Gribas iziet uz mūžam miklās ielas, kur šķiet, sandalēs ieautās basās pēdas iegrims asfalta segumā, paiet nostāk, nostājoties zem tenta, izvilkt no piesvīdušā polo krekla kabatas viegli ieņurcīto cigu paciņu, aizsmēķēt, nolūkojoties Petroni torņos, pagriezties plecos, lai garām palaistu kādu laika zoba skartu zviedru seksa revolūcijas pēdējo mohikāni, gaidot laiski pūst dūmu un, kad tu pienāksi, teikt: "Moins! Kur bij tas šeņķis, kur alus ir auksts un litrīgajos kausos?"

Gribas iziet uz pelēkā balkona, zem čībām čaukstot pirmajām kritušajām lapām, laiski pūst caur nāsīm dūmu, malkojot rīta kafiju un vērojot baržas Sēnā, sevī apdomājot, vai doties uz Orsē, jebšu uzmest plecā mugursomu un paklejot kur tālāk uz nomali, prom no tūristu takām, tad vienā malkā iztukšot tasīti un pagriezties pret tevi: "Paklau, kur bij tas šeņķis, kurā tas jocīgais basku viskijs?"

Gribas izstiept kājas uz pelēkajām plāksnēm, sēžot uz saules sasildītā sola, kustināt kāju pirkstus, atgāzt galvu un vērot kaiju apķēzīto svēto un pāvestu marmora figūru virkni, tad plašo laukumu katedrāles priekšā ar vientuļo melnīti, kurš katram garāmgājējam cenšas ietirgot raibu lakatu, aizsmēķēt un pievērsties tev: "Paklau, apiesim centram ar līkumu un aizkāpsim uz to gaģužņiku tuneļa galā, pa ceļam uz Eņģeļu pili, un iemalkosim lielo kafiju, bet tad aiziesim paskatīties sardzes maiņu pie prezidenta pils."

Gribas iznākt uz vecās mežsarga mājas koka lieveņa, ieelpot reibinošo priežu meža gaisu, izvilkt no ūdens spaiņa Старый мельник pudelīti, ar klusu paukšķi to atpogājot, un ielejot izkaltušajā kaklā spirdzinošās dzīvības dziras šalti, atkrist pītajā šūpuļkrēslā, uzcelt kājas uz šķībajām margām un aizpīpēt cigu, lai varētu pārlaist skatu pār dīķi, debesīs riņķojošo zivju ērgli, un, sadzirdot nočīkstam durvis aiz muguras, galvu nepagriezis teikt: "Alus spainī, Krišs vēl guļ, bet Toms laikam aizpēries uz ezeru spiningot. Piesēdi, paklusēsim."

Un nemaz negribas atmest smēķēšanu.