Kā pirms pāris gadiem Latvijas vēsturnieku 1. kongresā rūgti konstatēja Dr.hist. Kaspars Kļaviņš, par tautas tumsonību uzskatāmi liecina tas, ka pat mūsdienās esot sastopami tādi, kas Merķeļa pamfletu uzskatot par vēstures avotu un liecību.
Kā sacer jebkuru politisku pamfletu - lai proponētu savu viedokli, uzskatus, maksimāli nolamājot oponentus un piedēvējot tiem šausmu lietas. Visnotaļ populārs žanrs jau kopš Senās Romas laikiem.
Vēsturei, ko māca skolās, nav nekāda sakara ar vēsturi kā zinātni. Mācību priekšmeta uzdevums ir, izmantojot vēsturiskus notikumus nepieciešamajā traktējumā, audzināt patriotismu un lojalitāti bērnos, savukārt zinātnei ar šiem diviem aspektiem nav nekāda sakara, tās uzdevums ir pētīt.
A. god. Drrrrrrrrrrrrrrr.hist. Kaspars Kļaviņš acīmredzami piemirsis ābeces patiesību, kuru zina pat tāda 3,5 grāmatiņas palasījusi blondīne kā es, ka jebkurš sūds var būt labs vēstures avots un liecība, ja vien vēsturniekam ir prasmes izvilkt no tā nepieciešamo un vērtīgo informāciju. Savulaik jau vidusskolā lasītais Umberto Eko rakstīja, ka arī viltojumu/sava laika intelektuālos atkritumus/trešās šķiras liecības/nepatiesas atmiņas var profesionāli pētīt, ja vien tiek uzdoti pareizie jautājumi un pielietotas īstās metodes. Īstā tumsonība ir izmantot tikai "pareizās" liecības.
Redz, gan Kļaviņš, gan es par iekšdedzes dzinēju, bet tu par zirgiem. Protams, tas nekādi neapšauba tevis sacīto, pie tam tieši tāpēc, ka tevis sacītajam ir visai mazs sakars (tb kopīgs tikai aplūkojamais objekts) ar Kļaviņa teikto.