Tā kā scenārijs, saskaņā ar kuru laulenis pārrodas mājās krietni ātrāk, palaiž vecmāmiņu pelnītā atpūtā, uzkopj dzīvokli, pārģērbj bērnu peldkostīmā (jo tas nolēmis gleznot ar guašu, bet darbošanās ar krāsām grūti apvienojama ar princešu kleitiņu elegantu valkāšanu), uzliek fonā multenes, izslēdz visas iespējamā elektoierīces tās ekopēdas mainīšanai, un tad klusu sakņūp maliņā drudzī ar +40°C, tiek atzīts par nosodāmu, šodien nāksies pieturēties pie pretējā. Tb virpot darba devēja peļņas vairošanai, līdz saļimt bezspēkā pie virpas. Protams, arī tas būs slikti, jo dari ko darīdams, vienmēr būs aplami.

Paskatījos šādus tādus materiālus par pilsoņu karu Sibīrijā. Baisi. Jebkurš karš neizbēgami kā sasaistās ar nepamatotu vai neattaisnojamu vardarbību, taču nekas nestāv līdzās apbruņotam civilistam, kuram piepeši ir vara pār kaimiņu un svēta, kristālskaidra pārliecība par savu uzskatu pareizību.

Jau 6h nevaru saņemties, lai beidzot izčekotu, kādi mūsdienās ir mobilo provaideru tarifi. Lieta tāda, ka, kaut esmu LMT klients no šamo dibināšanas gada, beidzot mani pamanījuši viņu konkurenti, tb kādu mēnesi tramda Anastasija no Bites, bet vakar pie apvāršņa parādījās Jeļena no Tele2. Abas sola skūpstu lietu un aš vēl piemaksāt, ja atdošos viņu gādīgajās skaujās. Tā kā es meitiešiem neticu (sievietes ir permanenti kavarnas, ko atzīmē uz manuskriptu lapu malām jau pirmie Baznīcas tēvi), vajadzētu tā kā palūkot, ko tad šie tur savās mājas lapās piedāvā. Tak nav spēka. Truli blenžu monitorā, dzeru jau kuro litru tējas ar medu (esmu iestāstījis, ka tā labākā panaceja pret drudzi), skatos ķīniešu cinemā un neko nedaru. Ak, Slinkum, tavs vārds ir Leģions.

Pirmkārt, man nepatīk tas savienoto trauku principa aspekts, ka ja vakarā laulātā malko vincukus, līdz rīta gaismai pļerkstot meiteņu pļāpas, galva otrā dienā sāp man.
Otrkārt, men nepatīk, ka šai otrajā dienā jāvergo kapitālistam, pie tam par to nemaksā, tb ekspluatācija tieša un nepastarpināta.
Treškārt... sarakstu varētu turpināt, bet tas būtu visai bezjēdzīgi - nevienu nepiš sveša bēda.

Pirksti salst.

Līst lietus. Atvilcies no darba, kūpinu cigu zem nojumes un skatos uz priekšu. Sikspārnis, kurš pēdējās nedēļas mani priecēja, tvarstīdams pēdējos odus, laikam knosās kur nu viņš te dzīvo. Kastaņi un zīles paukšķ pret zemi. Rudens pašā plaukumā. Ja tā padomā, vasara nebija slikta. Nesniga.

Patiesi lāga pudeles brālis aizgājis no dzīves. Tā bēdīgi kļuva. Tā mēs pamazām pa vienam... Gribot negribot uzmācas domas par dzīves nīcību. Aiziešu ka pēc sidriņa laulātajai, lai vismaz viņai oma labāka.

Vecāku mājai šķūnīši nodedzināti pagājušajā naktī, visai mājai stikli no karstuma ārā.

Un tēva dienā plānās pankūkas nedabūju. Laikam jau sūdīgs tēvs esmu.

