Kā jau savulaik paredzējām, sēžot pie alus kausa un izdzirdot jaunumus, ka Ķīlis ticis pie stūres un nolēmis vētīt dievzemītes augstākās izglītības Augeja staļļus, cīņa ar vējdzirnavām gala rezultātā summējās tikpat efektīvi, kā tam zināmajam spāņu kungam, tb nekā. Sākumā uz šo blenza neizpratnē, cerot, ka nomierināsies, bet kad apnika, tad vienkārši nosvieda no amata. Bet žēl, jo sistēma principiāli ir pakaļā: augstākās izglītības akadēmiskā izpratnē te nav.
Principā tas ir normāli un šāda tendence dominē visur pasaulē, ka lielākā daļa augstskolu kalpo kā sociālais spilvens, vidusskolas turpinājums, kurā vidusskolas abiturienti pamācās kaut ko vēl, bet pamatā veido sociālos kontaktus, erasmusojas pa pasauli (komerctūrisms ir dārgāks) un nepretendē uz bezdarbnieku statusu (tb tie paši bezdarbnieki ir, un sabiedrībai šos jāuztur, taču vismaz ar ko nodarbināti). Mīnuss, ka dažviet ir arī iespēja gūt, ja tāda vēlme un spējas, labu akadēmisko izglītību, kur maģistra grāds nozīmē jau iesoļošanu zinātnes lauciņā, bet dievzemītē, diemžēl, par zinātnieku kļūt ļoti grūti - vai nu jāmēģina kā nebūt ielīferēties kādā skolā aiz jūrām, vai pēc vietējā maģistra grāda jāpievēršas fundamentālai pašmācībai.
Par Ķīli runājot, skaidrs, ka dievzemītē nu viņš uz mūžu ir persona non grata, kam liegta uzturēšanās šejienes cēlajā akadēmiskajā vidē. Tb vai nu atliek emigrēt, vai iekārtoties par mācībspēku kādas nebūt aizrobežu augstskolas (kuriem pofig par vietējām Sūnu ciema peripetijām) filiālītē. Taču man te iešāvās prātā, ka ir vēl trešais ceļš: savas augstskolas izveidošana. Pie tam ar mērķi nevis radīt sili sev un draugiem kur baroties (protams, cilvēkiem jādzīvo ir, bet tas šai gadījumā nevar būt pamatmērķis), bet gan izveidot mazu un kompaktu jaunās akadēmiskās paaudzes stādu audzētavu. Cilvēkam, kurš savu dzīvi veltījis zinātnei un kuram sāp situācija izglītībā, tas varētu būt dabisks ceļš.

Mīnuss te ir redzams neapbruņotu aci: tikko kāds padzirdēs par šādu projektu, tā sāksies kliegšana: vo vo, pats te teica, ka skolu par daudz, bet nu ver jaunu vaļā, liekulis un melis utt. Tb pietiekami daudziem sakāpis uz varžacīm (kaut ar nosaukšanu par muļķiem), lai jebkuru viņa projektu pavadītu aktīva nelabvēļu pretdarbība. Taču man iešāvās prātā ģeniāla doma, kā to apiet vai vismaz daļēji neitralizēt. :) Ķīlim jānokomplektē komandu no jaunajiem un noknajiem, kurus vecās akadēmiskās aprindas nelaiž pie teikšanas (kā zinām, lai jaunais tiktu par mācībspēku, kādam vecajam ģildes loceklim jānomirst, lai vakance atbrīvotos), jāpieaicina kādu no saprātīgiem laudīm ar pieredzi un ietekmi (piemēram, to pašu Koķi par prorektoru) un jāizveido Tautas Augstskola. Te galvenais ir atrast finansējumu no aizrobežas, kādiem nebūt ES fondiem vai kā, lai nevajadzētu atkal cīnīties par katru santīmu ar tiem, kurus pats par reliktiem rausējiem nosaucis - bez finansiālas neatkarības pasākums neizdosies. Iespējams, moš to noformēt kā kādas Skandināvijas Tautas augstskolas filiāli? Savukārt uz tās Tautas Augstskolas bāzes izveidot tik kvalitatīvu programmu, ka pēc gadiem desmit to varētu akreditēt (moš tad varēs jau kur Briselē, apejot Rīgu?) kā pilnvērtīgu augstskolu, kurā varētu patiesi akadēmiski izglītoties.
Savukārt to izveidot par mazu, bet maksimāli iespējami kvalitatīvu iestādi, tādu kā intelektuālās elites kalvi uz vispārējā SZF maģistrantu ceptuvju fona (šamo dārziņā nelīst - lai tie veģetē uz valsts pasūtījuma rēķina kā līdz šim, pret to astoņkāji cīnīties ir velti). Ja izdotos nokomplektēt pietiekami aizrautīgu domubiedru grupu, tad kas tāds varētu izdoties.
Ja ir kāds paziņa, kas Ķīli pazīst, varbūt varētu šim ideju apdomāšanai piespēlēt? Gribētos jau, lai lāga anarhists nemestu plinti krūmos un neemigrētu uz Stenfordu, bet turpinātu te gaisu maisīt, citādi pārāk viss sastāvējies. :))

