JUSTĪCIJA
(..) Rodas iespaids, ka Pēteris ārdīja visu, kam tika klāt, būtībā likvidējot līdz šim pastāvējušo tiesu sistēmu un ieviešot patstāvīgu “ārkārtas” stāvokli. Krievijā vairs nevaldīja likumi, bet gan cara ukazi (rīkojumi), ieviešot “troikas” un ārpustiesas tribunālus, kurus pēc tam ar sajūsmu savā arsenālā pārņēma boļševiki… Pat Messi bija spiests atzīt, ka “valsts pārvaldes sistēma kā purvā iestrēga vispārējā neprofesionalitātē, skaudībā, pērkamībā”.
Sapratis, ka paša “reformu” radīto kukuļņemšanu un zagšanu tāpat neizskaust, Pēteris izveidoja īpašas izmeklēšanas komisijas. Katru veidoja gvardes virsnieki – majors, kapteinis un poručiks, - kuriem vajadzēja izmeklēt visus gadījumus un spriest tiesu nevis pēc likuma, bet pēc “veselā saprāta un taisnīguma”. Nav grūti iedomāties kas notiek, ja tik neierobežotas pilnvaras tiek piešķirtas ļaudīm, kuriem katram savs veselais saprāts un savs priekšstats par taisnīgumu… Pie tam jāpiebilst, ka šie neizglītotie gvardes virsnieki absolūti neorientējās dažkārt visai sarežģītajos jautājumos, par kuriem tiem bija jāspriež “pēc taisnīguma”.
Uzskatāmi par to liecina feldmaršala Šeremetjeva sūdzības par viņam negaidīti piekomandēto gvardes seržantu Ščeptjevu, kurš ne tikai bija ziņotājs, bet bija paša cara pilnvarots: “pavēlēts būt Jums blakus kādu laiku, un ko viņš Jums teiks, to dariet”. Un seržants pavēlēja ne pa jokam. Citiem vārdiem sakot feldmaršals savā darbībā bija pakļauts seržantam… Ja tā izrīkojās ar feldmaršalu, vienu no nopelniem bagātākajiem un tuvākajiem Pētera līdzgaitniekiem, varam iedomāties, kā pilnvarotie virsnieki ņirgājās par zemākstāvošiem ierēdņiem. Pat Senāta, t.i. valdības sēdēs pastāvīgi piedalījās gvardes virsnieks, lai koriģētu Senāta lēmumus un arestētu tos, kuri sēdēs uzvedas “neatbilstoši”. Uz visām valsts provinces pilsētām nosūtītajiem gvardiem tieši bija norādīts “nepārtraukti tramdīt gubernatorus”, lai tie bez kavēšanās pildītu cara rīkojumus, pretējā gadījumā gvardi varēja “gan gubernatorus, gan vicegubernatorus sakalt ķēdēs”… Un tie nebija tukši draudi – piemēram, 1723. gadā Tveras vojevodu par nepietiekami ātru nodokļu iekasēšanu lika ķēdēs iekalt no Pēterburgas ieradies gvardes ierindnieks. Preobraženskas pulka kareivis Pustoškins lika iekalt ķēdēs Maskavas vicegubernatoru Voijekovu kopā ar gandrīz vai visiem kancelejas darbiniekiem (kuram, starp citu, bija brigadiera pakāpe – kas pa vidu starp pulkvedi un ģenerāli). Notikušā liecinieks, justīcijas kolēģijas prezidents grāfs Matvejevs norāda, ka ierēdņi ne pie kā nebija vainīgi – cara dusmas izsaukušo atskaišu autori bija iepreikšējā pilsētas administrācija, taču tādi nesvarīgi sīkumi gvardu neinteresēja…
1711. gada martā Pēteris padarīja ziņošanu par oficiālu valsts dienestu. Tika izveidots īpašs ziņotāju (dēvētu par “fiskaliem”) departaments no 500 cilvēkiem, kuru uzdevums bija uzzināt “ļaunprātību gadījumus un par tiem ziņot neatkarīgi no amata un pakāpes”. Ziņošana kļuva par profesiju. Objektivitātes labad jāsaka, ka dažbrīd fiskali patiešām deva zināmu labumu, atklājot ļaunprātības provinču administrācijās, taču tas bija piliens viņupašu nelikumību jūrā. Pati šīs organizācijas struktūra bija augsne ļaunprātībām – ja ziņojums izrādījās patiess, fiskals saņēma pusi no soda naudas, bet ja izrādījās melīgs, tad fiskalu “nevainot ne par ko”. Tā laika dokumenti pārpildīti ar ziņām par fiskalu ļaunprātībām.