Šogad palaimējās, ka atvaļinājuma nedēļa iekrita šī gada 15 vasarīgajās dienās, par ko jābūt Providencei pateicīgam. Nu esam atpakaļ asfalta un betona skudrupūznī, tak pilniem malkiem - burtiskā un pārnestā nozīmē, - jāizbauda atlikušās 3 dienas, pirms jūgties nonstopa virpā līdz nākamā gada augustam. :)

Tā globāli raugoties... Nonācu pie mazas atklāsmītes, ka būt kristietim* ir augstākā pilotāža un sasodīti grūts, vidusmēra tipam, kāds es esmu, pat neiespējams process. Es te domāju to cilvēkmīlestības spēju. Tas ir kas fantastisks - spēt mīlēt visus šos divkājaiņus, kas neko vairāk kā Sodomu un Gomoru nav pelnījuši! Es diemžēl nespēju. :( Bet vajadzētu kā pārvarēt iekšējās barjeras un spēt, citādi iekšējā mizantropija (vai tā nevarētu būt visu grēku sakne?) saēd kā skābe, un nu jau pienācis laiks, kad labi jūtos tikai ģimenē un dažu nedaudzo, ko var par draugiem dēvēt, vidū. Jāpadomā par to (par mizantropiju un cilvēkmīlestību reliģijas aspektā).
------
* Es te domāju Rietumu Baznīcu, jo par Austrumu Baznīcu nekā nezinu, savukārt visi sektanti, kas pēc XVI gs. atšķēlušies no Mātes Baznīcas un uzskata, ka zina, ko Dievs vēlas un ko paredzējis labāk par To Kungu pašu, neskaitās. Bez tam, arī tie "katoļi", kas vai ik pārdienu uz baznīcu skrien un krustus met ik pa brīdim, taču bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem gandē apkārtējiem dzīvi, ir tikai tāds "krējumam līdzīgs produkts", tb erzacs, kam ar kristietības būtību nekā kopēja, izņemot ārējus dekoratīvus atribūtus.

Dziivoshana mezhaa, shkiet, neizbeegami padara cilveeku apolitisku. Vo iebrauc shvaageris ar shaitana kasti laptopu liidzi, un atceros, ka pasaulee ir ciba, olimpiaade, karsh un politika, aber liidz tam vieniigais, kas tev ruup, ir laikaa izlikt tiiklus, nokraasot pirts sienu, savest granti. Un tu dziivo un nenojaut, kaads gadsimts, kaada valsts (tb pofig, vai kaut kur taalumaa aiz Lielaa Mezha amata kreeslaa Dombrovskis, Obama vai kaads Hu(i)dzintao kaut kaadu valsti vada - tas uz tevi neattiecas), kaada tur partija vai kas cits, ko ljautinji izdomaajushi un likushi par savas eksistences jeegu. Mezhaa dziivojot tev svariigaak ir ar siici aiziet uz ezeru nopelst, bet vakaraa uz mezhu peec galjas (cuuka vai briedis, kas nu pretii naaks). Vienigais, kas pietruukst, ir dazhas graamatas, citaadi labpraat atstaatu to pasauli - lai cepas pashi par savaam mulkiibaam, - un paliktu aarpus taa visa. :)

Ak jaa - lai jauka diena.

