Ticu. Izeju ārā uzkūpināt pirmo rīta dūmu, un negaidīti ar visām mājas čībām ieperos sniegā. Toties ābeļzari tumsā spīd kā no putuplasta izgriesti.

Izrādās, god. darba devējs jau labu laiku lasa manu cibu (kāds cūka paziņa nostučījis). Un, kā jau tas raksturīgi ļaudīm, uzskata manu īdēšanu un cepšanos vērstu pret viņu konkrēti. Vobšem mani pazemoja*, darba laikā piegriezta interneta lietošana, aber mājās, tur jāieslēdz pašcenzūras filtrus uz pilnu klapi. Īstenībā jau gribas ko pamainīt iztikas pelnīšanas ziņā (6 gadi vienā vietā uzdzen baisu rutīnu un mazina iespējas ko jaunu apgūt), taču daudz kas par vēlu. Par vēlu valodas mācīties un emigrēt. Par vēlu iekārtoties kādā domubiedru grupiņā un kandidēt uz Saeimu (kā man stāstīja tie, kas tur jau ir, nekas nav jādara, kopā ar komisijām kāposts sanāk labs, pēc tam var iet pensijā - to īsti nesapratu, jānoprecizē). Un esmu pārāk dumjš, lai izdomātu kardināli jaunu virzienu, kurā meklēties. Pilnmēness depresija.

----
* - Чо такой грустный?
- Босс вызвал к себе.
- Орал?
- Нет, анал.

Māja tukša. Sajutos vientulīgi. Un garastāvoklis tāds, ka gribas emigrēt. Tikai nekur jau mani negaida. Vienīgais, varētu iet esinja pēdās (sūtiet mums to karstumu un zemestrīces, bet mēs jums sūtam Emīlu Esinju!) un pēc 2 nedēļu apmācības doties norakt Āfrikas lauksaimniecību neatgriezeniski. /skumji nopūšas un dodas uz viesistabu pie konjaka pudelītes/

Vēl pirms pusstundas griezu zobus bezspēcīgā niknumā, čūkstēdams kā ūdenī iemests ēzē nokaitēts pakavs, mokoties dilemmā: sist paša galvu pret sienu vai kādam mazāk mīlētam kolēģim kraut? Pa vidu tam piefiksēju kādu īpatnību, kas izsauc cilvēkā (ja kādā neizsauc, tātad lai iet dirst, jo nav cilvēka vārda cienīgs - manā pasaulē visa mēraukla esmu es) līdzīgas sajūtas: cigarešu/naudas esamība/neesamība. Vo par provi. Ja tev nauda ir, tu par to nedomā, ejot no punkta A uz punktu B, ja vien nekas nav jāpērk. Nav jau jātērē, taču zini, ka ja nu baisi ievajagās ko, vari to darīt. Tb taupība ir brīva izvēle, nevis piespiedu pasākums. Aber ja jāpārvietojas uz to pašu punktu B - pa ceļam nekādi pirkumi nav paredzēti, pat ne bonbonga pirts kioskā, - bet naudas nav kabatā ne santīma, tad cilvēks tāds izsamisis un neaizsargāts jūtas. Ar cigaretēm ir līdzīgi. Tb uzsākt mēģinājumus atmest smēķēšanu, atstājot mājās naudu un cigas, tas nebij' prāta darbs. Izmisums, zobu griešana, trīcēšana, naids pret līdzcilvēkiem ašpadsmit paaudzēs uz priekšu un atpakaļ - tie tikai ziediņi. Jo nevis tu Atmet, bet tev Nav! Sajūta līdzīgi kā tad, kad pirkt neko nevajag, esi pat apņēmis bodē neiet, bet naudas ta Nav! Taču pietiek tikai ievilkties smaidīgam pacientam, nodziedāt slavas dziesmu par afišas maketu, kas šim, šamā priekšniecei un apkopējai Mašai trakoti patīk, šo verbālo medu apstiprinot ar čaukstošu kupjūru, kā uzreiz atlaiž! Vo tagad varētu skriet uz nervu pamata bodē kaut bloku iegādāt, tak nē - ir parādījusies izvēles iespēja, lepni nodomāju "a man to vajag? vai patiesi Tik Ļoti gribas?", un smaidīgs kā viegli iesadzēris unpy uomulīgi sēžos pie virpas zīmēt Spāres ciema karti. Miers virs zemes un man labs prāts. Jau 8 h bez dūma. Kad sajutīšos Varonis, paņemšu cigāru, jo jutīšos Pelnījis. :)

