Sensenos laikos bija tāda generation C - kolas paaudze. Tās pēdējie relikti pamazām noiet no skatuves. Pēc tās nāca generation P - pepsi paaudze, pie kuras piederu arī es. Bet arī tai laiks pamazām pazust, jo nāk vietā nākošā maiņa, kurai pavisam cita valoda, intereses un domāšana. Iemetot aci tai pašā http://klab.lv/stats/latest.bml tur saprotu labi ja 1/3 tekstu, kaut it kā zināma valoda. Bet skolā tas izpaužas krasāk. Kā man viens kamrāds prasa savai studentei par metodoloģiju, un jaunuve šim atbild: šo jautājumu neesot tā īsti sagatavojusi, jo internetā nekā vēl neesot atradusi. Uz pasniedzēja izbrīnu - kā, bet mācību grāmatas, literatūra? - jaunuve stomīgi kaut ko īdēja pavisam nesaprotamu, beigās izspiežot, ka pāris rokā turējusi. Taču tā jau ne vainītes - kur informāciju atradusi, tur atbildēm nepiesieties. Ja tev planšete ir, tad bibliotēka patiesi lieka.
Generation G - googles paaudze. Mūsdienās zināšanas ir jautājumu un atbilžu kvantums. Viens jautājums - viena atbilde. Noformulējam jautājumu - saņemam ekrānā atbildi. Jo labāk noformulēts jautājums, jo labāka atbilde. Vai vairākas atbildes, no kurām izvēlamies sev tīkamāko. Pasaule nav viennozīmīga. ;) Bet grāmatai jautājumu neuzdosi. To vajag izlasīt, lai atrastu atbildi uz jautājumu. Un dažkārt ar vienu grāmatu var nepietikt, jālasa vairākas. Taču burtu ir sasodīti daudz, nav laika visus lasīt. Vēl jau vajag visus tos burtiņus/vārdiņus arī sakārtot galvā, izsijāt, saprast nozīmi un mērķi, t.i. apjēgt tekstu. Tas ir grūti, laikietilpīgi un lieki, ja jau ir atbildes. Savukārt atbilžu meklēšana, nedarbinot paša smadzenes, nepatīk vecūkšņiem - tie nu bubina, ka "kad mēs augām", un ka jaunā paaudze esot sekla, dumja, ka zināšanas vairs neesot sistemātiskas, nu tās vairs ir jautājumu atbilžu spēle, kurā galvenais ir zināt vajadzīgo (nevis pareizo, bet vajadzīgo) atbildi, problēmas izpratnes neesot kā tādas, esot vien uzdotie jautājumi un saņemtās (vai nesaņemtās) atbildes u.tml.
Protams tiem, kas izvēlējušies akadēmisko karjeru, tiem nepieciešama prasme strādāt ar tekstu, jo bez tās nav iespējams izdomāt ko jaunu, nebijušu. Taču tāds ir niecīgs procents sabiedrības, tātad kāda joda pēc šo metodi jākopē tiem, kurus akadēmiskā izziņa neinteresē, bet efektivitāti dzīvē nosaka prasmes ātri un precīzi rast atbildes? Nav saprātīgi prasīt elektrības laikmetā, lai visi turpina skaldīt malku ar cirvi, jo tā dzīves skolu apguvušas visas iepriekšējās paaudzes. Velta un, manuprāt, muļķīga cīņa ar progresu.
Un vienīgais veids, kā vecūkšņi var mēģināt vēl kaut minimāli iespaidot to generation G, ir nevis uzmākties šai paaudzei ar savu "akmens laikmeta" pieredzi un uz papīra drukāto vārdu, ir pašiem savas grāmatas un rakstus ievietot tā, lai google tās dotu atbilžu meklētājiem (citādi sanāk kā manam paziņam eģiptologam Soikinam, kurš gānās par laužu analfabētismu, tai pat laikā noraidot iespēju savas lekcijas izvietot internetā, tādējādi pats šo analfabētismu veicinot). Kaut kā tā. Vēl neesmu līdz galam izdomājis.

Uzdevums iz padomju laika vidusskolas mācību palīglīdzekļa. Ievadā teikts: "Задачи не требуют специальных знаний для их решения. К ответу ведёт путь строгого логического рассуждения." (Uzdevuma atrisināšanai nav nepieciešamas nekādas īpašas papildu zināšanas. Atbildi atrod loģisku spriedumu ceļā.).

