Visnotaļ mīlīgi, klaiņājot pa mežu, ar burkāņiem dekorējot zaķiem/stirnām/cūķiem egli (šiem jau ar vajag kādu prieciņu), mētājot akmentiņus pa dīķa ledu, štopsējot māgā karstmaizītes, šaujot raķetes (gadumijas sāpe: signālraķetes acīmredzot der pa laikam pārkomplektēt - tomēr cik sezonas nomētājušās kur jahtas kubrikā, visus gadalaikus pārlaižot, - jo no visas partijas, ko stūķēju raķešpistolē, tikai viena izšāva, un to pašu neviens nepamanīja, izņemot mani pašu). Visjaukākais bij rīts, kad saulīte pa zemes virsu ripoja, viss nosarmojis, vārot zupu pagalma katlā, pakārtā trijkājī virs kuriņa. Pilsēta pēc tā visa sagaidīja ar svina vāku virs galvas, tumsu, miklumu un vaimanām medijos par kaut kādu retardētu alkānu noslīkšanu ar auto Krāslavā (manuprāt normāla dabiskā atlase, atsijājot apdzērušos idiotus, tb šai gadījumā mātei dabai neko pārmest nevar). Nu atkal pie virpas "spēlēties krāsiņām" (apbrīnoju, cik neprofesionālam, tb glupam jābūt cilvēkam, lai nedēļām tērētu savu un citu laiku, simtiem kvadrātmetru paraugizdruku, lai ar Pantone skalu rokā censtos piedzīt plakātā redzamo sūdiņa krāsu reālā sūdiņa krāsai - cilvēks lepojas, ka ir mārketinga guru, nostrādājis šai jomā sazin cik gadu desmitus, taču šim tik un tā nepielec, ka jebkurš krāsas pleķis dažādos apgaismojumos maina tonalitāti, tb piedzīsi to krāsu, tak citā apgaismojumā tā izskatīsies savādāk un viss darbs vējā). Sācies jauns gads. Gan jau būs tāds pats kā iepriekšējais. Moš no rītiem sākt skriet, lai kāda nebūt pārmaiņa būtu?



P.S.
Vakar palūkoju pa TV "Graustu miljonārus" un nopriecājos, ka, salīdzinot ar pasaules garīguma centru un lielāko demokrātiju, dzīvojam vēl visnotaļ saulaini.

Aizvakar. Ej tu cilvēks dienas laikā pa pilsētu un izdzirdi kora dziedāšanu, pie pieminekļa Brīvībai ieraugi daudz ļaužu ar zināmāko koru dižvimpeļiem. Kas pirmais iešaujas prātā? Pirmā doma, ka latvju tauta protestē pret to, ka samazinātas iepirkuma kvotas Valkas banānu audzētājiem. Tad nospried, ka dziedāšana tomēr pārāk žēlīga - neskan "bēdu manu lielu bēdu", - un ej tālāk prātojot, kura no daudzajām nacionālo sēru dienām šodien. Žīdu šaušanas diena? It kā nē, tos jau septembrī bij apšāvuši. Latvju genocīda diena? Tak it kā nē, ar par vēlu. 18. novembris aiz muguras. Tā tu cilvēks ej, nesaprotot, kas notiek, līdz tikai Doma laikumā pielec, ka tā tak atadīšanās no aizsaulē aizgājušā Kokara. Kas tev, cibiņ, iešaujas pirmais prātā, ejot pa ielu un dzirdot kopkori skanam?

Darbs, darbs, darbs. Ja pēcpusdienā vairs nesmidzinās un pacients aiztīsies, aiziešu pafočēt gaismiņas. Pirmajā Rīgas starošanas gadā bija vah-vah-vah! Pēc tam nākamajos gados ieslēdzās vidējam latvietim (kaut neesmu latvietis, mentalitātes jau aplam tuvas) sūdstasviss, ja nav kaut kas jumtu raujošs izdomāts. Bet tagad vienkārši priecājos - labi, ka vispār kas notiek labs.

