Nuss, manu mazo draudziņ, tā vienkārši un nepastarpināti izstāstīšu tev, kā rodas krīzes.

Iedomājies, ka Tu, es un Vaļera lidojām komfortablā eirbusā pāri Klusajam okeānam. Pa ceļam, lai kaut kā nozelētu to iekaltušo cāļa kāju, mēs cītīgi lietojām absintu ar pāris blaknītēm, nu tipa, mazliet uzdziedājām, rīkojām skriešanās sacīkstes, draudējām ar nazīšiem, izlauzām tualetes durvis ij rīkojām citus jautrus cundurus, līdz mūs ņēma un izmeta pa avārijas durvīm okeānā (nesāc nu uzreiz sīkumaini kašķēties - šī ir pasaciņa, nevis reālas situācijas apraksts). Par laimi mēs tā mīksti ievēlāmies siltajos viļņos, un atklājām, ka tuvumā nav nevienas haizivs, toties ir jauka un neapdzīvota, taču dzīvošanai visnotaļ piemērota sala ar palmām, bīču un lielisku strautu. Izkārpījušies krastā un iztukšījuši blašķītes, apspriedāmies un nolēmām to visu nodēvēt par Absinta Republiku (AR), un paši uzskatīt sevi par šīs paradīzes zemes virsū pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Vajadzēja nu sākt apdzīvot mūsu jauno pasauli. Diemžēl, ārā mūs metot neviens neparūpējās par bagāžas izsniegšanu, tā kā vienīgā mantība bija visnotaļ apskādētās tualetes durvis, kuras Tu kauč kā biji pamanījies no rokām neizlaist. Bez tam, neraugoties uz absinta pozitīvo ietekmi, tu izrādījies no visiem trijiem vissaimnieciskākais - ar 100 eur banknoti makā. Līdz ar to mūsu valstī jau bija vērā nemams starta kapitāls: nefinanšu aktīvi, t.i. durvis un finanšu aktīvi jeb naudas masa, t.i. 100 eur kupjūra. Bet, tā kā nekā cita mums nebija, varējām uzskatīt, ka ir materiālais aktīvs - durvis, - kam ir 100 eur naudas nodrošinājums. T.i. durvis ir 100 eur vērtas.

Otrā rītā, pēc paģiru dzesēšanas strautā, sākām kā nebūt apdzīvot vidi. Visžiperīgākais izrādījās Vaļera. Viņš paziņoja, ka dibina banku un gatavs pieņemt iedzīvotāju finanšu ieguldījumus, garantējot 3% pieauguma gadā (nu nevarēja cilvēks tā bez darba sēdēt, aber grāvjus rakt negribējās). Tu viņam iedevi savus 100 eur un Vaļera tos iegrāmatoja piezīmju grāmatiņā "Pasīvi -> Dipazīti". Taču es jau ar neesmu ar pirkstu taisīts - vai velti izgājis brīvvalsts privatizācijas procesa skolu?, - zinu, kā lietas jābīda. Tūdaļ tev piedāvāju pieņemt depozītā tavus 100 eur, garantējot 5% gadā. Izrauju lapiņu no piezīmju blociņa un rakstu uz tās: "100 eur abligācija par 5% gadā". Tu sajuti, ka lietas iet uz augšu, varētu bez pūlēm vairot savu kapitālu! Savāci no samulsušā Vaļeras savu 100nieka kupjūru un atdevi man, pretī saņemot abligāciju, t.i. vērcpapīru. Es savukārt tos 100 eur iedevu Vaļeram glabāšanā, par ko šis bija makten priecīgs.