Ne tikai dievzemītē, bet praktiski visur civilizētajā pasaulē pēdējās desmitgadēs ir populārs strīds par "nacionālās vēstures" pasniegšanu skolās, tās neatbilstību akadēmiskajām prasībām un zinātnes atziņām. Metri gānās, ka tas viss ir ideoloģiski angažēts un neobjektīvs, vienpusīgs, pretējā nometne plēš kreklus un apelē pie tautas svētumiem utt. Aizmirstot, ka patiesi objektīva var būt tikai visas cilvēces vēstures mācību grāmata, pie nosacījuma, ka to sarakstījis kāds pētnieks no Suņa zvaigznāja īsi pēc pasaules gala.

Manuprāt tas viss gana bezjēdzīgi, jo runa ir par diviem atšķirīgiem fenomeniem, kam kopīga ir tikai daļa nosaukuma ("vēsture") un retrospektīvais skatījums, nevis vienas nozares dažādiem traktējuma virzieniem.

Nacionālās vēstures gadījumā svarīga ir tikai mācību grāmata - "īsais kurss, - kas tā vai citādi indivīda acīs dara pievilcīgu piederību kādai kopībai, ko dēvē par "tautu" vai "nāciju" (tas gluži nav viens un tas pats, kaut precīzu definīciju nav). Tā ir vienīgā nacionālās vēstures funkcija, jo nav cita racionāla pamatojuma, kāpēc tīnim jāapgūst tikai vienu Zemes pleķīti skārušo visai nejaušo vēsturisko notikumu uzskaiti, izolēti no visas cilvēces vēsturiskajiem procesiem, un pilnībā ignorējot loģisko secinājumu ķēdes un pētniecības metožu mehānismu. Attiecīgi, nacionālajai vēsturei (kas nav izziņas/izpētes joma, bet gan mērķtiecīgas apmācības priekšmets) nav citas jēgas kā vien atražot to domāšanas paradigmu, kas ļauj uzturēt vīziju par "tautu" nākamajās paaudzēs. T.i. politiski un sociāli tā ir visai nozīmīga un nepieciešama funkcija.

Zinātnē, pat tik naratīvā kā vēsture, ir savi metodoloģiskie noteikumi un principi. Nacionālās vēstures gadījumā no tiem lielāko tiesu jāatsakās, jo pats nacionālās vēstures apraksta veidošanas mērķis ir panākt emocionālas kopības un pēctecības sajūtu. Tātad aprakstam jābūt pozitīvam, jo negācijas pagātnē neveicina nacionālo lepnumu un piederību, bet dažkārt var ietekmēt pat pretēji. No tā jāizvairās, jo uzdevums ir attēlot pagātnes ainu maksimāli pievilcīgu no viena skatu punkta, lai nacionālās vēstures apguvējs justu piederību un lepnumu, ieaudzinātu šīs emocijas pēcnācējos. Tas savukārt nav iedomājams zinātnē, kas nevērtē - labs/slikts, - bet pēta un cenšas maksimāli objektīvi rekonstruēt (šai ziņā vēsturnieka pieeja neatšķiras no kriminālizmeklētāja pieejas, pētot pierēdījumus un cenšoties rekonstruēt nozieguma ainu, vai entomologa pieej, pētot dažādu skudru dzīvi).

Tāpēc zinātnes pārstāvjiem, manuprāt, vispār nav jāiesaistās diskusijās par vēstures mācīšanu pamatizglītības sistēmā, jo tam ar zinātni nav nekāda sakara. Biologi tak neskrien uz TV studiju vaimanāt, ka bērniem domātā ilustrētā enciklopēdijā ierakstīts: "sviests ir dzeltena viela, ko ziež uz maizes", tad kāpēc vēsturnieki to mēģina darīt? Skolās audzina pilsoņus, kuriem jāzina nu tās vispāratzītās vērtības, un zinātnes pārstāvjiem tikai pa laikam jāuzmet aci, vai politiskās nepieciešamības ietekmē pedagogs nesāk bērniem stāstīt, ka Koperniks bijis sieviete ( (c) "Nākotnes amazones") vai Heopsa piramīdu marsieši būvējuši, tb aplamības. Bet ar pārējo lai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ņemas uz nebēdu - vidusmēra pilsonim ir jābūt patriotam, jāmaksā nodokļus, jāvēl, nevis jāorientējas Bizantijas monetārajā sistēmā vai Ragnāra Ādasbikses karagājienu secībā.

