Netālu no manas dzīvesvietas ļoti interesanta maza sapņu mājiņa. Dzīvo tajā divi sirmi vecīši, pati mājiņa mazītiņa, vienstāvu, dziļi iekšā dārzā. Dārza klasiskā latviešu izpratnē nav, tb nav aizstādīts ne ar ogu krūmiem, ne flokšu puduriem (nerunājot par kartupeļu vagu un zemeņu dobi un ķirbi stūrī): tikai zāliens, pāris ābeles un ķirši. Bet zāliens tāds, ka saimnieki tajā iesējuši puķītes, kuras uzzied secīgi cita pēc citas! Šobrīd viss balti zils ar sniegpulkstenītēm un krokusiņiem, bet kad šīs noziedēs, atkal viss ziedēs citiem ziediņiem un tā līdz rudenim. Skaisti. Skatos ar tādu vieglu skaudību un šķiet, ka tur labi cilvēki dzīvo.

Kaut kā pēdējo pusgadu pārņēmusi sajūta, ka nu gan krītu ārā no sociālās aprites. Pie tam tas nevis tāpēc, ka sācis iet agrāk gulēt un agrāk mosties, bet gan tāpēc, ka esmu pārstājis saprast līdzcilvēkus. (Un pamatotas aizdomas - viņi mani.) Lasu te cibas koplisti un vienkārši nesaprotu nekā - it kā dzimtā valoda, taču izteiksme, saturs un intereses man nav saprotami. Tikpat labi varētu vērot skudru dzīvi vai ķīniešu kodolfiziķu diskusiju onlainā. Dzīve mutuļo, visiem interesanti, bet tu esi ārpus visa tā. Neesmu tā īsti vēl šo sajūtu kopumu nofromulējis, bet laikam ir tā, ar ko sāku, tb vecums. Nezināju, ka tas izpaužas šādi.

Jaunībā man šķita, ka pats jaukākais saulainā rītā ir pamosties svešā gultā, līdz kaulu smadzenēm saprotot viedumu senču sakāmvārdā "rīta stundai zelts mutē". Taču gadi iet, saulainu rītu netrūkst (par spīti tam, ka šajā zemītē ir tikai kādas 30 saulainas dienas gadā), un nu vairs tas nešķiet pats, pats pats krutākais, kas ar mani var notikt. Šobrīd kaut kā šķiet, ka kudi lieliskāk ir šādā saulainā rītā izdzirdēt zobārsta sakāmo: nu ar šiem diviem esam tikuši galā, tie kalpos ilgi un vēl arheologus sagaidīs. Un tu ej uz darbu tādā vieglā polkas solī, viss tik priecīgs, viss tik priecīgs. :)

Tagad vajadzētu fiksi nodibināt "Ziedoņa draugu fondu", menedžeru komandu, un sākt ar umurkumuru braukāt pa dievzemītes pagastiem koncertēt, uzstāties ar epifāniju un krāsaino pasaku priekšlasījumiem, fōnā kivičiski strinkšķinot uz ģitāras visus 3 zināmos akordus, TV palaist, brīvdabas koncertus, CD tirgot, tautas ziedojumu vākšanu, gan arī vīramātei un brālēnam kāds darbiņš atrastos, tur puķu pušķus piekārtot. Nu palaist uzlīķauzvārīšanāsindustriju, kā parasti te pieņemts, kad kāds zināmāks un talantīgāks cilvēks viņsaulē aiziet.

Bet īstenībā vesela pasaule aizgājusi. Vai laikmetam punkts pielikts? To rakstnieki gan izdomās - šiem labāk sanāk.

Tak katram mākonim zeltaina maliņa: nu eksaltētās jaunuves un empātiski advancēti jaunuvji draudzīgā nu bariņā skries uz kapiņiem un nepiesārņos ēteru ar vaimanām par kažokzvēru dzimumdzīves ierobežojumiem. Un tad nāks nākamā aktualitāte, kurp bariņam mesties. Tāda piesātināta dzīve, pasauli glābjot.

