Vēsturiski tieši valsts vara administratīvi likvidēja kopš viduslaikiem pastāvējušo pašpalīdzības apdrošināšanas kasu sistēmu, tb likvidēja iespēju cilvēkam pašam izvēlēties veidu, kā nodrošināt sevi darba nespējas gadījumā. Bet ja valsts varu uztver kā evil (vienīgā valsts pastāvēšanas jēga ir ļaužu kopuma dzīves apstākļu uzlabošana - ja tas nenotiek, tad no valsts nav nekādas jēgas), tad skaidrs, ka vienīgais glābiņš ir autonoma saimniecība, bise un daudz bērnu. :)

Bet interesanti, kur radies melīgais (tb apzināti nepatiesais) apgalvojums, ka strādājošie uztur pensionārus? Pensiju sistēma, kāda tā tika izveidota, neparedz, ka kādam strādājošam būtu kāds jāuztur - pensijas veidojas no personas mūža garumā maksātā apdrošināšanas fondā, tb sociālajiem maksājumiem. Ja kādam kādu šobrīd jāuztur, tad tas nozīmē tikai vienu: trešās personas piesavinājušās uzkrāto apdrošināšanas depozītu un nu, kā jau klasiskā piramīdas shēmā, izmaksas jāsedz piramīdas apakšā esošajiem nupat shēmā piesaistītajiem.

Nav jau juridiskas atšķirības, vai tās veiktas privātā fondā, vai tās iemaksātas valsts garantētajā sociālajā fondā. Praktiskā atšķirība ir, ka ja no privātā fonda tu dabū visu iemaksāto atpakaļ (vai tavi mantinieki), tad no valsts tu dabū niecīgu daļu no tā, ko esi iemaksājis sociālajos nodokļos - cilvēks dzīves laikā samaksā lielākus sociālos nodokļus, nekā ir iespēja saņemt pensijā atpakaļ, - bet priekšlaicīgas nāves gadījumā iemaksāto valsts savāc pavisam (tb savus 50% sociālo iemaksu, ja rēķinām vidējo dzīves ilgumu).

"kamēr visiem iemāca, ka par visu atbildīgs viņš pats, nevis valdība" paies laiks. Pie tam pagrūti izvairīties no sociālo nodokļu maksāšanas kā tādas - tīri krimināli tev ik mēnesi valsts atņem 35% nopelnītā, ko būtu varējis ieguldīt privātā apdrošināšanas fondā (kuru var sūdzēt tiesā, ja šis atsakās tev atdot tavu naudu, kamēr valsti tiesā neiesūdzēsi - zaudēsi).