Strauji vecs kļūstu - sāk iepatikties pa saimniecību ņemties. Savesti laukakmeņi un sakrauta dekoratīvā siena pie pirts, atgādāts sūknis, savesta zeme un sagāzta dīķmalā, kur tāds par daudz zems, ar kuvaldu sadauzīdas ķieģeļu šķembas un aizbērtas vecā bebra izraktās alas abpus pirts, pievests pilns šķūnis ar malku, nogāzts baļķis, nofleksēts un iemūrēts kā topošās lapenes axis, tad apēsts tas pats vecais bebrs (tā iet, ja kļūst pārāk nekaunīgs un izdomā māju zem svešas pirts būvēt), paklīsts pa mežu ar sievuku un mazlāci, kura (mazā, protams), izmisīgi sacenšas skriešanas ātrumāun veiklībā ar "uzmanību, nikns suns!" (nav melots, tb nav rakstsīts, ka tas nav nekāds kaukāzietis, bet gan taksis), rimtas sarunas ar sievastēvu, slapstīga dūma uzvilkšana ar laulāto aiz kūtspakaļas, vikingsa karūsu ķeršanas paraugdemonstrējumu iemūžināšana bildēs, duraku spēlēšana, fonā skanot pīļu klaigām un nakts lietus graboņai, malkojot pamīšus te sidru, te bairīti. Ja nebūtu naudu jāpelna, kāju nespertu tai asfalta un ķīeģeļu tuksnesī, pārpilnā ēnām ar tukšām acīm, ko par Rīgu dēvē. Tak arī trīs dienas normālas dzīves dod prieku. Ech, labi ir laukos vasarā!