valsts ir viņš pats, tikai dažreiz iestājas šizofrēnija un tad ir jādara kaut kas lietas labā, lai panāktu atkal veselu stāvokli, piemēram, jādodas uz citu valsti, vai arī jāmaina valsts iekārta

Man tuvāks ir šis viedoklis, tb "valsts ir viņš pats" kā postpadomju sfēras iedzīvotāju pasaules uzskata raksturiezīme:

[Valsts,] tie ir cilvēki, kas piedalās lēmumu pieņemšanā, - apmēram pusotrs tūkstotis augstākās ierēdniecības. Viņi nosaka, kāda ir valsts, un to veido. (..) Mums [postpadomju domāšanas cilvēkiem] valsts ir mūsu pašu turpinājums. Turklāt mēs no tās it nemaz neprasām cieņu pret sevi - mēs neprasām, lai tā pret mums attiektos kā pret sevis turpinājumu, jo valsts ir kas augstāks, nozīmīgāks par mani. Taču tā ir mana, manis turpinājums. Kaut kas līdzīgs arhaiskām kultūrām ir ar dzimtu vai cilti kā manis turpinājumu. Tāpēc mums ir galēji neeiropeiska attieksme pret valsti. Eiropietim valsts ir kalps, apkalpojošais personāls, nolīgts menedžeris. Ko nozīmē revolūcija Eiropā? Šis menedžeris slikti strādā, ņem pārāk daudz naudas un maz dara. Es viņu padzīšu un nolīgšu citu. Revolūcija ir menedžmenta nomaiņa. Es atlaižu negodprātīgus cilvēkus, pat ja tas būtu karalis. Krievijā [un Latvijā] revolūcija ir pasaules iekārtas sabrukums. Mēs dzīvojam valstī - mums ir vājas tradīcijas, vājas institūcijas, vāja tiesa, vājš likums, taču revolūcija mums nav sacelšanās pret menedžeriem vai valsts vadītājiem - mums tā ir sacelšanās pret pasaules kārtību. (..) tāpēc mūsos ir tik lieli pacietības krājumi (..) Kamēr varam paciest, cietīsim.

Kauns nepakārties : intervija ar Mihailu Deļaginu. // Rīgas laiks. 01.2012., 20. lpp.

Vienīgais, kas jebko var mainīt, ir dzemdēt labi daudz bērnus. Nav tādas valsts iekārtas, kur viens strādājošais spēj divus pensionārus uzturēt. Ja vien valstij nav naftas vai dimantu un vietējais patvaldis nav nozadzis visu naudu no to pārdošanas.

Ir vēl iespēja likvidēt sociālo nodokli, pensiju gādāšanu uzticot pašiem. Tikai jāatceras, ka pēdējais nozīmēs pabalstu un apmaksātas medicīnas beigas. Var jau stāstīt kā pašmājās viss tāpat maksas, ja kaut ko grib, jāstāv rindās utjp., bet tik un Latvijā ir pierasts pie veselas gūzmas sociālo garantiju. Es, piemēram, nupat Šveicē par vienu zīdaiņa komplekso vakcīnu samaksāju 50Ls vakcīnas cena + 30 Ls ārsta vizīte. Vakcīnas vajag trīs, tātad 240 Ls. Nemaz nerunājot par citām vakcīnām. Nu ok, mums ir apdrošināšana, tādēļ liela stresa nav, tomēr arī tā 500 Ls mēnesī maksā. Arī pabalsti zīdainim te absolūtos skaitļos ir mazāki nekā Latvijā, kaut arī algas ir 10 reizes lielākas. Bet šādas sistēmas izveide prasa laiku, kamēr visiem iemāca, ka par visu atbildīgs viņš pats, nevis valdība.

Es gan domāju, ka tā ir reāla nākotne visā Eiropā. Atgriešanās 20.- 30.gados, kad valsts pensija bija tikai dažiem, turklāt arī tā nebija nekāda lielā. Un tad vēl jāatceras, ka ieviešot centralizētas pensijas, sākotnēji tās bija domātas, lai pensionārs relatīvā komfortā pavadītu tikai dažus pēdējos dzīves gadus. Nevis 20-30 gadus, tajā laikā dzīves ilgums bija mazāks. Tagad absurdi sanāk, ka cilvēks dzīves laikā samaksā mazākus sociālos nodokļus, nekā viņš cer saņemt pensijā atpakaļ.

Vēsturiski tieši valsts vara administratīvi likvidēja kopš viduslaikiem pastāvējušo pašpalīdzības apdrošināšanas kasu sistēmu, tb likvidēja iespēju cilvēkam pašam izvēlēties veidu, kā nodrošināt sevi darba nespējas gadījumā. Bet ja valsts varu uztver kā evil (vienīgā valsts pastāvēšanas jēga ir ļaužu kopuma dzīves apstākļu uzlabošana - ja tas nenotiek, tad no valsts nav nekādas jēgas), tad skaidrs, ka vienīgais glābiņš ir autonoma saimniecība, bise un daudz bērnu. :)

Bet interesanti, kur radies melīgais (tb apzināti nepatiesais) apgalvojums, ka strādājošie uztur pensionārus? Pensiju sistēma, kāda tā tika izveidota, neparedz, ka kādam strādājošam būtu kāds jāuztur - pensijas veidojas no personas mūža garumā maksātā apdrošināšanas fondā, tb sociālajiem maksājumiem. Ja kādam kādu šobrīd jāuztur, tad tas nozīmē tikai vienu: trešās personas piesavinājušās uzkrāto apdrošināšanas depozītu un nu, kā jau klasiskā piramīdas shēmā, izmaksas jāsedz piramīdas apakšā esošajiem nupat shēmā piesaistītajiem.

