(..) Vislielākās briesmas sholastikas adeptiem bija iespēja pārvērsties par intelektuālu tehnokrātiju. Kur uz XIII gs. beigām universitāšu metri strauji sāka kāpt augšup pa sociālās hierarhijas kāpnēm, ieņemot aizvien augstāku stāvokli. Tie kļuva par bīskapiem, arhidiakoniem, kanoniķiem, padomniekiem, ministriem. Sākās doktoru, teologu, juristu ēra.

(..) Gluži kā sava veida brīvmūrnieki, universitāšu profesūra sapņoja par varu pār pasauli. Līdz ar Žanu de Menu vai Dakijas Boētiju tā postulēja, ka intelektuālim jāstāv pāri pēram, pāri karalim. Rodžers Bēkons, apzinoties zinātnes darba procesa kolektīvo raksturu, sapņoja par pētnieku armiju, alka, lai laicīgie universitāšu rektori turētu savās rokās pasaules likteņus. Viņš lūdza pāvestu izmantot savu ietekmi un radīt šādu politiskās elites kohortu. Sakarā ar 1264. gada komētu, kas vēstīja par mēri un kariem, viņš rakstīja: Cik gan liels labums būtu mātei Baznīcai, ja zinātnieki būtu uz to brīdi tikuši skaidrībā ar debesu stāvokli un par to informētu prelātus un valdniekus... Tad nebūtu noticis tāds kristiešu slaktiņš un tik daudz dvēseļu nenonāktu ellē.

(..) Vēlmes cēlas, taču slēpj vāji maskētu pabaisu utopiju. Intelektuālim jāsaka sev: sutor, ne supra... Piekrītot teicienam, ka zinātne galu galā beidzas ar politiku, tomēr jānorāda, ka gadījumi, kad zinātnieks kļūst par politiķi, reti kad devuši pozitīvu rezultātu.



(..) Viduslaiku beigās universitātes intelektuālis galīgi izšķīrās izvēlē piederēt darba pasaulei vai ieiešanai priviliģētajā mazākumā. Kopš šī laika turpmākos gadsimtus Rietumos vairs neredzam intelektuāļus kā laboratores. Pareizāk sakot, tā nu var dēvēt tikai kur perifērijā ēnā esošu skolotāju komunālajā skolā. Var jau būt, ka šādi darboņi spēlēja zināmu lomu revolūcijās, kā piemēram, 1378. gada Čompi sacelšanās Florencē, taču tiem nebija nozīmīgas lomas sabiedrības intelektuālajā dzīvē.

(..) Situācijas izmaiņas Padujas universitātē lieliski raksturo attiecības starp profesūru un studentiem: 1400. gada Satversmes papildinājumi nosaka "slīdošu" skalu metru tiesībās uz papildu ienākumiem, toties stipendijas tiek fiksētas kā mūžīgas un nemainīgas. Šāda tendence universitātē ir raksturīga visai Rietumeiropai XIV gs. otrajā pusē. Pieaugot cenām, administratori un darba devēji centās aizkavēt darba algu pieaugumu, atsacījās atzīt saistību starp dzīves dārdzību un izmaksājamo honorāru, jo pretējā gadījumā nāktos pieļaut nostiprināties mainīgai darba apmaksas skalai. Tajā pat laikā ienākumi no rentes, cenza, nomas visai veiksmīgi pielāgoās mainīgajiem apstākļiem un dzīves dārdzības pieaugumam, prasot samaksu vai nu natūrā, vai skaidrā naudā to, ko līdz tam vērtēja pārskaitījuma skaitlī.

(..) Tas demonstrē, ka universitāšu intelektuāļi pamazām iekļāvās tajā sociālajā slānī, kas dzīvoja no feodālā vai kapitālistiskā tipa ienākumiem.

