Jaunībā man šķita, ka pats jaukākais saulainā rītā ir pamosties svešā gultā, līdz kaulu smadzenēm saprotot viedumu senču sakāmvārdā "rīta stundai zelts mutē". Taču gadi iet, saulainu rītu netrūkst (par spīti tam, ka šajā zemītē ir tikai kādas 30 saulainas dienas gadā), un nu vairs tas nešķiet pats, pats pats krutākais, kas ar mani var notikt. Šobrīd kaut kā šķiet, ka kudi lieliskāk ir šādā saulainā rītā izdzirdēt zobārsta sakāmo: nu ar šiem diviem esam tikuši galā, tie kalpos ilgi un vēl arheologus sagaidīs. Un tu ej uz darbu tādā vieglā polkas solī, viss tik priecīgs, viss tik priecīgs. :)