Ar vēsturi kā zinātni nacionālajai vēsturei kā mācību priekšmetam sakars visnotaļ minimāls, un to nav vērts mākslīgi izdomāt. Nevis finansējuma trūkums, bet šī ir lielākā problēma: zinātne tiek jaukta ar "vēsturi" kā mācību priekšmetu, sabiedrībai/varai prasot no zinātnes, lai tā zināmā mērā dublētu un papildinātu šo mācību priekšmetu, nevis nodarbotos ar izziņu. It sevišķi, ja pat daudzi zinātnē iesaistītie pakļāvušies un noticējuši šai prasībai, pašpozicionējot sevi kā sabiedrības skolotājus, nevis pētniekus.

Visai bieži publiskajā telpā, runājot par izglītību, ja nav mēģinājumi izspiest kādu naudu (galu galā tas tāds pats bizness kā visi citi), ļaudis aizrunājas par izglītības kvalitāti - zināšanām. Dīvaini, ir jau XXI gs., taču ļaudis vēl joprojām domā XIX gs. kategorijās, tb savos priekšstatos liek vienlīdzības zīmi starp "izglītību" un "zināšanām".
Ja nepieciešamas zināšanas, tad ir daudz komfortablāki un ātrāki veidi, kā tās iegūt, tb atliek tikai lasīt. Ja ir pamatiemaņas darbā ar literatūru, lasīt un rakstīt prasme, tad lasi pieejamo par sevi interesējošo tēmu, sameklē kursu programmas (daudzas solīdas augstskolas arī lekcijas publisko internetā) - karogs rokā! Ja ir pietiekama motivācija, tad šādas mācīšanās "sausais atlikums" būs par kārtu lielāks, nekā tad, ja visu šo laiku deldēs solu auditorijā. Bet ja vēl zināšanu apguvi apvienot ar praktisku darbību izvēlētajā jomā, tad efekts būs vēl augstāks. Principā obligātais lekciju apmeklējums ir tikai piespiedu mehānisms paša minimuma apgūšanai, nekas vairāk. Nu nevar vakar no vidusskolas iznākušais 3 gados kļūt par speciālistu nevienā jomā, nevar. Maksimums, ko var panākt, ir gūt aptuvenu priekšstatu par interesējošo jomu kā tādu.
Tiesa, ir jomas, kur nepieciešamas reālas zināšanas un prakse. Tāpēc par ārstu 3 gados neizmācīsies, tur jāzaurē gadus 10, lai vispār kāds par pilnu ņemtu. Arī biologiem un inženietehniķiem, kā arī visādiem ķīmiķiem mazliet papildus jāparosās pa laboratoriju, pārkrāmējot kolbas un spaidot pogas, taču uz kopējā studējošo fona to skaits ir tik niecīgs, ka neietekmē pašu izglītības sistēmu kā tādu. Drīzāk to var uztvert kā aizpagājušā gadsimta metošu reliktu, kas saglabājies tikai tāpēc, ka dažās specifiskās jomās bez tā diemžēl neiztikt. Un arī tad šīs praktiskās iemaņas tiek uztvertas kā tāds apgrūtinājums "ātrāk nokārtot un aizmirst". Protams, vecās paaudzes pasniedzēji vēl mēģina stāstīt, ka prakse ir aš pats galvenais, taču kurš nu klausīsies tādā, kuram par profila Linkedinā nav. Un arī pašas mācību iestādes visādas laboratorijas un studentu prakses jau sāk uztvert drīzāk kā finansiālu apgrūtinājumu, jo vieglāk apmācības procesu veikt tukšā auditorijā, kurā vienīgās izmaksas ir apkure, nevis organizēt izrakumu nometni vai gādāt par darbnīcu iekārtām laikā, kad tehnoloģijas mainās ne dienām, bet stundām. Tā atkal atgriežos pie domas, ka ir daudz komfortablāki veidi, kā iegūt zināšanas.
Protams, ļaudīm var rasties jautājums, kāda joda pēc vispār vajadzīga izglītības sistēma, ja tā nedod reālas zināšanas un iemaņas? Te nu jāatgriežas pie pie sākotnējā, ka mūsdienās izglītība un zināšanas nebūt nav viens un tas pats. AIzpagājušajā gadsimtā, Rietumu civilizācijai strauji industrializējoties, tika radīta augstākās izglītības sistēma kā apmācību konveijers, kas nodrošināja rūpniecību ar inženieriem un valsts pārvaldi ar ierēdņiem. Augstākā izglītība bija automātiska garantija veiksmīgai karjerai, savukārt nabadzīgo sociālo slāņu pārstāvjiem - vienīgā iespēja