Kaut arī esmu svēti pārliecināts, ka mani senči uz šo zemes pleķīti atkūlušies vai nu par kādiem šaušalīgiem grēkiem - karma, saproties, - vai arī Baisa Vadātāja mudināti, jo neviens pie pilna saprāta neapmetīsies uz dzīvi mūžīgās miglas un slapjdraņķa zemē, tomēr šis rudens tāds rēnīgi smuks. Nu tur tādas apsūbējuši zeltainas gaismiņas, migla, rīta sarma, gana silts un bez lietavām. Aš prasās mest darbus pie malas un izbraukt kādā mazā piknikā, zem bērziem pasēdēt, ģiču strinkšķinot un konjaciņu kopā ar no termosa kūpošu tēju iemalkojot.