Darbs, darbs, darbs. Ja pēcpusdienā vairs nesmidzinās un pacients aiztīsies, aiziešu pafočēt gaismiņas. Pirmajā Rīgas starošanas gadā bija vah-vah-vah! Pēc tam nākamajos gados ieslēdzās vidējam latvietim (kaut neesmu latvietis, mentalitātes jau aplam tuvas) sūdstasviss, ja nav kaut kas jumtu raujošs izdomāts. Bet tagad vienkārši priecājos - labi, ka vispār kas notiek labs.

Spriežot pēc tā, ko lasu par dievzemīti citu valstu blogotāju blogos (lai cik tas dīvaini ar nebūtu, daži zina par šo pasaules malu), tad vēsturē tā nesatricināmi iegājusi tikai kā vieta, kurā notiek popmūzfestivāls "Jaunais vilnis", daļa iedzīvotāju dzīvo vēl joprojām krievu-turku laika kategorijās un ar nostaļģiju atceras žīdu šaušanas laiku, dīvainu valdību un valsts bankrotu, un skaistiem galvaspilsētas svētkiem. Vai te kas cits notiek, pasaule pa lielam nenojauš.