pakāpties augstāk pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Tā nu katri vecāki borēja saviem bērniem: ja gribi dzīvē ko sasniegt, mācies, studē! Kā rezultātā ja XIX gs studēt izdevās 5-10% jaunatnes (aber visādu rūpnīcu un darbnīcu bija vairāk), tad šobrīd to dara savi 70-80% un augstākās izglītības diploms tiek uztverts kā obligātās pamatizglītības apliecinājums. Pie tam neatkarīgi no specialitātes (ar atsevišķiem izņēmumiem, piem., medicīna) - galvenais ir pats izglītības fakts, - civilizācijas automatizācijas process attīstījies tik tālu, ka sistēma pati sevi uztur un speciālisti nepieciešami nedaudz, tikai pāris atslēgas punktos, kuri nosaka kopainas attīstību.
Tad kāda joda pēc nepieciešama augstākā izglītība? Un kāpēc nu jau aš pretendentiem uz sētnieka amatu prasa bakalaura diplomu? Atbilde, manuprāt, ir vienkārša: socializācija.
Studiju laiks ir patiesi unikāls periods mūsu dzīvē, kurš nekad vairs neatkārtosies. Kur vēl cilvēkam iespēja kontaktēt ar tik lielu sava statusa ļaužu skaitu? Bez visām priekšnieku/padoto, pasūtītāju/izpildītāju hierarhijas spēlītēm un maskām, toties ar lieliskām iespējām veidot sakarus, draudzības, dzīt intrigas ne sliktāk kā jebkuru TV realitātes šovu varoņiem. Kur vēl rodama tik lieliska smilšu kaste savu sociālo iemaņu un prasmju attīstīšanai un pieslīpēšanai, pie tam praktiski bez atbildības un sekām? Arī pats studiju process regulāri uzspiež cilvēkam dažbrīd idiotiskus, dažbrīd nepārvaramus (vismaz tā tas šķiet konkrētajā brīdī) izaicinājumus, kuru risināšana - norakstīt, iesniegt plaģiātu, atrisināt, iekalt, kļūt par pasniedzēja favorītu utt. - katra paša izvēles ziņā. Nozīme ir tikai tam, vai šis iedomātais vs reālais šķērslis veiksmīgi pārvarēts.
T.i., ja atmetam izpušķojumus, tad redzam tikai un vienīgi "sociālo izaicinājumu" emulāciju poligonu, kurā mēs tā vai citādi izvēlamies sev optimālāko sadarbības ar apkārtējiem veidu. Lekcijas, literatūras konspektēšana, nepieciešamo referātu atrašana un pārrakstīšana saviem vārdiem, zaurēšana pirms eksāmeniem, sesijas, dzerstīšanās kojās, izbraukumi praksēs, mēģinājumi apmānīt pasniedzējus - šī pieredze turpmākajā dzīvē ir neatsverama, par ko varam pārliecināties ik brīdi ikdienā, redzot, kā atšķiras augstāko izglītību ieguvušu un neieguvušu ļaužu uzvedība. Svarīgs ir nevis pats diploms - tas visiem vienā krāsā, - bet gan pats fakts, ka cilvēks gājis cauri šai "kadru kalvei".
Arī augstskolu mācībspēki to labi saprot, tikai formulē politkorektāk: mēs nespiežam iekalt zināšanas, bet mācām mācīties. Bez piemēriem, metodikas apgūšanas, pašmācībā to ļoti grūti paveikt. Realitātē skar tikai to niecīgo procentu studentu, kurus patiesi interesē konkrētā joma un kuriem ēst/dzert nedod, bet ļauj ko jaunu uzzināt, izdomāt. Taču šī saujiņa ir tik niecīga, ka kopējo principu neietekmē (kas gan neliedz mācīties un iegūt zināšanas tiem, kas to vēlas).
Tātad visi principā apmierināti, katrs saņem to, ko vēlas. Tā nu augstākās izglītības diploms ir apliecība, ka tā saņēmējs ir adekvāts mūsdienu sabiedrības loceklis, kuram piemīt virkne iemaņu, kas ļauj gana viegli ar viņu komunicēt, neliek skaidrot acīmredzamo, ļauj viņam veikt virkni funkciju un gana patstāvīgi apgūt jaunas, izvēlētajai nodarbei nepieciešamas iemaņas. Tāpēc vien ir nepieciešams studēt: visi ceļi vaļā, vari darboties jebkurā profesijā (izņemot dažas šauri specifiskas).
Bet ar zināšanām un prasmi metināt - mūžīgais stulbeņu jautājums: kur man dzīvē tas noderēs? - tam visai mazs sakars. :)