Artis

P.S.
Īsi par to, kas ir Tautas Augstskola un kā pamatot tās nepieciešamību sabiedrības integrācijai, eiropeizācijai blablabla kam tur vēl (ko nu politiskais meinstrīms šobrīd prasa):

Kas ir Tautas augstskola:
Vulgarizējot, TA ir akadēmiski izglītotu speciālistu vadītu kursu un lekciju kopums, kas sakārtots vairāku līmeņu programmās. Absolventi, kas apguvuši pilnu TA mācību kursu, gan saņem diplomu par kursa noklausīšanos, taču nesaņem valsts izglītības sistēmas atzītu kvalifikāciju. Toties indivīdam iespējams mācību procesā gūt nepastarpinātu priekšstatu par konkrētām zinātņu nozarēm, izzināt sevi, savas stiprās puses un intereses, kuras tad var realizēt kādā no nu ar apdomu izvēlētajām augstskolām vai savā specialitātē.
Pie tam tas nav nekas jauns, bet gan sabiedrībai tik tīkamā “atgriešanās pie saknēm”: jau 1920. gadā tika nodibināta Latvijas Tautas augstskola. (Latvijas Tautas Universitāte. – Latvijas Universitāte: Rīga, 1934. – 36 lpp.) Tā ar savām vienpadsmit nodaļām, kas 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā veidojās dažādos Latvijas novados, deva visai nopietnu ieguldījumu tautas izglītošanā, bija ar zināmu autoritāti (pat gana prominentas personas nekautrējās uzrādīt, ka studējušas TA) kā arī iesaistīja šajā procesā virkni spilgtu personību, kuras citādi atradās ārpus akadēmiskā pedagoģiskā darba. (Piemēram, Tautas augstskolā pasniedza Ludolfs Liberts, Uga Skulme, Sigismunds Vidbergs, Romans Suta, Konrāds Ubāns, Emīls Melderis, Pāvils Rozītis, Voldemārs Cekuls, Kārlis Balodis, Augusts Tentelis, Pēteris Zālīte, Pēteris Šmits, Kārlis Straubergs, Vasilijs Sinaiskis, Augusts Kirhenšteins, Ernests Blese, Aleksandrs Janeks, Aleksandrs Dauge, Eduards Lindemanis, Fricis Gulbis, Kārlis Ābele, Alfrēds Petrikalns, Jānis Bokalders, Pēteris Lejiņš, Leons Āboliņš, Egons Dārziņš, Jānis Asars, Jānis Aberbergs-Augškalns, Malvess Roberts, Zenta Mauriņa, Jānis Kalmīte u.c.) Trimdā pēc šī parauga izveidoja Latviešu tautas augstskolu Abrene, kas atradās Francijā, pilī Luāras upes ielejā, bez tam arī šobrīd Kanādā pastāv un darbojas Toronto Latviešu Tautas Augstskola. Mūsu kaimiņos, Skandināvijā, tautas augstskolas ir lieliski pierādījušas savu nepieciešamību un ir visai populārs izglītības nostiprināšanas veids. Piemēram, pirmo tautas augstskolu Norvēģijā atvēra tālajā 1864. gadā, un šodien tur ir 77 šādas mācību iestādes.( http://www.norvegija.lv/studywork/Studijas/folk/ ) - tb tik cēls pasākums, ka reti kuram celsies roka kritizēt šādu projektu (automātiski kritizējot uzskaitīto nacionālo dižgaru piemiņu). :)
Būdama nodibinājums, TA būtu pilnīgi patstāvīgs tiesību subjekts ar savu Senātu un Statūtiem, - un ar laiku, protams, tai ir visas iespējas (ja būs tapusi pietiekama intelektuālā un materiālā bāze) pārkvalificēties par klasiskā tipa koledžu vai augstskolu.