Nav jau juridiskas atšķirības, vai tās veiktas privātā fondā, vai tās iemaksātas valsts garantētajā sociālajā fondā. Praktiskā atšķirība ir, ka ja no privātā fonda tu dabū visu iemaksāto atpakaļ (vai tavi mantinieki), tad no valsts tu dabū niecīgu daļu no tā, ko esi iemaksājis sociālajos nodokļos - cilvēks dzīves laikā samaksā lielākus sociālos nodokļus, nekā ir iespēja saņemt pensijā atpakaļ, - bet priekšlaicīgas nāves gadījumā iemaksāto valsts savāc pavisam (tb savus 50% sociālo iemaksu, ja rēķinām vidējo dzīves ilgumu).

"kamēr visiem iemāca, ka par visu atbildīgs viņš pats, nevis valdība" paies laiks. Pie tam pagrūti izvairīties no sociālo nodokļu maksāšanas kā tādas - tīri krimināli tev ik mēnesi valsts atņem 35% nopelnītā, ko būtu varējis ieguldīt privātā apdrošināšanas fondā (kuru var sūdzēt tiesā, ja šis atsakās tev atdot tavu naudu, kamēr valsti tiesā neiesūdzēsi - zaudēsi).

"+1" likt neprotu, tāpēc vien kožu lūpā, kā būtu gribējies, lai šie ata vārdi pieder man.

Man šķiet, ka lielākā daļa ļaužu, kuriem maldīgi šķiet, ka pensijas u.c. veida sociālo apdrošināšanu dod valsts, nevis viņi paši (tb kas gluži vienkārši nezina, no kurienes rodas pensijas, liktu pat +100. Reti kurš iespringst palūkot, kas lācītim vēderā. Tāda cilvēka daba.

ne jau par naudu, ir jau arī citi viedi, kā veci ļaudis var sev uzlabot vecumdienas (mazdārziņi, kooperēšanās (tas jau notiek grassroots līmenī) dažādu sadzīvisku lietu risināšanā), taču tas ir ieraduma jautājums un ērtus/derīgus ieradumus te, Latvijā kaut kā neveido un neatbalsta. Pēdējā laikā prieks, ka aizvien vairāk veco ļaužu nūjo, lai arī nākas publiski paciest pat apsmiešanu etc.

pie pasaules pārapdzīvotības gribēt n' bērnus, manuprāt, ir nelabi (ņemot vērā, ka tos uzturēt un audzināt nav viegli, kā arī paredzēt, kā šie iekārtos savu dzīvi nākotnē, arī nav paredzams..), labāk būtu atmest kaut kādus nacionālus sentimentus, kas ierobežo populācijas/resursu distribūciju vienmērīgāk pa zemeslodi vai vismaz EU ietvaros..

kā arī atmest, ka ikvienam reproduktīvo vecumu sasniegušajam pilsonim būtu jātaisa pa bērnam. Bērnkopība nav viegla lieta un labāk to būtu deleģēt mammīgiem un tētīgiem cilvēkiem kā profesiju, ļaujot karjeristiem taisīt vajadzīgo piķi, nevis ikkatram vienam censties nodarboties ar to amatieru sportaveidu, kas saucas "bērna audzināšana"..

Jāpiefiksē otro teikumu kā jautrāko nedēļas domu ;)

par to jau taisni ir runa. Karjēristi taisa karjēru, pelna piķi un pašpensionējas 40 gadu vecumā. Viņiem tādu pensiju vajag kā suņam piekto kāju, viņiem savu naudu nav, kur grūst...abet tie, kas prot tikai vairoties, nu, lai jau saņem savus grašus, nodokļus viņu atvasītes nomaksās, lai jau atpūšas, nekur nederīgie cilvēciņi.

8)) par nūjošanu nemaz arī neapsmej...vismaz ne mani...varbūt tāpēc, ka es neesmu 90gadīga vecmāmuļa, bet mežonīga paskata tēviņš ar divām rungām?

Tad jau GKČP bij labie - viņi solīja katram iedot 6 sotkas.

Neatceros. Būtu ko tādu dzirdējis, uzreiz būtu aizskrējis pēc savas daļas - studentiem vējš kabatā svilpoja toreiz gluži tāpat kā šodien. :)

Klau, man ir tev viens radoši lietišķs piedāvājums saistībā ar šito http://klab.lv/~shelly/1433652.html. Neinteresē kas tāds? Ja interesē, atraksti, lūdzu, uz vards.uzvards@gmail.com.

Tēma interesanta. Pagājušo gadu par to daudz prātuļoju. Tik makten plaša tēma: sākās jau ap XVI gs. pirmajām jezuītu misijām, tad šinuazi uzplaukums, akcentu maiņas no literatūras un apgaismības uz interjeriem un parku arhitektūru. Vakarā uzsitīšu mailu (uzvaicāšu laulātajai - viņa man zina visus vārdus uzvārdus, kamēr es tik pēc jūzerpikčiem cibiņus atšķiru :) ).