Spriežot pēc tā, ko lasu par dievzemīti citu valstu blogotāju blogos (lai cik tas dīvaini ar nebūtu, daži zina par šo pasaules malu), tad vēsturē tā nesatricināmi iegājusi tikai kā vieta, kurā notiek popmūzfestivāls "Jaunais vilnis", daļa iedzīvotāju dzīvo vēl joprojām krievu-turku laika kategorijās un ar nostaļģiju atceras žīdu šaušanas laiku, dīvainu valdību un valsts bankrotu, un skaistiem galvaspilsētas svētkiem. Vai te kas cits notiek, pasaule pa lielam nenojauš.

Manuprāt uguņošana bij lieliska!

Tik mūzika tāda sērīga. Bet tas jau te pieņemts, ka pat vispriecīgākajos svētkos žēli pūš "pūt vējiņi", nevis "hei, rumpi pumpi!", tb visi svētki mazliet ar bēru noskaņu, lai uz asariņu pavelk. Laikam mentalitāte tāda padrūma.

Taču kā daļējam vācbaltam (~1/4), manī lepnums, ka mani senči piedalījās šīs valsts izveidošanā un, galvenais, nosargāja to (tas, ka viņus pēc tam uzmeta - moris savu padarījis, moris var iet, - tas tikai dabiskajā lietu kārtībā iederas).

Šis rudens, kā sapīpojot izteicās kamrāds mass, beidzot ir tāds, kādu mums bērnībā solīja bildu ābecēs - saulīte spīd, zālītē sarma kā pūdercukurs, vējiņš viegli šūpo koku zarus, no kuriem lēni zemē planē miljonsoranžtoņos krāsojušās lapas. Beidzot tā kā bildēs, nevis mūžīgās lietavas no septembra līdz janvārim, ar depresīvo svina vāku pār jumtiem, ko kāds par debesīm dēvē. Šorīt mums lielie prieki - peļķes aizsalušas, un nu ceļš līdz bērnudārzam (paldies SC, ka tāds mums ir) bija 2x garāks, jo nu nācās apgūt kardināli jaunās slidināšanās un ledus iepapēžošanas iemaņas. Bērns sajūsmā par dzīvi , arī viņa tēvs un radītājs ne tik nīgrs, kā parasti. Lai arī jums laba diena. :)

Atceros savas māmiņas smago vilšanos kur 90. gadu sākumā (vai 80. beigās), kad šī izdeva pusi algas par tikko kā pārizdoto "Vējiem līdzi" un šokā pēc tam dvesa: un ko es šai prastajā lubenē bērnībā saskatīju, aizgūtnēm sienaugšā lasīdama, ka visu mūžu alku to lasīt atkal un atkal?! Bet grāmata laba - tāda cietos vākos, pasmaga, kā reizi noderēja par mazu slogu, lai nofiksētu vienu vadu uz plaukta. Līdzīgi šobrīd raugos uz Velbeku, Vonnegūtu u.c. "koelju priekš nihilistiskākiem tīņiem", ko paziņas aizgūtnēm slavē - pa lielam šo autoru grāmatiņu vienīgā atšķirība ir nosaukums un, dažkārt, personāžu vārdi, - takš kādreiz aizgūtnēm lesīju, skrietin teciņiem skrēju, kad nākošais darbs tika pārtulkots un izdots. Laikam antidepresantu kūri jāizprasa kādam Hipokrata kalpam, citādi jau pašu sāk uztraukt, ka aizvien mazāk ir kas tāds, kas priecē.

Šonedēļ pašcenzūras rekords - 6 ierakstus deletēju tūdaļ pēc iepukstēšanas kā nerādāmus (nu lab, vienu man palūdza aprakstā iesaistītās personas, lai neiekultos nepatikšanās par valsts noslēpumu izpaušanu). Vēl pirms pāris gadiem izdzēstu pukstu vispār nebija.