P.S.
Nupat iešāvās prātā, ka pat manam naidam pret smēķēšanas apkarotājiem krodziņos (tāpēc nepiedalos vēlēšanās, jo nevaru tak balsot par partiju, kuras priekšstāvji nobalsojuši par šo cūcību) ir šis pamats, tb ka atņēmuši nelieši man izvēles iespējas iet uz pīpmaņu vai nepīpmaņu dzertuvi.

UPD
Ar tukšu vēderu un vieglu izmisumu acīs iesperties bodē bēc nedēļas taupības režīma arī nav prāta darbs. Tb klasisks plikadīdu sindroms: nedēļu gavē, tad vienu vakaru martini+ikrmaizītes un secini, ka turpmāko nedēļu līdz nākamajam pacienta apciemojumam atkal griķu diēta. Man ta nekas - tikai slaidāks topu, - aber laulātajai pie šāda mamutu mednieka dzīvojot drīz gaismas stari apkārt nelieksies, bet cauri ies.

Tautiešu piedāvātās kvalitātes līmeņa inspirēts, pārcēlās mans hobijs vispirms uz Lietuvu, bet tagad uz Franciju. Nu iet rūkdams un šķiet viss pīrāgos. Atvase spriņģo kā nezinkas, nemitīgi izdomādama jaunas blēņas (kad pieķerta, met krustus un zvēr, ka visi tā dara un kāds no klāt neesošajiem pieaugušajiem esot atļāvis), nemitīgi dzied un skaita visu ko var saskaitīt (tālāk par 10 netiek, tas laikam kazlēna iespaidā). Aizvakar manā īpašumā nonāca Klāva Lorenca atmiņas un Apines brošūra par sociāldemokrātu lomu 1905.-1907. gadu revolūcijā Vidzemē un Kurzemē. Alus ledusskapī lēnām plok un uzdzen sajūtu, ka pēdējo desmitgažu vasarīgākā vasara tomēr drīz zudīs. Acīmredzot bus jāuzaicina ciemos kādu pudeles brāli ar bairīša bacili (lai nevajadzētu iespringt un uz Teikas Maximu tenterēt pakaļ). Tāds rimtums iekšā un maza neapmierinātībaar pasauli gruzd.

Jāpačeko cenu piedāvājumu. Nezin kāpēc sāk šķist, ka gada maksa par 2. līmeņa domēnu 30 LVL apmērā nav īpaši maza.

Akumulatori nosēdušies un iestājusies tāda apātija un netīksme pret apkārtējo pasauli, it kā pilnmēness būtu stacionāri noenkurots virs manas guļvietas. Un taisnība jau ir tiem, kas deklarē plašās izvēles iespējas, par kuru esamību vien jāgavilē hālēlūjāh! Man tādu ir veselas trīs: lekt ar akmeni kaklā likteņupē, kļūt par bomzi, turpināt kā līdz šim. Tas nenoliedzami priecē. Būs laikam jāsāk no rītiem skriet - tak auglīgāka nodarbe par kretīnisku bildīšu meikošanu kretīniiskiem produktiem, lai vieni kretīni tos pirktu un citi kretīni no tā biezētu. Vismaz emocionāli dod, tā šķietas, skrējēju blogus palasot, vismaz kaut kādu gandarījumu.