Izšmaucu pa kluso pusdienas pārtraukuma laikā pagalmā ar cirvīti ledu paskaldīt. Atminējos to sajūtu, kad pavasarī nāc no pamatskolas 20 min ceļu kādas 4 stundas, jo kanālus jāparok kūstošā sniega straumēm, kuģīšus tur jāpalaiž, laime bij! :)

Grūtākais gads, kādu esmu piedzīvojis. Dombrovskim un viņa valstij, kā šis TV stāstīja, klājoties kudi labāk. Fiziski bija tik grūti izdzīvot, ka pats sev novēlu nākamo pat ne laimīgu (kas maz ticams), bet vienkārši ne tik grūtu. Ticiet man, kad dienas pavadi, saujām rīdams ķīmiju un špricēdamies (absolūti viss, ko nopelni, aiziet zālēs, jo sociālisms ir beidzies), no rīta pamosties ar sajūtu, ka tev vismaz +39°C, dienu pavadi drudzī kratoties (ne jau nu kur Andamanu kurortā, bet pie vergtura virpas), un pēc darba tik vien spēka kā vieglas vakariņas un ievelties bezsapņu miega melnajā caurumā, ik mēnesi sirdij trīcot ej nodot analīzes un reizi pusgadā gaidi konsīlija verdiktu cik atlicis, tai pat laikā centies smaidīt un izlikties OK, lai neapgrūtinātu apkārtējos, tas mazliet nomāc. Attiecīgi, zuduši gandrīz visi kontakti ar ārpasauli, jebkāda socializācija notiek tikai internetā (par ko esmu pateicīgs interneta izgudrotājiem). Toties pats esmu kļuvis krietnie iecietīgāks un pamazām izdodas pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir (kādi viņi ir, to jau formulējis Einšteins savā spārnotajā domā par diviem bezgalīgiem fenomeniem šai pasaulē), negaidot no šiem vairāk kā ir. Pat pieļauju, ka nevis ļaudis ir aplami, bet gan es kļūdos (to gan atzīstu loģokas, nevis emōciju līmenī). Daudz ko labāk saprotu sevī, daudz kas nostājies pa vietām manā iegātņa statusā, ļaujot cerēt nākotnē iztikt bez pārpratumiem. Sevis disciplinēšanai un piespiešanai ir arī sava zeltainā maliņa, tb atlikušā laika nogriežņa saspiešanās piespieda saņemties vieglai (neakadēmiskai, taču pašapziņu ceļošai) publikācijai, pirmajai pēc daudzu gadu neko nedarīšanas. Citam tas nieks, ikdiena, bet man svarīgi. Puika šajā gadā sasniedzis klasisko tīņa periodu, kad viss ir stulbi, pieaugušie ir idioti, nekas neinteresē, permanents slinkums, bet meitenes vēl nedod. Tā kā pēc inerces viņš ir skolā vēl ir teicamnieks, plus regulārie volejbola treniņi disciplinē, ceru šo periodu pārlaist bez sāpēm. Mazā atvase uzskatāmi apliecina mana tēva atziņu, ka ja bērnus visādu gešeftterapeitu teoriju dēļ neper, tad viņi vienkārši izlaižas un kļūst nepaklausīgi. Tā kā pērt nedrīkstot (un roka neceļas), tad atliek tikai samierināties, ka dzīve radziņus aplauzīs (vecākiem cerot, ka iztiks bez lielām sāpēm). Vienīgais patiesi pozitīvais, kas noticis, ka savulaik izdevās pierunāt laulāto draudzeni nevis iet par zīmuļu asinātāju un mapīšu iznēsātāju lielākam čiekuram, bet uzsākt pašau savu darbību; sākums bija grūts, kaut priekš dievzemītes neslikti pelnu un ģimene virs ūdens noturējās, toties nu sāk parādīties augļi un laulātajai lietas iet no rokas. Ja izdosies pieveikt to vīrusu, varēs arī padomāt par darba maiņu (pēdējo 7 gadu laikā manu prasmju apmaksa nav mainījusies, bet inflācija ir cenas divkāršojusi, tb realitātē alga sarukusi uz pusi, kas nedara mundru), aber kamēr vēl fiziski neesmu ideālā formā, pazīstams velns labāks par nepazīstamu. Novēlu sev veselību un izbraukt izvēdināt galvu kur uz zemēm, kurās varavīksne krāsaina.

P.S.
Un arī luturu ķeceriem un aškenazu/sefardu maldos ieslīgušajiem to labāko, kaut degt tiem. ;P

Man patīk lasīt ļaudis, kuru livejournalā visnotaļ ikdienišķi ierakstīts: "Tikko kā piezvanīja daoss no Baodiņas klostera un apsolīja mūs aizvest uz Sirmās meitenes alu". Nu gluži kā es te ierakstītu, ka picu pasūtījis. Bez vipendroniem, jo tā patiesi ir ikdiena.