu ķirurgs. Zoja strādāja slimnīcā, uzziņās, valkāja baltu ķiteli un līdz ar to mazliet bija piederīga apbrīnojamajai medicīnas pasaulei, baltai, stērķelētai, kur šļirces un skalpeļi, ratiņi un autoklāvi, melni apzīmogotas raupjas, tīras veļas ķīpas un rozes, un asaras, un šokolādes konfektes, un pa bezgalīgiem gaiteņiem aizvestais sazilējušais līķis, aiz kura, knapi tiekot līdzi, lido mazs un sarūgtināts enģelītis, piespiedis pie savas putnēna krūts daudzcietušo, atbrīvoto, kā lelle nekustīgo dvēseli.
Šīs pasaules valdnieks bija ķirurgs, un nevarēja to uzlūkot bez bijības, kad tas, ar kamerdīnu palīdzību ietērpts brīvā mantijā un zaļu kroni galvā, stāv, cēli pacēlis savas nenovērtējamās rokas, gatavs svētajai karaliskajai misijai: spriest augsto tiesu, sodīt un glābt, vai ar spožo zobenu dāvāt dzīvību... Nu īsts monarhs! Zoja ļoti vēlējās nonākt asiņainajos ķirurga apskāvienos. Bet inženieris - arī labi.
Toreizviņi ļoti patīkami pavadīja laiku restorānā, un Vladimirs, vēl nezinot, uz ko ar Zoju var cerēt, bija dāsns. Taupīt viņš sāka vēlāk, lietišķi pāršķirstot ēdienkarti, sev pasūtīja tikai vienu gaļas ēdienu un centās ilgi restorānā neuzkavēties. Un velti Zoja sēdēja rimti, mazliet nevērīgu, viegli ironisku, dažbrīd domīgu sejas izteiksmi - pēc ieceres tajā pa mirklim uzplaiksnīja viņas ļoti sarežģītās un dziļās dvēseles dzīves atblāzma - kas līdzīgs izsmalcinātām skumjām vai kādām trauslām atmiņām; sēdēja, it kā tālēs raugoties, graciozi atspiedusi uz galda elkoņus un pavērtām lūpām izpūšot uz dekoratīvo griestu pusi elegantus dūmu riņķus. Tā bija fejas loma. Taču Vladimirs bija slikts pretspēlētājs: ēda ar prieku, bez mazākās skumju ēnas, dzēra lieliem malkiem, nesmēķēja rimti: ātri, badīgi sarijās dūmus un pat spieda izsmēķi, virpinot to pelnutraukā dzeltenos pirkstos. Gandrīz vai ar degunu ieurbās atnestajā rēķinā, trakoti brīnījās un uzreiz pamanīja kļūdu ciparos. Bet ikrus nepasūtīja: tos, redz, ēdot tikai princeses un zagļi. Zoja sadrūvējās: vai tad viņa nebija princese, kaut neatpazīta? Bet pēc tam viņi vispār vairs negāja uz restorāniem, sēdēja mājās. Vai arī viņa viena. Garlaicīgi bija.
Viņai bija vēlme vasarā braukt uz Kaukāzu. Tur ir troksnis un vīns, nakts peldes ar spiedzieniem un milzums interesantu vīriešu kuri, raugoties uz Zoju, teica: “O!” - un spīdināja zobus.
Tā vietā Vladimirs atstiepa uz dzīvoklis baidaru, līdzi atvilkās divi viņa draugi, tādi paši kā viņš - iesvīdušos rūtainos kovbojkreklos, un viņi lodāja četrrāpus pa grīdu, saliekot un izjaucot, līmējot kaut kādus ielāpus un stūķējot pa daļām gludo, pretīgo baidaras rumpi vannā, pa brīdim izkliedzot: “Sūce! Viss kārtībā!”, bet Zoja sēdēja uz dīvāna, mokoties greizsirdībā, niknojoties par šaurību, un viņai ik pa brīdim nācās pacelt kājas, lai Vladimirs var aizrāpot no vienas istabas malas uz otru.
