Šorīt miglā pirmais dzērvju kāsis debesīs.

Kur blakus kvartālā šāvieni. Pēc skaņas spriežot, makarovs vai kas tam pielīdzināms. Tagad tuvojas sirēnu skaņas. Domāt negribas. Sarunāties ne tik. Uzpīpēšu un likšos uz ausi.

Jāatzīst, Rīga kaut ir provinciāli miegaina mazpilsēta, no mežiem iebraukušam tā šķiet visai burzmīga un nesakarīga. Tik pāris stundas te pagrozījies sapratu, ka gribu atpakaļ. Būtu tur internets, vispār pilsētā nerādītos. Kāpēc, tā īsti nevaru noformulēt. Vienkārši forši ir tā pāris h pagāzt mežu, tad papļaut, tad atlaisties pavēnī ar bairīti rokā un grāmatu, ar vienu aci vērojot, kā laulātā tīra sēnes, bet atvase spriņģo pa baseinu, izlienot no tā tikai lai piekluptu pie melleņu spaņņa. Un kad aptrūkstas aliņš, tad aizbrauc ar ņivu uz Spāri, nodod kādus 20-30 kg melleņu uzpircējam par 2Ls/kg, paņem maizi, bairīti un cigas ij atpakaļ mežā. Ļapota. Tik vien kā reizi nedēļā atbraukt uz pilsētu vešu izmazgāt, paķert jaunu grāmatu un pabrīnīties par to, kas ļaudīm šķiet aktuāls. Sūds ar visiem armagedoniem un referendumiem - jāpaspēj tīklus šovakar izcelt un nokūpināt vakar izvilkto 3kg breksi (par to nemaz vikings nevar stāstīt, lai šo sirdstrieka neķer).

Vakar ripinot mājup no vergtura klaušām, ietrāpīju pašā gāzienā. Bajāru/Stūrīša krustā ūdens brauktuves vidū pārsniedza veļļuka ķēdi - pedāļus minu zem ūdens, - redzamība kādi pārdesmit miglaini metri līdz ūdens sienai, bet sajūta forša kā bērnībā, kad lielākais prieks bija basām kājām lēkāt pērkona lietū pa peļķēm. Tā gan.

http://www.youtube.com/watch?v=8pv-8OBXpzc&feature=player_embedded

+30°C ēnā, ledusskapī 2 litri alus + litrs tonika, kauss pilns dzirkstoša dievu dzēriena - tikai tā var saprast, kāpēc Epikūrs piedzima saulainajā Helladā, nevis mūžīgās miglas, slapjdraņķa un ēnu zemē ziemeļos aiz Boreja kalniem. Prozit! :)

http://www.youtube.com/watch?v=JBieJ08ByPc&feature=related

Ideāls laiks, un pat tāda nīgra sēne kā es, atplaukst kā roze komposta kaudzē. Visi rimti, nekur nesteidzas, nestreso, bet viss padarīts laikā, jo vidējam pilsoniem spēka pietiek tikai neatliekamai darbībai, bet pūst pierastajā haosa radīšanas svilpē jaudas nav. Vienīgais mīnuss ir caurvējā(?) apsaldēts žokļa nervs, kas smeldz, un tas, ka privāto rebju pacienta jaukais zaičegs nomainījis vergturi un nu kalpo pie cita, kam bildītes nevajag. Zaičega vietā nākusi kārtējā SZF maģistrante ar savām "uzzīmē 5 perpendikulāras sarkanas strīpas, no kurām 3 ir zaļas" un sadarbība izkūst kā saldējums mikroviļņu krāsnī. Var jau teikt, ko grib, tak manuprāt ja designerim sanācis labs darbs, tad 80% nopelnu pienākas projvadam, aber ja sūdīgs projvads, tad tas pat Manē un Monē piespiedīs derdzīgus sūdus taisīt. Dzīve ir pārāk īsa, lai par to satrauktos, tb pārforvardēju pacientu kamrādam vistu_zaglis, kam nervi kā tilta tauvas pār Vlatas upi un raksturs stabils kā granīts, no kā kalts Kārļa V piemineklis. Tagad tik atliek rimti virpot dienišķo maizīti, lai vakarā varētu izstiept kājas piesaulītes mauriņā un ar vēsu bairīti rokā priecāties, kā atvase spiegdama ņemas pa baseinu. Ļapotā. Sāku saprast, kāpēc visādās tur nigērijās ļaudis kudi laimīgāki, kaut arī vēl lielāki plikadīdas par mūžīgā slapjdraņķa zemes iemītniekiem. Uff... :)

Negaidīšu rītvakaru, bet Ararat butelīti atpogāšu jau šodien!