Vīzija par Tautas augstskolas nepieciešamību:
Pēdējos gados aizvien vairāk samilzušas grūtības, kas saistītas ar izglītības sistēmu kā tādu un izglītības kvalitāti. Atstājot sistēmas struktūru analīzi un pārveidošanu augstskolu senātu un IzM profesionāļu ziņā, jāsecina, ka tīri sadzīviskā ziņā Latvijā pastāv pāris pamatproblēmas, kas ievērojami kavē kopējo attīstību.
Pirmā un lielākā problēma ir, ka lielais vairums vidusskolu absolventu vienkārši nezina ko tālāk studēt, pārāk daudz laika un resursu izšķiež meklējumos. Tradicionālā Latvijas sabiedrības orientācija uz augstāko izglītību kā normu un sabiedrības spiediens dara savu, liekot tiem vai nu pakļauties konkrētā brīža modes tendencēm, t.i. masveidā stāties “juristos”, “vadībniekos”, “psihologos”, “politologos”, - kas nu tajā brīdī tads dzirdētāks un populārāks, - neizvērtējot izvēlētās nozares perspektīvas un savu piemērotību tai, vai pat iestāties vienalga kurā no augstskolām, lai tikai būtu students. Pieprasījums rada piedāvājumu, un nu jau Latvijā ir savas 65 augstskolas kā vidusskolas turpinājums. Bakalaura līmeņa studijas diemžēl nu kalpo vairāk kā tukša “papīra” iegūšana, vai kā starta platforma turpmākajiem, jau pārdomātākiem studiju plāniem nākotnē, kad tiek izpētītas neskaitāmas studiju iespējas ārzemēs un apvedceļi, kā to izdarīt pēc iespējas finansiāli nesāpīgākā veidā. Rezultātā sastopam gan atsevišķās nozarēs izglītoto “inteliģento bezdarbnieku” pārprodukciju - kad “katram sētniekam” kabatā ir jurista vai psihologa bakalaura diploms, - gan lielu masu studētgribētāju, kas migrē no augstskolas uz augstskolu, kā arī augstskolas iekšienē no fakultātes uz fakultāti, visur prasot atvieglojumus, stipendijas, kopmītnes un valsts atbalstu. Tik maza un trūcīga valsts to diezin vai var atļauties. Tātad vēlams atslogot augstskolu bakalaura programmu pirmos kursus no lielās rotējošās studēt gribētāju bet nepratēju masas.
Otra problēma ir savulaik jau izstudējušie, kuri izglītību guvuši laikā vēl pirms Erasmus u.c. programmām, t.i. tie, kuriem nav bijusi iespēja “redzēt pasauli”. Godīgi noklausījušies specialitātes minimālo kursu, nokārtojuši nepieciešamos gala pārbaudījumus un nu ir diplomēti speciālisti nozarē, kaut ar visai minimālu priekšstatu par to, kas notiek specialitātē globālā mērogā. No šiem gana daudz būtu tādu, kas labprāt padziļinātu savas zināšanas, taču īsti nezina kā to darīt, neuzsākot studijas no jauna (bet studijas maģistrantūrā vai doktorantūrā šķiet pārāk naud- un laikietilpīgas). Tie atbilst Eiropas Savienības (ES) rīcības programmai Mūžizglītības jomā (t.s. mūžizglītība), kas tika apstiprināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu 2006/1720/EK 2006. gada 15. novembrī, veidojot kā turpinājumu iepriekšējos gados īstenotajām ES izglītības programmām Socrates un Leonardo da Vinci, kuras noslēdzās 2006. gada 31. decembrī, eLearning programmai, Europass iniciatīvai un citām atsevišķām Kopienas rīcības programmām un aktivitātēm izglītības un apmācības jomā (http://izm.izm.gov.lv/es/muzizglitiba.html - ES Mūžizglītības programma), taču par reālām iespējām šādi izglītoties un paaugstināt savu kvalifikāciju lielākajai daļai nav ne jausmas. (Te nu es spriežu tikai pēc savas suvbjektīvās pieredzes: pagūgloju - kādas man būtu iespējas kur pa vakariem pamācīties ko nopietnāku par īso grāmatvedības kursu, - taču neko neatradu.)
Tātad nepieciešams ir aizpildīt spraugu starp vidusskolu un augstskolu ar akadēmiska līmeņa “sagatavošanas kursiem” (Kā jau “iekšējai lietošanai” domātā vīzijas ieskicējumā, atļaujos būt gana brīvs izteiksmē, lai domu darītu saprotamāku.), kas ļautu abiturientam gada laikā gūt plašāku priekšstatu par interesējošām nozarēm, apgūt patstāvīgu mācīšanās metodiku, noteikt prioritātes. To var apvienot ar 2 gadu akadēmiska līmeņa “kvalifikācijas celšanas kursiem” jau esošu zināšanu padziļināšanai vai pārprofilēšanās uzsākšanai.
Koledžai, saskaņā ar likumdošanu, jābūt visai konkrēti specializētai, tātad ar gana šauru profilu, bez tam tā, kā jau valsts izglītības sistēmas daļa, savas programmas izstrādē ir daudz vairāk pakļauta dažādu blakusiestāžu ietekmei. Jaunu augstskolu dibināt laikā, kad visi spriež par esošo skaita samazināšanas nepieciešamību, nebūtu prātīgi (ja vien nav ļoti spēcīga “jumta”). Risinājums varētu būt Tautas augstskola (turpmāk tekstā: TA), kas nav paredzēta zinātniskā grāda vai akadēmisku izglītību apliecinoša diploma iegūšanai (tātad neatkarīga savā darbībā), bet gan redzesloka un domāšanas paplašināšanai (tātad noderīga sabiedrībai, atbalstāma), un kurai neviens neliedz sniegto pakalpojumu/prasību kvalitātes latiņu nolikt tik augstu, ka nekaunoties varētu stāvēt blakus dažai labai augstskolai.

