Visnotaļ mīlīgi, klaiņājot pa mežu, ar burkāņiem dekorējot zaķiem/stirnām/cūķiem egli (šiem jau ar vajag kādu prieciņu), mētājot akmentiņus pa dīķa ledu, štopsējot māgā karstmaizītes, šaujot raķetes (gadumijas sāpe: signālraķetes acīmredzot der pa laikam pārkomplektēt - tomēr cik sezonas nomētājušās kur jahtas kubrikā, visus gadalaikus pārlaižot, - jo no visas partijas, ko stūķēju raķešpistolē, tikai viena izšāva, un to pašu neviens nepamanīja, izņemot mani pašu). Visjaukākais bij rīts, kad saulīte pa zemes virsu ripoja, viss nosarmojis, vārot zupu pagalma katlā, pakārtā trijkājī virs kuriņa. Pilsēta pēc tā visa sagaidīja ar svina vāku virs galvas, tumsu, miklumu un vaimanām medijos par kaut kādu retardētu alkānu noslīkšanu ar auto Krāslavā (manuprāt normāla dabiskā atlase, atsijājot apdzērušos idiotus, tb šai gadījumā mātei dabai neko pārmest nevar). Nu atkal pie virpas "spēlēties krāsiņām" (apbrīnoju, cik neprofesionālam, tb glupam jābūt cilvēkam, lai nedēļām tērētu savu un citu laiku, simtiem kvadrātmetru paraugizdruku, lai ar Pantone skalu rokā censtos piedzīt plakātā redzamo sūdiņa krāsu reālā sūdiņa krāsai - cilvēks lepojas, ka ir mārketinga guru, nostrādājis šai jomā sazin cik gadu desmitus, taču šim tik un tā nepielec, ka jebkurš krāsas pleķis dažādos apgaismojumos maina tonalitāti, tb piedzīsi to krāsu, tak citā apgaismojumā tā izskatīsies savādāk un viss darbs vējā). Sācies jauns gads. Gan jau būs tāds pats kā iepriekšējais. Moš no rītiem sākt skriet, lai kāda nebūt pārmaiņa būtu?



P.S.
Vakar palūkoju pa TV "Graustu miljonārus" un nopriecājos, ka, salīdzinot ar pasaules garīguma centru un lielāko demokrātiju, dzīvojam vēl visnotaļ saulaini.