(..) Jāpiebilst, ka tieši šāda veida ienākumi universitāšu metriem deva vislielāko peļņu. Protams, pirmajā vietā tā arī palika Baznīcas benefīcijas, taču tām uzreiz sekoja naudas ieguldīšana nekustamajos īpašumos, ēkās, zemē. Boloņas universitātes kartulārījs ļauj mums izsekot, kā XIII gs beigās parādās lielie universitāšu zemes īpašumi. Kaut visvairāk no tiem guva slavenākie, taču arī vidusmēra pasniedzēji lielāko tiesu pamazām kļuva par ļoti turīgiem ļaudīm. Pie tam uzreiz aktīvi iesaistījās spekulācijās, kļuva par augļotājiem, t.i. aizdeva naudu studentiem, par to prasot augstus procentus, pie tam ķīlā ņemot mantu ar dubultvērtību - grāmatas.

(..) Glosatoram Franciskam Akurcijam bija plaši īpašumi Budrio un Olmetolā, piederēja grezna villa Rikardinā, kurā laikabiedri varēja apbrīnot hidraulisko ratu, ko uzskatīja par brīnumu. Boloņā viņam, kopā ar brāļiem piederēja lielisks nams ar torni pašā centrā, mūsdienās mērijas pils labais spārns. (..) Līdz ar grupu citu doktoru, viņš bija grāmatu tirdzniecības uzņēmuma līdzīpašnieks, kas kontrolēja šo ienesīgo uzņēmējdarbības veidu gan Boloņā, gan apkaimes zemēs. Rezultātā Franciskam bija tik dziļi iegrimis augļošanas grēkā, ka pirms nāves nācās lūgt grēku atlaidi pašam pāvestam Nikolajam IV, kurš tos atlaida drīzāk ieraduma pēc. Tas pats attiecas uz Alberto Odofredo, dižā Boloņas jurista Odofredo dēlu, kurš kā augļotājs bija non paeciol, ma sovrano (ne sīks, bet karalisks), un kura darbības sfēra aptvēra ne tikai nekustamo īpašumu tirgu, bet arī linu manufaktūras un tirdzniecību. (..) Metrs Džovanni Andrea savai meitai Novelei 1326. gadā pūrā deva 600 zelta monētas, t.i. visai nozīmīgu summu, lai neteiktu vairāk.



(..) Taču šie ienākumi pamazām sāka sarukt līdz ar feodālās un zemes rentes samazināšanos, līdz ar to transformāciju naudas rentē, paralēli izmaiņām naudas apritē vēlajos viduslaikos, devalvācijām un krīzēm. Profesūras bagātība kusa, viens pēc otra tie bija spiesti izpārdot savus namus un zemes. No šejienes izriet pieaugošā citu ienākumu "izsišanas" iespēju meklēšana, pieprasot no studentiem honorārus, maksu par eksāmeniem utt. Tas lielā mērā kalpoja par iemeslu daļējai universitāšu personālsastāva atjaunināšanai un, visbeidzot, finansu meklējumi virzīja metrus meklēt jaunas bagātības koncentrēšanās vietas, pievienoties nobilitātes galmiem, prelātu un laicīgo mecenātu svītām.

(..) Lai kā pielīdzinātos aristokrātijai, kurai augsts sociālais statuss pienākas tikai tāpēc, ka tā tāda ir, universitāšu intelektuāļi izmantoja tās pašas metodes, ko citas grupas un indivīdi, kas centās tuvināties muižniecībai: kā jau to savulaik atzīmēja Marks Bloks, intelektuāļi cītīgi sāka kopēt labdzimušo dzīves veidu un uzvedības normas.

