Pirms kāda laiciņa Jutas universitātes profesors Matt Might izveidoja ļoti jauku un uzskatāmu grafisku atainojumu indivīda zināšanām:

Iztēlojaties apli, kas simbolizē visas cilvēces zināšanas:

( tālāk )

Kā jau riktīgs pensišs, ciest nevaru studentus sabiedriskajā transportā: sagāžas pilns 12 troļļuks un sēž šie kā ķipji līdz pat Ķīpenei, kamēr pensišam, pie sirds ķerot, jābalansē uz vienas kājas (metu krustus: kad mēs augām...). No otras puses, esmu kudi viltīgāks par viņiem, tb aizvelkos pieturu iepriekš un tieku sēdēt kā ercens, kamēr šie pēc tam savus aifōnus var klabināt stāvus. Aber tikt apsēsties ir makten svarīgi. Ne tāpēc, ka vairs nešķiet aktuālas tādas nianses kā tas, ka stāvot dibens tvirtāks ilgāk saglabājas, bet gan tāpēc, ka var mierīgi palasīt ķeselē līdzi staipāmo grāmatu. Iekš Andrejeva "Российские университеты XVIII - первой половины XIX века в контексте университетской истории Европы" pamanīju šo to apdomas vērtu:

( par_formu_maiņu )

Melnā ruma pudelei iztukšojoties, vakarnakt nonācu pie sentimentālas atziņas, ka vienīgais sabiedriskais tēls dievzemītē, kurš manī raisa patiesu cieņu, ir Ķīlis. Tāpēc, ka neviltots dumpinieks - zināja, ka cīņu zaudēs, taču tik un tā zobinu izvilka. Aber man, kurš bērnībā pārlasījies grāmatiņas par visiem Spartakiem, Robiniem Hudiem, Vilhelmiem Telliem, Huaniem Markado u.tml. abolicionistiskiem elementiem (kuri pēc mūsdienu klasifikācijas ietilpst ailītē "teroristi"), dumpinieki patīk, kaut saprotu, ka tas nav racionāli. Savukārt absolūtais vairums to, kuri putām uz lūpām ciīnās par taisnīgumu zem saules, par akadēmiskā purva Augeja staļļu vētīšanu utt., tie visi - ieskaitot mani, - dabūjuši pieeju akadēmiskajai barošanās silei momentā mestu kažoku uz otru pusi un tikpat dedzīgi sacerētu Kūļu klanu* slavinošas un situāciju attaisnojoši-skaidrojošas pasāžas. Nav īstu dumpinieku, nav, sīki visi ļautiņi, par sviestmaizi un desas šķēli ideālus pārdos uz skaitli 3...
-----
* Terminu "Kūļu klans" te lietoju kā dievzemītes akadēmiskās vides simbolu, kas prezentē to kopumā, aber pret pašiem cienījamiem filosofiem un viņu devumu man pašam nav nekādu pretenziju, jo nekā no tā visa nesaprotu.

( c'est_la_vie )

Pīpojot iešāvās prātā, ko nolēmu piefiksēt te, lai vēlāk pārdomātu.
Latviešu sabiedrībā pastāv arhetipisks uzstādījums ne tik daudz izglītoties, cik saņemt diplomu. Šķiet, tas iegājies vēl no XIX gs., kad izglītība bija vienīgā iespēja izrauties no savas kārtas augstākā, un tika turpināts starpkaru periodā, lepojoties ar statistikas datiem par procentuāli milzīgo studentu skaitu (nelepojoties par tikpat lielo „inteliģento bezdarbnieku“ procentu) un nevaicājot, kāds no tā visa labums, jo iegūstam gudrāku, izglītotāku ļaužu slāni, jeb 5 gadus uzturam nestrādājošu ļaužu masu, kas pēc diploma saņemšanas papildina bezdarbnieku armijas rindas, jo to lielākā daļa (uzsvars uz "lielākā daļa") neko tādu neprot, lai par viņu prasmēm kāds darba devējs maksātu, nav tik universāli apmācīti, lai spētu apgūt kādas jaunas prasmes/amatu, bet „prastam“ darbam ir par smalku jo pelnījuši „cilvēka cienīgu dzīvi“. Pieprasījums rada piedāvājumu – tā kā augstākā izglītība ir privātā uzņēmējdarbība (kaut valsts gana daudzu augstskolu dibināšanu atbalstījusi, augstskolas nav pakļautas IzM un nav valsts struktūrvienībām pielīdzināmas, atšķirībā no pamat- vidējās izglītības mācību iestādēm) kā sēnes pēc lietus saceptas augstskolas, kur pēc zināma tajās pavadītā laika - ja esi iestājies augstskolā, tu jau esi paveicis visu, kas nepieciešams, lai to absolvētu, un nu atliek tikai maksāt mācību maksu un apmeklēt sesijas, - izsniedz kārotos diplomus (protams daļā no tām var iegūt kādu nebūt izglītību, taču tas vairāk pasniedzēju entuziasma nevis sistēmas nopelns). Tb manuprāt tā ir klasiska uzņēmējdarbība (augstskolu finanses un budžets ir tikai un vienīgi to Senātu pārziņā, un neviens no malas nevar kā likumīgi ietekmēt augstskolas politiku stipendiju, algu u.c. darbībā – piemēram, VK konstatē, ka augstskolas rektors Viesulis no kases savā kontā pārskaitījis 2 000 000 Ls, un nekā nevar padarīt, jo nauda nav no valsts piešķirtā, bet no studentu maksātā, tb privātuzņēmējs ar savu naudu dara ko grib), kurā primārais ir pelnīt un nodrošināt mērķauditorijas pieprasījumu. Pie tam bisness ienesīgs un ietekmīgs - nezinu daudzus uzņēmējus, kas var bez iepriekšējas pieteikšanās mierīgi ierasties pie valsts premjera un tas viņus momentā pieņems, savukārt jebkuras augstskolas rektors var MK durvis ar kāju atspert vaļā jebkurā brīdī (nu labi, pārspīlēju, kādas tur Ipiķu universitātes rektoram pusstundu būs jāpagaida, līdz kabineta sēdē pārtraukums).
Un ar šādu astoņkāji Ķīlis grasījās cīnīties? Kihots...