Kaut arī esmu svēti pārliecināts, ka mani senči uz šo zemes pleķīti atkūlušies vai nu par kādiem šaušalīgiem grēkiem - karma, saproties, - vai arī Baisa Vadātāja mudināti, jo neviens pie pilna saprāta neapmetīsies uz dzīvi mūžīgās miglas un slapjdraņķa zemē, tomēr šis rudens tāds rēnīgi smuks. Nu tur tādas apsūbējuši zeltainas gaismiņas, migla, rīta sarma, gana silts un bez lietavām. Aš prasās mest darbus pie malas un izbraukt kādā mazā piknikā, zem bērziem pasēdēt, ģiču strinkšķinot un konjaciņu kopā ar no termosa kūpošu tēju iemalkojot.

Pēdējā laikā esmu kļuvis iecietīgs kā māte Terēze - sastopoties ar Viedokli, novēršos, lai meklētu interesantāku un auglīgāku nodarbi. Jauku arī jums šo dienu.

Nogurums, nogurums, nogurums. Puse zoba nolūza, atkal kreņķi. Ja vēl man vienam, tad jau nieki - apkārtējie pažēlotu, bet nu nekā. Bail iedomāties, kā jutīšos, kad būs polārās tumsas un sniegamiglas pusgads ar tā avitaminozi un mūžīgo drebuli.

Gribas iziet uz mūžam miklās ielas, kur šķiet, sandalēs ieautās basās pēdas iegrims asfalta segumā, paiet nostāk, nostājoties zem tenta, izvilkt no piesvīdušā polo krekla kabatas viegli ieņurcīto cigu paciņu, aizsmēķēt, nolūkojoties Petroni torņos, pagriezties plecos, lai garām palaistu kādu laika zoba skartu zviedru seksa revolūcijas pēdējo mohikāni, gaidot laiski pūst dūmu un, kad tu pienāksi, teikt: "Moins! Kur bij tas šeņķis, kur alus ir auksts un litrīgajos kausos?"

Gribas iziet uz pelēkā balkona, zem čībām čaukstot pirmajām kritušajām lapām, laiski pūst caur nāsīm dūmu, malkojot rīta kafiju un vērojot baržas Sēnā, sevī apdomājot, vai doties uz Orsē, jebšu uzmest plecā mugursomu un paklejot kur tālāk uz nomali, prom no tūristu takām, tad vienā malkā iztukšot tasīti un pagriezties pret tevi: "Paklau, kur bij tas šeņķis, kurā tas jocīgais basku viskijs?"

Gribas izstiept kājas uz pelēkajām plāksnēm, sēžot uz saules sasildītā sola, kustināt kāju pirkstus, atgāzt galvu un vērot kaiju apķēzīto svēto un pāvestu marmora figūru virkni, tad plašo laukumu katedrāles priekšā ar vientuļo melnīti, kurš katram garāmgājējam cenšas ietirgot raibu lakatu, aizsmēķēt un pievērsties tev: "Paklau, apiesim centram ar līkumu un aizkāpsim uz to gaģužņiku tuneļa galā, pa ceļam uz Eņģeļu pili, un iemalkosim lielo kafiju, bet tad aiziesim paskatīties sardzes maiņu pie prezidenta pils."

Gribas iznākt uz vecās mežsarga mājas koka lieveņa, ieelpot reibinošo priežu meža gaisu, izvilkt no ūdens spaiņa Старый мельник pudelīti, ar klusu paukšķi to atpogājot, un ielejot izkaltušajā kaklā spirdzinošās dzīvības dziras šalti, atkrist pītajā šūpuļkrēslā, uzcelt kājas uz šķībajām margām un aizpīpēt cigu, lai varētu pārlaist skatu pār dīķi, debesīs riņķojošo zivju ērgli, un, sadzirdot nočīkstam durvis aiz muguras, galvu nepagriezis teikt: "Alus spainī, Krišs vēl guļ, bet Toms laikam aizpēries uz ezeru spiningot. Piesēdi, paklusēsim."

Un nemaz negribas atmest smēķēšanu.