Pēc tam viņai nācās doties līdzi viņam un viņa draugiem šai briesmīgajā pārgājienā uz ziemeļiem, pa kaut kādiem tur ezeriem, kaut kādu tur brīnišķīgu salu meklējumos. Viņa izmirka un pārsala, bet Vladimirs smirdēja pēc slapja suņa. Viņi brauca, strauji airējot, laivai lēkājot viļņos, pa krēslainu, svina pelēku ziemeļu ezeru, Zoja sēdēja tieši uz nīstamās baidaras grīdas, izstiepusi kājas, kuras bez nagliņkurpēm bija sarāvušās pretīgi īsas, sporta biksēs tādas vājas un nožēlojamas, juta, ka deguns ir sarkans, mati savēlušies un naidīgās ūdens šļakatas skalo skropstu tušu, bet priekšā bija vēl divas moku pilnas nedēļas miklā teltī, uz priedēm un dzērvenēm apaugušas neapdzīvotas klints, starp svešiem, kaitinoši mundriem cilvēkiem, starp viņu priecīgajie izsaucieniem pie pusdienām, gatavotām no zirņu koncentrāta.
Un bija viņas kārta mazgāt ledainajā ezera ūdenī taukainās alūmīnija bļodas, kuras tik un tā palika netīras. Un arī galva viņai bija netīra, un kniesa zem lakatiņa.
Visi inženieri bija ar savām sievietēm, neviens uz Zoju īpaši neskatījās, neteica “O!”, un viņa jutās kā bikšains bezdzimuma ceļabiedrs, un viņai riebās smiekli pie ugunskura, ģitāras strinkšķināšana, priecīgās klaigas, redzot ar makšķeri izvilktu līdaku. Viņa gulēja teltī sasodīti nelaimīga, no sirds nīda divbārdi Vladimiru un vēlējās, lai viņš viņu ātrāk apprecētu. Tad varēs ar likumīgās sievas tiesībām atsacīties spīdzināt sevi pie tā saucamās dabas krūts, bet, palikusi mājās, sēdēs vieglā elegantā halātiņā (viss volānos, ražots VDR) uz dīvāna, sakrustojusi kājas, acu priekšā plauktu sekcija un krāsu televizors (lai Vladimirs nopērk), rozā gaisma no dienvidslāvu stāvlampas, malkot ko vieglu, kaut ko labu uzpīpēt (lai slimnieku radinieki uzdāvina), gaidīt Vladimiru pārrodamies no pārgājiena ar baidarām un atvērt viņam durvis mazliet neapmierināti un ar vieglām aizdomām: ko tu tur, interesanti, bez manis darīji? ar ko kopā brauci? zivis atvedi? - bet pēc tam, lai nu tā būtu, piedot viņam šo pāris dienu prombūtni. Bet vīra prombūtnes laikā varbūt piezvanīs pazīstamms ķirurgs, lai pakoķetētu, un Zoja, slinki saņēmusi pirkstos telefona klausuli un garlaikotu sejas izteiksmi lēni atbildēs: “Nū, nezinu... Padomāšu... Jūs to nopietni?...” Vai arī piezvanīs draudzenei: “Un tu ko?... Un ko viņš?... Bet tu?...” Ak, pilsēta! Gaismas, novakare, slapjš asfalts, un lielisko neona uguņu atspīdumi peļķēs zem papēdīšiem...
Bet šeit smagi pret klinti veļas viļņi, zaros šalc vējš, liesmas ugunskurā dejo savu mūžseno deju, un nakts raugās mugurā, un teltīs spiedz nesmukās un sušķīgās inženieru sievas. Garlaicība!
