nu, ir tāda cēla vēlme apkarināt visu to procesu ar smukām uzlīmēm pareizā valodā, skat, varbūt arī kāds zinātnes finansējums atlec.

tāds cargo cult paveids, kur iezemieši no smiltīm un klūgām būvē skrejceļa un kontroles torņa mulāžas, lai pievilinātu lielo dzelzs putnu, kas nes mantas.

Ir arī citas interpretācijas.

Šī gan ir tik precīza, ka pārējās izkrita no prāta.

Protams, es to nedomāju pilnīgi nopietni.

Bet humanitārajās un sociālajās zinātnēs, lai arī tās jau labu brīdi izmanto gan matemātiskas metodes, gan dažādas citus paņēmienus, lai padarītu savus rezultātus kvantificējamākus un atkārtojamākus, ar to reproducējamību tomēr joprojām ir ļoti švaki.

Ja ir problēmas ar reproducējamību, var apjautāties militāro zinātņu ekspertiem. Kari atkārtojas atkal un atkal. Varbūt būs uzoduši, kas par vainu tur varētu būt.

Kas tās par "militārajām zinātnēm"? Ja runa iet par ieročbūvi vai militāro taktiku, tad to mērķis ir nevis novērst karu, bet uzvarēt tajā.

Domāju, ka viņi studē, kādā veidā varētu atkārtot uzvaru. Taktika plus izpildījums.

militārās zinātnes nenodarbojas ar karu iemesliem.

tie kāreiz būs sociologi, antropologi uc socio/psihonovirzieni.

Ha ha ha ha ha. Labākais smējiens šim vakaram. :D
Roberts Sapolskijs ir militāro zinātņu eksperts. Februāra sākumā bija profesionālu video ierakstījis ref. KRIEVIJAS jautājums. Gara bārda tam vīram!!!!

Kas kas, bet militāro zinātņu eksperts viņš gan nav :)

Noskaties to video, tad varēs runāt tālāk. Citādi nav jēgas diskutēt. Nosaukšu par muļķi, un čiks.

nu, varbūt arī paldies dievam, vismaz man tas nebūs jādara.

jo militārās zinātnes ir diezgan precīzi definēta joma, kas stāv diezgan patālu gan no neirozinātnes, gan Sapolska video.

Priecājos par tevi, ka tev tas nebūs jādara, jo saukt citus par muļķiem nav patīkami. Labi tev, labi visiem.

Izskatās tad, ka tu būsi tas eksperts 🙂 kurš nodarbojas. Ar iemesliem.

Ā, nu ja ir gara bārda, tad, protams, zinātne.

Kvalitātes garantijas zīmogs no vienas no atzītākajām pasaules universitātēm.

Literāti. Par iemesliem var aizdomāties, vai aizdoties, visādos veidos.

Kopš kura laika tad valodniecība skaitās nezinātniska?

varbūt nav zinātne, bet vajadzētu būt

+1 .cepums!

Es iešu tālāk. Tā ir zinātne. Es to pētu praktiski un zinātniski.

Es, protams, no pedagoģijas virsotnēm tālu kā sivēns no Marsa, bet tam līmenim, ar ko sastopos daždažādajos kursos (kuros lielākās grūtības ir rast milzīgajā burtiņu daudzumā sauso atlikumu), ir pāris lieli mīnusi, kas to visu dara gana nezinātnisku. Pirmais ir pieņēmums, ka pusaudzis ir tabula rasa, kuru nu kā mālu var izmīcīt vajadzīgajā virzienā. T.i. pieeja būvēta, ignorējot neirobioloģijas atziņas par cilvēku. Otrais ir "alķīmiķu pieeja", proti, ir teorija, ka no sūda var izgatavot zeltu. Jau cik gadsimtus nekas nesanāk, taču neviens neapšauba pašu teoriju, bet visā vaino komponentus: ne tās metodes, alķīmiķim nepietiekama kvalifikācija - pamainīsim to un viss sanāks. Nesanāk, mainām atkal. Pašu teoriju apšaubīt ir herēze. Nu un tā var turpināt gana ilgi, jo visapkārt jau gadsimtus redzam pedagoģijas teoriju nesapasēšanu ar praksi.
P.S.
Zinu, ka zeltu no sūda var iegūt, taču tas ir tik energoietilpīgi, ka rezultāts izmaksu ziņā ievērojami pārsniedz ieguldījumu. T.i. rūpnieciska zelta ražošana nav iespējama.

Zinu vismaz 2 aktuālus sūdus, no kuriem derētu kaut ko izgatavot.
Var mēģināt darīt to dzīvā veidā.
Ja kas, ja sūds tiešām ir ļoti liels un neparasti smirdīgs, tad pretendē uz izstādīšanu muzejā, un tad jau zelts uzradīsies.

Mauzolejā, mauzolejā....

Jebkurš ķīmiķis zina, ka zeltu var iegūt no itin visa, taču patērētā enerģija un resursi ir daudzkārt lielāki, nekā ieguvums. Arī pedagoģijā var praktiski jebkuru, ja vien nav diagnoze, izskolot vismaz līdz vidusmēra līmenim, taču tas prasa tādus resursus un enerģiju, kādu nav un nebūs.

Bet es vairāk prātoju par pašu "zinātnes" definīciju. T.i. zinātnē tomēr, ja teoriju nesanāk praksē pierādīt, atzīst, ka acīmredzot teorija ir aplama un bīda nākošo. Pedagoģijā tā nav. Vainīgi visi, tikai ne teorija.

Vai tad pedagoģijā nav vairākas teorijas? Ir tikai kaut kāda viena galvenā?

Gan jau ir daudz teoriju kur pasaulē. Bet es, kā jau lajs, varu vien spriest par to, ko redzu tās praktiskajās izpausmēs, tb skolā.

Paklau, cik mūsdienās nopietns pedagoģijas studijās ir neirobioloģijas kurss?

Neesmu pētījusi teoriju, tikai praksi, mazliet kaut ko uz to pusi. Tāpēc teiktu, ka personīgi man tas izklausās gana nopietns virziens tieši attiecībā uz pedagoģiju.