Kā jau riktīgs pensišs, ciest nevaru studentus sabiedriskajā transportā: sagāžas pilns 12 troļļuks un sēž šie kā ķipji līdz pat Ķīpenei, kamēr pensišam, pie sirds ķerot, jābalansē uz vienas kājas (metu krustus: kad mēs augām...). No otras puses, esmu kudi viltīgāks par viņiem, tb aizvelkos pieturu iepriekš un tieku sēdēt kā ercens, kamēr šie pēc tam savus aifōnus var klabināt stāvus. Aber tikt apsēsties ir makten svarīgi. Ne tāpēc, ka vairs nešķiet aktuālas tādas nianses kā tas, ka stāvot dibens tvirtāks ilgāk saglabājas, bet gan tāpēc, ka var mierīgi palasīt ķeselē līdzi staipāmo grāmatu. Iekš Andrejeva "Российские университеты XVIII - первой половины XIX века в контексте университетской истории Европы" pamanīju šo to apdomas vērtu:

"Sākotnēji "magister" (no lat. "audzinātājs, skolotājs, vadītājs") tika lietots kā goda tituls, kas liecināja par tā nēsātāja augsto zināšanu līmeni un tiesībām mācīt citus. Titulu piešķīra pasniedzējs, lai izceltu šo studentu ne tik spējīgu audzēkņu vidū. Vienlaikus ar maģistru, izcilāko universitātes pasniedzēju apzīmēšanai izmantoja arī titulus "doctor" (no lat. "docere" - mācīt) un "professor" (no lat. "profited" - paziņot, publiski izklāstīt), pie tam šķiet, abi tituli hierarhijas ziņā bija viena līmeņa. Pirmo reizi mēģinājumu šos goda apzīmējumus pārvērst par zinātnieku klasifikācijas sastāvdaļu sastopam 1213. gadā Parīzes universitātē, kad kanclers (bīskapa pārstāvis universitātē) izdeva rīkojumu, ka lasīt lekcijas teoloģijā un Baznīcas tiesībās drīkst tikai tas, kuru par cienīgu atzinusi visa mācību spēku kolēģija jeb profesori. Rīkojums bija visai nepieciešams, jo skolotāju bija saviesies tik daudz, ka universitātē vajadzēja pielaist tikai šī vārda cienīgākos. 1219. gadā šo rīkojumu akceptēja pāvests Honorijs III, nosakot kandidātu pārbaudes eksamināciju, par ko atbildīgs nu bija diecēzes katedrāles dekāns - tā radās vēl viens korporatīvais amats, kā turpmāk sāka dēvēt topošo fakultāšu vadītājus, pasniedzēju pārbaudījumu organizētājus.

Jau XIII gs. vidū eksāmenu sistēma ieguva visai sarežģītu daudzpakāpju struktūru, kas atbilda mācību posmiem un, attiecīgi, pieauga mācību spēku pakāpju skaits: to hierarhijas apakšā atradās bakalauri, kas izturējuši eksāmenu pirmo kārtu savā fakultātē, pēc tam nāca licenciāti, kas noklausījušies visu lekciju kursu, pie sava profesora nokārtojuši pilnu eksāmenu ciklu un saņēmuši "licentia docendi", t.i. tiesības mācīt (taču vēl neuzņemti pasniedzēju korporācijā - tiesības bija, iespēju nebija). Lai varētu izmantot šīs tiesības, vajadzēja nokārtot vēl vienu eksāmenu, kā rezultātā saņemt maģistra (filosofijas fakultātē) vai doktora (pārējās fakultātēs) pakāpi. Eksāmens bija publisks - sava veida iniciācijas korporācijā rituāls, - klāt esot visiem citiem maģistriem un doktoriem. Nenokārtot šo eksāmenu nebija iespējams, tas bija strikti ritualizēts un formāls, taču pielaide tam maksāja ļoti dārgi, ieskaitot maksājumus visiem kolēģijas locekļiem (kolēģu apdāvināšanas tradīcija daudzviet saglabājās līdz pat XIX gs.). Principā šie maksājumi bija analogi iemaksām ceha vai ģildes lādē, pretendējot uz augstāku pakāpi. Ne katrs licenciāts universitātē spēja sagrabināt tik daudz līdzekļu (un pēc tam tos atdot kreditoriem), lai izmantotu iespēju iegūt maģistra vai doktora grādu. Tādējādi zinātnisko grādu sistēmas veidošanās vienlaikus demonstrē universitātes korporatīvo raksturu, taču no otras puses, tās universālo lomu, jo tika atzīta visā Rietumu kristīgajā pasaulē.

