Šogad palaimējās, ka atvaļinājuma nedēļa iekrita šī gada 15 vasarīgajās dienās, par ko jābūt Providencei pateicīgam. Nu esam atpakaļ asfalta un betona skudrupūznī, tak pilniem malkiem - burtiskā un pārnestā nozīmē, - jāizbauda atlikušās 3 dienas, pirms jūgties nonstopa virpā līdz nākamā gada augustam. :)

Tā globāli raugoties... Nonācu pie mazas atklāsmītes, ka būt kristietim* ir augstākā pilotāža un sasodīti grūts, vidusmēra tipam, kāds es esmu, pat neiespējams process. Es te domāju to cilvēkmīlestības spēju. Tas ir kas fantastisks - spēt mīlēt visus šos divkājaiņus, kas neko vairāk kā Sodomu un Gomoru nav pelnījuši! Es diemžēl nespēju. :( Bet vajadzētu kā pārvarēt iekšējās barjeras un spēt, citādi iekšējā mizantropija (vai tā nevarētu būt visu grēku sakne?) saēd kā skābe, un nu jau pienācis laiks, kad labi jūtos tikai ģimenē un dažu nedaudzo, ko var par draugiem dēvēt, vidū. Jāpadomā par to (par mizantropiju un cilvēkmīlestību reliģijas aspektā).
------
* Es te domāju Rietumu Baznīcu, jo par Austrumu Baznīcu nekā nezinu, savukārt visi sektanti, kas pēc XVI gs. atšķēlušies no Mātes Baznīcas un uzskata, ka zina, ko Dievs vēlas un ko paredzējis labāk par To Kungu pašu, neskaitās. Bez tam, arī tie "katoļi", kas vai ik pārdienu uz baznīcu skrien un krustus met ik pa brīdim, taču bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem gandē apkārtējiem dzīvi, ir tikai tāds "krējumam līdzīgs produkts", tb erzacs, kam ar kristietības būtību nekā kopēja, izņemot ārējus dekoratīvus atribūtus.