Tās visas bija sekas Pētera sajūsmai par Groci, Pufendorfa un Volfa valsts strukturizācijas idejām, ka nepieciešams tikai ieviest “pareizas” valsts iestādes, kas pareizi regulēs pavalstnieku dzīvi, lai valsts uzplauktu. … “Varai ir tiesības un pienākums piespiest katru pavalstnieku strādāt, nosakot darba samaksu un preču cenas, rūpēties par ielu labiekārtošanu, stingru un skaistu ēku būvniecību…”, savukārt pavalstniekiem “ar prieku jādara visu, ko vara uzskata par nepieciešamu kopīgam labumam”. Pēteri tas tā sajūsmināja, ka viņš aicināja Volfu uz Krieviju par dibināmās Zinātņu akadēmijas prezidentu, taču viltīgais vācietis lieliski apzinājās, ka terorija ne vienmēr ieviešama praksē, un atteicās.
Taču Pēteris ar viņam piemītošo enerģiju metās labiekārtot valsti,visu reglamentējot… Piemēram, piedraudot ar katorgu tika noteikts, ka audumu jāauž noteiktā platumā (it kā saprātīgi, taču rezultātā izputēja visa līdz tam plaukstošā Arhangeļskas apvidus tekstilrūpniecība, kas balstījās uz mājsaimniecībām – zemnieki vienkārši nevarēja savās mājelēs tik platas stelles ievietot), aizliedza ar sirpjiem pļaut labību, reglamentēja vietējiem klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotas būvniecības metodes utt…. Saimniecības izputēja, ekonomiskā dzīve tika paralizēta, bet cars vai katru dienu izdeva jaunus ukazus, ar kuriem centās reglamentēt visu. Man aizdomas, ka Šaltikovs-Ščedrins savā “Muļķburgas pilsētas vēsturē” ar policmeistara rīkojumu “par pareizu pīrāgu cepšanu” parodēja tieši šīs Pētera aktivitātes.
Tik sīkumainas reglamentācijas rezultātā ierēdņi vispār pārstāja izrādīt kaut mazāko iniciatīvu, jebkurai rīcībai prasot Pētera akceptu. Solikamskas vojevoda rakstīja uz Senātu, ka vietējais cietums praktiski vairs nevar funkcionēt… un prasīja cara personisku atļauju remontam. Tomēr viņu pārspēja Maskavas gubernators, kurš neuzdrošinājās bez cara ukaza… salabot plūdu sapostītu tiltiņu.
Saklausījies par Leibnica idejām, Pēteris vienu pēc otras dibināja kolēģijas (sava veida ministrijas). Diemžēl to darbība nebūt nerealizējās tā, kā Leibnics bija iedomājies savā Eiropā… S.Solovjovs raksta: “Valsts jaunās mašinērijas zobrati tā vietā lai viens otru kustinātu un grieztu, ķērās viens otrā un bremzēja”. (..) Lai uzlabotu situāciju, Pēteris ķērās pie iemīļotās metodes – palielināja ierēdņu skaitu. Kolēģijas apauga ar “ministru konsilijiem”. Un sākās… Kolēģijas bija pakļautas Senātam, taču triju svarīgāko - kara, jūras un ārlietu, - vadītāji bija gan Senāta, gan “ministru konsilija” locekļi un tāpēc kontaktēja ar caru apejot Senātu. Kā secināja P.Miļukovs: “starp centrālās varas trim instancēm - ministru konsiliju, Senātu un kolēģijām, - nepastāvēja hierarhiskā sadarbība: lēmējvaras, tiesu varas un izpildvaras funkcijas haotiskā mezglā bija savijušās katrā no tām”. (..)