Vīzija par programmu:
Mācību process sastāvētu no lekcijām, semināriem, patstāvīgām literatūras studijām, mājas darbiem, kā arī individuālām konsultācijām. Mācību process pamatā organizēts darba dienu pēcpusdienās un sestdienās. Paredzētā izglītības programma būtu apgūstama 1-3 gadu laikā un būtībā būtu saturā paralēla bakalaura līmeņa izglītībai. Atšķirība būtu apstāklī, ka akcents tiks likts nevis uz pamatkursa apgūšanu, bet starpnozarēm (kurām laika trūkuma dēļ klasiskajā augstskolas kursā pievēršas tikai garāmejot).
Piemēram, vispārējā bakalaura programma vēstures zinātnē pamatlaiku atvēl klasiskajiem vēstures kursiem pēc periodizācijas - aizvēsture, senie laiki, jaunie laiki, jaunākie laiki, - un pēc reģiona - Rietumeiropas jauno laiku vēsture, Austrumeiropas viduslaiki, u.tml. Savukārt TA programmā akcents būtu uz specializētajiem starpnozaru kursiem, piemēram, vēstures pētniecības metodes, vēstures filosofijas problēmas, arhīvistika, arheoloģijas teorija, dzimtes vēsture, avotpētniecība, seno valodu apgūšana, vēstures didaktika u.tml. Šāda kursu komplektācija - kas klasiskajā bakalaura kursā tiek aplūkota tikai garāmejot, B vai pat C daļā, atstājot to apgūšanu topošo vēsturnieku pašu ziņā, - varētu piesaistīt gan tos, kas gatavojas bakalaura studijām vai vienkārši interesējas par vēstures zinātni, gan jau bakalaura vai pat maģistra grādu ieguvušos, kas vēlas paplašināt savas zināšanas (jo gluži vienkārši apjēdz, cik maz orientējas teorijā).
Arī citos priekšmetos akcentu likt tieši uz šādiem starpnozaru kursiem, kas ļautu izvairīties no klasisko augstskolu programmas dublēšanas, taču ievērojami paplašinātu studējošo redzesloku, paaugstinātu to kompetenci (te gan vispirms jāpiesaista katrai nozarei atbilstošu speciālistu, kas varētu izveidot darba grupu sīkākai strukturizācijai un programmai). Bez tam tas ļautu piesaistīt jaunos zinātniekus, kas savos pētījumos šauri specializējušies un kuriem vispārējā priekšmeta pasniegšanā nav vietas – ir gana daudz gados pietiekami jaunu maģistru un doktoru, kas aktīvi darbojas izvēlētajā sfērā, taču kuriem nav vakanču esošajā akadēmiskajā vidē (piemēram, kad piedāvāju dzimtajai fakultātei mazu kursu par to, kā jaunajos un jaunākajos laikos eiropieši uztvēra Āziju bakalauriem nolasīt, mani visādi slavēja, cik forša tēma utt., taču godīgi atzina, ka kolektīvs esot kategoriski pret jebkādu lektoru no malas, jo summa uz fakultāti ir viena, sadalīta uz galviņām, attiecīgi, jebkurš jauns lektors ņem nost maizi esošajiem).

Daži pamanīti linki par tēmu:
http://www.likumi.lv/doc.php?id=53496 - Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtība.
http://www.likumi.lv/doc.php?id=17301 - Izglītības iestādē īstenojamo vispārējās un profesionālās izglītības programmu licencēšanas kārtība
http://www.viaa.gov.lv/lat/starpvalstu_sadarbiiba/nordplus/nordplus_pieauguso_programma/ - Nordplus Pieaugušo izglītības programma
http://www.likumi.lv/doc.php?id=155410 - Par interešu un pieaugušo neformālās izglītības programmu licencēšanu
http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2011:372:0001:0006:LV:PDF - EP rezolūcija par izglītību pieaugušajiem
Literatūra par TA:
- Iveta Ķestere . Latvijas Tautas Universitāte. Tās sadarbība ar Latvijas Universitāti (1920-1940) // Zinātņu vēsture un muzejniecība - (Latvijas Universitātes raksti ; 639.sēj.). – (2001), 108.-117.lpp.
- Iveta Ķestere . Latvijas Tautas Universitāte tautas izglītībai // Skolotājs. - Nr.6 (2001), 60.lpp.