Kas raksturīgi, muļķa zināšanas vienmēr ir izteikti polārs viedoklis. Sēdēt sarkanā krēslā ir kaitīgi pakaļai, bet sēdēt zilā krēslā - veselīgi. Tabletes ir ķīmija, bet drogas - daba. Monitors izstaro sliktu enerģiju, bet kaktuss pie tā - labu.
Muļķis uztver tikai to informāciju, kas tam vienkārši un uzskatāmi izskaidro. Zinātnisku skaidrojumu muļķis atgrūž, jo šausmas vieš jau doma, ka kaut kam var būt nevis viena, bet dažādas un dažbrīd pat pretrunīgas raksturiezīmes, ka dažādās situācijas tas var būt gan derīgs, gan bīstams, ka viss ir nosacīti un izzināms tikai salīdzinot. Muļķis nekad neiesprings studēt sarežģītas savstarpējās saiknes, lai saprastu principu, jo daudz patīkamāk ir atrast vienu likumsakarību - izdzirdēt vienkāršu un saprotamu atbildi, un jo vienkāršāka tā un saprotamāka, jo patiesāka. Slimību iemesls? No nepareizas ēšanas (no ķīmijas, no putekļu ērces, no ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanas, no nerviem, no grēkiem). Saņēmis vienkāršu atbildi, muļķis uzskata problēmu par jau atrisinātu. Un nekad necenšas atbildi pārbaudīt. Tāpēc, ka pats labākais patiesības kritērijs ir vieglums saprast.
Lai pārvarētu muļķa pieeju, izveidojās zinātne. Ja kādam muļķim jāpaskaidro, rādot ar pirkstiem, ar ko muļķība atšķiras no zinātnes, tad vispareizāk būtu postulēt, ka muļķībai pietiek ar vienkāršu skaidrojumu, savukārt zinātne meklē sarežģītos. Tā ir zinātnes pamatiezīme - sarežģītība. Tas nenozīmē, ka zinātnē nav lakonisku risinājumu, bet muļķība nevar būt saputrota tā, ka pat vells kaklu lauzīs, mēģinot atšķetināt. Taču, ja vēlaties ko uzzināt, vienmēr uzmanaties no vienkāršības valdzinājuma. "Seši reiz seši ir trīsdesmit seši, septiņi reiz septiņi - četrdesmit septiņi, astoņi reiz astoņi - piecdesmit astoņi" - tas ir aplami, kaut arī ar atskaņām skan jaukāk, iegaumēt vieglāk, saskatāma vienkārša likumsakarība.
Taču zinātnei piemīt kāds nopietns trūkums. Problēma, ka zinātne nenodarbojas ar ātru naudas pelnīšanu. Visbiežāk tas, ar ko nodarbojas zinātne, peļņu vispār nedod. Bet ja dod un lielu, tad tikai pēc desmitgadēm. Tāpēc naudu zinātnei dod no malas. Kas? Protams, muļķi. Nu tā globāli ņemot. Iespējams, ka katrs atsevišķi savā kabinetā nebūt nav tik stulbs, vai pat ir īsts finanšu ģēnijs, taču zinātnē tie ir absolūti nejēgas, jeb politkorektāk: diletanti. Tāpēc zinātniekiem, lai saņemtu nepieciešamo finansējumu, jāsniedz muļķiem vienkāršu un primitīvu pamatojumu, kaut ko tik stulbu, ka aš spīd un laistās, lampiņas mirgo, cipariņi skrien pa tablo, t.i. raida muļķim saprotamus signālus.
Taču ar katru gadu tas kļūst aizvien grūtāk. Senatnē līst zinātnē nebija pieklājīgi - valdnieks gan augstprātīgi varēja izsniegt naudas zuteni izgudrotājam, kurš apsolīja izgatavot sprāgstošas lielgaballodes vai nemirstības tabletes, - taču nekad nekad nenolaidās tik zemu, lai spriedelētu par jautājumiem, no kuriem nekā nesaprot, t.i. izgudrojumiem. Taču viss mainījies. Zinātne kļuva par modi, būt gudram un izglītotam kļuva moderni. Nevar taču augstu amatu ieņemošs ierēdnis atzīties, ka nekā nesajēdz no tā, ar ko nodarbojas par viņa piešķirto naudu zinātnieki. Un arī par ierēdni kļūt nu varēja tikai ar izglītotības imitācijas apliecību, t.i. augstākās izglītības diplomu.