Vladimirs bija eiforijā, modās agri, kamēr ezers bija kluss un gaišs, kāpa lejā pa stāvo nogāzi, pieturoties pie priežu saknēm un notriepjot plaukstas ar sveķiem, stāvēja, plati nolicis kājas, uz dzidrajā, saules apmirdzētajā ūdenī līdz pusei ieslīgušas granīta klints, mazgājās, sprausloja un krekšķēja, un laimīgām acīm atskatījās uz Zoju, neizgulējušos un neuzkrāsojušos, drūmi stāvošu ar katliņu rokā: “Nu? Tu kādreiz esi dzirdējusi šādu klusumu?! Ieklausies, cik kluss! Bet gaiss? Svētlaime!” Ak, cik viņš bija pretīgs! Apprecēties, ātrāk apprecēties!
Rudenī Zoja nopirka Vladimiram čības. Ar rūtiņām, ērtas, tās gaidīja priekštelpā, atplētušas mutes: nu, ieliec kāju, Vova! Te tu esi mājās, te ir tava miera osta! Paliec ar mums! Kurp visu laiku bēdz, muļķīti?
Savu fotogrāfiju - kastaņbrūnas cirtas, izliektas uzacis, nopietns skatiens - Zoja ielika Vladimira makā: atvērs, lai izņemtu naudu vai transporta mēnešbiļeti, ieraudzīs viņu, tādu skaistu, un iekliegsies: ak, kāpēc gan es neprecos? Ka tikai kāds cits nepasteidzas! Vakaros, gaidot, lika uz palodzes rozā apaļu lampu - ģimeniskuma bāku tumsā. Lai stiprinātos saites, lai sirds siltu: tumša nakts, tumšas ielas, tak uguntiņa spīd - tur viņa dvēseles zvaigzne neguļ, - varbūt ievārījumu burkās pilda ziemai, varbūt ko mazgā, gaida.
Mīksti bija spilveni, mīksti - teftelīši, divas reizes izlaisti caur gaļas mašīnu, viss tik vilinoši, un Zoja kā bitīte klusu zum: proties, draudziņ! Pasteidzies, draņķi!
Gribējās pie vīra pirs liktenīgajiem divdesmit pieciem - pēc tam viss cauri, jaunība beigsies, tevi izvedīs no zāles, bet tavā vietā sasksries citas: ātras un cirtainas!
No rīta viņi dzēra kafiju. Vladimirs šķirstīja žurnālu “Kuteri un jahtas”, gremoja, drupačas ķērās abās bārdās; Zoja naidīgi klusēja, ar skatienu ieurbusies viņa pierē, sūtot telepātiskus fluīdus: precies, precies, precies, precies, precies! Vakarā viņš atkal ko lasīja, bet Zoja raudzījas ārā pa logu un gaidīja, kad beidzot ies gulēt. Vladimirs lasīja nemierīgi, satraucās, kasīja pakausi, piesita kāju, smējās un izsaucās: “Nē! Nu bet tu paklausies!” - un, pārtraucot pats sevi ar smiekliem, bakstot uz Zojas pusi ar pirkstu, saļi lasīja to, kas viņam tā bija iepaticies. Zoja skābi smaidīja vai arī raudzījās vēsi un cieši, nekādi nereaģējot, un viņš samulsis grozīja galvu, pieklusa un murmināja: “Nu gan vecis dod...”, lepnuma dēļ saglabājot sejā nepārliecinošu smaidu.
Prieku sagandēt viņa mācēja.
Nu, patiesi: dzīvo šis te pie visa gatava. Vis tīrs, sakopts, ledusskapis laikus atkausēts. Viņs zobu birste tepat. Mājas apavi. Baro viņu te, dzirda. Kaut ko izmazgāt - lūdzu! Dieva dēļ! Tad kāpēc, maita, neprecies, tikai garastāvokli cilvēkiem bojā? Zinātu tieši, ka negrasies, uz redzēšanos! Ku-kū! Sveicieni tantei! Taču kā viņa nodomus uzzināt? Tieši pajautāt Zoja tomēr neuzdrošinājās. Daudzu gadsimtu pieredze brīdināja. Viens neprecīzs šāviens - un viss, medījums bēg prom ko kājas nes, tikai putekļu mākonis un papēži nozib. Nē, ievilināt vajag.