(..) Metri savu apģērbu un statusa atribūtus centās padarīt par aristokrātisma simboliem. Katedru aizvien biežāk sāka rotāt ar smalku drapēriju pārsegu, uzsverot elitārismu, tā kļuva par profesūras atsevišķuma, augstāka statusa, dižuma simbolu. Zelta gredzens, cepurīte, berete, ko metrs saņem conventus publicus vai inceptio dienā, aizvien retāk tika uztverti kā funkciju simboli, bet aizvien biežāk - kā prestiža apiecinājumi. Profesūra sāk valkāt garu mantiju, ar vāverādu izoderētu kapuci, bieži vien apkakli no sermuliņādas un garus cimdus, kas viduslaikos apliecināja augstu sociālo rangu un varenību. Universitāšu Satversmēs aizvien pieaug cimdu pāru skaits, ko jāpasniedz doktoriem eksāmenu laikā, piemēram, 1387. gada Boloņas tekstā precizēts, ka: kandidātam tam ērtā laikā jānodot ar sarga starpniecību koledžas doktoriem noteiktu cimdu skaitu; šiem cimdiem bija jābūt tik gariem un platiem, lai segtu roku līdz pat elkonim, no labas zamšādas un pietiekami brīviem, lai varētu brīvi un ērti uzvilkt; kā labi zamšādas cimdi tiek uzskatīti tādi, kādus tirgo ne mazāk par 23 sū par duci.

(..) Svinības par godu doktora grāda saņemšanai aizvien biežāk pavadīja izklaides, kādas bieņemtas labdzimušajiem: balles, teātra izrādes, turnīri.

(..) Mākslu pārstāvji, kas tiek vērtēti zemāk, saņēma privilēģiju būt atbrīvotiem no kara dienesta pildīšanas, savukārt sudenti, ja vien bija pietiekami bagāti, varēja nopirkt par naudu sev aizvietotāju.

(..) Tādējādi nodarbošanās ar zinātni pamazām pārtapa bagātības avotā, varas instrumentā, pārstājot būt nesavtīga izziņa izziņas dēļ.

(..) Divu gadsimtu laikā universitātes zaudē savu starptautisko raksturu, kam pamatiemesls ir liela skaita provinciālo universitāšu izveidošanās, kuru orientācija kļuva aizvien šaurāk orientēta nacionālā (vai pat reģionālā) ziņā.

(..) Universitāšu nostiprināšanās process bija daļa no tā intelektuālisma evolūcijas procesa, kas viduslaiku beigās pārvērta lielās universitātes par nozīmīgu politisku spēku. Tās ieņēma aktīvu pozīciju, dažbrīd starpvalstu attiecībās pat izvirzoties priekšplānā, kļuva par to teātri, uz kura skatuves tika iestudētas nākotnes krīzes, jo universitātes "nācijas" nu sāka cauraust nacionālās identitādes jūtas, bet pašas universitātes sāka integrēties jaunradušos nacionālo valstu jaunajās struktūrās.

(..) Humānistu parādīšanās radīja jaunu intelektuālisma pienākumu - saskarsmi ar tautas masu, saikni starp zinātni un izglītību. Bez šaubām, perspektīvā Renesanse dos cilvēcei lepnā un savrupā intelektuāļa darba augļus. Viņa zinātne, viņa idejas, viņa šedevri būs degviela cilvēces progresa mašīnai. Taču sākumā intelektuāļa savrupība bija aizsardzība, atkāpšanās. Kamēr pietiekami plaši neizplatījās rakstu kultūra, pat tipogrāfija sākumā veicināja domas sfēras sašaurināšanos. Tā aplaimoja tos, kas prata lasīt, t.i. nelielu laimīgo eliti. Pārējie neizmantoja pat druskas no sholastikas galda, ko tiem centās nodot sprediķotāji un universitātēs izglītojušies viduslaiku "artisti". Nācās sagaidīt Kontrreformāciju, lai māksla - kaut ne viennozīmīgā formā, drīzāk didaktiskos un apustuliskos nolūkos, - sāktu izplatīties un pamazām pieiesaistīt tautu kultūras dzīvei.



(..) Nekas tā nepārsteidz kā kontrasts starp tpriekšstatiem, kā tiek iztēlots viduslaiku intelektuāļa un humānista darbs. (..) Vienu ataino kā pilnībā lekciju pārņemtu profesoru auditorijas solos sēdošu studentu ielenkumā, savukārt otrs ir vientuļš grāmatu tārps grāmatu plauktos ieskauta kabineta klusumā, kur nekas netraucē tā domu plūsmai.

Гофф Ле Ж. Интеллектуалы в средние века