Man domāt, viss ļoti vienkārši: vai nu augstākās izglītības sistēmas un principu reformas ir nepieciešamas, vai nav. Vai to dara Jānītis vai Zanīte, tas otršķirīgs jautājums. Punkts. Ķīlis (pirmais un vienīgais) ierosinājis mainīt esošās sistēmas principus, savukārt rektoru padome un AIP vēlas, lai viss paliek kā ir (galu galā vada "sistēmu" gadu desmitus un sen ko būtu varējuši mainīt, ja gribētu) - te nu veidojas skatījumu polarizācija. Kuram te taisnība, nezina neviens, kurš nav savus gadus veltījis izglītības sistēmas izpētei un analīzei, didaktikas kā tādas studijām, Attiecīgi, pozicionējas pēc simpātijām - vai nu augstākās izglītības sistēma apmierina kāda tā šobrīd ir, vai vēlies pārmaiņas (zēnam klēpī pasēdēt un reizē zivtiņu uzēst pie esošajiem pretpolu līderiem nesanāks). Vai vēl vienkāršāk: patīk vai nepatīk. Viss. :)

Ja kāds sūdzas, ka viņam nav pietiekami kas izskaidrots (šis ko, vēlas, lai Vētra tagad gadus veltītu skaidrojošajai monogrāfijai "kā viss te būvēts, kā darbojas un kāpēc par labu atzīstams"?), tad tas vien jau nozīmē, ka nav jēgas tam neko skaidrot - cilvēks nesaprot, ko var izskaidrot, bet ko nevar, netver laukumā prioritātes utt. (kā racoon formulē: "mēs diemžēl neesam spējīgi redzēt laukumu, ja kādam tas izdodas, tad pārējie dara visu iespējamo, lai dzenot sīkmanīgu sviestu atrautu to vienīgo vizionāru no tā kas viņam padodas un liktu nodarboties ar dzēšgumiju iepirkuma jautājumiem", tb ieslīgstot sekundāru sīkumu apspriešanā, pamattēma tiek aizmirsta un izčākst).

Ai, nieki tas viss. Galvenais, lai atvase tiek kur Hopkinsā studēt. :)

Nezinu, vai grupu psiholoģijas pētnieki tam pievērsuši uzmanību, taču visnotaļ interesanta izpētes tēma varētu būt principa "ceturtais vai piektais" izpausme eksāmenu sistēmā (gan jau, ka arī citās sfērās, kurās ir jāveic ķēdveides monutonu akciju virkne, kas līdzīgs varē†u parādīties). Eksaminācijas komisija rindas kārtībā uzklausa eksaminējamos - rutīna, komisijas locekļi savā starpā sačukstas, patenkojot par korporācijas iekšējām lietām, kāds pussnauduļo pēc vieglas akadēmiskās pasēdēšanas pie akadēmiska konjaka glāzītes, - pirmais, otrais, trešais... taču nākot ceturtajam vai piektajam, savā starpā nevienojušies, komisijas locekļi attopas, ka atrodas nopieta rituāl epicentrā un sāk tirpināt eksaminējamo. Uzkonstruējuši ekstremālu spriedzi, komisijas locekļi to izbauda no sirds un atkal ieslīgst vieglā rutīnas pussnaudā līdz nākošajam ceturtajam-piektajam. Tātad grupā (un komisija ir grupa) darbojas kādas kopīgas uzvedības līnijas, prasība pa laikam nomainīt mieru pret uzbudinājumu un atpakaļ. Bet nelaimīgais ceturtais-piektais tā ari līdz mūža galam nesaprot, kāda joda pēc tieši viņam tā piesējās un izņirgājās. Guži vienkārši vajag skaitīt, pirms celies augšā, lai stātos eksaminācijas komisijas priekšā. :)

Tikko Ķīlis kļuva par ministru, tā nāca klajā ar populāro domu, ka kas nav kārtībā dāņu karalistē un vajadzētu tā kā pārskatīt valsts (IzM) un augstskolu (publiski nodibinājumi, kas nav valsts struktūrvienības) savstarpējās attiecības, jo laikam pārāk dārgi ir maksāt katrā ciemā iedibinātajām "augstskolām" par programmām, kas valstij nav nepieciešamas. Iesmēju pie sevis un paziņu vidū, ka ministrs laikam nezina, kas ir kas, un atvēzējies ieviest kārtību barotnē, kurā viņam tikai donora funkcijas, nevis kāda nebūt teikšana. Un nu izskatās, ka ietekmīgajiem kungiem utōpiskā ideālista mēģinājumi izvērst kādas nebūt aktivitātes šajā virzienā sāk apnikt, un viņam tiek dots nepārprotams mājiens, ka ja nesēdēs mierā, tad rīt lidos no krēsla. Tikai izskatās, ka Ķīlis īsti nesaprot sistēmu, tb kas īsti pretī stāv. :)