Bet šis, mūdzis tāds, iedzīvojies. Jūtas kā mājās. Pavisam pieradināts. Atvedis no sava mitekļa kreklus, žaketes. Viņa zeķes tagad mētājas visur. Atnāk, iekāpj čībās. Rokas berzē: “Kas mums šovakar vakariņās?” Ievērojiet - mums! Lūk jau kā runā.
- Gaļa, - sakostiem zobiem atņurdēja Zoja.
- Gaļa? L-l-lieliski! L-l-lieliski! Bet kāpēc mēs šodien tādi nīgruči?
Vai arī aizsapņojas:
- Vēlies, mašīnu nopirksim? Brauksim, kur vien sirds kāros.
Ņirgāšanās! It kā visu mūžu taisītos būt kopā ar Zoju! Bet ja nu patiesi? Tad - precies. Mīlēt bez garantijas Zoja nevēlējās.
Zoja veido lamatas: izrok bedri, pārsedz ar zariem un pastumj uz tās pusi, pastumj... Piepeši, jau saposusies un uzkrāsojusies, atteicās dodies viesos, nogūlās uz dīvāna un skumji raudzījās griestos. Kas noticis? Viņa nevar... Kāpēc? Tāpēc... Nu paklau, kas par lietu? Saslimusi? Kas lēcies? Bet tas, ka viņa nevar, neies, viņai ir kauns būt par vispārēju smieklu objektu, visi rādīs ar pirkstiem: interesasnti kādā statusā viņa atspērusies? Visi ar sievām... Muļķības, teica Vladimirs, tur sievas labākajā gadījumā būs kāda trešdaļa, un arī tās pašas - citu sievas. Līdz šim taču Zoja nākusi līdzi, un ne vainas? Līdz šim gāja, bet, lūk, tagad vairs nevar, viņai ir smalka dvēseliskā struktūra, viņa kā roze - vīst, ja jūt sliktu apiešanos.
- Interesanti, kad tad es būtu pret tevi slikti izturējies?
Un tā tālāk, un tā tālāk, un aizvien tālāk no nomaskētās bedres.
Vladimirs aizveda Zoju pie kāda mākslinieka: esot ļoti interesants. Zoja iedomājās plašu darbnīcu, mākslas zinātnieku grupiņas: dāmas - vecas grezeles, vienās pērlēs, bet kakli kā tītariem; vīrieši - eleganti, ar krāsainiem lakatiņiem krūšu kabatiņās, lieliski smaržojoši. Garām paspraucas kāds cēls sirmgalvis ar monokli. Mākslinieks: samta blūzē, bāls, rokā - palete. Te ienāk Zoja. Visi - “O!” Mākslinieks nobāl. “Jums man jāpozē!” Cēlais sirmgalvis raugās ar skumju galminieka skatienu: viņa laiks pagājis, Zojas smarža vairs nav viņam. Zojas portretu ved uz Maskavu. Izstāde Manēžā. Miliču ķēde valda pūli. Panākumi ārzemēs. Portretu sargā bruņustikls. Skatīties pielaiž tikai pa diviem. Kauc sirēnas. Visiem paiet malā pa labi. Ienāk prezidents. Viņš ir satriekts. Kur ir oriģināls? Kas ir šī meitene?..