Tā nu tas notiek, ka viss labais beidzas. It sevišķi to var teikt par tādu sociķu izcīnītā mantojuma palieku kā atvaļinājums (kurš nevalsts iestādēs strādājošiem reti kad pārsniedz 2 nedēļas). Toties par tā nobeigumu sūdzēties nevaru. Cūkas vietā tika nolaists no kātiem bebrs. Bija garšīgs (it sevišķi ņemot vērā, ka ir smieklīgi ļautiņi, kuri suņus uzskata par ģimenes locekļiem, kaķus uztver kā cilvēkus, bet "ūdensžurkas" atsakās ēst pat nepagaršojuši - nu tie, kas pēc atomkara toč neizdzīvos, - kas palielina ēdāju porcijas). Noairēta sava virknīte km pa Usmu, pīckojot asarus un inspicējot salas - operācija Saksijas Morica dārgumu meklēšana. Atvase paaugusies pa pāris nedēļām kā riktīgs nešpetns izspūris čīrkains meža skuķis, laulātā piekususi kā suns to ganot, tak izskatās laimīga. Nauda iztērēta un nu jāmeklē haltūras. Rēķinu pilna pastkaste. Tā tā dzīve paiet. Forši.

Palūkoju pa logu - beidzot visi saules nīdēji nu var diet uzvaras deju (kāpēc kamrāds vistu_zaglis ir pret siltu vasaru dievzemītē, to varu saprast - lai varētu buržujiski no tālienes ņirgāties un sajusties pārāks, bet ko tie citi?), jo nu ir pierasti pelēkais vāks pār pasauli (un tikai tie nedaudzie, kas lidojuši, tie zina, ka augšā tomēr ir saule), dabiskais līņājiens, tb nu atkal kā vienmēr - tā nu līs līdz novembrim, kad smidzekli nomainīs slapjdraņķis līdz maijam. Priecājieties, гады!

Pie tam labi, ka es jau sen pirms laba laika atmetu kā veltas cerības saprast sieviešu dabu, rīcības un vēlmju motivāciju un pievērsos kā vienkāršākam un saprotamākam dekonstruktīvisma naratīvam vēstures filosofijā. Citādi te lauzītu galvu neizpratnē par laulātās vēlmi tieši tagad iedabūt mani mežā uz 2 dienu pārgājienu pusceļu gumijniekos, pusceļu airējot laivu. Sauksim tās par saldajām mīlas mokām, jo tikai īstās ciešanās rūdās tērauds un cilvēks spēj tvert visu kaifu no savas mazohisma buķetes.

Palūkojos pa logu, noskurinos un noslauku vīrišķu asaru, kas rit pār rugāju klāto zodu (rudens, bļe): rudens tango.

Pirmā nedēļa bija vai nebija, neviens to nezina, jo mazajai petardei bija stacionārie +38°C un šo vajadzēja lutināt. Otrā nedēļa iet uz beigām, taču gana auglīga. Paspēju uzzīmēt vienai tūrisma firmai logotipu, izdirnēties LVVA lasītavā, rakādams materiālus par zemessardzes dibināšanu 1918. gadā, paspēju Vecrīgā pasocializēties ar sen nesatiktiem ļaudīm, kurus nebūtu saticis vēl gadiem, ja vien nebūtu šīs iespējas izbaudīt dažas brīvas dienas un šos izsaukt uz kausiņu papļāpāšanas, paspēju izložņāt viena muzeja krātuves, sapazīties ar cerberiem un iehavot krietnu žūksni materiālu (ar nosacījumu, ka neviens nedrīkst zināt, ka materiāli nāk no šī muzeja - muzeji dievzemītē ir tāda vieta, kur no tautas tiek slēpts viss), paspēju piedzerties (kas treniņu trūkuma dēļ izdevās viegli un budžetam nesāpīgi), paspēju nopirkt lietusjaku, jo laulātā vēlas mani iedzīt lietus sezonas pārņemtajos mūža mežos (viņu var saprast - derdzas tak, ka vecais tik apmierināts slaistās pa Rīgu), paspēju uzrakstīt divām publikācijām melnrakstus (pa lielām šaibām varētu drukāt, tak priekš akadēmiskajiem prātiem vēl iekš LVVA un LNB jāatrod manas teorijas apstiprinošu faktoloģisko materiālu). Tagad malkoju kokčiņu, lasu RL un spriedelēju ar junioru par žīdu/masoņu vispasaules iekarošanas plāniem, jo šis kā reizi kārtējo Denu Braunu pievārējis. Ļapotā. :)

Bet šitās ir cibiņas fjokla&Co festivālā labadaba: