Man tomēr šķiet, ka tiem mūsu valodniekiem kolchoznieku namā vajadzētu nevis ķeļņašku plēst, lai uzspiestu visiem lietot "spiedpogu taustdēlis" un "jutīgs", bet gan vairāk uzmanības pievērst sen valodas zelta fondā esošiem vārdiem, kuru nozīme kardināli mainās. Nu pāris piemēri. Ņemam apzīmējumu "dāma" - tas vienmēr ir apzīmējis pie sabiedrības augstākajiem slāņiem piedrošu sievieti. Līdz ar to visnotaļ mulsinoši, kad TV žurnālists rāda apdzērušos veceni, kas atplīsusi skvēriņā, un ko murmulē par "dāmu, kura pārlieku lietojusi grādīgo". Nu nez vai tā ir kāda "fon", kas tur vāļājas. Vai otrs, kas mani pamudināja uz šīm rezignētajām pārdomām. Nejauši iepultēju kādu vietējo kabatas TV kanālu, kur tiek intervēts kaut kāds tirliņš: pastāsti pāris vārdos skatītājiem, kas esi? Un tipiņš ver muti vaļā: esmu radio personība... Es gandrīz ar sirdi aizgāju! Vai patiesi tik kardināli mainījusies vārda "personība" nozīme, ka par personību tiek apzīmēta jebkura persona, tb "persona" un "personība" nu ir sinonīmi? Tā kā Mülenbacha un Endzeliņa sekotājiem nu drīzāk vajadzētu domāt jaunu vārdu, kā apzīmēt "personību", jo nu iepriekšējais ir devalvēts un nu ir ar pavisam citu nozīmi. Protams, pie nosacījuma, ja šajā sabiedrībā ir tāds fenomens kā parsonības, tb ir nepieciešams šāds īpašs apzīmējums. Dāmām, kā redzu, tas vairs nav nepieciešams - to acīmredzot vienkārši vairs nav.