- Te kāju neizlauz, - teica Vladimirs. Viņi kāpa lejā pagrabā. No apsildes caurulēm karājās zirnekļu tīklu vērpetes. Darbnīcā ir silts. Mākslinieks - tāds sīks vīrelis saplēstā kombinezonā - pārcilāja smagas gleznas. Zīmēja viņš dīvaini: piemēram, milzīga ola, no kuras ārā nāk mazu cilvēciņu pūlis, starp mākoņiem lidinās Mao Dzeduns kirzas zābakos, tam rokā - tējkanna. Viss kopā nosaukts “Konkordans”. Vai vēl: ābols, no kura ārā lien tārps brillēs un ar portfeli. Vai: mežonīga klinšaina ainava, priedulājs, no tā ārā nāk mamuts mājas čībās. Kāds ļoti maziņš gatavojas šaut mamuta sānā bultu. Bet malā redzama ala: tur sienas lampiņa ar aukliņu, spīd televizors, deg gāzes plīts liesmiņas. Pat katliņš rūpīgi uzzīmēts, bet uz galda vāzē priedes zars. Nosaukums: “Mamuta medības”. Interesanti. “Drosmīgi, - teica Vladimirs, - drosmīgi, drosmīgi... Bet ideja?” - “Ideja?” - smaidot brīnījās mākslinieks. “Nu atvaino! Es tev kāds sociālreālists esmu, vai? Ideja! Da no idejām, brāl, vajag bēgt ko kājas nes, neatskatoties!” - “Nu bet tomēr, tomēr...” Viņi sāka diskutēt, vicināt rokas, mākslinieks salika uz zema galdiņa nestabilas māla glāzītes, ar elkoni izbrīvējot tām vietu. Dzēra ko negaršīgu, uzkoda ko sakaltušu no aizvakardienas. Saimnieka skatiens, gaišs un neko neredzošs, pārslīdēja pār Zojas virsmu. Zojas dvēselei skatiens nepieskārās, it kā tās nemaz nebūtu. Vladimirs jau bija piesarcis, tā bārdas izspūrušas, abi ko skaļi runāja, viens otru pārtraucot ar izsaucieniem “absurds” un citiem, līdzīgiem; viens apelēja pie Džoto, otrs - pie Moisejenko, bet par Zoju aizmirsa. Viņai apsāpējās galva, ausīs smagi pulsēja: bum, bum, bum. Aiz loga tumsā mācās lietus, noputējusī spuldze pie griestiem spieda gaismu cauri zilganajām, kārtainajām dūmu vērpetēm, uz raupjajiem dēļu plauktiem drūzmējās krūkas ar Krimas dzelkšņiem, sen aizlaustiem un pārklātiem ar zirnekļu tīkliem. Zojas nebija ne šeit, ne kur citur, viņas vispār nebija. Pārējās pasaules arī nebija. Tikai dūmi un pulss: bum, bum, bum.
Mājup ejot, Vladimirs apņēma Zoju ap pleciem.
- Interesants puisis, kaut arī traks! Tu dzirdēji viņa apgalvojumus?! Lieliski, vai ne?!
Zoja nikni klusēja. Līņāja lietus.
- Tu man esi malacis! - vārījās Vladimirs. - Bet tagad uz mājām, un karstu tēju, vai ne?
Draņķis Vladimirs. Negodīgi, zemiski paņēmieni. Ir taču medību noteikumi: mamuts paiet pāris soļus nostāk, es notēmēju, izšauju bultu: z-z-z-z-z-z! - un viņš ir nogāzts. Un es stiepju tā rumpi mājās: būs gaļa ilgajai ziemai. Bet šis atnāk pats, pienāk tuvu jo tuvu, ganās, plūc zālīti, pakasa sānu pret sienu, pasnauž saulītē, tēlo pieradinātu! Ļauj sevi slaukt! Bet aploks vaļā, no visām debess pusēm atvērts! Mans dievs, aploka tak nemaz nav! Kungs, aizies, aizies taču! Žogu vajag, mietus, virves, tauvas!