Stāvokli vēl pasliktināja karu un haosa rezultātā pieaugušais izglītotu ļaužu deficīts. Nonāca pat tik tālu, ka provincē vietējo varas struktūru vadītāji ar spēku viens otram laupīja lasīt/rakstītpratējus, lai būtu kas kancelejās strādā. Anekdotisks (taču ikdienišķs) piemērs ir kā Kalugas kamerirs (provinces finanšu pārvaldes vadītājs) nolaupīja no vojevodas kancelejas rēķinvedi un rakstvedi. Vojevoda asarām acīs lūdzies, lai kaut vai rakstvedi atdod, taču kamerirs viņu rupji lamājoties sūtījis pie velna un draudējis “ar špagu caurdurt”. Tad vojevoda, palicis bez kancelejas darbiniekiem, sūtīja “militāru spēku” atgūt nolaupītos…Vietējā vara provincēs pakļāvās reizē daudzām centrālās varas instancēm, līdz ar to arhīvos tā laika dokumenti pārpilni ar ziņām, ka “vojevoda tirgusvārdiem visu klātbūtnē lamāja kamerireru”, “kemerirers draudējis likt nopērt vojevodu”, “vojevoda un kamerirers līdz nāvei sita zemstes komisāru”. Lai gan tas viss nāca no galvaspilsētas – “Senātā apakškanclers Šafirovs lamāja oberprokuroru Skorņakovu-Pisarevu par zagli”.
Vispārējo haosu un kukuļņemšanu pastiprināja valsts ierēdņu algu izmaksas pastyāvīga aizkavēšana. Situācija ar skolotāju un mediķu algām PSRS sabrukuma laikā bija īsta sanatorija, salīdzinot ar Pētera I praksi… 1720. gada Arhangeļskas ierēdņi sūdzējās, ka nav saņēmuši algas par… 1717. gadu! Dažviet nonāca tik tālu, ka zemnieki baroja rakstvedi, lai šis nenomirtu badā. … Pat tik svarīga persona kā Senāta obersekretārs Ščukins sūdzējās Pēterim, ka “nesaņemot algu, nodzīvojis savu mazo pusmuižiņu un nonācis nepieredzētā nabadzībā”. Papildus tam, divus gadsimtus pirms Staļina ar tā valsts aizņēmumiem, Pēteris lika visiem ierēdņiem ziedot daļu algas “valsts vajadzībām”. Viss nonācis bija tik tālu, ka 1726. gadā katrīnai I, lai kā atrisinātu ierēdņu algu jautājumu, nācās… oficiāli legalizēt kukuļņemšanu.
Tiesu sistēmā valdīja tāds haoss, ka to pat nav iespējams sakarīgi aprakstīt. (..) No vienas puses, tiesneši, gluži kā pārējie ierēdņi bija līdz galējībai iebiedēti un nepārtrauktās savstarpēji noliedzošo ukazu straumes dezorientēti. M.Bogoslovskis, kurš pētījis Pētera reformas provincē, raksta: “Vai iespējama taisna tiesa tur, kur tiesnešiem nav stingrības un pārliecības par to ko dara? (..) Tiesnesim neticēja sabiedrība, kurai viņš kalpoja: tā neredzēja taisnīgumu viņa spriedumos, un meklēja to augstāk; viņam neticēja vara, kas to bija iecēlusi… Beidzāsar to, ka tiesnesis neticēja vairs pats sev un, baidoties no visādām apelācijām un revizijām, mēdza, pieņemot iesniegumu, nolikt to malā un nerisināt. Palūkojiet jebkuru no Pētera laika tiesu arhīvu ķīpām: lielākā daļa tiesas procesu nepabeigti, uz daudziem jau Katrīnas II laikā uzrakstīts: “nodot arhīvā mūžīgai aizmirstībai”. No otras puses, tiesneši deva krietnu ieguldījumu visu varas iestāžu pretstāvē visām. Lasot Bogoslovska pētījumu, nezini – smieties vai raudāt.