Radās interesants efekts: zinātnes prestižā palielināšanās ir muļķu cieņas pret zinātni palielināšanās. Tāpēc, jo augstāks ir zinātnes prestižs, jo vairāk muļķu no tās prasa vienkāršus skaidrojumus un krāšņus specefektus. Ierēdnis piešķir naudu tam, kas viņam saprotams. Un jo vairāk kas atkarīgs no autoritāra ierēdņa (tautas vadoņa, dižā imperatora, ģeniālā ģenerālsekretāra, tērauda premjerministra, izlēmīgā prezidenta u.c.), kurš par varītēm grib izlikties makten gudrs, jo lielāka varbūtība, ka attīstīsies tikai tās zinātņu nozares, kuru pārstāvji pratuši sevi pēc iespējas primitīvāk pozicionēt muļķu acīs (inženieri nodrošina efektīvas ražotnes, juristi un vēsturnieki tikai runā to ko visi tāpat zina).
Piemēram, kā ģenētiķis Lisenko bija sūds bez kociņa, kura priekšstati par īpašību pārmantošanu kā bija, tā arī palika XVIII gs. apgaismotāju zināšanu līmenī. Taču šīs ģēnijs ilgas desmitgades kūrēja ģenētiku PSRS, bija Staļina un Hruščova favorīts, aš pie Ļeņina sāka, savācis milzumu apbalvojumu. prēmiju un goda nosaukumu. Kāpēc? Bija taču valstī arī nopietni zinātnieki, kaut tas pats Vavilovs (arestēts, miris cietumā). Gluži vienkārši Lisenko teorijas bija tik primitīvas un viegli uztveramas, ka bija saprotamas valsts vadībai. Visādi tur Mendeļa likumi - kurš tad tos lasīs un domās? - bet "nogriežam žurkai asti un tās pēcnācēji dzims ar īsākām astēm" bija tik acīmredzami, ka pat nevajag nopietnus pierādījumus (bet neakadēmiskus pierādījumus jebkam var piemeklēt).
Taču īpaša loma mūsdienu muļķības kultivēšanā ir masu medijiem. Tā jau ir atsevišķa stāsta vērta tēma. Masu mediji pēdējos gadsimtu laikā ir piedzīvojuši fantastiskāko transformāciju! Sākotnēji kas tie bija? Kā nav grūti nojaust no nosaukuma - masām domātas informācijas nesēji. T.i. vēstīja par to, kas notiek, tiem, kas to nezināja. Valdnieks izdevis jaunu likumu. Ministram jauna favorīte. Āzijā notikusi zemestrīce. X miestā izšķīlies cālis ar divām galvām. Prasti sakot, masu mediji radās kā monarha herolda (oficiālā prese) un tirgus pļāpukules (dzeltenē prese) sintēze. Taču mediji auga, pletās plašumā, un kādā brīdī notika neviena nefiksēts apvērsums: izrādījās, ka valdnieks saspringti cenšas uzzināt, ko vēsta viņa heroldi, bet tirgus pļāpa vairs nevis izplata baumas, bet rada tās. Rats sāka griezties uz otru pusi. Masu mediji paši sāka radīt notikumus, lai pēc tam tos skaļi un krāšņi vēstītu auditorijai. Un šajā jomā sasniedza tādus profesionalitātes augstumus ka, piemēram, televīzija pilnībā jau dzīvo notikumos, kas noris tās iekšienē, maz interesējoties, kas notiek ārpus tās sfēras. Viena populāra raidījuma zvaigzne kopā ar cita TV kanāla estrādes zvaigzni otrdien minēs krustvārdu mīklu mūsu superraidījumā "Mini ar zvaigzni!" - lūk, tipiska informācija TV skatītājam.
Plus vēl sācis ieviesties apbrīnojams termins "medijtemats" (kr. медиаповод) - tēma, kurā runā par un risina tikai medija iekšējo problēmu loku (palielināt reklāmu apjomu, aizpildīt caurumu raidījumā utt.). Jebkurš notikums var kļūt par medijtematu, taču lai tas tāds kļūtu, vajadzīgas mediju zvaigznes. Tā bija aptuveni pirms gada, kad mēģināja iedarbināt Lielo Milzīgo Kolaideru. Es toreiz bezdarbībā uzmeikoju mazu skriptu savai livejournal.com dienasgrāmatai, kurš pa vienam ēda nost teksta burtus. Joks kļuva visai populārs Tīklā, bet mani iekļāva medijtematu arsenālā: divas reizes aicināja runāt TV diskusijās, bet vienu reizi radio - paspriedelēt par kolaideru. Kas te smieklīgs? Runāt par kolaideru kā aktuālu zinātni skarošu tēmu aicināja fantastu bloga rakstītāju tikai tāpēc, ka viņa blogs bija iekļuvis tīkla topā ar joku par kolaidera tēmu.
