Ne tikai dievzemītē, bet praktiski visur civilizētajā pasaulē pēdējās desmitgadēs ir populārs strīds par "nacionālās vēstures" pasniegšanu skolās, tās neatbilstību akadēmiskajām prasībām un zinātnes atziņām. Metri gānās, ka tas viss ir ideoloģiski angažēts un neobjektīvs, vienpusīgs, pretējā nometne plēš kreklus un apelē pie tautas svētumiem utt. Aizmirstot, ka patiesi objektīva var būt tikai visas cilvēces vēstures mācību grāmata, pie nosacījuma, ka to sarakstījis kāds pētnieks no Suņa zvaigznāja īsi pēc pasaules gala.

Manuprāt tas viss gana bezjēdzīgi, jo runa ir par diviem atšķirīgiem fenomeniem, kam kopīga ir tikai daļa nosaukuma ("vēsture") un retrospektīvais skatījums, nevis vienas nozares dažādiem traktējuma virzieniem.

Nacionālās vēstures gadījumā svarīga ir tikai mācību grāmata - "īsais kurss, - kas tā vai citādi indivīda acīs dara pievilcīgu piederību kādai kopībai, ko dēvē par "tautu" vai "nāciju" (tas gluži nav viens un tas pats, kaut precīzu definīciju nav). Tā ir vienīgā nacionālās vēstures funkcija, jo nav cita racionāla pamatojuma, kāpēc tīnim jāapgūst tikai vienu Zemes pleķīti skārušo visai nejaušo vēsturisko notikumu uzskaiti, izolēti no visas cilvēces vēsturiskajiem procesiem, un pilnībā ignorējot loģisko secinājumu ķēdes un pētniecības metožu mehānismu. Attiecīgi, nacionālajai vēsturei (kas nav izziņas/izpētes joma, bet gan mērķtiecīgas apmācības priekšmets) nav citas jēgas kā vien atražot to domāšanas paradigmu, kas ļauj uzturēt vīziju par "tautu" nākamajās paaudzēs. T.i. politiski un sociāli tā ir visai nozīmīga un nepieciešama funkcija.

Zinātnē, pat tik naratīvā kā vēsture, ir savi metodoloģiskie noteikumi un principi. Nacionālās vēstures gadījumā no tiem lielāko tiesu jāatsakās, jo pats nacionālās vēstures apraksta veidošanas mērķis ir panākt emocionālas kopības un pēctecības sajūtu. Tātad aprakstam jābūt pozitīvam, jo negācijas pagātnē neveicina nacionālo lepnumu un piederību, bet dažkārt var ietekmēt pat pretēji. No tā jāizvairās, jo uzdevums ir attēlot pagātnes ainu maksimāli pievilcīgu no viena skatu punkta, lai nacionālās vēstures apguvējs justu piederību un lepnumu, ieaudzinātu šīs emocijas pēcnācējos. Tas savukārt nav iedomājams zinātnē, kas nevērtē - labs/slikts, - bet pēta un cenšas maksimāli objektīvi rekonstruēt (šai ziņā vēsturnieka pieeja neatšķiras no kriminālizmeklētāja pieejas, pētot pierēdījumus un cenšoties rekonstruēt nozieguma ainu, vai entomologa pieej, pētot dažādu skudru dzīvi).

Tāpēc zinātnes pārstāvjiem, manuprāt, vispār nav jāiesaistās diskusijās par vēstures mācīšanu pamatizglītības sistēmā, jo tam ar zinātni nav nekāda sakara. Biologi tak neskrien uz TV studiju vaimanāt, ka bērniem domātā ilustrētā enciklopēdijā ierakstīts: "sviests ir dzeltena viela, ko ziež uz maizes", tad kāpēc vēsturnieki to mēģina darīt? Skolās audzina pilsoņus, kuriem jāzina nu tās vispāratzītās vērtības, un zinātnes pārstāvjiem tikai pa laikam jāuzmet aci, vai politiskās nepieciešamības ietekmē pedagogs nesāk bērniem stāstīt, ka Koperniks bijis sieviete ( (c) "Nākotnes amazones") vai Heopsa piramīdu marsieši būvējuši, tb aplamības. Bet ar pārējo lai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs ņemas uz nebēdu - vidusmēra pilsonim ir jābūt patriotam, jāmaksā nodokļus, jāvēl, nevis jāorientējas Bizantijas monetārajā sistēmā vai Ragnāra Ādasbikses karagājienu secībā.

Ar vēsturi kā zinātni nacionālajai vēsturei kā mācību priekšmetam sakars visnotaļ minimāls, un to nav vērts mākslīgi izdomāt. Nevis finansējuma trūkums, bet šī ir lielākā problēma: zinātne tiek jaukta ar "vēsturi" kā mācību priekšmetu, sabiedrībai/varai prasot no zinātnes, lai tā zināmā mērā dublētu un papildinātu šo mācību priekšmetu, nevis nodarbotos ar izziņu. It sevišķi, ja pat daudzi zinātnē iesaistītie pakļāvušies un noticējuši šai prasībai, pašpozicionējot sevi kā sabiedrības skolotājus, nevis pētniekus.