“Žaļesjas Perejaslavļas vojevoda lika tikko kā atbraukušajam jaunajam tiesnesim dot zvērestu, savukārt tiesnesis par to saniknojās un lika atbildēt, ka neatzīst, ka vojevodam būtu šādas tiesības. Vladimiras vojevoda sūdzējās par tiesnesi, ka tas velk garumā lietas, bet pašu vojevodu neklausa un klausīt nevēlas, un ne tikai neziņo vojevodam par procesu gaitu, bet pat atsakās informēt par jaunākajiem ukaziem. Savukārt Vladimiras tiesnesis sūdzējās, ka vojevoda iejaucas tiesas darbā. Jaunais tiesnesis Arhangeļskā, tikko kā ieradies, salamājies ar vicegubernatoru un draudzējis “drīz sēdēt tā vietā”. Veļikolukas vojevoda atsacījās piešķirt tiesai telpas, atņēma tā rīcībā esošo dragūnu vienību, kam jāķer likumpārkāpējus, un pats spriedis tiesu, bet tos, kuri taisnību meklējuši pie tiesneša, “iebiedējis”. Novgorodas vojevoda, sastrīdējies ar tiesnesi, atsacījies tam piešķirt jaunas telpas tiesai un cietumam, bet esošās bijušas tik nederīgas un mazas, ka tiesvedību nācies apturēt, bet daudzi pirmstiesas ieslodzītie “miruši saspiesti šaurībā”. Kad Justīcijas kolēģija pavēlēja vojevodam piešķirt tiesai telpas, tas vilcinājies, izdomājot visdažādākos iemeslus, to darīt…” Un tā visā Krievijā…
Tajā pašā laikā tiesu telpās visā valstī pie sienas goda vietā bija izlikts Pētera ukazs tiesnešiem aizstāvēt “nabadzīgos ļaudis, atraitnes un bāreņus neaizsargātos, kam viņa cariskā augstība savā žēlastībā ir aizstāvis no netaisnībām…” Tas bija vēl viens jauninājums – Pēteris pirmais radīja valstisku liekulības sistēmu, kad oficiāli tika deklarēts viens, bet prakse bija pilnīgi pretēja. Pētera priekšgājēji arī nebija īpaši žēlīgi, un arī to laikā bija kukuļņemšanas gadījumi, taču tie vismaz izvairījās no šādas “dubultmorāles” – tiem pie sienām nekarājās visādi utopiski aicinājumi, kas bija absolūtā pretrunā ar to, kas šajās sienās notika. (..)
Nav brīnums, ka pašu Justīcijas kolēģiju, tā laika Tieslietu ministriju, neviens neņēma vērā. Kolēģijas prezidents sūdzējās Senātā, ka tai pakļautie tiesneši ignorē tās lēmumus un neviens pat negrasās maksāt par procesuāliem pārkāpumiem tiem piespriestās soda naudas. Un, atbilstoši laika garam, lūdza piešķirt gvardus, kas apbraukātu provinces tiesas un sodus iekasētu. Visai zināms gadījums, kad fiskals ierindnieks Kosojs pārskaities ielauzās pie kolēģijas prezidenta (t.i. tieslietu ministra), dauzīja mēbeles un kliedza, ka nepakļausies nekādai tiesai, pirms nebūs ieradies cars. Citā gadījumā guberņas kancelejas sekretārs (t.i. pēc rangu tabulas poručiks) uzzinājis, ka kāds pilsētnieks devies uz Justīcijas kolēģiju ar sūdzību par šo kanceleju. Daudz nedomājis, sekretārs sūtīja dragūnus, kuri ielauzās Justīcijas kolēģijā, lamājoties un palaižot rokas, rupji pārtrauca kolēģijas sēdi un aizvilka sūdzībnieku. Pat zemnieki “ar mietiem un ķēdēm” bez baiļu sagaidīja tiesas kurjerus. … Un visbeidzot, tieši Pēteris I ir autors spārnotajai domai, ka atzīšanās ir pierādījumu karaliene. Acīmredzot nav vērts pieminēt, ar kādu sajūsmu 200 gadus vēlāk pieķērās čekistu kungi un kādos mērogos pielietoja…
Nevar nepieminēt Pētera likumus par mantošanu un troņmantošanas kārtību.
