Mīļo dienasgrāmat', jāazīmē, ka nu jau pāris nedēļas jūtos absolūti laimīgs. Ne tā po žizņi - tā tikai pēdējos 2 gadus, kad ne par ko neīdu, viss šķiet šokolāde, - bet tā tieši gadalaiku sajūtās. Beidzot vasara ir vasara, nevis rudens prelūdija, un beidzot var cilvēks pilnvērtīgi lasīt Sanmikelu, Mana ģimene un citi zvēri, 100 vientulības gadus u.c. klasiku - izjust to līdz muguras smadzenēm. Jo ja jūti tikai skandināvus ar viņu sniega un slapjdraņķa sajūtām, tad ļoti daudz kas no pasaules paliek nesaprasts un neizjusts. Bet nu beidzot sajutu, kas ir siesta. Galvenais ir neveikt straujas kustības. Un nolēmu: vecumdienās emigrēju uz Portugāli.

Vienmēr muzōns man bijis vienaldzīgs. Nu tā kā daudzus neinteresē filetēlija, tāpat mani nekad nav interesējusi mūzika, jo sevišķi tautas, populārā. Bet pirms pāris dienām, pultējot TV, nejauši vienā tīņiem domātajā kanālā uzmanību piesaistīja mīlīgi popsīgs klipiņš, kur trallina mīlīga meičiņa melliem matiņiem (frizūriņa tāda, kādu sieviešu žurnālos zīmē Kleopatrai), kurai brālītis nešpetns rūķis (makten līdzīgs lietotājam racoon), kurš dzīvo mazā kambarītī aiz mazām durtiņām sienā. Un tagad mokos, jau veselu stundu googloju, jo ieper vēlreiz noskatīties, taču nezinu kā meičiņu sauc. Miera noteikti nebūs.

UPD:
Paldies Dievamsirdnam - atradu!!!

Malkojot rīta bairīti noskatījos izgāšsvētdien ierakstīto Montija Dona sēriju par mākslinieku dārziem. Sapīcis konstatēju, ka šodien nākamās sērijas nav. Vai patiesi 4 sērijas un viss? Jebšu BBC Scotland samazinājuši budžetu? Tas būtu gana kreķņīgi. Šī diena paies haltūru darbos - kopš izveseļojos, esmu kļuvis bezgala alkatīgs, strādāju 2 vergturiem un nesmādēju īslaicīgas pārdošanās akcijas. Esmu ieplānojis kur vasaras otrajā pusē ar dēlu pabraukāt pa Ziemeļfrancijas pilīm. Fascinē mani to atmosfēra, pat ja nesastopi bijušos/esošos īpašniekus (un labi vien ir - šaubos, vai viņiem būtu par ko runāt ar vienkāršu zemniekpapu no Austrumeiropas, kura kultūrslānis aprobežojas ar Sezana reprodukciju pastkartēm). Kad klīsti pa zālēm, vēro bibliotēku istabas un mēbeles, kur dibenu stutējis kāds no Luijiem, Monteskjē vai Anrī, sajūti to gadsimtu dziļumu un saproti, cik sasodīti interesanta, tradīcijām un pieredzes pārbagāta un piesātināta šī aristokrātijas pasaule, kas ļautiņam vienkāršajam slēpta un nesaprotama, gluži kā mailītēm, kuras nespēj apjēgt vaļu dzīvi (tas nenozīmē, ka mailītes ir kā sliktākas, guži vienkārši viņas pašas ir mazākas, viņu prieciņi niecīgāki un ūdeņi seklāki, taču Dievam visas radībinas vielīdz mīļas). Tikai atšķirībā no pārējām mailītēm, priekš kurām pie VEF tilta uz bijušā pasaules megamonstra Sarkanās zvaigznes fasādes stāv reklāma: "Neizvēlies garlaicību, izvēlies Alfu!", mani interesē ne tikai, kas tepat seklumā notiek, bet patīk arī iztēloties, kāda dzīve ōkeāna dzīlēs (protams, kā jebkuras iztēles gadijumā, noteikti radot ainu, kam ar realitāti visai maz sakara). Rimts svētdienas rīts.

Svētki izturēti, mokoties ar šausmīgām iesnām, galvassāpēm un Batu hana pēcnāves titula skaidrojuma meklējumiem. Sievieši laukos, kaķis pa māju inerti dzenā no eglītes noplēstās bumbiņas. Šķiroju iekrātos žurnālus (esmu sadudzis, jo izskatās, ka pie kādas no daudzajām nomadu dzīvoļu maiņām kāds maiss ar daļu RL noklīdis). Rimta pelēka ziemas diena. Tāda, kādai tai jābūt šajos platuma grādos. Vakarā cepšu piparkūkas.

Воцмуш "Деньги кончились"

Vakar vakarā, krēslā braucot pāri Salu tiltam pā upi karājās mēness, apaļš kā marinēts kabacis. Nu tik milzīgs, tik milzīgs! Tādu jūrjā var redzēt, taču ne pa zemi staigājot. Tagad saprotu, kāpēc pacienti šai pilnmēnesī īpaši uzvilti. Pats jau ar, pats jau ar.

Nekur nav būts ārpus 500 m ap māju. Toties atvasei iekārtota jauka mazu un nešpetnu meitenīšu istaba, saskrūvētas mēbeles, bērniņš lepni ved visuss apkaimes kamrādus ievērtēt jaunos apartamentus. Viņa māte jau iecerējusi jaunkundzes radīto zīmējumu kolāžu pie sienas veidot, taču es tā skeptiski uz pasākumu raugos, jo ir aizdomas, ka A0 džastins bībers un rōzā poniji izkonkurēs visus vecāku mēģinājumus interjera veidošanā. :)

Pat šobrīd veicu lielo papīru revīziju. Uzraku aploksni ar vēstulēm, ko sensenos laikos ļaudis man sūtījuši. Pārlasu un dedzinu mangaļa kastē. Pa virsu iemalkoju bairīti, lai nav pārāk rūgta pēcgarša. Ceru, ka arī tie, kam es savulaik esmu rakstījis, manis rakstīto sadedzinājuši - tas bija cits laiks, citi cilvēki, tas viss nav noticis ar mums.

Pirmā atvaļinājuma diena. Aiz loga pakšķina burvīgs sēņu lietus. :)

Vairs nerāda "Montija Dona itāļu dārzus". Nu vairs iekš TV nav ko skatīties. Esmu bēdīgs. :(

Sajūta, ka gandrīz vasara. Laksti iegādāti, vēl stundu jāpavirpo un tad varēs iet svinēties. Arī jums jauku dienu. :)