[Valsts,] tie ir cilvēki, kas piedalās lēmumu pieņemšanā, - apmēram pusotrs tūkstotis augstākās ierēdniecības. Viņi nosaka, kāda ir valsts, un to veido. (..) Mums [postpadomju domāšanas cilvēkiem] valsts ir mūsu pašu turpinājums. Turklāt mēs no tās it nemaz neprasām cieņu pret sevi - mēs neprasām, lai tā pret mums attiektos kā pret sevis turpinājumu, jo valsts ir kas augstāks, nozīmīgāks par mani. Taču tā ir mana, manis turpinājums. Kaut kas līdzīgs arhaiskām kultūrām ir ar dzimtu vai cilti kā manis turpinājumu. Tāpēc mums ir galēji neeiropeiska attieksme pret valsti. Eiropietim valsts ir kalps, apkalpojošais personāls, nolīgts menedžeris. Ko nozīmē revolūcija Eiropā? Šis menedžeris slikti strādā, ņem pārāk daudz naudas un maz dara. Es viņu padzīšu un nolīgšu citu. Revolūcija ir menedžmenta nomaiņa. Es atlaižu negodprātīgus cilvēkus, pat ja tas būtu karalis. Krievijā [un Latvijā] revolūcija ir pasaules iekārtas sabrukums. Mēs dzīvojam valstī - mums ir vājas tradīcijas, vājas institūcijas, vāja tiesa, vājš likums, taču revolūcija mums nav sacelšanās pret menedžeriem vai valsts vadītājiem - mums tā ir sacelšanās pret pasaules kārtību. (..) tāpēc mūsos ir tik lieli pacietības krājumi (..) Kamēr varam paciest, cietīsim.

Kauns nepakārties : intervija ar Mihailu Deļaginu. // Rīgas laiks. 01.2012., 20. lpp.