Un patiesi, vienā universitātē piešķirts un imperatora vai pāvesta privilēģijas apstiprināts maģistra vai doktora grāds tika atzīts jebkurā citā universitātē, bet tā īpašniekam bija tikpat lielas tiesības lasīt lekcijas kā dzimtajā alma mater. Cits jautājums, ka jau pirmajos universitāšu pastāvēšanas gadsimtos šīs tiesības īstenot kļuva visai grūti, jo gluži vienkārši bija grūtības ar atalgojumu tik lielam skaitam mācīt gribētāju. Uzturēt pašiem sevi ar savu darbu, saņemot maksu no studentiem, bija grūti pat tik lielās pilsētās kā Boloņa vai Parīze, ar to dzīves dārdzību. Tāpēc, lai stimulētu universitāšu attīstību, Romas kūrija atļāva pasniedzējiem (protams tiem, kas piederēja garīdznieku kārtai) saņemt benefīcijus, t.i. turpināt saņemt atalgojumu tai baznīcā, kur bija "pierakstīti". Ja profesors bija arī mūks klosterī šajā pašā pilsētā, tad uz viņu attiecās Romas kūrijas privilēģija, kas jebkurā klosterī paredzēja kvotas universitāšu pasniedzējiem, to uzturēšanai. Bez tam universitātēm sāka piešķirt sinekūras - no privātpersonu ziedojumiem izveidotus goda amatus Baznīcā, kas tika atalgoti, taču neprasīja nekādu pienākumu izpildi (no lat. "sine cura animarum" - bez rūpēm par dvēseli). Tādējādi pasniedzēja tiesību iegūšana no pašiem pirmssākumiem bija cieši saistīta ar katedras saņemšanu vietējā klosterī vai baznīcā, attiecīgi, pats jēdziens "katedra" iegājās universitātes dzīvē kā "algas vienības", t.i. profesora "štata vietas" apzīmējums.

Taču apstākļos, kad pasniedzēju skaits ievērojami pārsniedza universitāšu ietilpību, katedras visiem nepietika. Tāpēc jau pieminētajā 1231. gada bullā universitātei piešķīra pašai rīkoties ar tai atvēlētajām sinekūru kvotām, t.i. to aizpilde tika atstāta profesoru kolēģijas ziņā. Te redzam vēl vienas svarīgas privilēģijas - universitāšu tiesību pašām komplektēt savu mācību spēku kolektīvu, - iesakņošanos, korporācijas neatkarības nostiprināšanos.

Līdz ar šo tiesību nostiprināšanos, veidojās universitātes korporācijas iekšējā struktūra, radās fakultātes, t.i. profesoru apvienošanās subcunftēs, atkarībā no to specialitātes, kuru pamatfiunkcija bija zinātnisko grādu piešķiršana. Vecākā šāda fakultāte Parīzes universitātē bija 1240. gadā izveidotā Mākslu fakultāte*, kas vēlāk tika vienkārši dēvēta par Filosofijas fakultāti. 1260. gadā Parīzē oficiāli noformēja 3 pamatfakultātes: teoloģijas, jurisprudences un medicīnas, pie tam tieši šādā kārtībā, kas noteica to (un to profesūras) vietu un svaru iekšējā hierarhijā. Turpmākajos gadsimtos tieši šādu 4 fakultāšu esamība noteica, vai universitāte ir "pilna", pie tam tradīcija tā iesakņojās, ka, piemēram, Vācijas universitātēs tikai XIX gs. otrajā pusē kļuva iespējams izveidot vēl arī Dabaszinātņu fakultāti.

Bez sava pamatpienākuma - grādu piešķiršanas, - fakultātes regulāri piedalījās visas korporācijas vadītāja - rektora (no lat. "regere" - valdīt), - vēlēšanās. Pie tam sākotnēji te vērojamas arī savas īpatnības. Mākslu fakultāte studējošo skaita ziņā ievērojami pārspēja visas citas, jo principā piedāvāja pamatizglītību kā tādu, kas bija obligāta visiem studētgribētājiem, piesaistīja maksimālu to skaitu, kuri pēc pirmā eksāmena vairs studijas neturpināja. Tiem, kas vēlējās studijas turpināt, nācās vispirms Mākslu fakultātē iegūt maģistra grādu, vismaz 2 gadus nostrādāt par lektoru, un tad iestāties augstākā fakultātē (vienlaikus esot gan students, gan pasniedzējs zemākajā Mākslu fakultātē). Līdz ar to Mākslu fakultāte ietvēra sevī visus universitātes korporācijas locekļus, bija tās pamats. Tāpēc rektora vēlēšanās Parīzes universitātē kandidēja it kā zemākā ranga, toties visaptverošākās, t.i. Mākslu fakultātes maģistri."
----
* Runa ir nevis par mākslu mūsdienu izpratnē - visi daiļkrāsotāji u.c. performanču meistari vienmēr cilvēces vēsturē ptikuši pieskaitīti pie amatniekiem un akrobātiem, kam ar izglītību nekāda sakara, - bet gan par septiņām brīvajām mākslām jeb "septem artes liberales": gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, mūziku un astronomiju, kas veidoja izglītības pamatu. - tulk.

