Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts.
Un zobus nomizojis.
Mute ilgi sāpēs.

Kad biju maziņš, domāju, ka pasaule ir laba. Viss ir labs. Kad paaugos līdz pusaudža gadiem, izdomāju, ka tā ir ļauna pret mani. Kad izaugu, secināju, ka tā ir ļauna jo tāda gluži vienkārši ir. Tikai nesapratu, kāpēc?

Būt labam cilvēkam ir sasodīti grūti, gandrīz neiespējami. Daudz viegāk ir būt smaidīgam, omulīgam, labsirdīgam draņķim, kurš sevi neviltoti uzskata par labu cilvēku. Tāpēc lielākā daļa divkājaiņu ir maziski draņķi, draņķīši. Jo nav spējīgi uz piepūli būt labam. Bet jāpiepūlās ir tik ļoti, ka viss mūžs var paiet tādā trakā piepūlē. Un tad kāds pār kreiso plecu čukst: "vai vērts visu ziedot, lai kādreiz varbūt kļūtu labs, bet varbūt nemaz neizdosies?" Tpu tpu tpu! - tu spļauj pār kreiso plecu, - un nopūties: kur gan tik glupas domas prātā var nākt? Cilvēks dzimis nevis piepūlēties, bet vieglākās pretestības ceļu meklēt. Tikai nesaprotu, kāpēc?