Sensenos laikos bija tāda generation C - kolas paaudze. Tās pēdējie relikti pamazām noiet no skatuves. Pēc tās nāca generation P - pepsi paaudze, pie kuras piederu arī es. Bet arī tai laiks pamazām pazust, jo nāk vietā nākošā maiņa, kurai pavisam cita valoda, intereses un domāšana. Iemetot aci tai pašā http://klab.lv/stats/latest.bml tur saprotu labi ja 1/3 tekstu, kaut it kā zināma valoda. Bet skolā tas izpaužas krasāk. Kā man viens kamrāds prasa savai studentei par metodoloģiju, un jaunuve šim atbild: šo jautājumu neesot tā īsti sagatavojusi, jo internetā nekā vēl neesot atradusi. Uz pasniedzēja izbrīnu - kā, bet mācību grāmatas, literatūra? - jaunuve stomīgi kaut ko īdēja pavisam nesaprotamu, beigās izspiežot, ka pāris rokā turējusi. Taču tā jau ne vainītes - kur informāciju atradusi, tur atbildēm nepiesieties. Ja tev planšete ir, tad bibliotēka patiesi lieka.
Generation G - googles paaudze. Mūsdienās zināšanas ir jautājumu un atbilžu kvantums. Viens jautājums - viena atbilde. Noformulējam jautājumu - saņemam ekrānā atbildi. Jo labāk noformulēts jautājums, jo labāka atbilde. Vai vairākas atbildes, no kurām izvēlamies sev tīkamāko. Pasaule nav viennozīmīga. ;) Bet grāmatai jautājumu neuzdosi. To vajag izlasīt, lai atrastu atbildi uz jautājumu. Un dažkārt ar vienu grāmatu var nepietikt, jālasa vairākas. Taču burtu ir sasodīti daudz, nav laika visus lasīt. Vēl jau vajag visus tos burtiņus/vārdiņus arī sakārtot galvā, izsijāt, saprast nozīmi un mērķi, t.i. apjēgt tekstu. Tas ir grūti, laikietilpīgi un lieki, ja jau ir atbildes. Savukārt atbilžu meklēšana, nedarbinot paša smadzenes, nepatīk vecūkšņiem - tie nu bubina, ka "kad mēs augām", un ka jaunā paaudze esot sekla, dumja, ka zināšanas vairs neesot sistemātiskas, nu tās vairs ir jautājumu atbilžu spēle, kurā galvenais ir zināt vajadzīgo (nevis pareizo, bet vajadzīgo) atbildi, problēmas izpratnes neesot kā tādas, esot vien uzdotie jautājumi un saņemtās (vai nesaņemtās) atbildes u.tml.
Protams tiem, kas izvēlējušies akadēmisko karjeru, tiem nepieciešama prasme strādāt ar tekstu, jo bez tās nav iespējams izdomāt ko jaunu, nebijušu. Taču tāds ir niecīgs procents sabiedrības, tātad kāda joda pēc šo metodi jākopē tiem, kurus akadēmiskā izziņa neinteresē, bet efektivitāti dzīvē nosaka prasmes ātri un precīzi rast atbildes? Nav saprātīgi prasīt elektrības laikmetā, lai visi turpina skaldīt malku ar cirvi, jo tā dzīves skolu apguvušas visas iepriekšējās paaudzes. Velta un, manuprāt, muļķīga cīņa ar progresu.
Un vienīgais veids, kā vecūkšņi var mēģināt vēl kaut minimāli iespaidot to generation G, ir nevis uzmākties šai paaudzei ar savu "akmens laikmeta" pieredzi un uz papīra drukāto vārdu, ir pašiem savas grāmatas un rakstus ievietot tā, lai google tās dotu atbilžu meklētājiem (citādi sanāk kā manam paziņam eģiptologam Soikinam, kurš gānās par laužu analfabētismu, tai pat laikā noraidot iespēju savas lekcijas izvietot internetā, tādējādi pats šo analfabētismu veicinot). Kaut kā tā. Vēl neesmu līdz galam izdomājis.