Redzam, ka eksāmens Rietumeiropā ir veidojies kā kandidāta maksa par amatu. Ne no lejas augšup - no studenta universitātei, - bet gan no pasniedzējiem kases turētājiem, un tikai pamazām vektors pavērsās lejup, zemēkiem amatiem, līdz jaunākajos laikos aptvēra arī abiturientus (kā gana bieži izteicās manas dzimtās fakultātes metodiķe: par nemācīšanos no augstskolas vēl neviens nav izmests, bet par nemaksāšanu gan). Students, lai demonstrētu savas zināšanas, nodarbībās piedalījās disputos, bet vēlāk, jau kandidējot uz amatu, maksāja par eksāmenu - tīri formāla procedūra, kuras iznākums - ieejas biļete akadēmiskajās aprindās, slēgtajā korporācijā - tika oficiāli pirkts. Tāpēc visur literatūrā, kurā aplūkots mācību process un apmācību sistēma, uzmanību pievērš pamatā tikai disputu ģenēzei, kas pirmajā mirklī liek uztvert zināšanas pārbaudošos disputus un eksāmenus kā kaut ko vienu. Taču būtībā eksāmens ir pavisam no citas operas, tā ir amatu vēsture, socializācija, maksa par uzņemšanu cunftē.



Realitātē eksāmenam piesaiste izglītošanās procesam bija minimāla. Apmācību veidoja lekcijas un disputi (mūsdienās lekcijas un semināri jeb praktikumi). Disputos studenti demonstrēja, cik labi orientējas mācību priekšmetā, spēja disputos pamatot savu viedokli un apgāzt oponenta pozīciju (aizstāvēt disertāciju) apliecināja studenta līmeni un tiesības pretendēt uz grādu. Disputs bija veids, kā demonstrēt apkārtējiem savas zināšanas un spējas, gūt popularitāti un atzinību (uz disputiem, par kuriem bija zināms, piedalīsies pats Abelārs, interesenti ieradās ne tikai no kaimiņu grāfistēm, bet pat no citām karalistēm!), savukārt eksāmens bija tīri birokrātiska procedūra, kas noteica, kurš ieņem amatu un piekļūst pie korporācijas barošanās siles (benefīciji, sinekūras, granti, braukšanas brīvbiļetes sabiedriskajā transportā u.tml.).
Var teikt, ka disputs bija universitātes centrbēdzes spēku vektors, kas summējās: nu gudriniek, esi izstudējis, vari nu doties pasaulē, savukārt eksāmens kalpoja kā centrtieces atvars, kurā no daudziem gribētājiem tikai nedaudzi, savos uzskatos un principos piemērotākie, par solīdu maksu tika ielaisti cunftē, lai turpinātu "veco buku" tradīcijas, nodrošinot sistēmas pārmantojamību un atsijājot potenciālos autsaiderus.



T.i. redzam divas dažādas tēmas. Disputs pēc definīcijas ir publisks: jo vairāk klausītāju - jo labāk, - jo karstāki strīdi - jo aizraujošāk, - ja rodas paradoksi - jo interesantāk, - ja saķeras diži prāti un temperamenti - jo lieliskāk! Bet eksāmens (mūsdienās teiktu: promocijas darba aizstāvēšana) ir slēgtās cellēs veidojies birokrātisks process, savējiem, elitārs, kurā piedalās tikai tie, kam samaksāts un kam maksās, kas parakstīs diplomu. Rezultāts zināms iepriekš, jo maksa saņemta, strīdi un jaunas idejas nav vēlamas: te ir rituāls, nauda un tradīcija. T.i. disputs attiecas uz sholastikas lomu apmācības sistēmā, bet eksāmens - uz universitātes struktūras veidošanos un nostiprināšanos. Divas dažādas tēmas, kas nepārklājas, kaut pastāv blakus laikā un telpā, taču pārāk reti tiek skatītas kopējā kontekstā. Arī tekstu grupas, kas tās apraksta, viena uz otru neatsaucas, bet pastāv neatkarīgi viena no otras. Tā bieži notiek, kad it kā saistītas parādības katra ir pilnīgi dažādu zinātņu disciplīnu interešu sfērā.

Jaunākajos laikos, līdz ar neretorisko dabaszinātņu uznākšanu uz skatuves, disputi pamazām zaudēja savu lomu apmācības procesā, nu vairs saglabājoties vidusskolas izglītībā kā metode "grūti audzināmo" labākai socializācijai. Savukārt eksāmeni kļuvuši par apmācības metodi. Neeksaminējošās apmācības formas kļūst neobligātas un savstarpēji aizvietojošas, savukārt eksāmens ir negaidīti nostājies apmācības centrā. Nav svarīgi, kā pasniedzējs māca, kādas metodes mācoties izvēlas students - vai lekcijas, vai semināri, vai tīri pastāvīgs darbs ar ieteicamo literatūru u.tml., - tas katra paša ziņā, kā gatavoties eksāmenam, bet tas vairs nav paša ziņā. Līdz ar tālmācības metožu ieviešanu, tendence kļūst uzskatāmāka. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, taču pati šī formu maiņa, pāreja no disputa - zināšanām bruņotu personību prātu sadursmes, kurā galvenais ir oponents, prasme argumentēt, veidot loģiskās ķēdes, - uz eksāmenu - tests, cik labi students iegaumējis un orientējas klasisko tekstu kopumā, kurā galvenais ir eksaminētājs, kurš lemj par atbildes atbilstību jau iepriekš kāda izstrādātam kanonam - ir interesanta.