| Pēdējā laikā daudz domāju par nāvi. Nevis tā tīrōniski, par pašu aktu (no tā man absolūti nav bail, lai tikai nav sāpīgs), bet vairāk kā dzīves noslēgumu, tb par dzīves procesa jēgu. Kam īsti ir jēga? Kādas būtu patiesās prioritātes? Visu laiku man šķita, ka ideālais modelis būs huzāra dzīvesveids, paralēli visus brīvos brīžus izlietojot smadzeņu skilu kačāšanai, lai mūža nogalē spētu uzrakstīt daudzsējumu "Viss par ziloņiem" un justos ne velti dzīvojis. Pirmo daļu gana veiksmīgi izpildīju. Otro laikam nesanāks, jo laika nepietiks. Bet tas nav svarīgi, jo sāku šaubīties, vai tam kāda jēga. Nesen pārlasīju kādas vācbaltiešu dzimtas vēstures apskatu, kur par vienu no šīs dzimtas autors nevērīgi piemetināja aptuveni tā (pēc atmiņas citēju, jo slinkums meklēt grāmatā īsto vietu): vecvectēva brālis X bija savā laikā atzīts vēsturnieks, sarakstījis vairākus desmitus sējumu pētījumu, kas nu kaut kur arhīvos guļ noputējuši - vairāk par viņu īsti nekas nav zināms un ļaužu atmiņās viņa nav. Un tad iedomājos, ka lūk velta cilvēki visu mūžu kaut kam, bet beigu beigās viņa mūža darbu mazbērni nodod makulatūrā, lai velosipēdam jaunu riepu nopirktu. Tb jēga šai dzīvei bija? Bet, ja par dzīves jēgu ņemam to kaifu, ko cilvēks ķēris, nodarbojoties ar sirdslietu, tad ar ko viņš labāks par vidusmēra narkomānu, kas to pašu kaifu ķer, ierijot ripu komplektiņu? Veltīgas mācības, veltīgs ir darbs - galu galā grauž tevi tārps... Vakar sēdēju uz laipas, kūpināju cigu un smaidīju, kā meita un viņas gadu vecākā māsica spiegdamas ņēmās pa ezera ūdeni - bija forša sajūta. Nu tur pīlītes pēkšķina, tīklu pievakarē jāieliek un tā. Tāds Usma cool*. Pilsētniekam var šķist forši. Bet ilgtermiņā... Arī nekāda tur īpašā jēga tēvutēvu dubļus mīt un zivis vilkt, lai izdzīvotu. Var jau postulēt, ka dzīvei jēgas kā tādas nav un jādzīvo vien nost. Nezinu, nezinu. Neko vairs nezinu. Tāds laiks.
-------- * Vakar Usmas benzīntankā bija 1:1 kadri no "Kolka cool" - kritiķiem taisnība par to, ka mūvijs nekam neder: patiesi treniņbikses nevienam nebija, visi tautieši tādās īsbiksēs mazliet zem ceļa. Sarunas gan identiski kā mūvijā, tikai usmenieku valodā, taču tas jau neder, ja bikses nav tādas. Biksēs jau tā sāls. Un šampanieša/alus cenā. Gribēju jau par to paķiķināt, tak nodomāju, ka nav jau tam jēgas: nekas nemainīsies, jo viss notiek kā tam jānotiek (aiztaisam acis, sadodamies rokās un skandējam: mēs esam vareni, mēs esam izcili). Nenofotogrāfēju. Pagriezos un skatījos uz otru pusi, domājot par jēgu. |
ja tā ir jēga man , tad tai nav obligāti jābūt jēdzīgai arī citiem.