Pēdējā laikā daudz domāju par nāvi. Nevis tā tīrōniski, par pašu aktu (no tā man absolūti nav bail, lai tikai nav sāpīgs), bet vairāk kā dzīves noslēgumu, tb par dzīves procesa jēgu. Kam īsti ir jēga? Kādas būtu patiesās prioritātes? Visu laiku man šķita, ka ideālais modelis būs huzāra dzīvesveids, paralēli visus brīvos brīžus izlietojot smadzeņu skilu kačāšanai, lai mūža nogalē spētu uzrakstīt daudzsējumu "Viss par ziloņiem" un justos ne velti dzīvojis. Pirmo daļu gana veiksmīgi izpildīju. Otro laikam nesanāks, jo laika nepietiks. Bet tas nav svarīgi, jo sāku šaubīties, vai tam kāda jēga. Nesen pārlasīju kādas vācbaltiešu dzimtas vēstures apskatu, kur par vienu no šīs dzimtas autors nevērīgi piemetināja aptuveni tā (pēc atmiņas citēju, jo slinkums meklēt grāmatā īsto vietu): vecvectēva brālis X bija savā laikā atzīts vēsturnieks, sarakstījis vairākus desmitus sējumu pētījumu, kas nu kaut kur arhīvos guļ noputējuši - vairāk par viņu īsti nekas nav zināms un ļaužu atmiņās viņa nav. Un tad iedomājos, ka lūk velta cilvēki visu mūžu kaut kam, bet beigu beigās viņa mūža darbu mazbērni nodod makulatūrā, lai velosipēdam jaunu riepu nopirktu. Tb jēga šai dzīvei bija? Bet, ja par dzīves jēgu ņemam to kaifu, ko cilvēks ķēris, nodarbojoties ar sirdslietu, tad ar ko viņš labāks par vidusmēra narkomānu, kas to pašu kaifu ķer, ierijot ripu komplektiņu? Veltīgas mācības, veltīgs ir darbs - galu galā grauž tevi tārps... Vakar sēdēju uz laipas, kūpināju cigu un smaidīju, kā meita un viņas gadu vecākā māsica spiegdamas ņēmās pa ezera ūdeni - bija forša sajūta. Nu tur pīlītes pēkšķina, tīklu pievakarē jāieliek un tā. Tāds Usma cool*. Pilsētniekam var šķist forši. Bet ilgtermiņā... Arī nekāda tur īpašā jēga tēvutēvu dubļus mīt un zivis vilkt, lai izdzīvotu. Var jau postulēt, ka dzīvei jēgas kā tādas nav un jādzīvo vien nost. Nezinu, nezinu. Neko vairs nezinu. Tāds laiks.

--------
* Vakar Usmas benzīntankā bija 1:1 kadri no "Kolka cool" - kritiķiem taisnība par to, ka mūvijs nekam neder: patiesi treniņbikses nevienam nebija, visi tautieši tādās īsbiksēs mazliet zem ceļa. Sarunas gan identiski kā mūvijā, tikai usmenieku valodā, taču tas jau neder, ja bikses nav tādas. Biksēs jau tā sāls. Un šampanieša/alus cenā. Gribēju jau par to paķiķināt, tak nodomāju, ka nav jau tam jēgas: nekas nemainīsies, jo viss notiek kā tam jānotiek (aiztaisam acis, sadodamies rokās un skandējam: mēs esam vareni, mēs esam izcili). Nenofotogrāfēju. Pagriezos un skatījos uz otru pusi, domājot par jēgu.

Laime agri vai vēlu atrod katru, kurš tiecas pēc tās, neraugoties uz slinkumu, naudas trūkumu, bērnībā un pusaudža gados iegūtajiem aizspriedumiem. Tā kā viss būs pīrāgos. ;)

( laime )

Ech... lasot jūzera kants gastronomiskos ieskicējumus un regulāri laulātajai pār plecu raugoties pēdējā laikā popularitāti ieguvušos ēst gatavošanas šovus TV, iedomājos, ka forši būtu bijis, ja jaunībā neiestrēgtu pie "Jaunā pavāra ABC", bet izkoptu šīs prasmes līdz apkārtnes aplausu līmenim. It kā viss loģiski, saprotami, tikai maksimāli daudz recepšu jāsamācās un jāprot no visas gūzmas izvēlēties mirklim atbilstošākās. Zinu pat, ka Parmas šķiņķi jāgriež plānu kā papīru (šo nepieciešamību apguvu empīriskā ceļā, taisot normālas latviešu studenta šķiņķmaizes). Vienīgā nelaime - man nav ne mazākās garšas izjūtas. Tb ar pilnīgi vienādu emociju gammu ēdu absolūti visu, un vienīgais, kas patiesi garšo, ir makaroni ar malto gaļu (un nesabojāti ar visādām kukurūzām un tomātu mērcēm), tb "po flotski". Pēdējā laikā sajūta, ka daudz ko laikam esmu zaudējis, izpaliekot garšas kārpiņām.