Likums par mantošanu, mehāniski pārnests no Rietumeiropas valstu jurisprudences, noteica, ka turpmāk cilvēks, kuram ir vairāki dēli, nekustamo īpašumu mantojumā drīkst atstāt tikai vienam no tiem (pēc savas izvēles). Likums attiecās uz “visiem pavalstniekiem”, ne tikai muižniekiem. Pirmajā acu uzmetienā šķiet visai prātīgi neskaldīt zemes īpašumus līdz bezgalībai, un piespiest bez mantojuma palikušos iet valsts dienestā, tirdzniecībā, uzņēmējdarbībā. Diemžēl, kā visi Pētera likumi, arī šis praksē izvērtās par haosa un ienaida cēloni, salaužot tūkstošus likteņu.
Loģiski, ka muižnieki, kuriem nu savus bērnus bija jādala “bagātos” un “nabadzībai nolemtos”, visādos veidos centās likumu apiet: pārdeva daļu īpašumu, lai pārējiem bērniem kaut naudu atstātu, lika mantiniekam zvērēt, ka tas dalīsies ar pārējiem utt., kas padarīja ideju par īpašumu nesaskaldīšanu par fikciju. 1730. gadā imperatorei Annai iesniegtais Senāta ziņojums konstatē, ka likums “izsaucis muižnieku ģimenēs savstarpēju ienaidu, strīdus un ilgstošus tiesas procesus, kas dzen lielos zaudējumos izputina visas strīdus puses, un ir zināms, ka ne tikai dažI brāļI un tuvākie radinieki naidojas savā starpā, bet pat tēvus bērni nosit līdz nāvei”. Cenšoties kā nodrošināt pārējos bērnus, tēvi pārdodot kustamo īpašumu, tā atstājot mantiniekam ciemus un saimniecības “bez zirgiem, lopiem, darbarīkiem un sēklas, aiz kam gan mantinieki, gan kadeti izputēšanā nonāk”. (..)
Arī visas skaistās idejas par no mantojuma izslēgto masveidā došanos “dienestā, tirdzniecībā vai mākslās” tā arī palika uz papīra. “Kaut arī pa punktiem noteikts, ka tiem, kuri nemanto ciemus, jāmeklē sev maizi dienestā, mācībās, tirdzniecībā vai savādāk, tas ar darbību netiek veikts, jo šļahtas bērnus – kā mantiniekus, tā kadetus, - ņem sauszemes un jūras dienestā pašās zemākajās pakāpēs, ko kadeti par divkāršu nelaimi uzskata, jo tēva mantojumu zaudējuši un ilgstoši par zaldātiem vai matrožiem jākalpo, un tādā izmisumā nonāk, ka jau visu savu šļahtiča uzvedību zaudē”. Viens no nedaudzajiem sakarīgajiem imperatores Annas lēmumiem bija šī likuma anulēšana.