Ja domājat, ka šo mediju programmu autori ir neglābjami stulbeņi, ja neaicināja uz diskusiju fiziķi, kurš orientējas tēmā, tad kļūdāties: masu mediju darbinieki lieliski prot savu darbu. Fiziķis tēmā par fiziku nav vajadzīgs. Dzejnieks Višņevskis, žurnālists Stiļavins, blogeris un fantasts Kaganovs - lūk, kam jājautā par to fiziķu uzbūvēto aparātu. Populārzinātnisko izglītojošo raidījumu laiks aizgājis nebūtībā līdz ar PSRS. Ja tagad vajag masu medijā diskusiju par zinātnisku tēmu, tad aicina nevis docentu Y, bet estrādes zvaigzni Hujkinu. Kas nekā nesaprot no fizikas, toties zviedz kā zirgs un saka to, ko domā auditorija.
Pateicoties nepārtrauktajai hujkinu rotācijai medijtematos un masu mediju apbrīnojamai ietekmei, mūsu acu priekšā no kolektīvās zemapziņas dzimst jaunas zinātnes zināšanas: masai piemītošās bailes, sapņi, maldi, ko veiksmīgi akumulē un reprodusē mediji, tūkstoškārt pastiprinot un retranslējot atpakaļ, lai nenovēršami nosēstos tautas smadzenēs, vēlreiz retranslētu Hujkina formulējumā un atkal nosēstos jau kā "to taču visi zina".
Pie tam tas viss notiek paralēli un ar realitāti nesaskaras. Piemēram, mūsu acu priekšā aizņirbējuši govju trakums (BSE), putnu gripa, atipiskā pneimonija kā apokaliptiskas epidēmijas, salīdzinot ar kurām viduslaiku buboņu mēris tādas bērnu iesnas vien šķiet. Tagad nāk virsū cūku gripa kā pasaules gals. Taču pat tas, ka nav saslimušo un mirušo, nevienu nepamudina iedomāties, ka realitātē nekā tāda nav, - ka tas bijis tikai daudzkārt pastiprināts medijtemats. Savukārt tie kam vajag, tie labi nopelnījuši no šī trokšņa. Un tas saprotami: tie, kas dod naudu, skatās to pašu TV, klausās to pašu radio, lasa tās pašas avīzes ko mēs, bet tur megazvaigzne Hujkins vēsta, kā pirms gulētiešanas ar glāzi viskija dezinficē barības vadu, lai nesaslimtu ar putnu gripu. Ja visi par to tā runā, kā gan neatradīsi budžeta rezervēs apaļu summiņu un nedosi zaļo gaismu valsts programmai, kam jāglābj tautu? It sevišķi, ja uz kabineta sliekšņa jau drūzmējas zinātnieki, gatavi ziedot savu veselo saprātu uz zinātnes altāra, tikko kā tiks piešķirts grants un finansējums.
Vai lieliskais "nanotehnoloģiju" medijtemats? Tas taču ir apbrīnojami, cik plaši var izplatīt un uzpūst burbuli no neko neizsakoša vārda! Kurš nav ne par matu labāks par, piemēram, "tirlimpampācija". Cik daudz gan naudas tiks piešķirts, ja piepeši visi masu mediji vienā balsī sāks vēstīt, ka valsts glābiņš no globālās krīzes slēpjas tikai un vienīgi vispārējā tirlimpampācijā! Ieviest trilimpampāciju lauksaimniecībā, trilimpampāciju - celtniecībā. trilimpampāciju - medicīnā!
Pārrakstīšanās, kolbu netīšas sajaukšanas, pārteikšanās rezultātā radies idiotisms mirklī var kļūt par medijtematu un iekustināt milzu mašinēriju. Un apturēt to vairs nevar, jo speciālistu viedoklis nav dzirdams, un nav arī vajadzīgs - Hujkins savas domas par aktuālo pasaka īsi un konkrēti, gluži kā klausītājs pats domā.
Piemēram, visi zina, ka strauss bāž galvu smiltīs. Punkts. Šai pasaciņai jau vairāk nekā tūkstotis gadu, jo pirmais to pierakstījis savā traktātā kāds grieķu dabaszinātņu ambālis. Un šī aina, kā strauss bāž galvu smiltīs, tā pārņēmusi pasaules muļķu prātus, ka neviens pat nepajautā: kāda joda pēc strauss tā dara? Kādā veidā viņš iedabūn galvu visai cietajā savannās augsnē? Kā viņš elpo, galvu iebāzis? Kā aizsargā no smiltīm acis, ausis, knābi? Atbilde vienkārša: izdzirdot aizdomīgu troksni, strauss pieliek galvu pie zemes, lai labāk sadzirdētu, vai netuvojas briesmas, kuru gadījumā jābēg. Taču viens sengrieķu nejēga, pats neredzējis, pierakstījis kāda sava verga vai vēl kāda stāstīto, un visi citē, jo vienkārši un saprotami.