Kā jau savulaik paredzējām, sēžot pie alus kausa un izdzirdot jaunumus, ka Ķīlis ticis pie stūres un nolēmis vētīt dievzemītes augstākās izglītības Augeja staļļus, cīņa ar vējdzirnavām gala rezultātā summējās tikpat efektīvi, kā tam zināmajam spāņu kungam, tb nekā. Sākumā uz šo blenza neizpratnē, cerot, ka nomierināsies, bet kad apnika, tad vienkārši nosvieda no amata. Bet žēl, jo sistēma principiāli ir pakaļā: augstākās izglītības akadēmiskā izpratnē te nav.
Principā tas ir normāli un šāda tendence dominē visur pasaulē, ka lielākā daļa augstskolu kalpo kā sociālais spilvens, vidusskolas turpinājums, kurā vidusskolas abiturienti pamācās kaut ko vēl, bet pamatā veido sociālos kontaktus, erasmusojas pa pasauli (komerctūrisms ir dārgāks) un nepretendē uz bezdarbnieku statusu (tb tie paši bezdarbnieki ir, un sabiedrībai šos jāuztur, taču vismaz ar ko nodarbināti). Mīnuss, ka dažviet ir arī iespēja gūt, ja tāda vēlme un spējas, labu akadēmisko izglītību, kur maģistra grāds nozīmē jau iesoļošanu zinātnes lauciņā, bet dievzemītē, diemžēl, par zinātnieku kļūt ļoti grūti - vai nu jāmēģina kā nebūt ielīferēties kādā skolā aiz jūrām, vai pēc vietējā maģistra grāda jāpievēršas fundamentālai pašmācībai.
Par Ķīli runājot, skaidrs, ka dievzemītē nu viņš uz mūžu ir persona non grata, kam liegta uzturēšanās šejienes cēlajā akadēmiskajā vidē. Tb vai nu atliek emigrēt, vai iekārtoties par mācībspēku kādas nebūt aizrobežu augstskolas (kuriem pofig par vietējām Sūnu ciema peripetijām) filiālītē. Taču man te iešāvās prātā, ka ir vēl trešais ceļš: savas augstskolas izveidošana. Pie tam ar mērķi nevis radīt sili sev un draugiem kur baroties (protams, cilvēkiem jādzīvo ir, bet tas šai gadījumā nevar būt pamatmērķis), bet gan izveidot mazu un kompaktu jaunās akadēmiskās paaudzes stādu audzētavu. Cilvēkam, kurš savu dzīvi veltījis zinātnei un kuram sāp situācija izglītībā, tas varētu būt dabisks ceļš.

( sīkāk )

Dievzemītē viss kārtībā izglītības un zinātnes lietās. Diviem gan šķita, ka kas nav kārtībā, taču nu taisnība uzvarējusi: viens uz mūžu nomainījis akadēmiski ģeogrāfisko vidi, bet otrs - atzinis sakāvi ar status quo vējdzirnavām un demisionējis. Taču Saurōna valstībā kārtības nav un diskusijas par plaģiātiem izglītībā turpinās: "(..) 11 человек, включая протеже ректора МГУ Виктора Садовничего Андрея Андриянова, были лишены ученых степеней в январе 2013 года. Ведомство стало разрабатывать новые правила и стандарты защиты диссертаций и формирования диссовета. Сменился глава Высшей аттестационной комиссии (правда, вовсе не из-за диссертаций). (..) Физик Андрей Ростовцев написал программу, получившую название «Диссерорубка профессора Ростовцева», которая помогает искать заимствования в текстах. Ею пользуются активисты вики-проекта «Диссернет», созданного по образу и подобию немецкого VroniPlag (благодаря которому, кстати, лишилась своего поста министр образования Германии Анетта Шаван). Внимание «Диссернета» привлекают самые разные работы, но до широкой публики доходят лишь некоторые истории. (..)". Interesanti, ka diskusijas viņiem par šo tēmu nenorimst un ir visai aktīvas. Pats gan neesmu ticis skaidrībā, vai diskusiju neesamība liecina, ka viss ir kārtībā, bet diskusiju esamība - ka nekas nav kārtībā, jebšu otrādi?