Vēl traģiskāku lomu Krievijas vēsturē nospēlēja Pētera likums “Par troņa mantošans kārtību”, ko viņš izsludināja tūlīt pēctam, kad bija nogalinājis savu dēlu Alekseju. (..) 1722. gada februārī Pēteris izsludināja, ka turpmāk patvaldnieks tiesīgs pats iecelt sev mantinieku, ignorējot tā vietu vecuma hierarhijā. Jau Pētera dzīves laikā likumu uzņēma ar slēptu neapmierinātību un neizpratni (atklāti neapmierinātos uzreiz nomierināja ar pātagu un bendes bluķi). Bet tūdaļ pēc Pētera nāves, kā raksta pagājušā gadsimta sākumā vēsturnieks Kņazkovs, “vīriešu dzimuma mantinieka neesamība un divu tiešu sieviešu dzimuma mantinieču – Ivana un Pētera meitu, - esamība noveda pie tā, ka sakarā ar to, ka nebija īsti likumīgas un visiem zināmas troņa mantošanas kārtības, Krievijas tronis visu XVIII gs. kļuva par liktens spēļu arēnu, pie tam izšķirošā loma pretendentu tiesībās uz troni bija gverdei, kuru vadīja tikai simpātijas vai antipātijas”. [Kņazkov S., Očerki iz istoriji Petra Veļikovo i jevo vremeņi. – Puškino, 1990]
Jāpiemin, ka ne tikai XVIII gs. Simts gadu laikā pēc Pētera nāves gvarde regulāri rīkoja, vai centās rīkot valsts apvērsumus. Pāvils I 1797. gadā anupēja Pētera likumu “Par troņa mantošanas kārtību”, taču pats tika nogalināts. Vēl 1825. gadā gvarde mēģināja ar ieročiem rokās noteikt, kam jāsēž tronī, taču Nikolajam I izdevās ar lielgabalu uguni izmēzt labdzimušo anarhistu paliekas no valsts politiskās dzīves…

IZGLĪTĪBA UN KULTŪRA
Unreiz jāmin, ka Pēteris I nekādu “kultūru” no Eiropas pat nedrasījās gūt. Visi viņa īstenotie aizguvumi bija divu veidu: vai nu tīri ārējas “civilizētības” pazīmes (bārdu skūšana, apģērbs, smēķēšana), vai tīri funkcionālu – militāru, valtij nepieciešamo tehnisko, - uzdevumu risināšanai nepieciešamie. … Vebers, kuru krievu vēsturnieki dēvē par “vienu no gudrākajiem Pētera laika dzīves vērotājiem” norāda savās piezīmēs, ka lielākā daļa aiz robežas izglītību guvušo Pētera muižnieku “demonstrēja tikai nesamērojamu uzpūtību, jo bija gan apguvuši ārējo spīdumu, taču to dvēseles spējas tā arī bija palikušas neskartas…”
Citādi jau nemaz nevarēja būt. “Dvēseles spējas” Pēteri nu nemaz neinteresēja. Eidelmans savulaik visai trāpīgi raksturoja, ka Pēteris visus spēkus veltīja, lai kultivētu pavalstnieku, kuram piemistu brīva cilvēka uzņēmība un darbīgums, apvienots ar paklausīga verga psiholoģiju. T.i. uzdevums nebija veicams.
Ļaužu izglītošana tika organizēta pēc a priori kļūdaina principa, ko savulaik bija formulējis Napoleons I: “mesties kautiņā un tad jau redzēs, ko darīt”. Citiem vārdiem sakot, jāiemet ūdenī pāris desmitus peldēt nepratēju – varbūt kāds no viņiem izpeldēs un pēc tam varēs plūkt laurus peldēšanas sacensībās? (..)
Par to, kādi “pārbaudījumi” bija, izvēloties jauniešus sūtīt studēt attiecīgās nozares, varam lasīt V.Golovina atmiņās. 1712. gada maijā visus nepilngadīgos muižnieku bērnus izsauca uz Pēterburgu. “Skatījās mūs, kur kuru sūtīt, un izvēlējās pats viņa augstība kurš visžēlīgi sadalīja mūs pa trīs: pirmos, vecākos, norīkoja dienēt armijā, vidējos – uz Holandi studēt navigācijas zinātni, bet pašus jaunākos – uz Rēveles pilsētu, uz zinātni.” Golovina nelaimes biedrs kņazs Mihailo Goļicins nevarēja kļūt par jūrnieku tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņam bija ļoti izteikta jūras slimība, taču to, saprotams, neviens vērā neņēma.