It kā ar to mēs būtu varējuši beigt un pievērsties nodarbēm ar zināmu sauso atlikumu: palmu pakratīt, pēc muluskiem panirt, tā teikt, dienišķo maizi pameklēt. Taču tā nav nodarbe tādam finanšu ģēnijam kā es, kurš neies izniekot savu dzīvi kaut kādus sūda kokosriekstus vācot. Paklaiņojis pa salu - 50 soļi gareniski, 30 soļi šķērsām, - izdomāju lielisku kombināciju. Devos pie tevis un piedāvāju neko nedarot pelnīt vēl 1% gadā klāt. Tev tikai vajag paņemt Vaļeras bankā kredītu uz 4% gadā, un nopirkt no manis vēl vienu abligāciju ar 5% peļņas gadā. Izrakstīju nākošo abligāciju par 100 eur un plivināju gar degunu. Tu daudz nedomādams, rikšoji pāri salai pie Vaļeras un paņēmi kredītu, ieķīlājot manu pirmo abligāciju par 100 eur, kuri droši dusēja ieguldīti Vaļeras bankā kā dipazīts. Tad tu atdevi man aizņemtos 100 eur, pretī saņomot vēl vienu ablegāciju, ko rūpīgi noglabāji makā - tagad Tev bija abligācijas par 200 LVL. Savukārt es šos 100 eur noguldīju bankā - tagad man pie Vaļeras veseli 200 eur dipazītā. Vaļera sajūsmā nervozi slaucīja briļļu stiklus un jautri dungoja pie sevis, jo kredītu bizness nu sāka iet uz urrā.

Domā, es metu mieru? Lika drusku pagaidīt! Tūdaļ izrakstīju Tev nākošo abligāciju (blociņā man vēl lapiņu daudz), pēc tam nākošo. Rikšiem uz banku pēc kredīta, ieķīlājot otro abligāciju. Uz vakara pusi, izskraidījušies ar to simtnieka kupjūru pa salu un krietni papluinījuši piezīmju grāmatiņas, mums nu bija šāda aina: Tev bija manas abligācijas par 5000 eur, bet man 5000 eur noguldīti bankā kā dipazīts.
Nu, es jutu, ir īstais laiks tikt pie Tavām durvīm. Piedāvāju nopirkt tās par to sākuma vērtību, tb 100 eur. Taču Tu sāki īdēt un skrūvēt cemu: durvis, redz, esot unikālas, vienīgās visā valstī, nekaunīgā kārtā pieprasot par šo krāmu veselus 1000 eur! Cits būtu lamājies kā piedzēries kurpnieks, taču es ar optimismu acīs raudzījos pasaulē - ja 1000, tad 1000, nieki. Cilvēks, kuram bankas dipozītā ir 5000, to var atļauties. Tā nu es uz pēdējās atlikušās lapiņas uzrakstīju Vaļeram maksājuma uzdevumu pārskaitīt uz tavu kontu 1000 eur un tiku pie durvīm.

Ja šo situāciju analizētu Domburšovā smalki izglītots ekonomikā kā Pēteris Strautiņš, viņš ar prieku atzītu, ka mūsu AR pieder 1000 eur materiālo aktīvu durvju izskatā, kā arī 10000 eur finanšu aktīvu dipazītu un abligāciju veidā. T.i. valsts IKP pieaudzis dienā 110 reizes (jānorāda, ka līdz vakaram AR IKP pieauga no 0 līdz 1000, t.i. ja man nākošajā dienā izdotos iesmērēt Vaļeram durvis par 2000 eur, tad IKP jau būtu 3000 eur, tb pieaugums būtu 300% diennaktī - katra ekonomikas ministra pubertātes laika sapnis! Un tas viss, nenoplūcot nevienu kokosriekstu!).

Savukārt reņģēdājs traktorists no Pastendes par to visu teiktu, ka mēs esam trīs duriki, jo kā mums bija vienas durvis un 100 eur, tā palika. Tikai tā vietā lai māju celtu un kokosriekstus vāktu, mēs lieki izšķērdējuši piezīmju blociņa lapas, kuras būtu makten noderīgas pašaudzētu tabaciņu ietinot. Kuram no abiem taisnība, spried nu pats.

Par perspektīvu pajautāsi? Nus, kad pienāks laiks atdot Vaļeram tā izsniegto kredītu summas izrādīsies, ka naudas ta nav, samaksāt neviens nevienam nevar, visas ieķīlātās abligācijas nu ir Vaļeras īpašumā, taču izmantot tās var tikai Andžas no Pastendes ieteiktajā veidā... Abligāciju vērtība nu tuvojas patiesajai, t.i. nullei, tiek izsludināts defolts, durvis nonāk Vaļeras īpašumā (ja vien līdz tam nav nokurinātas). Rezultātā ieguvām, Globālo Neapdzīvotās Salas Ekonomikas Krīzi, bet tu paliki bez savām durvīm un bez saviem 100 eur.

Tulkots no: http://nnm.ru/