Man domāt, viss ļoti vienkārši: vai nu augstākās izglītības sistēmas un principu reformas ir nepieciešamas, vai nav. Vai to dara Jānītis vai Zanīte, tas otršķirīgs jautājums. Punkts. Ķīlis (pirmais un vienīgais) ierosinājis mainīt esošās sistēmas principus, savukārt rektoru padome un AIP vēlas, lai viss paliek kā ir (galu galā vada "sistēmu" gadu desmitus un sen ko būtu varējuši mainīt, ja gribētu) - te nu veidojas skatījumu polarizācija. Kuram te taisnība, nezina neviens, kurš nav savus gadus veltījis izglītības sistēmas izpētei un analīzei, didaktikas kā tādas studijām, Attiecīgi, pozicionējas pēc simpātijām - vai nu augstākās izglītības sistēma apmierina kāda tā šobrīd ir, vai vēlies pārmaiņas (zēnam klēpī pasēdēt un reizē zivtiņu uzēst pie esošajiem pretpolu līderiem nesanāks). Vai vēl vienkāršāk: patīk vai nepatīk. Viss. :)

Ja kāds sūdzas, ka viņam nav pietiekami kas izskaidrots (šis ko, vēlas, lai Vētra tagad gadus veltītu skaidrojošajai monogrāfijai "kā viss te būvēts, kā darbojas un kāpēc par labu atzīstams"?), tad tas vien jau nozīmē, ka nav jēgas tam neko skaidrot - cilvēks nesaprot, ko var izskaidrot, bet ko nevar, netver laukumā prioritātes utt. (kā racoon formulē: "mēs diemžēl neesam spējīgi redzēt laukumu, ja kādam tas izdodas, tad pārējie dara visu iespējamo, lai dzenot sīkmanīgu sviestu atrautu to vienīgo vizionāru no tā kas viņam padodas un liktu nodarboties ar dzēšgumiju iepirkuma jautājumiem", tb ieslīgstot sekundāru sīkumu apspriešanā, pamattēma tiek aizmirsta un izčākst).

Ai, nieki tas viss. Galvenais, lai atvase tiek kur Hopkinsā studēt. :)