Apmācība, piemēram, Spānijā bija šāda: pusaudžI, nezinot ne vārda spāniski, cītīgi apmeklēja lekcijas un klausījās zinātņu vīra dzimtajā valodā stāstīto. Tas pats notika citās valstīs. Par to, ka pirms sūtīt, vajadzētu iemācīties kaut mazliet saprasties tās zemes valodā, kurp dodas, neviens pat neiedomājās. Ja kaut viens no simta kaut ko pats apguva – jau labi. Tai pašā laikā studentiem gadiem nesūtīja uzturnaudu. Nav grūti saprast, ka atstāti bez līdzekļiem, tie vai nu bēga, vai zaga, vai kur pieteicās par kalpiem un dzēra. …
Pašā Krievijā notika tas pats. Skolās rekrutēja ar varu, neinteresējoties par cilvēku spējām un talantiem. Un turēja pusbadā. Slavenās Navigācijas skolas audzēkņi 1711. gadā visi aizbēga, lai nenomirtu badā. Trīs gadus vēlāk tās pašas skolas vadība sūdzējās, ka audzēkņi piecus mēnešus nav saņēmuši uzturnaudu, “ne tikai pārdevuši kaftanus, lai paēstu, bet arī staigā basām kājām, ubagojot pie logiem”. (..) Gadījumos, kad naudu tomēr izmaksāja, lielāko tās daļu skolēniem tūdaļ atņēma mācību līdzekļu iegādei un skolas remontam – kas nezin vai veicināja sadzīves apstākļu uzlabošanos un “neķītrību” izskaušanu… Taču par bēgšanu no navigatoru skolas draudēja nāvessods, bet vecākiem, kuri satraukušies par atvases dzīves apstākļiem, riskētu lūgt atļauju to izņemt no skolas – katorgas darbi… Bet pēršana ar pātagām un naudassodi Navigācijas skolā bija ikdiena.
Tas pats bija Jūras akadēmijā. “Četrdesmit divi gvardi neapmeklēja mācības, jo ir basām kājām un bez apģērba.” 1724. gadā pats Pēteris, ieradies tur, secināja, ka liela daļa “gvardu” burtiski ir ģērbušies skrandās. Noskaidrojās, ka 85 kursanti neapmenklē mācības, jo “ir basi un tiem nav dienišķās maizes”, bet daudzi aizgājuši ubagot.
GlužI dabiski, ka daudzi, par to dzirdot, kā vien varēja izvairījās no ikgadējā iesaukuma skolās. Tiem konfiscēja īpašumus, pēra ar rīkstēm, izsūtīja uz Azovu, pat izsludināja ārpus likuma – nekas nelīdzēja. Un tam nebija nekāda sakara ar “jaunievedumu noliegšanu”. … Liekot roku uz sirds – kurš no jums piekristu, ka neprasot par vēlmēm un nenoskaidrojot dotības, viņu aizdzītu aiz trejdeviņām zemēm klausīties lekcijas nesaprotamā valodā? Pie tam piespiežot līdzekļus izdzīvošanai rast ubagojot? Kurš no jums savu bērnu labprāt atdotu šādā Navigācijas skolā?
Starp citu, par kultūru runājot, pirmā aizrobežu daiļliteratūras grāmata krievu valodā tika pārtulkota tikai 1760. gadā – franču abata Talemana puspornogrāfiskais mīlas romāns “Jājiens uz mīlas asmeņa”. Līdz tam tika tulkotas tikai mācību grāmatas par ballistiku un navigāciju. No kultūras nebija ne smakas…
Desmitgades pēc Pētera I nāves izglītība Krievijā, kuru cars-reformators it kā pacēlis bija vēl nebijušos augstumos, salīdzinot ar priekšteču “stagnācijas” laiku, knapi izrādīja nožēlojamas dzīvības pazīmes. Tas vien uzskatāmi liecina, ka arī šajā jomā Pētera “reformas” bija uzpūsts ziepju burbulis, nekas vairāk… Protams, var kārtējo reizi apgalvot, ka tauta tumsonīga, cilvēki nepareizie, taču skatīsimies patiesībai acīs: TĀDAS reformas nevarēja realizēties savādāk kā TĀDĀ haosā. Visā un visur Pēteris izskatās pēc Midasa antipoda: viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās mēslos.

*Pilns teksts: А.Бушков. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997 – 357-431 с.
Tulkots 2006.