| |
| Lasīprasme labā līmenī nozīmē, ka indivīds "spēj: sameklēt nepieciešamo informāciju, lokalizējot un organizējot tekstā dziļi integrētus informācijas fragmentus un izsecinot, kuri no tiem ir svarīgi; kritiski izvērtējot informāciju un veidot hipotēzes, izmantojot specifiskas zināšanas; attīstīt pilnīgu un detalizētu sapratni par tekstu, kura saturs un forma nav pazīstama; kā arī operēt ar konceptiem, kas ir kontraintuitīvi" - tā to definē PISA testa sastādītāji. Manuprāt var teikt, ka pamat- un vidējās izglītības vienīgais uzdevums ir likvidēt analfabētismu, tb iemācīt lasītprasmi (ja šī funkcija tiktu realizēta, manuprāt, sabiedrības dzīve kļūtu krietni vien vieglāka, jo ļaudis tik ļoti nebremzētu viens otra darbu).
Protams, skeptiķi melš, ka vidējās izglītības sistēma iestrēgusi XIX gs. beigu līmenī, tb pagaidām vidusskolu absolventi gan atpazīst burtus, spēj izlasīt no tiem veidotu tekstu, taču izpaliek citātā uzskaitītās tālākprasmes. Grūti spriest, vai vaina apstāklī, ka, iespējams, lielākajai daļai ļaužu lasīprasme vienkārši ir par grūtu, jebšu kādas nepilnības dēļ pedagogi, kuriem to būtu jāmāca, paši nav apguvuši lasītprasmi pietiekami labā līmenī?
----
* Arnis Altens. Sarunas, mainoties gadalaikiem : Par izcilību skolā, labām ārzemju augstskolām un iespēju atgriezties Latvijā. // Rīgas laiks. jūlijs, 2012. 27.-28. lpp. | |
|
| (..) Vislielākās briesmas sholastikas adeptiem bija iespēja pārvērsties par intelektuālu tehnokrātiju. Kur uz XIII gs. beigām universitāšu metri strauji sāka kāpt augšup pa sociālās hierarhijas kāpnēm, ieņemot aizvien augstāku stāvokli. Tie kļuva par bīskapiem, arhidiakoniem, kanoniķiem, padomniekiem, ministriem. Sākās doktoru, teologu, juristu ēra.
(..) Gluži kā sava veida brīvmūrnieki, universitāšu profesūra sapņoja par varu pār pasauli. Līdz ar Žanu de Menu vai Dakijas Boētiju tā postulēja, ka intelektuālim jāstāv pāri pēram, pāri karalim. Rodžers Bēkons, apzinoties zinātnes darba procesa kolektīvo raksturu, sapņoja par pētnieku armiju, alka, lai laicīgie universitāšu rektori turētu savās rokās pasaules likteņus. Viņš lūdza pāvestu izmantot savu ietekmi un radīt šādu politiskās elites kohortu. Sakarā ar 1264. gada komētu, kas vēstīja par mēri un kariem, viņš rakstīja: Cik gan liels labums būtu mātei Baznīcai, ja zinātnieki būtu uz to brīdi tikuši skaidrībā ar debesu stāvokli un par to informētu prelātus un valdniekus... Tad nebūtu noticis tāds kristiešu slaktiņš un tik daudz dvēseļu nenonāktu ellē.
(..) Vēlmes cēlas, taču slēpj vāji maskētu pabaisu utopiju. Intelektuālim jāsaka sev: sutor, ne supra... Piekrītot teicienam, ka zinātne galu galā beidzas ar politiku, tomēr jānorāda, ka gadījumi, kad zinātnieks kļūst par politiķi, reti kad devuši pozitīvu rezultātu.
( vēl_daži_citāti ) | |
|
| Makšķernieks seko zivij. Nauda seko studentam. Zivs meklē, kur dziļāk, bet students - kur vieglāk. Attiecīgi, tā augstskola, kurā mazākas prasības, virspusējāka mācību viela, pielaidīgāki lektori, tā saņem vairāk kāposta.
Tīri sazvērestību teoriju stilā man sāk rasties aizdomas, ka Boloņas sistēma veidota apzināti nevis kā mācību kvalitātes uzlabošanas process, bet kā izklaide un nodarbinātība proletāriešu jaunatnei - lai pabraukā, pasauli apskata, un pēc erasmustūrisma cikla saņem čupačupsi diplomiņu, - bet lai nelien iekšā un netraucē tur, kur patiesi intelektuālā doma katliņā vārās. | |
|
| Rīga, viena no centra skolām, 2012. gads (tb kāds laiciņš pagājis kopš Renesanses, Apgaismības un vispārējās analfabētisma likvidācijas), 8. klase - latv. val. un literatūras skolotāja jauniešiem stundā stāsta, cik ļoti sengrieķu filosofam Aristotelim paticis dejot valsi, "jo valsi dejo aplī, un apaļas formas sengrieķu filozofiem esot gājušas pie sirds". Man te nav ko piebilst (par formām, kas gājušas pie sirds hellēņiem, labāk paklusēšu), varu tikai doties pie ledusskapja pēc sirdsdrapēm. Pozitīvais, ka vismaz viens skolnieks tā skeptiski raugās uz vīziju, kurā Aristotelis ar Platōnu valceri griež Akadēmijas pagalmā. :)))
P.S.
Sliktam Aristotelim olas traucē - sens evenku viedo aksakalu sakāmvārds. | |
|
| Papļāpāju ar savu mentoru iekš alma mater par dzīvi, izglītību (te nupat bija ļoti interesants simpozijs, uz kuru, protams, kā nebrīvais dzimtcilvēks, netiku, jo vajadzēja pildīt klaušas muižkungam), un man bija interesanti uzzināt par pasniedzēju darba apmaksu LU VFF. Pasniedzēju algas atkarīgas no tā, cik studenti šiem "seko" (minimums ir 25 bak un 10 mag studenti uz pasniedzēja vietu - ja studentu mazāk, pasniedzēju jāatlaiž). Pēdējos gados studentu skaits samazinājies par 30%, attiecīgi, jebkura ideja par kādu jaunu kursu vai izmaiņām metodikā tiek uztverta kā ir - kā drauds esošo pasniedzēju eksistencei. Pie tam pa lielam paši pasniedzēji alkst pēc izmaiņām, taču nevar - īri jāmaksā, bērni un laulātā ēst prasa, tb izšķiršanās par izdzīvošanu un koplabumu nav par labu pēdējam. Noslēgts loks. Interesanti.
Atzina, ka manis piedāvātais lekciju kurss esot interesants, taču aprakstītās finanšu situācijas dēļ par lektoru mani neņemšot. C'est la vie. | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}