"Vidusskolas abiturienti nu izlauzušies cauri programmas džungļiem u.c. vidusskolas jaukumiem. Nu sākas pieauguša cilvēka dzīve - ko darīt? Kāds nolemj turpināt mācīties, taču nu jau augstskolā. Cik tādu ir? UkIzM statistika liecina, ka 70-75%. Starp citu, viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Te nu rodas jautājums: kāpēc? Kāpēc trīs no četriem vidusskolas beidzējiem tā alkst pēc augstākās izglītības? Mazliet ieskicēju te motivācijas pamatlīnijas.

Pirmajā vietā, nenoliedzami, diploma iegūšana. Uzsveru, ka nevis izglītības, bet tieši diploma kā papīra, kas palīdzēs (it kā) iekārtoties labāk apmaksātā un vieglākā darbā. Un patiesi, jau labu laiku darba devēju prasību klāstā pat kasierēm pārtikas veikalā min augstākās izglītības nepieciešamību. Kāpēc? Tāpēc, ka vidusskola buksē, un tikai augstākās izglītības diploms garantēja, ka darbinieks mācēs gramatiski pareizi rakstīt, lasīt nevis pa zilbēm, bet gan tekoši, spēs runāt vismaz desmit minūtes, nelietojot necenzētas leksikas paraugus. Taču nu jau šis laiks praktiski pagājis - izsniegto diplomu miljoni ir tā nonivelējuši pašu šī papīra ideju, ka tas vairs neko negarantē. Šobrīd darba devējs vairs diplomu neprasa, saprotot, ka tas visbiežāk izrādīsies tikpat tukšs kā vidējās izglītības atestāts. Šobrīd prasa darba pieredzi. Protams, nonākam pie paradoksa: kā darba pieredzi var iegūt cilvēks, kuru bez pieredzes nekur darbā neņem? Taču tas vairs neattiecas uz izglītības jautājumu.

Otrajā vietā ir ģimenes spiediens. Nu augstskolās vairs "neiekārto", tāpēc izvēlas tādas, kuru finansiālās prasības vecāki var pavilkt. Arī pasaciņa par budžeta vietām nu jau palikusi pagātnē - kur tādas ir, tās aizņem "kam pienākas". Pašai atvasei gan visai miglains priekšstats, kāda vella pēc jāstudē, taču ja jau vecāki pasākumu apmaksā, dod uzturlīdzekļis, kurus var novirzīt izklaidēm. T.i. ja vēlies turpināt dzīvot uz vecāku rēķina, nestrādāt un izklaidēties, tad jāiet studēt augstskolā, kur tavs vienīgais pamatuzdevums ir neizkrist. Vecāku motivāciju var saprast: vecumvecā inteliģences koncepcija, ka cilvēks bez augstākās izglītības nav pilnvērtīgs, paši savulaik studējām (visiem paziņām un radiem bērni studē, ar ko mēs sliktāki) un, galu galā, maziņš vēl, netrieksi taču kur uz autoservisu smagus dzelžus cilāt miesīgu bērnu. Taču, cik vēroju, vecāku entuziasms šajā ziņā pēdējos gados mazinās.
Ne tik bieži, bet ar katru gadu biežāk sastopami ir bērni, kas vidusskolu absolvē kā eksterni. Gluži vienkārši vecāki parēķinājuši, cik izmaksā pilna laika mācības vidusskolā klātienē, ko atvase no tā visa iegūst ("mazliet mazāk, nekā neko"), ir noformējuši eksternātu, juniors pēc racionālas mājapmācības nokārtojis gala eksāmenus un uz priekšu, atestāts rokā. Tā parādās pat 14 un 15gadīgi vidusskolas abiturienti (nepārspīlēju, zinu kopnkrētus gadījumus). Kāds patiesi tic, ka 14-15gadīgs pusaudzis spēj un vēlas studēt augstskolā?

Trešajā vietā ir lauku jauniešu vidū izplatītā metode caur augstskolu nokļūt lielpilsētā, izrauties no savas provinces. Iestāties, izcīnīt gultasvietu kopmītnēs par cenu, ko salīdzīnāt nevar ar dzīvojamās platības tirgus cenām, izklaidēties, nodibināt derīgus sakarus, atrast darbu, sākt dzīvot tā kā rāda TV. Mācīties? Pa kuru laiku, ja ar jaunajiem draugiem jābrauc slēpot uz Alpiem vai ar stopiem pa Spāniju? Tas tev nav vecāku biešu vagā sēdēt mežā aiz Ipiķiem.

Ceturtajā vietā ir vēlme iegūt profesiju, vēlams prestižu un labi apmaksātu. Ja šādi motivēts abiturients spēj fiziski un, galvenais, intelektuāli pavilkt šādas profesijas apgūšanu, tas jau ir ideāli. Diemžēl ar šī brīža vidusskolas doto pamatu, nespēju ne strādāt ne mācīties patstāvīgi, bieži sastopamies ar visai fantasmagoriskiem fiasko...
Toties vēlme izvairīties no dienesta armijā nu jau ir tik sena pagātne, ka to vairs neviens neatceras. (..)

Un tā, šādi vai citādi motivēti, abiturienti kopā ar vecākiem sāk gatavoties kur iestāties. Un noskaidro, ka lai tiktu augstskolā, vajag nokārtot "neatkarīgo testēšanu", saņemot atestātu ar maksimāli labām atzīmēm. Ar atestātu viss skaidrs - tam domāta dzimtā skola... Nekad neaizmirsīšu, kad iestāties Odesas Valsts universitātes Vēstures fakultātē ieradās 9(!) zelta medaļnieki no Plahtejevkas ciema skolas... Vai varat to iztēloties - vienā lauku ciema skolas klasītē 9 zelta medaļnieki!
Runājot par "neatkarīgo testēšanu", šķiet, te ir tas pats grābeklis, kas ar Krievijas "valsts centralizēto eksāmenu", t.i. man vairs nav ilūziju kopš brīža, kad izrādījās, ka pirmajā kursā topošais zinātnieks lasa pa zilbēm. Protams, jau pirmajā sesijā viņš izlidoja kā korķis, taču jautājums paliek neatbildēts: kā viņš nokārtoja "neatkarīgo testēšanu"?! Un šādu piemēru, diemžēl, ir simtiem.
Te runā par nemitīgām reformām, ka viss tiekot risināts, uzlabots. Kā - nezinu un nevēlos zināt, jo derdzīgi. Fakti liecina par pretējo: absolūtais vairums abiturientu uzrāda papīrīšus ar atzīmēm, kādas viņiem var dot tikai plānprātības lēkmē vai stiprā dzērumā."