Dzīvesvietas maiņa ir kā jauns pīrsings pautos + jauna frizūra, tb šķietas, ka esi sācis kardināli jaunu dzīvi un nu būsi kudi foršāks un tīkamāks. :)

Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts.
Un zobus nomizojis.
Mute ilgi sāpēs.

Kad biju maziņš, domāju, ka pasaule ir laba. Viss ir labs. Kad paaugos līdz pusaudža gadiem, izdomāju, ka tā ir ļauna pret mani. Kad izaugu, secināju, ka tā ir ļauna jo tāda gluži vienkārši ir. Tikai nesapratu, kāpēc?

Būt labam cilvēkam ir sasodīti grūti, gandrīz neiespējami. Daudz viegāk ir būt smaidīgam, omulīgam, labsirdīgam draņķim, kurš sevi neviltoti uzskata par labu cilvēku. Tāpēc lielākā daļa divkājaiņu ir maziski draņķi, draņķīši. Jo nav spējīgi uz piepūli būt labam. Bet jāpiepūlās ir tik ļoti, ka viss mūžs var paiet tādā trakā piepūlē. Un tad kāds pār kreiso plecu čukst: "vai vērts visu ziedot, lai kādreiz varbūt kļūtu labs, bet varbūt nemaz neizdosies?" Tpu tpu tpu! - tu spļauj pār kreiso plecu, - un nopūties: kur gan tik glupas domas prātā var nākt? Cilvēks dzimis nevis piepūlēties, bet vieglākās pretestības ceļu meklēt. Tikai nesaprotu, kāpēc?

Porukiski latviskā ziemas depresija plūstoši un nemanāmi pārgājusi avitaminozes uzmundrinātā pavasara depresijā, un pat doma, ka no zila gaisa izdomāju mazu rūpaliņa iespēju, nepriecē. Bet īdēt arī nedrīkst. Īdēšana raisa nicinājumu, nevis līdzjūtību. Savukārt nicinājums a priori bremzē rūpaliņus.

Atminos, tālajos 90ajos ņirgājāmies par franču puikām, kuri sākumā makten lepni sevi pozicionēja vertikālē krietni augstākā punktā, taču pēc tam kautri atzina, ka kaut viņu ienākumi dievzemītes iemītnieku ienākumus pārsniedza simtkārtīgi, savā dzimtenē šie krodziņā varot atļauties pasēdēt vai nu reizi mēnesī tā nopietnāk, jebšu pāris reizes uz pāris bairīšiem tur ieslīdēt. Varu tikai iedomāties, kā ar pārākuma vīpsnu garnētā līdzjūtībā un mani šobrīd varētu raudzīties kāds mongoļu vai kubiešu zellis, kurš, atšķirībā no manis, nav mēneša limitu izsmēlis vienā akadēmisko (šī vārda tiešā nozīmē) sarunu pie kausiņa pasēdēšanas reizē, tb par saviem simtreiz mazākajiem ienākumiem var baudīt daudz vairāk labumu dzīvē.

P.S.
Sarunas par izglītības sistēmu un pasniedzēju situāciju šobrīd neatreferēšu - tāpat jau ne visai labi jūtos. Iedzeršu ka nu kādu aspirīnu. Īstais noskaņojums gavēnim. Pelnu diena.

Mazais ļjuku-ļjuku babaaam apmazgāts, sabarots, ietērpts pidžamiņā šņāc savā gultiņā un kā kucēntiņš ieķiukstās pa brīdim, pirmajā sapnītī pikojoties vai dzenoties pakaļ kādai vauvai. Bērna māte kur pilsētā ar družkām trekterē kuro drinku, uzdejojot pa leti un koķeti atgaiņājoties no vietējiem salūna lauvām. Kā jau pie piektdienas, iekš TV kastes nekā skatāma nav (visas TV rstudijas sazvērējušās piektdienu vakaros nerādīt neko kā vien lētas amīšu komēdijas vai tikpat lētus krieviņu skatuveshumorus - acīmredzot tas ir plāns panākt dievzemītē demogrāfisko sprādzienu). Pie klaviatūras glāzē ieliets dzintarains couvoisier, pats caurlūkoju statistiku par Bermonta-Avalova Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas skaitlisko sastāvu, pirms ķerties klāt jautājumam par LSDSP pagrīdi LPSR. Kas īstam vīram vajadzīgs - nauda, vara, sievietes, darbs un darbarīks! Idille.