Vai pedagoģiskais stāsts par spinātiem, kuros esot tik daudz organismam nepieciešamā dzelzs? Laborante steigā kļūdījās, komatu ne aiz tā cipara ierakstot - patiesībā spinātos dzelzs nav vairāk nekā kāpostos. Taču kamēr pārbaudīja, jau sāka darboties spinātu veselīgumu sludinošā mašinērija. Un griežas līdz pat šim brīdim. Tas, vai cilvēka organismam dzelzs vispār īpaši nepieciešams, jau ir cita tēma.
Bet mūsu jonizācija?! Tā tak vispār ir tāds sviests, ka pat vislielākajiem fantastiem sapņos nav rādījies! Bet nu visu ražo ar jonizatoru. Kondicionieris jonizē, ventilators jonizē, lampa jonizē, drīz fēni jonizēs. Un katra klukste, kura svēti tic, ka "viss dabiskais ir veselīgs, visi aparāti un tabletes ir kaitīgas, zinātnieki jauc dabas līdzsvaru, ekoloģija brūk kopā un vajag Ticēt", - tā tak iet un pie pirmās izdevības pērk gaisa jonizētāju! Tikko kā liesmojošām acīm apelēja pie katras tehnikas kaitīguma dabai un organismam, skaidroja kaimiņienei, ka mikroviļņu krāsns izstaro nāves starus, bet tēju jāvāra uz atklātas liesmas, un nu iet un pērk gaisa jonizētāju. Vāks. Kāda joda pēc?! Pati, dura tāda, redzi, ka tas ir pretrunā ar visu tavu ticību dabas dziedinošajiem spēkiem! Jā, protams, jonizators attīra no putekļiem. Zini kā? Jonizētās putekļu daļiņas salīp kopā, kļūst smagākas un krīt zemē. Viss. Toties izdalās ozons - toksiska gāze, kas oksidē visu dzīvo. Nu līdzīgi kā ūdeņraža pārskābe. Esi tak frizētavā redzējusi? Bet tu rauj plaušās! Man viens paziņa ar dozimetriju nodarbojas, stāsta, pārbaudījuši reiz kaut kādu UBS jonizatoru: jonu koncentrācija 200 reižu pārsniegusi medicīniski pieļaujamo normu! Kurš kretīns bija tas, kurš pirmais pavēstīja idiotu baram, ka jonizēt gaisu esot veselīgi? Vispār jau zinām, kurš. Čiževskis. Tā teikt, sociālistiskās biofizikas Lisenko. Tikai, atšķirībā no Lisenko, dzīves laikā ar saviem murgiem ("saules aktivitātes ietekme uz politiku" - viena no viņa teorijām) laurus neplūca. Augstākā pilotāža bija uzbūvēt ogļračiem gaisa jonizētāju, pamatīgu verķi, kas rija spriegumu savus 100 000 voltus, lai ar ozonu atsvaidzinātu gaisu šahtās. Cik ilgi dzīvoja ogļrači, nezinām, neviens nav pētījis, taču Čiževskis nenodzīvoja līdz 70. Bet viņa idejas dzīvas vēl šodien, jo sniedz muļķiem vienkāršu un saprotamu recepti veselības jautājumos. Un neviens no tiem, kas aš vai dibenā sev jonizatoru bāž, nav painteresējies - kāpēc vispār ko jonizēt? Vai kaut vienam tā jonizēšana par labu nākusi (izņemot jonizatoru ražotājus un tirgotājus)?
Murgi dzīvo savu dzīvi, masu mediji aktīvi un pašsuģestējoši, naudu piešķirošie ierēdņi - neizglītoti un spēj uztvert tikai primitivizēti vienkāršu informāciju. Un jo tālāk, jo vairāk būs dižu atklājumu, stindzinošu šausmu un ziņu par baisām vēl nezināmām epidēmijām, kas teju teju visus pļaus kā kombains rudzu lauku, ja nepiešķirs no valsts budžeta kādu procentu glābējiem. Nebrīnīšos, ja pa radio izdzirdēšu, ka apstiprināta valsts programma visas Krievijas teritorijas jonizācijai. Protams, izmantojot nanojonus, retranslētus caur torsionu lauku.

(c) Каганов Л. Мысль дурака. // Патрон, апрель, 2009, с. 23-24.