Dzīvei "zaļā" priekšpilsētā, prom no centra, nenoliedzams pluss ir saskarsmes kvalitātes un kvantitātes pieaugums. Ja centrā dzīvojot nācās jau iepriekš plānot, izsūtīt ielūgumus, organizēt auklīti u.tml. brīžos, kad uznāca vēlme sastapt kādus tīkamus pudeles brāļus, tad tagad visi kreņķi izpaliek - šie paši, iepriekš aš nepiesakoties un bez uzaicinājuma, aizvien biežāk ieripo mietpilsonisma citadelē, lai sēžot zālienā pavēnī, iemalkotu vēsu dzērienu ar ledu un rimti papļāpātu. Pie tam pat ēst neprasa zināmu klimatisku apstākļu dēļ (labi, ka vikings jūrā - tas ir ar mieru ēst visu, visur un jebkurā laikā). Sameistaroju plauktu nišā virs durvīm (re kāds es saimniecisks!), iedzeru bairīti un dodos pagalmā ēnā lasīt RL un ar vienu aci vaktēt mazo ringlēnu, lai šis nenoposta kaimiņu māju vai ko tamlīdzīgu. Idille. Labprāt vēlētos, lai augu gadu ir tā, taču ar prātu saprotu - vēl pāris nedēļas un atkal te būs mūžīgā migla, mūžīgie +/-3C un mūžīgais slapjdraņķis, kur UV stari sastopami tikai solāriju kabīnēs.

2 lieliskas siestas dienas pagājušas, sēžot dīķī līdz nāsīm, malkojot bairīti un izlienot tikai lai uzēstu auksto zupu (kūpinātais bebrs tika nolocīts jau 5dien), izšautu ar bisi un izietu zaur zaļo būdiņu. No rīta un vakarā tīklu izlikšana/savākšana. Nu atpakaļ pilsētā. Teikšu kā ir - dīviaini tie latvieši: cenšas pie +30C strādāt un reizē vaimanā, ka sūdīgi. Principā, pirms sēdies pliku dibenu skudru pūznī, moš vari nākotnes ainu pamodelēt, ko? Vo par provi mani pudeles brāļi itāļi un spāņi nemaz negrasās šādā laikā strādāt (maksimālās fiziskās aktivitātēs ir pasniegšanās pēc aukstas grapas vai tikpat aukstas červēzas). Un neko - ar visu savu mūžīgo siestu dzīvo laimīgāk, ilgāk un turīgāk par padumajiem darboalkoholiķiem Baltijas jūrjas austrumu krastā.. Nu nekas, nekas - drīz te atkal būs mūžīgie -2C, migla un slapjdraņķis, tad varēs ģenētiski pierastajā vidē laimīgoties no sirds un šīs pāris saulainās dienas gadā atcerēties ar šausmām. Zombiji, bļe. /paukš, tiek atpogāta vēsa alus bundžiņa un uzsākta maskēšanās spēle "čakli strādājam"/

Ja man būtu tiešais pieslēgums Visuaugstākajam, izkļančītu, lai cauru gadu šāds laiciņš, ne tikai 30 dienas gadā pirmdienās.

Vienīgā nelaimīte, ka Teikā tikai 2 krodziņi, kur var pa ceļam uz māju ieripot uz taukdzinēja, vēsu bairīti iebaudīt: Ēlande uz Brīvībenes (ja jūties smalkāk) un Eldorado uz Biķernieku (ja pofig par stilu, bet slāpes moka ij vēlme pēc lētākas ninnas). Lai gan vislabāk jau ar laulāto kopā dārzā zem ābeles ninnāt dziru, vēlīgi raugoties, kā atvase smilšu kastē jaucas mellu muti.

Izgaršoju vakaru pie vīna pudeles, apspriežot vārda malaki jēgas izmaiņas laika gaitā un aplamības, ko Bite sarakstījis iekš RL par šo tēmu. Un sarunu pēcgarša liek mazliet nožēlot tos gadus, kas pavadīti krogū spaidot jaunuves un dzerot alu. Lai gan... nožēlot nedrīkst, jo a) jaunuves ir patīkamas uz tausti, b) alus ir labs, c) ja tā nebūtu, nez vai dzīves puzle būtu tā salikusies, ka tā rimti sēdētu zālē zem ābeles, rimti mēļojot par hellēņu valodu un tikumiem. Viss, kas notiek tieši tā kā tam ir jānotiek.

Pietiek pusgadu atslābt, un jau tavi domu rati kur nozūd aiz ceļa līkuma, putekļiem nokūpot. Un pat nepamani. Jo viss tā rimti, mierīgi, ka pie ļaudīm. Un tikai nejauši rokās no plaukta iebirstut apdrukātu lappušu žūksnim, kurā visādas interesantas domas par avotu salīdzinošo analīzi un kaut kādu paradigmu maiņu, atceries, ka vēl pirms gada tiki sev norspraudis ar mērķkarodziņiem to tālāk ejamo taciņu. Tak kaut kā pagaisa karodziņi un taciņa, ka pat nemanīji, pelnot aliņam un maizītei. Saskaitos uz sevi nepajokam. Un sajotos pagalam dumjš un atpalicis.