UPD:
Noskatījos CNN atkārtojumu un pats sajutos aizgrābts kā īstens Viņas Augstības pavalstnieks.

http://www.youtube.com/watch?v=-RFL4iyoi4s

Pagalmā kviec kaķu bars. Ar steigu jāiečeko esesā, vai kāds pneimatisko stroķi pa lēto netirgo - jūtu, ka citādi miera nebūs. Izmetu te vienu dienu līkumu pa pilsētu: plkst. 15:00 ielas pilnas cilvēku, veikali pilni, staigā laudis un iepērkas. Tā kā tas viss darba laikā, acīmredzot bezdarbnieki. Pēdējā gada laikā cenas divkāršojušās ne tikai tur maizei un pienam, bet arī kaviaram. Bērnu pasaulē (tb Gerkena pasaulē) 4. stāvā vairs nav modelīšu bodītes. Jūtos sasodīti iztukšots. Nākotnes absolūtā bezperspektīa to tikai pastiprina. Vienīgais prieks ir mani jancīgie sievieši mājās un pagaidām ne īpaši veiksmīgie centieni rīta stundās paveikt to, ko nepratos skolas un augstskolas gados, tb mācīšanās. Uznākusi traka indive kļūt gudrākam, tikai pagaidām nesanāk. Rīgas laiks uz pelēka papīra (tas labi - naktslampiņa nemet atspīdumu) un par pāris punktiem mazākiem burtiem (tas slikti, jo atgādia, ka laiks par brilli moš domāt). Pacienti gudrāki netop, aiz loga laiks kā jau te pierasts gada lielāko daļu, tb svina vāks un drēgna migla. Atkal pie virpas, kaut jau grūti saprast, ko kā virpot, bet atvaļinājumā nelaiž pat par pagājušo gadu, nerunājot par šo. Tb nodzīts zirgs uz pārceltuves. Negribas pat ne iedzert vai aizvilkties uz krogu slinki pakoķetēt ar jaunuvēm, tb vienīgās pavasara pazīmes šai pusē ir kaķiem. Taču varēja būt sliktāk, tā kā lūkojamies uz visu rezignēti un fatāli. Šobrīd prātuļoju, kāpēc Peniķa rediģētā "Latvijas atbrīvošanās kara vēsture" bukinistu lavočkā maksā 30 Ls, bet Andersons vispār nav dabūjams? Man šķiet, ka ja kādam "politiskajam patriotiskajam spēkam" patiesi par to sirds sāpētu, tad šie izdabūtu cauri, ka dievzemītes vēsturi aprakstošos izdevumus subsidē, lai katrā mājā aš kas būtu, bet nē - taisīt troksni par minoritāšu valodprasmi ir vieglāk. Nu ja - katram savas prioritātes. Un vēl, vai kāds zina kādu pozitīvu piemēru iz dzīves, kur privatizētas valsts komerstruktūras pēc nonākšanas privātīpašumā ne tikai zeltu un plauktu, bet arī kudi labāk pildītu savas saistības ar sabiedrību? Par to iedomāju atceroties, ka kā melš skeptiķi, kopš Tečere deva zaļo gaismu Lielbritānijas dzelzceļu privatizācijai, no lietotāju viedokļa šī transporta līdzekļa pakalpojumu kvalitāte esot katastrofāli kritusies. Tak no otras puses, ir smieklīgi totālas Dieva aizmirstas nomales vidējam īdētājam spriedelēt par Apvienotās karalistes dzelzceļiem vai Francijas ārpolitiku Ziemeļāfrikā (tipa kā abi gastarbaiteri no Naša Raša, sēžot uz tapešu ruļļiem savā stroikā, dotu padomiņus globālās ekonomiskās buksēšanas risināšanai). Jāiet nu pie virpas. Lai jums arī laba diena.

Malko rīta kafiju un riebumā savelcies čokurā kā tikko ģērēta āda saulē - līdz mielēm apjēdz, ka vēl stunda un atkal sāksies verdzības nedēļa, ko jau vari no dzīves izsvītrot kā pa tukšo noeksistētu. Jāatzīst, ka ilgtermiņā riebums pret maizes darbu ir viena no neforšākajām sajūtām, kas šķiet, saēd pamazām nervus kā rūsa. Laimīgi ir tie, kam darbs ir hobijs, tb kam par hobiju maksā.