Bum, bum, bum. Saule rietēja. Saule lēca. Uz palodzes nolaidās apgredzenots balodis, un cieši ielūkojās Zojai acīs. Lūk, lūdzu! Kaut kādu balodi - draņķīgu un netīrīgu putnu - pat to apgredzeno! Zinātnieki baltos halātos, godīgām un izglītotām sejām, zinātņu kandidāti, ņem viņu, balodīti, rokās - ļaujiet, kundziņ, jūs patraucēt, - un balodis ļauj, balodis neiebilst, bez visādiem tur ko-ko-ko padod viņiem savu sarkano kāju - lūdzu, biedri! Jums taisnība. Klikš! Un nu jau viņš lido ne kaut kā, nepinas pa kājām ķērcot kā nekauņa, atkārtu žokli nebēg no braucošām kravas mašīnām, nē, - pēc noteikumiem aplido dzegas un balkonus, inteliģenti ēd noliktos graudus un cieši atminas, ka pelēkos sūdu traipus atstājis viņš, lai ga pat tie ir neuzpērkamās zinātnes svētīti: Akadēmija zina, ir lietas kursā un - ja vajadzēs - pajautās.
Viņa pārstāja sarunāties ar Vladimiru, sēdēja un skatījās pa logu, stundām ilgi domājot par zinātnisko balodi. Pamanot inženiera uz viņu vērsto skumjo skatienu, saspringa: nu? Kur ir burvju vārdi? Izrunā tos! Padodies?
- Zojeņka, nu ko tu? Es pret tevi no visas sirds, bet tu mani kā tādu...,- īdēja divbārdis.
Viņas vaibsti pārakmeņojās un kļuva asi, un jau sen neviens, satiekot viņu, nebija teicis “O!”, un viņai tas arī nebija vajadzīgs: zilā bezgalīgo skumju liesma, kas dega viņas dvēselē, apslāpēja visas pasaules ugunis. Darīt negribējās neko. Vladimirs pats sūca putekļus, izdauzīja grīdceliņu, pats sagatavoja baklažānu ikrus ziemai.
Bum, bum, bum - skanēja Zojas galvā, un balodis ar ugunīgu laulības gredzenu parādījās no tumsas, pārmetoši samiedzis acis. Zoja apgūlās uz dīvāna taisni izstiepusies, pārklāja galvu ar pledu un izstiepa rokas gar sāniem. Bezgalīga Sāpe - tā viņas kokā grieztu skulptūru nosauktu viduslaiku meistari no tā albūma, kas stāv plaukta malā. Bezgalīga Sāpe - tā, lūk. Ak, lūk viņi nu gan attēlotu viņas dvēseli kā vajag, viņas sāpes, visas pleda krokas, izgrieztu un pielipinātu kur mežģīņotas katedrāles pašos galvu reibinošos augstumos, un nofotogrāfētu tuvplānā: “Zoja. Detaļa. Agrīnā gotika.” Zila liesma sildīja vilnas alu, grūti elpot. Inženieris uz pirkstgaliem izgāja no istabas. “Ku-u-rp?” - dzērves balsī kliedza Zoja, un precētais balodis smīkņāja. “Es tepat vien... rokas nomazgāt... tu atpūties,” - bailīgi čukstēja nezvērs.
“Sākumā it kā rokas šim jānomazgā, pēc tam it kā uz virtuvi, bet tur jau arī ārdurvis ir blakus, - balodis čukstēja ausī. - Viens, divi un ārā...”
Patiesi! Viņa uzmeta divbārdim kaklā virves cilpu, atgūlās uz dīvāna, paraustīja virves galu, ieklausījās. Otrā galā šļakstījās, sēca, mīņājās. Nekad šis cilvēks viņai nebija īpaši paticis. Ak, ko tur - viņš viņai vienmēr ir riebies. Maziņš, spēcīgs, drukns, ātrs, spalvains, nejūtīgs dzīvnieks.
Lopiņš vēl rosījās brītiņu - smilkstēja, nemierīgi raustījās, līdz beidzot pieklusa - svētlaimīgā, samtainā Lielā Apledojuma klusumā...

Via: Татяна Толстая. Ночь. - Москва, 2003