Vakar tāda nejauka diena. Vissvisādi nejauka, jo nekas nesanāca tā kā būtu vēlējies. Toties silts, kas priecēja. Pasēdēju uz Andrejsalā uz steķiem, ielēju ūdenī bairīša šļuku aizgājušajiem burātājiem, atvadoties papliķēju pa bārenītes sānu. Atkal kāds dzīves posms beidzies. Nu kā tāda govs ķēde tā būšana - vieni vienīgi posmi.

Izej tā ārā uzpīpēt, visādi putniņi čivina tā, ka vai ausīs džinkstēt sāk. Smaržo pēc zāģu skaidām un zāles. Pavasaris, vai zinies. Un pat veciem perdeļiem caurlasot svešu jaunuvju blogus, vēlme nevis viedu padomiņu dot, bet gan: "parād' pupus!"

Viņā saulē aizgājis Egils Vītols - talantīgs grafiķis, burātājs un jahtas kapteinis, vienkārši ārkārtīgi labs cilvēks. Priekš šīs dzīves pat pārāk labestīgs, jo nespēja pateikt "nē" nedz sievišķiem, kas parazitēja uz viņa kumbra, nedz žūpām, kas aicināja "bohēmā". Taču, atšķirībā no ļautiņiem, kas bija viņa tuvumā, atstājis pēc sevis darbus, kas viņa vārdu neizdzēšami ierakstījuši gadsimtu mijas dievzemītes mākslas vēstures annālēs, kā arī gaišas atmiņas par gaišu cilvēku. Tik gaišus cilvēkus reti kad iznāk sastapt, lielāko tiesu tikai kinofilmās, taču man ir laimējies, ka viņu pazinu. Un žēl, ka pārāk ātri aiziet tie, kas kaut ko pasaulei dod vairāk par augsnes mēslojumu. Man ir ļoti skumji. :[

Strauji vecs kļūstu - sāk iepatikties pa saimniecību ņemties. Savesti laukakmeņi un sakrauta dekoratīvā siena pie pirts, atgādāts sūknis, savesta zeme un sagāzta dīķmalā, kur tāds par daudz zems, ar kuvaldu sadauzīdas ķieģeļu šķembas un aizbērtas vecā bebra izraktās alas abpus pirts, pievests pilns šķūnis ar malku, nogāzts baļķis, nofleksēts un iemūrēts kā topošās lapenes axis, tad apēsts tas pats vecais bebrs (tā iet, ja kļūst pārāk nekaunīgs un izdomā māju zem svešas pirts būvēt), paklīsts pa mežu ar sievuku un mazlāci, kura (mazā, protams), izmisīgi sacenšas skriešanas ātrumāun veiklībā ar "uzmanību, nikns suns!" (nav melots, tb nav rakstsīts, ka tas nav nekāds kaukāzietis, bet gan taksis), rimtas sarunas ar sievastēvu, slapstīga dūma uzvilkšana ar laulāto aiz kūtspakaļas, vikingsa karūsu ķeršanas paraugdemonstrējumu iemūžināšana bildēs, duraku spēlēšana, fonā skanot pīļu klaigām un nakts lietus graboņai, malkojot pamīšus te sidru, te bairīti. Ja nebūtu naudu jāpelna, kāju nespertu tai asfalta un ķīeģeļu tuksnesī, pārpilnā ēnām ar tukšām acīm, ko par Rīgu dēvē. Tak arī trīs dienas normālas dzīves dod prieku. Ech, labi ir laukos vasarā!

( ... tālāk ... )

Ir labi, ka brīžos, kad pārņēmusi lepnība (grēks, starp citu) un iedomājos esam ja ne tuvu Apskaidrībai, tad vismaz Budas cienīgam mieram un līdzsvaram ij sajūtos esam tik stabils kā Kailasa kalns ziemas vētrās, Tas Kungs, Buda un visi avataras uzsūta man eermaniitis - aš vienīgo tēlu, kurš uomulīgi un ar smaidu spēj mani novest līdz baltkvēlei 3 minūtēs (sirdnam nepieciešamas vismaz 5 minūtes šādam rezultātam), - tas kā Providences Zobins satriec pīšļos manu lepnību kā mongoļu karavāle Sun dinastijas laika jašmas vāzi desmittūkstoš gabaliņos. Un, saprotot savu glupību, noliecu pazemībā galvu: mea culpa, mea culpa... Vieglāk kļūst ap sirdi.